Par sievietes laimi jeb - kas mums liedz atrast pareizo vīrieti visam mūžam

Psihologi nenoliedz: Latvijā ir daudz vientuļu, nelaimīgu sieviešu. Un kas pie tā vainojams? Stereotipi, partnera idealizācija, klišejas – tas viss ļoti traucē būt laimīgai, visi kā viens teic speciālisti, uzsverot, ka problēma nav vīriešos, bet gan sieviešu galvās. Kā vērtējam cilvēkus, notikumus, kā izlaižam savu dzīvi caur filtriem, pārliecību, negatīviem uzskatiem, kas traucē atvērties, piedot aizvainojumus, baudīt. Jā, mani nodeva, pameta! Un viss. Dzīvei beigas. Cilvēks iestrēgst šajā pārliecībā un netiek uz priekšu.

Sajūtu – tu neesi pelnījusi būt laimīga – izraisa pašiznīcināšanās programmas, kas izveidojušās no iepriekšējās pieredzes, traumām, notikumiem. Cilvēks ir sapinies sevī, bet līdzīgais pievelk līdzīgo, un mēs aplīpam ar nelaimēm, vilšanos, neveiksmēm, kas līdzīgi sniega bumbai veļas no kalna, kļūstot aizvien lielākas.

Ko darīt? Psihologi saka: jāmaina dzīve, attieksme.

Vispirms izvēlamies pareizo vīrieti

Dvēselei nav dzimuma, bet, nonākot uz Zemes, tai tiek piešķirts sievietes vai vīrieša veidols, kas kaut kam ir paredzēts. Kam? Zinātāji iesaka – jāskatās spogulī tik ilgi, kamēr pielec. Mums ir līdzīga miesa un šūnas, bet atšķiras izkārtojums. Gribam mēs to vai ne, mums ir iedota sievišķā daļa, un tas nozīmē, ka šajā dzīvē mums jāiegūst sievišķā pieredze. "Patiesā Dzīve" bija devusies uz lekcijām Sievietes skola, kuras vadīja lektore Antra Poča. Toreiz vislielākais pārsteigums bija Antras nosauktie kritēriji, pēc kuriem jāvadās, izvēloties savu vīrieti. “Ir divi kritēriji, pēc kuriem uzreiz iespējams pateikt, vai vispār ir vērts to darīt,” teica Antra. “Pirmais – vai vīrietis fiziski ir garāks par sievieti. Jā, zinu, skan briesmīgi, jo mēs esam mācītas, ka fiziskais ķermenis nav galvenais, jālūkojas uz iekšējo pasauli. Nekā nebija! Kamēr mēs fiziski esam, ķermenis ir svarīgs. Kad to vairs nevajadzēs, lidosim kā eņģeļi. Ķermenis ir veids, caur kuru izpaužamies kopš brīža, kolīdz esam ielikti matērijā, no tā izriet visi pienākumi, funkcijas, kritēriji, materiālā būtība. Lai cik garīgi mēs būtu, matēriju noliegt mēs nevaram. Paskatāmies spogulī. Ko mēs tur redzam? Garīgumu? Nē! Mēs redzam ķermeni, kas dod mums gravitāciju un iespēju darboties te, uz zemes. Mums jāiemācās to cienīt un izmantot izaugsmei. Kāpēc vīrietim jābūt garākam? Ja sieviete mīlēs vīrieti, viņa pieskaņosies viņa ideāliem, sāks dzīvot ar vīrieša idejām.

Piemēram, kad sieviete iepazinās ar vīrieti, viņš bija aizrāvies ar gaisa baloniem. Pēc 15 gadu kopdzīves arī viņa ir gaisa balonu pilote, lai gan nevarētu teikt, ka viņa ir nevaldāmā sajūsmā par karāšanos gaisā. Bet – tas patīk viņas vīram, un sieviete ir nonākusi uz tā paša ceļa. Būs tā un ne otrādi. Ja sieviete ir izcila ārste, spoža zvaigzne un vīrs izcils jurists, arī spoža zvaigzne, ģimene vai nu izjuks, vai arī sieviete būs vienkārši laba ārste un izcila jurista palīdze. Kopš bērnudārza, cauri skolai un augstskolai mēs esam lauzušās, spiedušās, centušās darīt tā, kā dara vīrieši. Nepārprotiet, izglītība ir vajadzīga, bet jāprot to iegrozīt sievišķā gultnē, tajā ir viss sāls. Pie manis atnāk sievietes ar izdevušos karjeru un smejas – mēs domājām, tu teiksi, ka jāpamet bizness. Nē! Vajag uzgleznot dzīvi!” "Patiesā Dzīve" jautāja, vai tas nozīmē, ka jāmāk būt karalienei blakus karalim? Nevis divi vienā – karalienei un karalim vienā personā, brīnoties, kāpēc šajā savienībā diviem karaļiem par maz vietas. “Jā!” piekrita Antra. “Turklāt lai šis karalis – vīrietis – fiziski spēj paņemt sievieti rokās un kaut gabaliņu panest. Ko darīt, ja sieviete ir precējusies ar vīrieti, kas mazāks par viņu? Nav jāšķiras, bet jāpieliek papildu pūles, lai orientētos tieši uz savu vīrieti.”

Antras Počas pamattēma ir enerģija sievietes un vīrieša attiecībās. Vairākās lekcijās top saprotams, kas jādod vīrietim un kas sievietei, lai rastos ģimene, kurā enerģija nevis izsīkst, bet, gadiem ejot, atplaukst un pieņemas spēkā. Un tā sievietes ābeces primārā mācība ir: kā izvēlēties vīrieti un kā saprast, vai attiecības izveidosies veiksmīgi. Lai cik liela arī būtu mīlestība, tās pamatos ir daži akmeņi, pēc kuriem uzreiz var redzēt, vai attiecības būs ilgstošas vai drīz izirs. “Mēs satiekam nevis zīdaini, bet pieaugušu vīrieti ar nostiprinājušos vērtību, priekšstatu, ideju sistēmu, pasaules uztveri un reakciju. Viņā viss ir gatavs, mēs neko nepārtaisīsim, varam tikai vērot un saprast, vai mums šis vīrietis derēs.”

Seši obligāti plusi

“Vēdiskajās zinībās teikts, ka nākamajos trijos mēnešos pēc iepazīšanās sievietei nevajadzētu iemīlēties, bet gan vērot un izraudzīties, kam savu mīlestību dāvāt, jo visa sievietes dzīve ir atkarīga no tā, ar ko viņa apprecas,” skaidrību vieš Antra Poča. “Lai visi cilvēki precas tikai un vienīgi aiz mīlestības, tikai ir liela atšķirība, kurā cilvēkā tu iemīlies. Sievietei jāciena sava dāvana – spēja mīlēt. Vēl ir seši kritēriji, bet, pirms tos nosaukšu, jāsaprot, ka par vārdiem, kurus pateikšu, katrai sievietei būs savs redzējums un izpratne. Tieši tāpēc, ka esam tik dažādas, mums der atšķirīgi vīrieši. Mums katrai pašai jāsaskata vīrietī visas sešas kvalitātes. Nevis – vai draudzene redz, vai mamma redz, vai sabiedrība redz, bet – vai es to jūtu ar visiem maņu orgāniem un visu savu sievietes būtību. Te nevar būt pa pusei. Vai nu ir, vai nav! Uz šo vai to pievērt acis nedrīkst, jo pēc gadiem tas parādīsies, un mēs attiecības izbeigsim. Ir vienalga, kurš izdara ārēji redzamo soli un aiziet, jo tieši sievietes ir tās, kas pieliek punktu attiecībām, sirdī atsakoties no vīrieša. Ja sevi sākumā piešmauksim, tad zemapziņā veidosim attiecības, kas lemtas iznīcībai. Apgalvojumu, ka sievietes ir pilnībā atbildīgas par attiecībām, cilvēki var pārprast, jo ārēji redzamā atbildība ir vīrietim. Turklāt sievietēm piemīt māksla veidot attiecības tā, lai vīrietis domātu, ka viņš tās vada.

Mēs mācāmies, kā būt laimīgām, apgūstot sievišķās prasmes, sievietes dzīves formas. Kā dzīvē notiek? Tev saka: mācīsies, kāpsi pa karjeras kāpnēm, būsi laimīga, veiksmīgi apprecēsies, būsi laimīga. Tu ej, cīnies, grūsties, izsities, gūsti uzvaras, tev izdodas, urā, uzvara... tu centies, cik spēj, un tomēr tu neesi laimīga. Kas par lietu? “Kad sieviete akceptē savu būtību, akmens no kakla jau ir novelts un dzīve kļūst vieglāka. Ja sievietes dos savu dzīves siltuma, baudas, prieka daļu, visi cilvēki būs laimīgāki, notiks enerģijas apmaiņa, un tās laukā augs bērni. Ja pietiek mīlestības enerģijas, bērni nav jāaudzina, viņi aug paši, labi un radoši. Mums liekas, ka viņi tādi piedzimuši. Nē, viņiem ir vide starp vīrieti un sievieti, enerģijas lauks, kurā var attīstīties. Ģimenēs, kurās sievietes metas bērnu audzināšanā ar kaujas saucieniem, drīz vien sākas juceklis – vīri iet pa kreisi, bērni izlaidušies, slimo.

Un tomēr ir ne mazums sieviešu, kas skandē, ka dzīvi veltījušas vīram, izdabājušas, rūpējušās, atteikušās no savām interesēm un vajadzībām, atdevušas visu, bet pretim saņēmušas čiku – šis aizgājis pie citas. “Sieviete nedrīkst pakārtoties vīrietim un savu dzīvi veltīt viņam, jo mēs taču stāvam uz savām, nevis kāda cita kājām!” uzsver Antra. “Vērtīgais ir saglabāt dabas doto, būt līdzsvarā ar savu temperamentu. Mums taču ir tāda enerģija, tāds temperaments, tāds azarts! Visai šai milzu enerģijai ir jādzīvo, mēs nedrīkstam to apslāpēt, pretējā gadījumā slimosim. Ar savu dzīvības enerģiju mēs darām, ko gribam. Mēs varam veidot karjeru, pievērsties zinātnei, doties kosmosā, taisīt naudu vai bērnus, tomēr atceroties, ka sievietei ar savām prasmēm jāiemācās vadīt vīrieti, jo banālais teiciens, ka sieviete ir kakls, kas vada vīrieti – galvu, būtībā ir patiess. Intīmās attiecības ir absolūti svarīgas, un tā ir sievietes teritorija. Kad vīrietim sievietes acīs piemīt šīs sešas kvalitātes, viņš būs iekārojams un seksīgs neatkarīgi no vecuma vai smukuma – tas viss ir sekundāri. Ja sieviete vīrieti neiekāros, nekas neizveidosies – jo vīrietis ārēji realizē to, ko sieviete iekšēji. Sieviete ir avots – krūze, bļoda vai baseins – cik nu enerģijas katrai ir dots. Vīrietis nenāk pēc seksa, viņš nāk pēc mīlestības enerģijas, kas ir sievietē. Sekss ir tikai viens no izpausmes veidiem. Tā ir praktiska māksla, arī tā sievietei jāprot. Zināšanu ir tik daudz, un tās ir tik dziļas, ka īsumā par tām pastāstīt nav iespējams.”

Esiet sievietes! Prasiet!

Ir sievietes, kas visu dzīvi meklējas, vienu nomainot pret otru, devīto pret desmito, līdz bezcerīgi pagurst un atjēdzas kā vecas, nīgras grezeles. It kā jau pareizi – meklēja labāko, piemērotāko, bet parasti pie kāda desmitā viņas domā: eh, kāpēc es pametu to otro... un tam sestajam arī nebija ne vainas...

“Tā arī ir – ja sieviete dzīvos vīrišķajā formātā, viņa nekad neatradīs sev labu vīrieti, katrā ieraudzīs kaut ko sliktu. Tad ir bezjēdzīgi meklēt stiprāku vīrieti. Ja sieviete būs vīrišķajā veidolā, viņa piebeigs jebkuru – arī visstiprāko izžņaugs kā citronu, nevis pabaros. Viņai pašai liksies: bija stiprs, bet, fui, cik švaks palika, izčākstēja kā pārplīsis balons... Savukārt, ejot pie vīrieša sievišķajā formātā, ar lielu spēju mīlēt, vīrietis, kas sākumā bija tāds mazliet sažuvis, kopā ar sievieti kļūs par lieliskāko pasaulē. Sievietei ir spēja ar savu enerģiju pārklāt vīrieti, tikai sievietes vajadzību un vēlmju laukā vīrietis attīsta savas prasmes un mākas. Sieviete dod impulsu vīrieša attīstībai,” ir pārliecināta Antra. “Dodot un ņemot viss paplašinās, notiek enerģiju apmaiņa. Kāds draugs, jauns vīrietis, man teica: “Nav nekā briesmīgāka, ja sieviete, kuru esmu iemīlējis, pasaka: “Vienkārši esi ar mani.” Tas man ir vāks, es laižos lapās, jo – kāpēc man būt ar viņu, es taču neesmu degradēts!” Dzīve iet vai nu uz priekšu, vai atpakaļ. Ja vīrišķais instinkts ir pietiekami stiprs, viņš bēgs, atpakaļ neskatīdamies, jo negribēs slīgt degradācijā. Ja sievietei būs savas sievišķās prasības, vīrietis attīstīsies, būs kaislīgs, aizrautīgs, gandarīts par saviem panākumiem, viņam būs interesanti. Kāds vīrietis teica: “Neprasi man uzreiz lidmašīnu, prasi drusku labāku mašīnu par to, kāda man ir. Prasi čutj, čutj vairāk, nekā es varu tagad, bet prasi noteikti!” Tad vīrietis gūs baudu no sava spēka, varēšanas un panākumiem un dos enerģiju atpakaļ caur matēriju, jo viņš citādi neprot. Diemžēl pārsvarā ir tā – lai gan cilvēkam neveicas personīgajā dzīvē, viņš slimo un ir nelaimīgs, tomēr darīt citādi negrib neparko, kaut arī zina, ka, turpinot iet to pašu ceļu, citu rezultātu panākt nevar. Jo ir taču tā vaga, iemītā taciņa! Lai sāktu iet citu ceļu, jāmaina attieksme, domāšana. Un, lai to darītu, vispirms vajag painteresēties, kas un kā. Patiesībā, ja atveseļojas sieviete, atveseļojas visa ģimene,” rezumē Antra Poča.

Maināmies!

Kad cilvēks maina domas un pārliecību, mainās arī viņa liktenis un dzīve kopumā. Atvērtības un laimes stāvoklis kā magnēts pievelk pozitīvus strāvojumus, uzlabojas veselība, jo cilvēks ir pārņemts ar savām interesēm, viņam nav laika domāt par slimībām.

It kā zināma patiesība, tomēr visbiežāk stāv noputējušā plauktā kā sena relikvija: viss šajā pasaulē sastāv no enerģijas – līdzko mainām domāšanu, to, kā raugāmies uz lietām un izsakāmies, mainās visas pārējās vibrācijas. Speciālisti nerimstas atkārtot: ir jādomā, kā runājam, kādus vārdus un intonācijas palaižam pasaulē! Nu nevajag nevienu nosodīt par kādu rīcību, nevajag apsaukāties, pazemot, izteiktie vārdi nav tikai skaņa ar nozīmi, tie veido kopējo enerģētiku, to, ko cilvēks nes sevī, kā izturas pret sevi, kā uztver pasauli, ko vēlas tai dot un ko no tās sagaida. Sievietes galvā mēdz būt miljoniem dažādu sārņu: uz mani neviens neskatās, mani neviens nemīl, neesmu tajā vecumā, lai mani kāds pamanītu un iemīlētu. Sievietei šķiet, ka ar viņu viss ir kārtībā, viņa ir normāla, tikai nez kāpēc nelaimīga mīlestībā. Viņa nesaprot, ka vaina ir viņas galvā.

Psihologi brīdina: ja sieviete žēlojas – es biju tik laba, bet viņš mani pameta, tas ir pirmais signāls, kas liecina, ka kaut kas nav kārtībā un jāmeklē, kāpēc tā notika. Ir ļoti daudz zemūdens akmeņu. Mākslīgi labai nav jābūt, nav jāskrien, jāmazgā, jāgatavo, vajag vienkārši būt sievietei ar iekšēju cieņu un mīlestību. Nevienam nevajag izpatikt, iztapt, nevajag darīt visu otra labā, jo cilvēki mūs tik un tā uztver tādus, kādi esam. Ja kāds par mums kaut ko sliktu nodomā, tad ne jau tāpēc, ka ir slikts cilvēks, bet gan tāpēc, ka tādi ir viņa uzskati, pieredze, dzīves stāsts.

Kad cilvēks sāk strādāt ar sevi, mainīt ieradumus, sāk kaut ko jaunu, izvirza jaunus mērķus, viņš sāk pieņemt apkārtējo pasauli – cilvēkus, notikumus, saprot, kāpēc tā notiek. Un viņam kļūst vieglāk, zūd aizvainojums, dusmas, nepatika. Cilvēki ir emocionālas būtnes, kas sadusmojas, uzliesmo, un tas ir normāli, bet, ja piecu minūšu vietā dusmojamies dienu, nedēļu, mēnesi, ja sākam ienīst otru cilvēku, mēs saindējam savu dvēseli, bet pēc tam brīnāmies, kāpēc slimojam. Tas, kas mūsos sēž un grauž, ir jāaizvāc.

Bieži ir tā – sākot jaunu gadu vai dzīvi, mēs apņemamies rīkoties savā labā – kaut vai skriet no rītiem, apmeklēt kursus, ievērot diētu, bet tad – eh, atmetam ar roku. Nav naudas, nav laika, esmu nogurusi, vakarus esmu pieradusi pavadīt pie televizora – tās ir tikai dažas atrunas, ar ko sevi saslēdzam važās, liedzot attīstīties un ieelpot ar pilnu krūti. Tā ir tipiska aizsardzības reakcija un slinkums, aiz kā slēpjas bailes. Tātad acīmredzot tik slikti vēl nav, ja sieviete nav gatava darīt visu. Tieši visu. Bet nereti sieviete ir tik ļoti sapiņķerējies sevī, uzcēlusi sev apkārt aizsargmūrus – nepavilkšu, nevarēšu, nesanāks, ka tiešām nesanāk. Viņu burtiski uzar savu dzīvi ar smagu darbu, bet kārotās laimes nav, jo sieviete netic sev, zaudē dzīvības spēkus, lai pamazām sāktu pierast, ka ir viena un nekas dzīvē nenotiek. Tā mēs padodamies. Un nav pie vainas ne gadi, ne izskats, visa cēlonis jau atkal ir sievietes galvā.

Mīlestība un pieņemšana ir sinonīmi

Mūsdienās daudzas jaunas, skaistas sievietes ir vientuļas. Skaties uz viņām un brīnies – gudra, smuka, seksuāla! Kas tiem vīriešiem vainas? Viņas komunicē sociālajos tīklos, apkārt spieto daudz paziņu, un tomēr ir vienas. Lieta tāda, ka cilvēki bieži mēdz jaukt reālo dzīvi ar izskaistinātām attiecībām, ko tiražē seriāli un glancēti žurnāli. Dzīvē nemēdz būt laimīgs sākums un beigas bez konfliktiem – tas nav iespējams. Kaut kas notiek, un tad sākas pārmetumi: viņa nav tāda, viņš ir šitāds.

Viens no galvenajiem sievietes uzdevumiem ir attīrīt galvu no viltus ideāliem un pārliecības, ka vīrietim vai sievietei ir jāatbilst noteiktam stereotipam. Prasības otram rodas no sevis nepieņemšanas un nemīlēšanas. Sieviete iepazīstas ar vīrieti un uzreiz sāk viņu salīdzināt ar kādu citu – kā tas otrs rīkojās, kā izturējās, mēģina iebāzt kaut kādos rāmjos. Tā ir destruktīva domāšana, bloki, kas noved pie attiecību kraha. Vīrietim nav jādara tas, ko esam izlasījušas žurnālā, redzējušas filmā vai ko dara draudzenes vīrs, jo viņš ir cits cilvēks. Kamēr no galvas nav aizvākta doma par to, ka kādam ir pienākums kaut ko darīt, nevar cerēt uz pozitīvu iznākumu, jo nevienam nav pienākuma kaut ko sacīt vai darīt tā, kā otram šķiet pareizi. Cilvēkiem ir vienkārši jāpriecājas, jābauda vienam otra klātbūtne, un tad arī attiecības attīstīsies. Ja cilvēki spēj viens otru mīlēt dvēseliskā līmenī, tad enerģija sāk plūst un viss iet kalnā. Tikai piekāpjoties, dodot attiecībām enerģiju, mēs kopā radām kaut ko pozitīvu. Ja jau sākumā nepieņemam ne sevi, ne citus, bet uzreiz prātojam, ka kāds cits ir labāks un pareizāks, nekas nesanāks, jo mīlestība un otra pieņemšana ir viens un tas pats.

Tas, ko cilvēki dēvē par mīlestību, visbiežāk ir kaislība. Ir jāpieņem, ka tā beidzas, bet, ja gribi mīlēt otru un būt mīlēts daudzus gadus, ir jāpieliek pūles, tas ir darbs. Kad cilvēki negaida, nepieprasa, nepiespiež otru, nāk plūstoša mīlestības enerģija, kas ir ilgstoša un mierīga. Un tas ir tā vērts: kad cilvēki atrod viens otru un viņu dzīvē ienāk lielā, visaptverošā mīlestība, to uzreiz var redzēt. Pazūd sievietes nervozie pārdzīvojumi un bailes palikt vienai, pazaudēt darbu. Viņa atplaukst, kļūst skaista, rāma, sievišķīga.

Ja sievietei zemapziņas līmenī darbojas negatīvā programma, viņa ir noslēgta, un vīrieši to jūt. Sieviete var būt skaista, gudra, kopta, realizējusi sevi, bet nezin kāpēc viena. Jo sievietē ir iekšējie bloki, bailes, idealizācija.

Dažreiz šķiet – eh, es visu zinu. Esmu izlasījusi grāmatu kaudzi, visu saprotu, apjēdzu, bet reāli no tā nekas nemainās. Kāpēc? Tāpēc, ka šīm zināšanām jābūt izdzīvotām un apliecinātām caur ķermeni. Tikai tad, kad cilvēks caur dziļākajiem slāņiem to visu izlaiž, izsāp, izkliedz, kaut kas sāk mainīties. Bez sāpēm nekas nenotiek, visu būtisko iegūstam caur sāpēm. Tāpēc – nevajag steigties. Viss, kam jānotiek, notiks. Svarīgākais – būt gatavām to pieņemt. Un vēlreiz – sievietei jāciena sava dāvana – spēja mīlēt! Jo patiesībā tas ir vienīgais, kas vīrietim no sievietes vajadzīgs. Īsta, sievišķīga mīlestības enerģija.