Kā nodzīvot kopā līdz sirmam vecumam. Stāsta Aina un Gatis Poiši

Jau trešo gadu pēc kārtas Rīgā, Esplanādes parkā Rīgā notiks īpaši vecākajai paaudzei veltīts izglītojošs un izklaidējošs festivāls “Zelta ritmi” (13. jūnijā no plkst. 11.00 līdz 15.00). Šogad festivālu īpaši aicina apmeklēt laulātos pārus, jo Latvijas Goda ģimenes gada ietvaros pasākumā darbosies Brīvdabas fotostudija, kur uzreiz bez maksas varēs saņemt savu kopbildi. Vairāk par festivālu un fotostudiju uzzini www.zeltaritmi.lv.

Ainas un Gata vizītkarte

Precējušies: 33 gadus
Vecāki Annijai un Tomam
Vecvecāki Līvijai (4) un Jēkabam (rudenī būs gadiņš)

1. Atskatoties, ko jūs viens otrā novērtējāt, kad tikko iepazināties un ko pašlaik – pēc 33 kopā nodzīvotiem gadiem?

Aina: Toreiz Gatī es ieraudzīju vīrieti, uz kuru varu paļauties. Man bija izjūta, ka viņš nāk no stabilas ģimenes, ka viņš augstu vērtē ģimeniskās vērtības. Tas mūs saāķēja kopā.
Visus šos gadus esmu novērtējusi to, ka Gatis ļoti labi prot rūpēties, ka ģimene viņam ir nozīmīga, arī to, ka Gatis ir mērķtiecīgs, neatlaidīgs, viņam vienmēr prātā ir jaunas idejas. Ja es sadzīves problēmu priekšā apjūku, Gatim ir pilnīgi pretēji – viņam tas ir izaicinājums, kas palīdz pašapliecināties.

Gatis: Es novērtēju Ančuka neparastību. Viņa bija citādāka nekā pārējās meitenes, un šī citādība bija tā, kas mani aizķēra. Bet pašlaik novērtēju to, ka viņa, neraugoties uz to, ka abi esam jau gadiņos, nav kļuvusi par tanti. Viņa ir smuka, gudra un sirdī joprojām tā pati meitene, kas kādreiz. Tas ir ārkārtīgi svarīgi. Kāpēc? Pirmkārt, tantes kļūst garlaicīgas, viņas no savu gadu augstumiem skatās uz apkārtējiem: visu viņas zina, par visu ir tiesīgas izteikt spriedumus, tikai nelaime tā, ka viņu spriedumi bāzējas tā laika vērtību kritērijos, kas bija aktuāli viņu jaunībā. Ja tu iestrēgsti pagātnē un neej laikam līdzi, tas ļoti ietekmē komunikāciju ar jaunāko paaudzi. Viņu acīs tu esi izraktenis un tavas tēmas pēc naftalīna smaržojošas. Un viņi sāk no tevis izvairīties.

Otrkārt, tantes pārstāj rūpēties par sevi, jo “ko tad es te tāda veca sieva pucēšos, kas tad uz mani vairs skatīsies”... Bet šāda attieksme uzreiz atstāj iespaidu uz vizuālo tēlu.  

2. Ilgi dzīvojot kopā, nav iespējams nepamanīt arī to, kas otrā kaitina. Ko jums ir bijis otrā grūti pieņemt, bet ar ko laika gaitā esat samierinājušies?

Aina: Grūtība rodas, ja izaugsme katram pārī notiek savā veidā un tempā. Tas var pāri šķirt! Kad mēs ar Gati satikāmies, es biju pasīvāka, vēl savos meklējumos, pagāja laiks, kamēr atradu savu vietu dzīvē. Taču tad ļoti strauji un aktīvi sāku darīt savas lietas. Mūsu pirmās lielās grūtības ir saistītas ar laiku, kad mums abiem bija jāpārkārto savas sadzīviskās lomas: ja es biju vairāk ārpus mājas, Gatim bija jāuzņemas turēt rūpi par māju un bērniem.

Otra lieta – kad tu ārpusē gūsti panākumus, ir svarīgi, lai otrs nekļūtu greizsirdīgs, jo savstarpējā konkurence pāru attiecībās pastāv. Atceros, kad man komunikācija ārpusē arvien pieauga, Gatim likās, ka viņam manis, manas uzmanības sāk pietrūkt. Tas uzkrāj rūgtumu, ka citi cilvēki otru it kā nozog. Ar to Gatim bija jāsamierinās. Man savukārt bija jāsamierinās, ka arī viņš, kad sākās juku laiki, diezgan ilgi bija savas īstās nodarbes meklējumos. Bet vīrietis, kurš nav nostabilizējies, ir iekšēji stresains un saspringts, un tas ienāk arī attiecībās – viņš kļūst neiecietīgs, dusmīgs, reizēm pats īsti nesaprotot šo izjūtu īsto iemeslu.

Mūsu attiecībās joprojām ienāk vīra darbs – ja viņam sliktāk iet darbā, mums sliktāk sāk iet arī attiecībās. Mēs neprotam atrast to robežu, lai darbs paliek ārpusē, tas laužas privātajā sfērā, un tad atmosfēra kļūst saspringta. Bieži esam pēdējā brīdī aizskrējuši uz teātri, zālē jau dziest gaismas, bet Gatis man vēl kaut ko mēģina stāstīt par darbu.

Gatis: Tā pieņemšana izriet no maniem iekšējiem uzstādījumiem. Es esmu ļoti racionāls un tehnisks cilvēks, bet Ančuks – ļoti mākslinieciska un jūtīga. Man bija jāiemācās atmest sava liekā racionalitāte, ja kaut ko darām kopā, pieiet visam radošāk, brīvāk un par to “necepties”.

Es augu ģimenē, kur darbs bija pāri visam: visi strādāja skarbām sejām. Ja ēdiens ir, apģērbs ir un jumts virs galvas arī, tātad dzīvojam tik tālāk, viss ir kārtībā. Par emocijām manu vecāku ģimenē runāts netika, to esmu mācījies, dzīvojot kopā ar Ančuku, kad sapratu, ka mans nemitīgais lietišķums viņu sāpina.
Līdz tādam līmenim, kas viņu apmierina, neesmu ticis un diezin vai tikšu, jo no sevis jau aizmukt nav iespējams. Bet šo gadu laikā progress, manuprāt, tomēr ir bijis gana liels.

Tas, ar ko man grūti samierināties... Zināms, ka Ančuks sabiedrībā tiek augstu vērtēta kā cilvēks, kurš spēj citiem dot padomus. Draudzenes un paziņas tad to izmanto pēc pilnas programmas, vakaros zvanot un tad ilgi un dikti ar Ančuku runājoties. Es jūtos palicis maliņā. Saprotu, ka Ančuks nekur no tā nevar sprukt: ja lūdz, ir jāpalīdz, bet te ir tas gadījums – ar prātu saprotu, bet sirds tam netiek pāri, jo man šajos brīžos šķiet, ka mēs paši vakaros būtu varējuši vairāk parunāties.

3. Strīds ir dabiska kopdzīves sastāvdaļa, par ko strīdaties jūs?
Aina: Pamatvērtības mums ir līdzīgas – abi esam atbildīgi, abi darām, nevis čīkstam, abi esam gatavi ieguldīties darbā, šai ziņā esam savējie. Mums attiecības sašūpojas, kad runa ir par emocionālo sfēru. Ārpus attiecībām vīrs ļauj man būt autonomai, bet, līdzko mums ir sadzīviskas lietas, uz kurām es raugos citādi, viņš pastāv uz savu tik ļoti, it kā es viņam kaut ko ņemtu nost. Bet es nevaru izturēt, ja mani presē. Par šo jautājumu mēs diskutējam visus kopdzīves gadus.

Gatis: Kā komanda mēs esam ļoti laba, bet mums ir tāpat kā daudziem pāriem – mēs strīdamies par sīkumiem. Ja domātu racionāli, – pilnīgs stulbums, bet varam tā sakasīties, ka ir grūti vispār sākt atkal normāli vienam ar otru runāt. Situāciju, kad šķiet – ir jāšķiras –, tiešām ir bijis kaudzēm! Tikai, kad dusmas mazinās, sāku apdomāties: kā tad es vispār bez Ančuka dzīvošu... Mūsu gadījumā slikti ir tas, ka mēs abi raksturā esam ļoti ekspansīvi.

4. Kādas ir jūsu sarkanās līnijas, ko jūs attiecībās nepārkāpjat?

Aina: Sarkanā līnija ir iezīmēta, bet, kad emocijas ir sakāpinātas, mēs mēdzam to pārkāpt. Kad otrs cilvēks ir uzvilcies un savas dusmas jūt kā dominējošās, tiek pazaudēta objektīvā realitāte. Ja otrs pārkāpj manu robežu, manī tas izraisa emocionālu reakciju, un tad ir konflikts.

Gatis: Kopš zināma laika mums vairs nav raksturīgi tādi brēcieni kā: “Viss, man ir līdz acīm, es eju projām, šķiramies!” Mētāties ar šādiem tekstiem nav veselīgi. To var, kamēr vēl cilvēki ir jaunāki un ekspansīvāki.

5. Ko jūs varētu ieteikt citiem pāriem: kā rīkoties brīžos, kad prātā ienāk doma par šķiršanos?

Aina: Doma par šķiršanos dažkārt ir aiz izmisuma un vientulības izjūtas, kas piemeklē pāri attāluma brīdī. Tad uzpeld jautājums: vai ir vērts iet uz priekšu kopā vai šķirties? Ja negribas sastrēbt karstu, liekot lietā veselo saprātu, var izsvērt visus par un pret.

Pāris, kurš ilgāku laiku ir kopā, patiesībā savas grūtības jau zina no galvas un, laikam ejot, ir spējuši arī uztrenēt muskuļus, lai tiktu ar to galā. Ja tomēr katliņš ir tik pilns, ka doma par šķiršanos šķiet pietiekami reāla, arī šīs iespējas pieņemšana ir kā variants, lai pāris nejustos kā krātiņā iespiests. Un arī tad ir vērts padomāt par to, kas šķiroties tiks zaudēts.

Mani atturējis tas, ka mums ar Gati ir ļoti daudz kā kopīgi piedzīvota, mums ir kopīga vēsture un attiecības izveidojušās tik ciešas, ka šķiet neiespējami, kā es varētu turpināt šo ceļu viena. Neviens cits Gati nevarētu aizstāt. Ir prieks skatīties, kā bērni ir izauguši, ir prieks izbaudīt vecvecāku lomu, kas ne ar vienu citu cilvēku nebūtu iespējams, jo viņi izriet no mūsu kopējās vēstures. Domāju, ka arī mūsu bērniem tas ir svarīgi un viņi ir ieguvuši izjūtu – ja kas gadīsies, Gatis par viņiem iestāsies un aizsargās.

Gatis: Pirmkārt, es ieteiktu katram novērtēt savus gadus, apjēgt, kurā kvalitātes kategorijā cilvēks atrodas. Otrkārt, labi paskatīties riņķī, kaut vai ielīst kādā portālā, kur vīrieši un sievietes meklējas un mazliet paskatīties bildītes un aprakstiņus. Rezultātā atdzesēšanās garantēta, jo tu saproti, ka tavs cilvēks ar visām krunciņām tev ir mīļš, savukārt, ja krunciņas ir kādai citai iespējamai sievietei, diezin vai tās tik viegli pieņemsi, un visus viņas pārējos “putniņus” arī.

Senioru festivāla “Zelta ritmi” vēstneses un psihoterapeites Ainas Poišas ieteikumi pāriem, kuri piedzīvo krīzi:

* Doma par šķiršanos dažkārt ir aiz izmisuma un vientulības izjūtas, kas piemeklē pāri emocionālās attālināšanās brīdī. Tad uzpeld jautājums: vai ir vērts mums kopā iet uz priekšu vai šķirties? Ja negribas sastrēbt karstu, liekot lietā veselo saprātu, var izsvērt visus par un pret. Parasti labā izrādās vairāk: cilvēka ikdiena vairs nav īsti iedomājama bez otra, ir prieks skatīties, kā bērni ir izauguši, ir prieks izbaudīt vecvecāku lomu, kas ne ar vienu citu cilvēku nebūtu iespējams, jo mazbērni izriet no pāra kopējās vēstures.

* Pāris, kurš ilgāku laiku ir kopā, patiesībā savas grūtības jau zina no galvas un, laikam ejot, ir spējuši arī uztrenēt muskuļus, lai tiktu ar to galā. Ja tomēr katliņš ir tik pilns, ka doma par šķiršanos šķiet pietiekami reāla, arī šīs iespējas pieņemšana ir kā variants, lai nebūtu jājūtas kā krātiņā iespiestiem. Un arī tad ir vērts padomāt par to, kas šķiroties tiks zaudēts.

* Svarīgi ir iemācīties pieņemt to, ka ne vienmēr par katru cenu otram jāpierāda sava taisnība. Tiklīdz abi savu taisnību aizstāv, sākas cīņa. Labi, ja ar gadiem var nonākt pie atziņas – es varu palikt pie savām, bet otrs – pie savām domām.

Iepazīšanās stāsts
Gan Aina, gan Gatis atzīst – abu laulība, ja raugās ar šīsdienas acīm, ir kā avantūra! Aina tobrīd bija šķīrusies, audzināja meitiņu. Gatis smuko Ainu noskatījis kādā konferencē un mērķtiecīgi sācis lenkt. Tālāk viss jau noticis kā paātrinātā filmā – bildinājis jau trešajā randiņā. Aina gan sākumā bija samulsusi, bet Gatis bijis tik ļoti mērķtiecīgs, ka panācis savu, un abi apprecējušies divus mēnešus pēc iepazīšanās.