Palikt Latvijā vai braukt strādāt uz Angliju? Sociālantropoloģe: bērnu dzīves mums stāsta par Latvijas šodienu
Uz lielajiem ekrāniem kino nupat nonākusi kino klasiķa Ivara Selecka filma “Turpinājums”, kas skatītājus iepazīstina ar piecu dažādu Latvijā dzīvojošu bērnu dzīvi un domām, uzsākot pirmo skolas gadu. Pirmajā nedēļā to noskatījušies jau 4200 skatītāju. Savukārt kinokritiķi šo filmu jau atzinīgi novērtējuši, norādot, ka tā ir ne tikai augstvērtīgs kinodarbs, bet arī sava veida unikāls antropoloģisks pētījums par Latvijas iedzīvotājiem.
Un ne velti – filmas tapšanā un varoņu atlasē tikusi piesaistīta sociālantropoloģe Dace Dzenovska, kas filmas veidotājiem palīdzēja izvēlēties mūsdienu Latvijas sabiedrības portretējumam visatbilstošākos varoņus. Ko par šodienas Latviju varam uzzināt, ielūkojoties pirmklasnieku ikdienā, un ar kādiem izaicinājumiem bija jāsastopas, palīdzot “Turpinājums” radošajai komandai, stāsta pati sociālantropoloģe.
Ivara Selecka jaunās dokumentālās filmas "Turpinājums" aizkadri
“Lai atlasītu filmas varoņus, pirmais solis bija domāt, kā bērnu pieredzi veido pilsētvide, lauku vide, reģionālā specifika. Šķita svarīgi domāt par mūsu laikam raksturīgām telpiskām iezīmēm un ar tām saistītiem laika ritumiem, piemēram, deindustrializētām reģionālām pilsētām; plaukstošām lauku saimniecībām; laukiem, kuros darba maz un no kuriem daudzi devušies strādāt uz ārzemēm; Rīgas specifisko demogrāfiju,” stāsta sociālantropoloģe.
Zīmīgi, ka šī ir pirmā Ivara Selecka filma par bērniem. Tā ļauj ielūkoties bērnu pasaules redzējumā un dod iespēju ikvienam skatītājam tvert savu nākotni, savu turpinājumu, ko nepārprotami iemieso bērni. Kā norāda Dace Dzenovska, meklējot filmas varoņus, bija svarīgi, lai tiem būtu dažādas ģimenes vēstures un trajektorijas.
“Kārlim, piemēram, ir senas ģimenes saknes Latvijas laukos, kamēr Gļeba vecāku ģimenes ieradušās Latvijā Otrā pasaules kara laikā bēgļu gaitās un pēckara gados. Anastasijas vecmamma no mātes puses, savukārt, Latvijā ieradās Pētera I vajāta. Anastasijas ģimene no pilsētas nesen pārvākusies uz laukiem, kurpretim Zanes vecāki no laukiem uz pilsētu. Zanes vecāki nekad nav pat apsvēruši iespēju doties uz ārzemēm, kamēr Anetes mamma dzīvo Anglijā. Gribējām redzēt, kā veidojas bērnu dzīves, ņemot vērā atšķirīgos izejas punktus.”
Iepazīstoties ar bērniem dažādās Latvijas vietās, filmas komandas uzdevums bija saskatīt stāstu: katra individuālo stāstu un, liekot visus kopā, stāstu par mūsdienu Latviju.
“Gribējām, lai filmā parādās mūsdienu sabiedrību raksturojošās izvēles iespējas un dilemmas, kas ietekmē bērnu dzīvi. Palikt Latvijā vai braukt strādāt uz Angliju? Kam nodot saimniecību? Kā savienot mūziku, sportu, valodas, mācības? Kas dzīvē svarīgāks - nauda vai darīt otram labu? Kas ir Latvija mūsdienu pasaulē? Ja individuālais un kopējais stāsts veidojās, gabaliņi lipa kopā, bērns kļuva par filmas varoni. Tas ir ne tikai sabiedrības atspoguļojums bērnos, bet arī filmas veidotāju skats par pagātni, tagadni un nākotni.”
Ivara Selecka dokumentālās filmas “Turpinājums” pirmizrāde
2018. gada 22. martā notika Ivara Selecka filmas “Turpinājums” pirmizrāde.
Ļoti spilgti, pēc D.Dzenovskas domām, iezīmējas ne tikai vieta, kur ģimene dzīvo, bet arī ekonomiskie faktori un tautība. “Mēs redzam apstākļus, ar visiem tos veidojošiem sociāliem un ekonomiskiem faktoriem, kuros bērni aug, iespējas, kas viņiem dotas, un izvēles, kas ir viņu priekšā.
Interesantas bija arī filmas varoņu vecāku un arī filmā neiekļuvušo bērnu vecāku atbildes uz jautājumu par to, kādus svētkus svin mājās. Latviešu ģimenes biežāk sāka ar valsts svētku uzskaiti, kamēr krievu ģimenes ar ģimenes svētkiem.
Protams, arī latviešu ģimenes svin dzimšanas dienas, taču šīs svinēšanas tika pieminētas vēlāk vai pat netika pieminētas. Tas, manuprāt, liecina par ārkārtīgi nacionālu pašizpratni. Tāpat interesanti, ka tieši laukos parādās stiprās sievietes tēls.
Anetes un Anastasijas ģimenēs vīriešu klātbūtne nav jūtama ikdienā. Arī Kārļa ģimenē mamma, vismaz filmā, ir redzamāka nekā tētis. Pat Anastasijā jau redzams pamatīgs spēks. Kad Anastasija apgalvo, ka viņa dzīvos laukos kā mamma, vai kad viņa ar gandrīz vai pārdabisku pārliecību stāsta, ka Latvijā dzīvojuši vienradži, jūtams, cik viņa stingri stāv uz kājām.”
Daudzas no filmā atspoguļotajām sabiedrības un laikmeta iezīmēm kļūs redzamas tikai ar laiku. Mēs tomēr filmu skatāmies ar šīsdienas acīm. Refleksijai nepieciešama distance laikā un telpā. Sociālantropoloģe arī uzsver, ka tieši šo iemeslu dēļ filmu “Turpinājums” vajadzētu skatīt nevis tikai kā filmu par mūsdienu pasauli caur bērnu acīm, bet arī kā filmas veidotāju mēģinājumu reflektēt par pagātni, tagadni un nākotni.
Kā jau vēstīts, filma “Turpinājums” iecerēta kā ilgtermiņa kino vērojums par atjaunotajā Latvijas Republikā dzimušu paaudzi. Plānots, ka tieši šos pašus filmas varoņus ik pēc lielāka dzīves posma noslēgšanās filmēs atkal, lai noskaidrotu, kā šo cilvēku dzīve veidojas un kas to ir ietekmējis.
Filma veidota divus gadus, sākot no 2015. gada septembra, kad trīs gadus pirms Latvijas simtgades, mācības pirmajā klasē dažādos Latvijas novados sāk pieci bērni. „Turpinājums“ seko viņu gaitām visa pirmā skolas gada garumā. Mācību sākums pirmajā klasē iezīmē robežu starp bērnības bezrūpību un pirmajiem nopietnajiem pienākumiem, nepieciešamību veidot jaunas attiecības un pielāgoties jaunajiem apstākļiem. Pirmā skolas gada laikā bērnu apzinātā pasaule kļūst lielāka, un šis plašums spēj nest gan daudz patiesa prieka, gan reizēm arī pirmos sarūgtinājumus vai vilšanos.
