Latvijas ievērojamās dzimtas. Kolkas līvu stiprā ģimene - Stalti

“Tēriņtš!” mani sveicina Helmī Stalte. Mazliet samulstu, bet man paskaidro, ka līvu valodā tas ir sveiciens. Viņas dēls Dāvis pus pa jokam, pus nopietni sāk uzreiz ar Staltu izcelšanās leģendu: “Mūsu dzimta nāk no Kolkas līviem.

Gados vecākie radinieki stāstījuši leģendu, ka Stalti cēlušies no trim brāļiem. Pirms vairākiem gadsimtiem viņi no Ālandu salām braukuši pāri jūrai un vētrā izskaloti Līvu krastā. Tie tad arī bijuši mūsu priekšteči, kas sākuši Staltu dzimtu.”

Leģendai var ticēt, var neticēt, bet ar to sāksim šodienas stāstu par Staltiem. Mēs tiekamies komūnbārā Hāgenskalna komūna, kuru pirms diviem gadiem izveidoja Dāvis pēc tam, kad beidza darbu Saeimā. “Esmu atpakaļ pie cilvēkiem, patiesajā pasaulē,” šīs lielās dzīves pārmaiņas komentē Dāvis. Jaunizveidotajā krodziņā Stalti mēdz pulcēties ģimenes sarīkojumos. Dzimtai nu ir sava kultūras vieta Āgenskalnā, bet viss dzimtai īpašais un cēlais ir sācies pirms simt gadiem Kurzemes krastā.

Kurzemes zvejnieku ģimene

Dzimtas stāsts sākas Līvu krastā. Annai Staltei (dzimusi Štālere) un Kārlim Staltam piedzima astoņi bērni. Viņu ģimenes māja Straumes atradās Kolkas centrā, vietā, kur tagad kolceniekiem uzbūvēts stadions. Kā jau piekrastes ciemā mītoši ļaudis, Stalti devās jūrā, pelnīja iztiku ar zveju.

Dzimtas māte Anna bijusi prasmīga dziedniece, apkārtējo ciemu iedzīvotāji labprāt izmantojuši viņas palīdzību, ārstējot dažādas kaites. Astoņu bērnu māmiņa prata izmantot pļavā atrodamās zālītes, pareģoja notikumus un jau tolaik izmantoja pieejamos dezinfekcijas līdzekļus. Viņa prata apvienot intuīciju, zināšanas un dabas spēku, kā arī izmantoja dzimtas īpašumā no senlaikiem mantoto buramvārdu grāmatu.

Ģimenē visi savā starpā runāja līvu valodā, kopa līvu tradīcijas, tieši tāpat kā to darīja arī apkārtējo ciemu iedzīvotāji. Rocība nebija liela, cik nu zvejnieki varēja nozvejot, pārdot vai izaudzēt dārzā. Reizēm Kolkas raga sēklī avarēja kuģi, tad vietējie devās glābt apkalpi, par ko pretī saņēma kādu tiesu pateicības.

Pirmā pasaules kara laikā, kad visi devās bēgļu gaitās, Staltu ģimene uz brīdi pārcēlās uz Rēveli (tagadējo Tallinu – Red.), kur pa ceļam laivā Annai piedzima meita Irma (tulkojumā no līvu valodas irma nozīmē bailes – Red.). Dāvis uzskata, ka Anna zināja apgrieztās maģijas principus, tāpēc izvēlējās meitai vārdu, kas būtu pretstats dzīvē esošajam raksturam.

Pēc Pirmā pasaules kara ģimene nepilnā sastāvā atgriezās atpakaļ Kolkā. Annas un Kārļa astoņu bērnu likteņi veidojās dažādi. Vecākais dēls, Andrejs Stalts, bija uzņēmīgs, aizbrauca uz Krieviju, kuru tobrīd plosīja revolūcija. Tur jūrskolā izmācījās par mehāniķi un uzreiz pēc tam sāka strādāt savā profesijā uz pirmā krievu ledlauža Krasin.

Andreja politiskā pārliecība nav līdz galam zināma, taču tēvs Kārlis Stalts atteicās no sava vecākā dēla, jo bija pārliecināts, ka viņš ir komunists. Tajā laikā līdzekļu trūkuma dēļ lielajās līvu ģimenēs reti kurš varēja iegūt labu izglītību. Kārlis vērsās pie pirmās līvu sabiedriskās organizācijas Līvu savienības ar lūgumu atbalstīt dēla skološanu.

Tolaik savienība atbalstīja vairākus talantīgus līvu jauniešus, palīdzot viņiem finansiāli, savukārt finanses deva igauņu un somu draugi, kas, pateicoties līvu pētniekiem Loritsam un Ketunenam, arvien biežāk uzņēmās rūpes par mazo līvu brāļu tautu. Staltu jaunākais dēls Vilis ieguva atbalstu mācībām Jelgavā. Viņš vienīgais no ģimenes izstudēja un ieguva augstāko izglītību.

Pārējie dēli kuģoja jūrās vai dzīvoja piekrastes zvejnieku dzīvi, bet meitas Emīlija, Emma un Irma palika dzīvot Līvu krastā, kur arī vēlāk ieprecējās citās dzimtās. Kārlis Stalts nomira 50 gadu vecumā no aklās zarnas plīsuma, atstājot Annu vienu ar bērniem. Otrs vecākais dēls Augusts neapprecējās, bet uzņēmās tēva lomu, palīdzēdams ģimenei, cik nu spēdams.

Ārstējas vienā hospitālī, bet nesatiekas

1935. gadā viens no jaunākajiem dēliem, Oskars Stalts, devās uz Ļeņingradu (tagadējo Sanktpēterburgu – Red). Viņš bija apkalpes loceklis uz latviešu kuģa. Padomju Krievijā tolaik bija sākusies latviešu vajāšana un iznīcināšana. Tika nogalināts liels skaits Krievijā dzīvojošo latviešu, taču, neraugoties uz to, kuģu satiksme starp Rīgu un Ļeņingradu vēl aktīvi notika – kravas ar akmeņoglēm un citiem labumiem regulāri tika piegādātas no ostas ostā.

Reiz, atrazdamies uz kuģa netālu no Ļeņingradas krastiem, Oskars saslima ar galvas tīfu. Stāvoklis bijis kritisks, nekas cits neatlika, kā piestāt krastā un doties uz ārstniecības iestādi. Lai arī cik riskanti tas bija, kamēr Oskars ārstējās hospitālī, kuģis palika Ļeņingradas ostā un gaidīja viņu atveseļojamies. Apkalpe katru dienu devās pie Oskara uz slimnīcu, nesa baltmaizi ar sviestu un šķiņķi. Palātas iemītnieki, ikdienā badā dzīvojošie, skatījušies neticīgām acīm uz labumiem, kas tika nesti līvu vīram.

Oskars gan esot bijis devīgs, visus cienājis. Īpaši labs kontakts izveidojies ar somu tautības medmāsu. Oskars kā jau līvs pratis gan somu, gan igauņu valodu. Tā viņi pavadījuši daudz laika kopā slimnīcā, kur jaukā medmāsa uzņēmusies īpašas rūpes par Oskaru. Vienu dienu somu medmāsa pēkšņi pazudusi. Oskars uzzinājis, ka nabadzīte aizvesta uz Sibīriju, it kā par sadarbošanos ar latviešu specdienesta pārstāvi.

Medmāsu apsūdzēja spiegošanā un piesprieda izsūtījumu. Tajā brīdī jaunais jūrnieks sapratis, ka jālaižas prom, cik ātri vien var. Nākamajā apkalpes apciemojuma reizē Oskars parakstījās, ka uz savu atbildību pamet hospitāli, un stiprie jūrnieki, turēdami viņu aiz rokām, aiznesa līdz kuģim. Lai arī arvien slims un ar lielu drudzi, viņš izglābās, un kuģis laimīgi devās atpakaļ uz Latviju.

Visinteresantākais šajā ārstēšanās epizodē ir tas, ka tajā pašā hospitālī pāris stāvus zemāk tajā pašā laikā gulēja vēl Pirmā pasaules kara laikā izbraukušais un no ģimenes izstumtais Oskara brālis Andrejs. Viņš hospitālī atradās, jo bija guvis smagu galvas ievainojumu, atsitoties pret kuģa enkuru. Diemžēl Andrejs tajā pašā reizē hospitālī arī nomiris. To, ka abi vienlaikus atradušies šajā ēkā, Oskars uzzināja pēc daudziem gadiem, kad saņēma izziņu par brāli ar miršanas laiku, vietu un fotogrāfiju ar palātu, kurā gulēja Andrejs.

Viens brālis pie vāciešiem, otrs pie krieviem

1940. gadā Oskars vēl paguva absolvēt Krišjāņa Valdemāra Jūrskolu kā tālbraucējkapteinis. Tas bija pēdējais jūrskolas izlaidums pirms kara, un Oskars kā kapteinis tā arī nepaguva izbraukt jūrā. Viņš bija izmācījies arī par ūdenslīdēju, un pēc skolas beigšanas viņu nosūtīja strādāt uz Gorkiju (tagadējo Ņižņijnovgorodu – Red.).

Tur viņu piespiedu kārtā mobilizēja Sarkanajā armijā. Vēlāk, izmantodams savu stāstnieka talantu, viņš mazbērniem stāstīs, kā reiz labu izdarījis, karojot sarkano pusē. Oskars visus kara gadus bija lielgabala apkalpes vadītājs. Reiz viņš saņēmis jaunu lielgabalu, kurš tā īsti labi nav darbojies. Visdrīzāk bijis kāds rūpnīcas defekts. Vairākkārt lielgabalu darbinot, sanācis ačgārns trāpījums, un vāciešu vietā ticis uzspridzināts sarkano ģenerālštābs.

Pats smejoties stāstījis par šo atgadījumu kā varoņdarbu, laika gaitā arvien vairāk apaudzējot ar jaunām detaļām un palielinot bojā gājušo sarkano ģenerāļu skaitu. Tas esot viņa lielākais kara sasniegums – palīdzēt iznīcināt pāris ienaidnieku no iekšpuses. Kā jau daudzās latviešu ģimenēs, kur brāļi katrs savā lielvaras pusē karoja, tā bija arī Staltu ģimenē. Kamēr Oskars bija spiests karot krievu armijā, jaunākais brālis Vilis bija iesaukts latviešu leģionā. Abi brāļi tā arī vairs nekad nesatikās. Vilis, kurš vienīgais ģimenē bija ieguvis augstāko izglītību, gāja bojā, karojot latviešu leģionā.

Izposta dzīvības pilnos līvu ciemus

1941. gadā no Kolkas uz Sibīriju veda prom Annas meitu Irmu, kura turējusi pie krūtīm divgadīgo dēliņu Jāni. Anna skrējusi pakaļ automašīnai un no pārdzīvojuma zaudējusi prāta gaišumu. Irmas vīru, kas bija aizsargs, nošāva, bet Irmai piesprieda 25 gadus izsūtījumā. Kara beigās, kad latviešu leģionāri kopā ar vācu vienībām deva iespēju daudziem aizbēgt pāri jūrai, arī viens no Annas un Kārļa astoņiem dēliem, Arvīds Stalts, veda ar laivu latviešu bēgļus uz Gotlandi, neņemot pretī ne zeltu, ne sudrabu, tādējādi neiedzīvodamies bagātībā, kas būvēta uz izmisušu bēgļu rēķina.

Arvīda izpalīdzība un cildenums aprakstīts grāmatā Pāri jūrai. Pats viņš vienā no pārcelšanas reizēm palika Zviedrijas krastā, tālāk pārcēlās uz dzīvi ASV. Kopā ar viņu uz Zviedriju aizbrauca arī Emīlija Stalte un māte Anna Stalte, kura mira svešumā, nekad vairs neredzot savu dzimto krastu un pārejos bērnus, taču Zviedrijā vēl joprojām dzīvo Emīlijas bērni un mazbērni, kuri jau kļuvuši par zviedriem. Priecīgā ziņa ir tā, ka tieši mazbērni sāk interesēties par savām saknēm. Annas mazmazmeita Ankie pat pārgājusi atpakaļ savas dzimtas Staltu uzvārdā.

1949. gadā, pēc astoņiem gadiem izsūtījumā, Irma atmuka atpakaļ uz Latviju, bet viņu tūdaļ pat atkal aizsūtīja uz Sibīriju, piespriežot vēl 25 gadus izsūtījumā. Viņas mazajam dēlam bija ļauts atgriezties un palikt Latvijā. Staltu ģimene sūtīja paciņas, lai Irma Sibīrijā izdzīvotu. Pēc soda izciešanas viņa atgriezās Rīgā un gaidīja, kad varēs doties atpakaļ uz dzimto Kolku, kas tobrīd bija aizliegtā zona.

Tolaik viņai nebija nekādu iespēju izlūgties pastāvošai varai tiesības atgriezties. Bija jāgaida vēl daudzi gadi, lai varētu atkal apmesties uz dzīvi dzimtajā sētā, no kuras viņu izveda 1941. gadā. Bet viņa atgriezās un tur arī visu atlikušo mūžu nodzīvoja. Padomju varas liegums līviem doties zvejā un dažādie sadzīves apgrūtinājumi dzīvei Līvu krastā sabojāja līvu kā tautas attīstībai nepieciešamo ekonomisko pamatu un dzīves telpu. Pie jūras dzīvojošā tauta bija atrauta no gadsimtiem koptā dzīvesveida, tika izkliedēta pa Latviju un pasauli, sākot zaudēt savu līvu identitāti un spēku.

Kurzemes krastā, Sīkraga ciemā, visus šos gadus palika tikai viens no astoņiem Staltu bērniem – Emma. Viņai piedzima divi bērni – Ilmārs un Helmī, māsīca, kurai pateicoties Oskara meita Helmī Stalte ieguva savu vārdu. Emma bija mantojusi no mātes Annas arī buramo grāmatu, taču, kā mazbērniem stāstīja Oskars Stalts, bija to iznīcinājusi.

Lielais līvu dzelzsbetona kapteinis

Otrs lielākais Oskara sasniegums esot tas, ka no kara mājās pārnācis dzīvs un ar veselu psihi. Viņš pirms kara bija paguvis iziet visas pakāpes – no kuģa puikas līdz bocmanim. Izbraukājis tuvas un tālas jūras, redzējis pasauli un dažādību. Īsts līvs – jūrā audzis un rūdījies. Viņš bijis spēcīgs, nesatricināms cilvēks, jo kā ūdenslīdējs vilcis laukā noslīkušos, tas viņu norūdījis.

Kad Oskars ieguva kapteiņa diplomu, kuģot viņam vairs neļāva, jo sākās krievu laiki. Aizliegums būt kapteinim nāca likumsakarīgi, Oskars Stalts bija kalpojis godasardzē prezidentam Jānim Čakstem, pirmajā Latvijas brīvvalsts ārzemju vizītē ar ledlauzi Kriršjānis Valdemārs, kuģojot uz Zviedriju.

Divmetrīgi latviešu un līvu puiši tika atlasīti, lai būtu cienīgi mūsu pirmā prezidenta godasardzes turētāji. Oskars bijis kā no dzelzsbetona – milzu augums, lielas rokas, 50. kājas izmērs, stiegraini muskuļots ķermenis.

Beidzoties Otrajam pasaules karam, Oskars devās pie savas jaunības dienu brūtes, bet viņa precinieku nepieņēma, sūtot viņu ellē ar visām viņa slepkavnieka drēbēm (Oskars bija ģērbies sarkanās armijas uniformā). Oskars, rūdīts vīrs būdams, nesēroja, bet pa taisno devās pie brūtes draudzenes Marijas, kura jau kādu laiku bija viena, jo vīrs bija devies uz ASV. Abi savienoja savas dzīves un radīja divus bērnus – dēlu Ojāru un meitu Helmī. Ģimene sāka dzīvi Rīgā, Oskars strādāja kokapstrādes uzņēmumā. Helmī atceras, ka vienu dienu, kad viņa ar brāli jau bijuši pusaudži, Oskaru apcietināja.

Hruščova kampaņas laikā notika nacionālo kadru tīrīšana. 1962. gadā Oskaram Staltam piesprieda desmit gadu ieslodzījuma bez iemesla. Rīgas Centrālcietumā ielika pie noziedzniekiem, taču pārrēķinājās. Viņš ar savu lielo augumu un spēku daudzus apcietinātos no nāves cietuma kamerās izglāba. Bet daudzi slepkavas un rūdīti zagļi dabūja no viņa ciest. Vēl daudzus gadus pēc ieslodzījuma pie viņa uz ielas nāca klāt bijušie cietumnieki un pateicās, ka vienu otru reizi kādu uzbrukumu cietumā atvairījis, neļaujot nogalināt. Tāpat kā no kara, arī no cietuma Oskars iznāca nesalauzts.

Līvu gars

Kad māsa Irma atgriezās no Sibīrijas, viņa sāka dzīvot kopā ar ģimeni. Oskars ar Irmu bija īpaši tuvi – abi runāja līvu valodā. Oskara mazdēls Dāvis atceras, kā Irma, ciemojoties Rīgā, mēdza ķemmēt vectēva garo bārdu. Viņi abi arī visvairāk apkopoja un runāja par ģimenes vēstures un likteņu līkločiem. Atcerējās laikus, kad dzīvoja pie jūras, devās zvejā ar savām laivām, nodeva lomu, runāja līvu valodā, runāja ar Jūras māti.

Okupācijas vara bija izšķīdinājusi līvus pilsētās, sajauca vidi, bieži ar nolūku sanaidojot latviešus ar līviem. Padomju laikā nedrīkstēji būt citādāks, izcelties, stāstīt, ka runā citā valodā, kop īpašas tradīcijas. Staltu ģimene iesaistījās Rīgas līvu ansamblī Līvlist, kurā visi tā laika līvu inteliģences dalībnieki muzicēja un pulcējās, kopjot savu valodu un kultūru. 1972. gadā ansamblis muzicēja pasākumā Brīvdabas muzejā, kur Oskara meitu Helmī pamanīja Dainis. Viņš bija ieradies uz pasākumu, pārstāvot Vidzemes līvus.

“Vispirms Dainis ieraudzīja mani un bija beigts un pagalam, tad es ieraudzīju Daini un biju beigta un pagalam!” tikšanos atceras Helmī. Sākās aizrautīgs folkloras pētīšanas un dziesmotās revolūcijas laiks, jo Dainis darbojās nacionālajā pagrīdē, par to pat padzīts no Universitātes. Viņš kontaktējās ar lietuviešu nacionālistiem, bija vairākkārt čekā pratināts, reiz pat bija smagi sadurts mugurā par saviem izteikumiem un nacionālajiem uzskatiem. Dainis slepeni sadarbojās arī ar rietumvalstu specdienestiem, kurus ar savas māsas Maidāras Rutšeff (dzīvoja Zviedrijā un bija specdienesta virsniece – Red.) starpniecību regulāri informēja par dažādām norisēm LPSR.

Helmī un Dainis apprecējās 18. novembrī, kas bija ļoti riskants pasākums: “Pat vecākiem neteicām, bet viņi kaut kā uzzināja. Pirms tam mans tēvs devās pie Daiņa tēva un lūdza, lai Dainis pāriet Staltu uzvārdā, ka tas viņam svarīgi. Saņēma piekrišanu, un tā Dainis ienāca Staltu dzimtā,” stāsta Helmī. Abiem piedzima divi bērni – Dāvis un Julgī, kā arī abi turpināja audzināt Helmī iepriekšējā laulībā dzimušo dēlu Raigo.

Līvu apspiešana

Helmī un Daiņa paaudze vairs nerunāja līvu valodā, jo vecākie līvi to uzskatīja par tikai vecākās paaudzes saziņas valodu. Valoda un arī tauta sāka aizvien ātrāk asimilēties latviešos. Oskars, Daiņa aicināts, daudz laika pavadīja ar mazbērniem, runādams līvu valodā. Pateicoties Oskaram Staltam, Julgī un Dāvis Stalti jau kopš bērnības auguši divvalodīgā ģimenē, kur līvu valoda bija viena no dzimtajām valodām.

Okupācijas varai līvi bija traucēklis, tā vēlējās tikt ātrāk galā ar līvu tautības statusu. 1978. gadā PSRS mainīja pases, un tika nolemts, ka tajās nedrīkstēs rakstīt tautību. “Mēs, līvi, pulcējāmies dzīvokļos, dziedājām, runājām par sadzīviskām tēmām. Mēs ļoti turējāmies kopā. Daudzi bija sašutuši, ka līvu tautību nedrīkstēs rakstīt pasēs. Sapratām, ka mūs kā tautu tā vienreiz pa visām reizēm iznīdēs.

Kopā ar Emmu Ernštreiti (augsta ranga nacionālkomuniste, berklaviste – Red.), uzrakstījām vēstuli par līvu stāvokli, ka Latvijas senā tauta apdraudēta, ka mūs pavisam izdzēsīs, ja pasē nevarēsim rakstīt tautību. Abi ar Daini nesām vēstuli pie radošās inteliģences. Es biju gaidībās ar Julgī jau septītajā mēnesī. Gājām pie visiem – Ziedoņa, Paula, Vācieša – stāstīt, ka mazais brālis līvs vēl dzīvs, ka mēs, senā tauta, kas apdzīvoja līvu krastu, vēl esam. Daudzi parakstīja mūsu aicinājumu ļaut rakstīt līvu tautību pasē. Partijas funkcionāri, protams, bija pret.

Pirmo vēstuli pat nobēdzināja, bet mēs gudri bijām divas vēstules sagatavojuši, lēnītēm panācām savu. Tie, kuriem bija dūša un kuri nekaunējās pie milicijas pasu galda pieprasīt līvu tautību ierakstīt pasē, to arī panāca. Par šiem gājieniem pie mums čeka nāca sešos no rīta kratīt. Pilnus maisus ar mūsu grāmatām pielādēja, mēs bijām saglabājuši vairākas trimdas grāmatas, jo bija kontakti ar Zviedrijas trimdu. Atceros, kā Oskars ar vienu čekistu stīvējās par savu grāmatu, ko saņēma skolā ar Ulmaņa un Baloža bildēm un parakstiem. Neatdeva, saglāba, joarī pusmūžā viņš bija stiprinieks. Raigo somu piekrāmējām pilnu ar grāmatām, par kurām būtu bijušas nopietnas nepatikšanas un cauri čekistu ķēdei aizsūtījām uz skolu. Viņu kā bērnu nepārbaudīja.

Baltais gars kapsētā

“Vectēvs Oskars bija tas, kurš turēja dzimtu kopā, ap viņu viss notika. Durvis bija allaž atvērtas, nāca ciemiņi, notika muzicēšana. Katru otro dienu bija svētki, visi bija gaidīti. Pie vectēva nāca viņa draugi kapteiņi, spēlēja bandžo un mandolīnas,” atceras Dāvis. Oskars nekad nepakļāvās apkārtējās sabiedrības mietpilsoniskajiem uzstādījumiem. Pat vecumā savu un apkārtējo dzīvi mēdza padarīt krāsaināku. Tā kā viņš dzīvoja tuvu Torņakalna kapiem, gaišās vasaras naktīs mēdza uzģērbt baltu linu kreklu, salmu hūti, paņēma nūju un tieši pusnaktī gāja cauri kapsētai, baidīdams dzērājus. Tās bija viņa izklaides, lai padarītu savu dzīvi kaut nedaudz piepildītāku ar adrenalīnu. Dāvis atceras, ka tikai vienreiz redzējis stipro vectēvu raudam: “Kad bijām abi ar mammu ASV, apciemojām tēva brāli Arvīdu. To pašu, kurš kā laivinieks bija pārcēlis uz Zviedrijas krastiem latviešu bēgļus un beigās pats arī palicis Rietumos. Abi brāļi tā arī ne reizi vairs netikās. Mēs Arvīdu satikām un atvedām vectēvam no ASV ierakstu, vēstījumu, kas veltīts tieši viņam. Tad gan asaras tecēja mums visiem. Līdz tam viņš man kā puišelim stāstīja, ka viņš nekad neraudot, jo asaru dziedzeri izraudāti kara laikā.”

Līvi vai lībieši?

Dāvim bērnu vēl nav, bet māsai Julgī ir jau trīs dzimtas pēcteči – Oskars, meita Lelū (tulkojumā ziemeļu gaisma – Red.) un Anna Kī (Kī līvu valodā nozīmē zalktis, sanāk Zalkšu Anniņa – Red). Ģimene pārdeva Melngalvju namam dzimtas mēbeles, ko visa mūža garumā bija vācis Dainis. Ja, ieejot Melngalvju namā, redzat melnas kokgriezuma mēbeles, ziniet, ka tās ir no Staltu dzimtas. Par mēbeļu naudu Stalti Košragā nopirka māju jūras krastā, kur visi tagad vasarās pulcējas, lai sajustu jūras smaržu un savas saknes. Lai arī mīl pulcēties, tomēr dzimtā katrs ir liels individuālists, personība, ne par visu vienmēr var saprasties. Pa īstam kopā turot gara spēks, kas izstrāvo gandrīz ikkatrā tikšanās reizē. Dāvis atceras, ka ģimenē dzied, kopš bijis vēl pavisam mazs puisēns.

Latviešu un līvu tautasdziesmas, no kurām daudzas Dainis un Helmī pierakstījuši, tiekoties ar teicējiem, vieno dažādās dzimtas paaudzes. “Mēs, jaunie, arvien rūpējamies par līvu kultūru, darbojamies organizācijās, cik nu varam, runājam līvu valodā,” stāsta Dāvis. Esot ap divdesmit, trīsdesmit cilvēku, kuri arvien prot līvu valodu, pārsvarā apguvuši pašmācības ceļā. “Tā līvu paaudze ar to cēlo un tālo skatienu, ko nebija inficējuši padomju kolhozi un pelēcīguma tradīcijas, aiziet mūžībā. Tai tagad ir pēdējie aiziešanas gadi,” skumji nosaka Dāvis. Bet līvi un lībieši ik pa laikam sakašķējās. Viens no būtiskiem strīda āboliem ir tautas nosaukums. Kā pareizāk – līvi vai lībieši? Labi, ka latvieši bija tik gudri un likumos ierakstīja abus nosaukumus. “Tas vien, ka šis jautājums daudzus gadus ir bijis viens no visnopietnāko strīdu objektiem, liecina, ka tautas dzīvais gars ir ļoti trausls un Jūras māte to vairs nestiprina, kā stiprināja, kad līvi vēl kopā savā krastā dzīvoja un kopa savu kultūru,” saka Dāvis.

Nākamie Stalti

Oskars Stalts mira 1992. gadā, piedzīvojis gan Atmodu, gan Latvijas neatkarību. Viņš dzīvoja līdzi Daiņa un Helmī folkloras kopas Skandinieki aktivitātēm. Tajā laikā folklora un darbošanās Skandiniekos bija nevardarbīga pretošanās režīmam. Helmī atceras, ka Oskars arī vecumdienās nebija vecs, viņš garā arvien bija jauns. Izgājis cauri karam, okupācijai, apcietinājumiem, viņš saglabāja možu garu. “Viņš bija mans guru, varenais jūras vilks, stāstīja mums savus stāstus, reizēm izpušķoja un fantazēja, taču nemeloja. Atceros vectēvu kā ļoti varenu līvu kapteini,” Dāvis dalās atmiņās.

“Mūsu tauta ir pelnījusi šo simtgadi, pelnījusi ar visu – asinīm, cīņassparu, dzimtenes mīlestību, ar to, ka godīgo bija vairāk nekā ziņotāju čekai. Mēs esam lasīti ļaudis, kas prot lasīt savas zemes, koku, zvaigžņu valodu. Mēs protam lasīt dabu un lasīt starp rindiņām. Esam izredzēti ļaudis, kuri piedzīvo simtgadi, nenododot sevi un savu valodu, kas daudz senāka vēl par mūsu valsti,” uz atvadām asarām acīs saka Helmī.