Ieskats Jaunā Rīgas teātra aizkulisēs: kā tapa Kafkas "Process"

Ir trešdienas pusdienlaiks, jaunā teātra ēka mākslinieciskā harmonijā saplūst ar pelēko ziemas dienu. Mēs ar fotogrāfu tiekam laipni sagaidīti un pavadīti uz trešo stāvu, kur vienā no telpām notiek mēģinājums. Teātra gaiteņos uz durvīm ir tikai cipari bez atšifrējumiem, tāpēc to, kas notiek pārējās telpās, varam tikai minēt. Pa ceļam mums paskaidro, ka šodien mēģinājumā piedalās tikai trīs aktieri, visus kopā sastapt neesot iespējams.

Mēģinājumu zāle ir plaša un gaiša – baltas sienas, karameļu krāsas koka grīda un viens šaurs logs pie ieejas. Mūs sveic radoša nekārtība. Šķiet, ka visi telpā esošie priekšmeti – galdi, krēsli, dīvāni – ir novietoti it kā netīšām, nedomājot par interjera iekārtošanas principiem vai funkcionalitāti.

Zāles tālākais stūris ir apvilkts ar bieziem melniem aizkariem, un tieši tur šobrīd risinās spraiga darbība starp Jozefu K un Bloku. Aiz maza galdiņa, uz kura ir novietots lugas fragments un plastmasas glāze ar dzērienu, sēž režisors, tērpies stilīgā T kreklā ar zaķiem. Mūsu ierašanās paliek nemanīta vai arī tiek meistarīgi noslēpta.

Atzīšos, nedaudz gaidīju kino ainu cienīgu scenāriju, kad režisors ik pēc diviem teikumiem apstādina aktierus, lādējoties par to, ka viss ir “ne tā”. Nesagaidīju! Aktieri turpina spēlēt ainu, kamēr režisors viņus nekustīgi vēro, dažbrīd atgādinot kādu aizmirstu frāzi. Pēc ainas beigām visi savācas ap režisora mazo galdiņu, izrunā tikko paveikto, rod atbildes uz neskaidrībām un atgriežas savās pozīcijās uz mēģinājuma telpas skatuves.

Pulksten trijos mēģinājums ir beidzies, un mēs ar režisoru Mārci Lāci, galvenās lomas atveidotāju Tomu Veličko un aktieri Ivaru Krastu apsēžamies pie liela galda, uz kura atrodas visneiedomājamākās lietas – no lugas materiāliem, ūdens pudelēm un spilveniem līdz pat milzīgam palielināmajam stiklam, senatnīgai metāla ķiverei un koka rungai.

Kā izvēlaties darbus, kurus iestudēsiet teātrī?

Mārcis Lācis: – Parasti izrādes taisu pēc savas inerces. Šis ir, ja nemaldos, otrais uzrakstītais darbs, kuru iestudēju teātrī.

Kāda ir izrādes Process tēma, un kāpēc nolēmāt šo darbu iestudēt tieši tagad?

Mārcis Lācis: – Izrādes sākumā galvenais varonis saņem apcietināšanas pavēli, bet apsūdzība netiek uzrādīta. Tālāk notiek ņemšanās par šo tiesas prāvu. Izrāde stāsta par birokrātiskiem labirintiem, par padomdevējiem, kas liek spieķos šķēršļus.

Uzskatu, ka tēma ir aktuāla, jo atspoguļo šā gadsimta marasmu – daudzgalvaino ierēdniecību un tās bezjēdzību. Piemēram, paskatieties, kas notiek Valsts ieņēmumu dienestā! Šādas izrādes vajadzētu taisīt vairāk un biežāk. Procesu vēlējos iestudēt jau aptuveni desmit gadus, taču izrādei ir nepieciešams liels skaits aktieru, un teātris to ne vienmēr var garantēt. Nu viss sakrita tā, ka teātris varēja iedot vienpadsmit aktierus, starp kuriem sadalījām 23 lomas.

Izrādē darbojaties gan kā režisors, gan kā scenogrāfs. Vai nav grūti nēsāt divas cepures?

Mārcis Lācis: – Pārsvarā vizuālo tēlu izdomāju visām savām izrādēm. Šajā izrādē scenogrāfijas vadīšana ir diezgan sarežģīta, tāpēc man ir otrs scenogrāfs (Artūrs Arnis –  Red.), kurš skrupulozi veido maketu, lai teātra inženieri zina, kas viņiem jābūvē. Scenogrāfija ir sarežģīta.

Vai, veidojot izrādi, bija vēl kādas grūtības?

Mārcis Lācis: – Grūtākais bija uztaisīt romāna dramatizējumu, un tas joprojām ir procesā (mēs tiekamies aptuveni mēnesi pirms pirmizrādes ­– Red.). Teksta ir ļoti daudz, tāpēc viss liekais jāsvītro ārā pēc iespējas ātrāk, lai aktieri nemācītos lieki. Bet kopumā notiek ierastais darbošanās process – lai skatītājam bez tā, ko viņš dzird, būtu arī interesanti skatīties, kas notiek uz skatuves. Lai nav runājošo galvu teātris tikai ar tekstiem.

Cik daudz domājat par skatītājiem, veidojot izrādi?

Mārcis Lācis: – Ķeros klāt materiālam, kas mani interesē. Tas ir iekšējs garants, ka tēma varētu būt interesanta arī citiem. Šis nav pasūtījuma darbs, kad būtu jādomā, kā izdabāt skatītājam. Ja tā būtu mana pirmā izrāde, raustītos nedaudz vairāk.

Ko jūs vēlētos, lai skatītāji saprot vai sajūt pēc izrādes noskatīšanās?

Mārcis Lācis: – Gribu atgādināt, ka viņi nav savas dzīves noteicēji tik lielā mērā, kā pašiem liekas. Vienmēr ir kāds spēks vai vara, kas mūs virza. Es nedomāju Dievišķo varu. Runa ir par cita veida varu, kas nosaka, kas mums jāēd un jāskatās, kur jāstrādā, kādas izrādes jātaisa, kādi cilvēki jāintervē, kas ir aktuāls un populārs. Mēs tiekam diriģēti, un no tā nevar izrauties.

Toms un Ivars vienbalsīgi piekrīt režisora teiktajam, papildinot, ka tie ir cilvēku izdomāti likumi, kurus vairs nav iespējams lauzt.

Mārcis Lācis: – Tas ir aparāts, kas darbojas pats par sevi. Kāpēc ir tik grūti ieviest jebkādus jauninājumus vai visniecīgākās izmaiņas? Kāpēc vienam mazam ieteikumam jāveic tik milzīgi garš ceļš, līdz tas nonāk savā vietā un saņem apstiprinājumu vai noliegumu?

Izklausās diezgan depresīvi…

Mārcis Lācis: – Gan jā, gan nē... Skaidrs, ka depresņaku nav interesanti taisīt tikai depresijas pēc. Ir jādomā, lai uz skatuves ir kaut kas dzīvs un dzirksteļojošs.

Pastāstiet par sadarbību ar galvenās lomas atveidotāju Tomu Veličko, kuram šī ir pirmā lielā loma teātrī!

Mārcis Lācis: – Šis jautājums jāuzdod pēc pirmizrādes! Šobrīd esam pusceļā. Līdz šim ir gājis... grūti. Apjoms ir milzīgs, un tajā iekosties nav tik viegli. Paldies Dievam, ir diezgan daudz laika strādāšanai – mēģinājumus sākām 1. novembrī, pirmizrāde ir 18. janvārī. Finiša taisnē ceram iegūt kvalitatīvu rezultātu.

Zālē ierodas kāds vīrietis, un Mārcis Lācis atvadās un aizsteidzas uz tikšanos. Turpmākās sarunas laikā vairākas reizes saraujamies, jo zāles otrā galā ar skaļu blīkšķi tiek uzspridzināti milzīgi konfeti. Vai tas būs viens no izrādes specefektiem, paliek neatklāts. Aktrise Anna Nele Āboliņa, kura arī piedalījās mēģinājumā, ir nozudusi. Toms Veličko un Ivars Krasts labsirdīgi nosmej, ka uz sarunu palikuši tikai labākie aktieri.

Kā notiek process?

Toms Veličko: – Ļoti raiti! Vismaz man lielā apjoma dēļ ir sajūta, ka visu laiku skrienam, bet tas ir labi. Neesam daudz sēdējuši pie galda un mēģinājuši izrakties cauri visam materiālam, bet uzreiz sākām mēģināt un sajust to caur sevi. Šāds process man patīk. Dažreiz šķiet, ka nezinu, kur laužos, kaut kam pretojos... bet, ja ļaujos, vienā brīdī viss atnāk. Materiāls ir apjomīgs – 120 lapas. (Kā pierādījums teiktajam, Toma priekšā stāv paprāva kaudze ar lapām – Red.). Šī izrāde noteikti būs garāka par divām stundām.

Ivars Krasts: – Mārcis teica, ka būs pāri trim stundām...

Tom, kādas sajūtas, tikko ienākot teātrī un tiekot pie galvenās lomas izrādē?

Toms Veličko: – Vienkārši strādāju! Nav nekādas paralēlās sajūtas. Apkārt ir jauni cilvēki, un tas ir interesanti. Mēģinu būt atvērts un mācīties no kolēģiem, cik daudz vien varu.

Kolēģi tevi labi pieņēmuši?

Toms Veličko: – Manuprāt, ļoti labi. Neesmu pārliecināts, vai viņi gaida, ka es kaut ko pierādīšu. Man pašam liekas, ka pieņem, bet varbūt kāds slēpj... Ivar, tu kaut ko slēp no manis?

Ivars Krasts: – Toms pareizi pateica – neviens neko negaida. Apkārtējie tēli ir groteskāki, un to izpausmes ir spilgtākas, taču Tomam ir normāla cilvēka ampluā. Toma tēls iet cauri visai izrādei, viņam ir jāizvelk no sākuma līdz galam bez jebkādām superpārvērtībām. Tādā ziņā tā ir grūta loma – vērojoša.

Toms Veličko: – Normāls cilvēks tiek iemests situācijā, kur viņam apkārt ir pilnīgi jauna, nesaprotama pasaule. Šajā darbā ir 200 jautājuma teikumu. Ļoti daudz informācijas, kas lēnām grauž... Kāds bija jautājums? (Smejas.)

Kādas ir Toma attiecības ar Jozefu?

Toms Veličko: – Savos darbos Kafka bieži vien apraksta pats sevi, apkārtējos cilvēkus un savu dzīvi. Esmu uztvēris Jozefu kā pašu Kafku, tāpēc daudz esmu pētījis viņa vēsturi un biogrāfiju un sapratis, ka esam ļoti atšķirīgi.

Katrā tēlā, kuru iestudēju, redzu gan līdzības, gan pretstatus. Saprotot, kas ir un kas nav kopīgs, var mēģināt izmainīt šīs īpašības un kļūt par citu cilvēku. Neteikšu, ka šobrīd esmu līdz galam ticis ar to skaidrībā, bet esmu procesā. Šis mums ir populārs vārds. (Smejas.)

Savukārt pārējiem aktieriem ir jātiek galā ar diviem, pat trīs tēliem. Vai nav sarežģīti?

Ivars Krasts: – Man šajā jomā ir neliela pieredze. Abās Mārča izrādēs spēlēju vairākus personāžus. Epizodiskās lomas nav saistītas – tie ir dažādi tēli dažādās vietās. Ne visi tēli ir vienāda smaguma un lieluma, arī tekstuālajā ziņā. Man ir viens atbildīgs personāžs izrādes beigās, un pārējās ir mazākas, epizodiskas lomas, taču tas nenozīmē, ka tās ir mazāk svarīgas.

Domāju, ka tas nebūs grūti ne psiholoģiski, ne emocionāli. Galvenais ir izdarīt darbu profesionāli un ar atdevi. Ikviena loma ir jāpadara spēcīga un jānospēlē precīzi. Šobrīd ir uzbūvēts izrādes pamats, un tagad sāksies slīpēšana. Mārča izrādēs ir ļoti svarīga muzikalitāte, jābūt dzelžainai precizitātei.

Toms Veličko: – Esam izveidojuši karkasu katrai ainai, un tagad būs jānoslīpē katrs pagrieziens, katrs teikums pa sekundei. Ir vienlīdz svarīgi gan ielikt emocijas sacītajā, gan atcerēties visas darbības un kustības. Dažreiz atnāc uz izrādi un nezini, kas ir jādara. Uzej uz skatuves, un ķermenis tavā vietā izdara. Ķermenis visu atceras, un tu darbojies pilnīgi precīzi tā, kā iecerēts. Domāju, ka šim materiālam tāda skrupuloza attieksme ir ļoti labvēlīga.

Ivars Krasts: – Protams, gadās nobīdes, taču nekādas pēkšņas improvizācijas nenotiek. Pat nelielas reakcijas izmaiņas mēdz iekustināt, atdzīvināt aktierspēli. Es gandrīz visās izrādēs atļaujos uztaisīt nelielu nobīdi, lai kaut kā iekustinātu gan partneri, gan sevi.

Toms Veličko: – Tu partnerim padod kaut ko jaunu, un viņš to it kā noķer. Jūs zināt, līdz kam ir jānonāk attiecīgajā ainā un kurš ir vadošais, tāpēc var atļauties mazliet pavirzīties.

Jums pašiem šīs izrādes tēma ir tuva?

Toms Veličko: – Šī izrāde ir svarīga ikvienam, tikai katram citādāk. Mēs visi esam saistīti ar varas iestādēm, birokrātiju, iesniegumiem, papīriem. Es nevaru dzīvot šajā vai jebkurā citā valstī, nebraucot ar tramvaju, nerakstot iesniegumus.

Man ir jābūt bankas kartei, esmu kaut kādos sarakstos, mani tepat aiz stūra var savākt, jo esmu kaut ko ne tā pateicis vai izdarījis. To zina visi. Te visur ir ausis. Kā Ivars saka – te visi klausās... Izrādē viss ir sakāpināts, bet mēs šādas situācijas noteikti varam piefiksēt arī dzīvē.

Ivars Krasts: – Šis process ir noslēpums visiem. Man šķiet, ka visi atrodas kaut kādā piramīdas daļā, bet neviens no iesaistītajiem nepazīst lielo advokātu un līdz pašai augšai nokļūt nevar. Visās izrādēs, kuras es līdz galam nesaprotu, mēģinu atrast cilvēciskās lietas. Procesā daudzi tēli parāda, kas notiek ar cilvēku, kad viņš tiek pakļauts milzīgam spiedienam. Kāds viņš kļūst, kad tiek salauzts.

Vienkāršs piemērs – nesen mājās netiku galā ar kādu praktisku situāciju un norāvos. Uz brīdi kļuvu neadekvāts un nogrūdu to uz citu cilvēku man blakus. Kad situācija izlīdzinājās, sapratu, ka cilvēciskais faktors mani padarīja nekontrolējamu. Vienā brīdī, panikā, tu kļūsti par kaut ko citu, nekā esi pieradis redzēt. Šeit ir ļoti daudz piemēru, kas notiek ar salauztiem un varas samītiem cilvēkiem.

Toms Veličko: – Tāpat ir Jozefam. Vienā rītā viņš pamostas, un mājās ir ienākuši cilvēki, lai viņu apcietinātu. Bet viņš neko nav izdarījis! Domas par to un visi apkārtējie cilvēki viņu iedragā, līdz viņš jūtas bez vainas vainīgs. Lēnām tiek sadragāts viņa domāšanas motors, rodas milzīga vainas un bezcerības izjūta. Normāls cilvēks tiek ielikts kastītē.

Ivars Krasts: Reiz mēģinājumā kāds izteica salīdzinājumu ar situāciju, kad tevi apstādina ceļu policija. Pat, ja neesi izdarījis pārkāpumu un viss ir kārtībā, tu jūties uztraucies un automātiski vainīgs...

Vara, kas ietekmē katru mūsu izvēli, spiediens, kas salauž cilvēku, un vainas apziņa, kas rodas pat tīrākajā dvēselē – Process paver lodziņu uz valdošās sistēmas aizkulisēm, kuras mēs bieži vien neredzam vai negribam pieņemt.

Mēs izejam no Jaunā Rīgas teātra ar nedaudz smeldzošu sajūtu, kamēr aktieri šķiet atkal pilni enerģijas un smaida. Tiekamies pirmizrādē!