Čella virtuozs Kārlis Auzāns: "Mēs bijām jauna, ļoti pieprasīta latviešu rokgrupa, dzīvojām ļoti labu dzīvi..."

Tu nesen kļuvi četrdesmit gadus vecs. Kā nosvinēji?

Nebiju plānojis svinēt, bet draugi sarīkoja pārsteigumu. Devāmies nelielās pusdienās ar sievu un bērniem, bet izrādījās, ka viss noorganizēts citādāk.

Parasti tādus momentus rāda filmās. Sieva bija parūpējusies?

Jā, un tas bija liels pārsteigums, ļoti patīkama sajūta. Nebiju gaidījis, tiešām. Domāju – varbūt mani vecāki varētu pievienoties, bet tur bija ap piecdesmit cilvēku! Denisa Paškeviča klubā bija brančs. Bez simboliskas nozīmes – vienkārši piemērota vieta.

Ko savos četrdesmit esi par sevi sapratis?

Uzskatu, ka esmu gandrīz realizējies cilvēks; tā ir viena no svarīgākajām domām, kuru pats varu akceptēt. Manā dzīvē bijuši ļoti krāsaini, bagātīgi un interesanti notikumi.

MeloM mūzika ir arī kaislīga un dramatiska.

Mūzika var sniegt tādas sajūtas, kuras izbaudīt dzīvē gadās ļoti reti. Mūzikai ir vairākas nozīmes, tā patiešām ir – caur čellu trio MeloM mēģinu runāt ne vairs skaņas, bet emociju valodā. Tā man pašam ir interesantāk. Tīri tehniski skaņas amplitūdu esmu aptvēris, mani vairāk interesē veidot dialogu ar klausītāju, pašam ar sevi – ko man tā mūzika izsaka. Ja izraisa emocijas, tātad skaņdarbs strādā. Ja neizraisa neko vai izraisa nepatiku, tad mani tas neinteresē.

Vai mūzikā tu izdzīvo arī daļu personīgā dramatisma vai kaisles?

Ja manī ir kaut kas sakrājies – jā, varu to izlikt mūzikā. Tāpat kā rakstot stāstu, arī kompozīcijā tu veido konkrētu emocionālo stāvokli. Galvenais, lai tas aizrauj. Vienmēr jāatrod balanss starp emocijām un teoriju, intelektuālo piegājienu.

Tu esi rakstījis mūziku lielām izrādēm – Frankenšteins un Doriana Greja portrets, arī Ziloņcilvēkam – visas nominētas, titulētas, lieli stāsti par vērtībām. Var teikt, ka mūzika uz skatuves ir ļoti jaudīgs tēls.

Tā ir. Šīm izrādēm bija jāraksta ļoti daudz mūzikas. Vispirms, protams, ir dialogs ar režisoru, mans redzējums.

Ideja par zēnu kori Frankenšteinā bija tava vai režisores Lauras Grozas-Ķiberes?

Par zēnu kori man bija ideja izrādē 1984, tur bija ieraksts, bet tas tik labi nostrādāja, ka, domājot par nākamo, Laura teica: “Tagad ņemam dzīvajā”, un tagad Mediņa skolas zēnu koris ir uz skatuves. Tajā ir garīgs kods, zēnu balsis ir tik trauslas, tajās ir kaut kas tīrs... Vīrietim tas dots uz ierobežotu laiku.

Frankenšteinā tas bija labs materiāls kontrastam. Pats stāsts ir dramatisks, un tāda tīrība tur ļoti piestāvēja.

Vai tu domā par ideju, ko pauž izrāde? Vai risini sevī kādu dialogu, lasi, nonāc pie atziņām?

Nē, es vairāk domāju par izrādes vēstījumu un tēliem, mēģinu tos ieraudzīt, varbūt iegūt informāciju, kas saistīta ar emocionālo, zemapziņas valodu. Bet nav tā, ka skatos Frankenšteina filmas vai lasu grāmatu. Man svarīga ir pamatideja – ko gribam ar izrādi pateikt. Lielākajai daļai izrāžu stāsts ir zināms, izstāstīts jau vairākas reizes, jautājums – kā to ieraugi tu.

Vai, tavuprāt, mūzika darbojas uz zemapziņu?

Jā! Tikko runājām ar Ilzi Lasmani, viņa veido raidījumu Sirmā kulta ēdieni un vada pārrunas par to, kas ir ēdiens. Domāju, mūzika ēdienam ir ļoti tuva, tā ir kā garīga maltīte. Arī mūzikas radīšanai ingredienti ir vieni un tie paši, svarīgi – kā tu tos saliec (smejas). Tā ir tava māksla, ko cilvēks klausās – izbauda garšas, domā, kas tur ir iekšā.

Kas tev ir svarīgs no materiālās pasaules? Tev ir skaisti iekārtots dzīvoklis Mežaparkā, patīk labs ēdiens, jūs, Melo-M puiši, stilīgi izskatāties...

Man svarīgāka ir personīgā saskaņa, nevis...

... prestižs?

Tieši tā.

To izpratni ieliek ģimene?

Savā ziņā. Arī mūsu ģimenē to latiņu mēģinām turēt, nepalaist otru pašplūsmā, pieskatīt (smejas). Piemēram, neļaut bērnam vilkt netīras drēbes. Elementāri. Sieva var pateikt savas domas par manu apģērbu. Man patīk ģērbties diezgan neitrāli, lai nav kur baigi piesieties (smejas). Esmu diezgan jūtīgs uz krāsām. Ir krāsas, kas neiet ar mani kopā.

Esi pelēks-melns-balts cilvēks?

Sarkans noteikti neesmu. Par pelēku, baltu – jā, man patīk skandināvu minimālistiskā domāšana. Tā tevi netraucē. Man patīk arī telpas vai apģērbi, kuros cilvēki ieguldījuši milzīgu darbu, lai rezultāts būtu grezns, māksliniecisks, piepildīts. Taču tas var diezgan ātri apnikt, man vajag kaut ko iespējami maz asociatīvu.

Tu biji Pārdaugavas puika?

Jā, bērnībā dzīvoju Kalnciema ielā, mācījos Āgenskalna ģimnāzijā.

Tevi jau agri pielika pie instrumenta vai tomēr dabūji izbaudīt zēna gadus?

Diez ko neizbaudīju, mani jau piecu gadu vecumā aizveda uz mūzikas skolu. Padomju laikā Barona ielā bija mūzikas salons, tāda kā maza privātskoliņa. Pēc tam – mūzikas skola.

Tu nāc no muzikālas ģimenes?

Vecākiem ir citas profesijas, bet viņi vienmēr bijuši lieli mūzikas cienītāji. Mans tēvs visu mūžu dziedājis korī, arī mamma daudz dziedājusi un dejojusi. Tēvs vairāk nekā divdesmit gadus dziedāja Gaudeamus.

Āgenskalna ģimnāzijā satiki savu sievu, mācījāties kopā.

Mācījāmies, bet nesatikāmies. Es viņu neatcerējos, viņa ir jaunāka. Āgenskalnā mācījos tikai pamatskolā, tad Mediņa vidusskolā, no kuras pārgāju uz Dārziņskolu. To pabeidzis, iestājos Mūzikas akadēmijā. Mācījos arī Vācijā, pēc tam – mediju kultūras menedžmentu Kultūras akadēmijas programmā, kas bija ieviesta no Hamburgas Mūzikas skolas.

Kāds bija Vācijas laiks?

Intensīvs, bija daudz jāmācās. Ķelnē mācījos čellu, ļoti daudz ieguvu profesionāli, kā instrumentālists, bija daudz laika spēlēt un mācīties. Paralēli jau spēlēju grupā Autobuss debesīs, biju diezgan pieprasīts arī vācu vidē, daudz koncertējām, pastāvīgi bija jābrauc arī uz koncertiem Latvijā.

Tev bija pāri divdesmit, negribējās baudīt trakos studenta gadus?

Es jau arī baudīju, bet Ķelnē nebiju pilnu termiņu. Tos divus gadus paralēli skaitījos arī Latvijas Mūzikas akadēmijā. Tas bija pareizi, citādi būtu zaudējis gadus.

Esi teicis, ka līdz ar bērnu piedzimšanu bezbēdība un jaunības trakums palika aiz muguras. Kāds bija tas jaunības trakums?

Mēs bijām jauni, ļoti pieprasīta latviešu rokgrupa, ātri ieguvām popularitāti un dzīvojām ļoti labu dzīvi. Pēc koncertiem bija foršas izklaides – labā nozīmē. Nevis traka bohēma, bet forša. Ļoti daudz spēlējām, izbraukājām visu Latviju – liela pieredze.

Spēlējāt arī kāzās?

Ļoti reti.

Tad Labvēlīgais tips par jums nepareizi dzied...

Nē, pareizi – ja kāzās spēlē Autobuss debesīs, tas ir tik ekskluzīvi, ka par to jādzied (smejas). Ar kāzu muzicēšanu tikpat kā neesmu nodarbojies. Maksimums – desmit reizes. Bet tāpat jau radi, draugi precas, tas ir rituāls. Visas tās tradīcijas un piedevas... ir ļoti dažādas, sevišķi Latvijā. Ir solīdās, tautiskās, dārgās un vienkāršās kāzas.

Esi teicis – kad būsiet gatavi, jums ar Santu būšot kāzas kā blīkšķis. Tas jau ir noticis?

Vēl nav. Tas briest un noteikti pienāks, jābūt apstākļu sakritībai. Vienkārši dzīves ritms bijis un joprojām ir ļoti intensīvs. Kāzas ir atsevišķs projekts, tam tomēr jābūt nopietni.

Tas būs rangā “lielās kāzas”? Draugu ir daudz, ja uz dzimšanas dienu vien atnāca piecdesmit...

Par to es arī baidos, tāpēc saku, ka tas nav tik viegli realizējams (smejas).

Beidz, tā jau var novilkt līdz vecumdienām, mazbērniem.

Tas taču labi! Manuprāt, tas, kā tu sevi pozicionē sabiedrībā, jāvērtē ļoti uzmanīgi un prātīgi. Tā kā neesmu liels kristietis, man tā solīšana... Es varu otram solīt, bet darīt to mājās. Man nav jāsola kāda priekšā. Zinu – daudziem patīk, ka pirkstā ir gredzens... Tāda atskaite. Varbūt tur ir arī manas izglītības zīmogs – savā ziņā tāda sabiedrisko attiecību pētīšana.

Es ļoti cenšos nodalīt sevi kā publisku personu no sevis kā cilvēka, arī šādas intervijas sniedzu ļoti, ļoti reti. Mani vairāk interesē profesionālā darbība. Ar savām domām un pieredzi varu padalīties privāti – ja cilvēku interesē un viņš redz tajā jēgu.

Vai ir kāda personība mūzikā vai citā jomā, kas tevi fascinē?

Ir dažas, bet vairāk profesionālā, mākslinieciskā ziņā. Viss ir mainīgs, vienu brīdi tev šķiet, ka viņš ir īstais un pareizais, bet nākamajā brīdī tas pats cilvēks varbūt izdara kaut ko tādu, kas galīgi neiet kopā ar to, par ko tu priecājies iepriekš. Varbūt arī pats esmu mainījies, un tāpēc tas vairs nešķiet interesanti.

Tu vari nosaukt kādu, kurš tev bijis interesants?

No čellistiem mani ir daudz ietekmējis Jo-Jo Ma. Man ir patikusi viņa filozofija, attieksme pret mūziku. Viņš izveidoja ansambli, kuru vada jau desmit gadus. Viņi šogad dabūja Grammy par labāko pasaules mūziku. Tikko biju pie viņa nometnē – viņš rīkoja nometni mūziķiem, kuri spēj ar viņiem kopā muzicēt.

Kā tur tiki?

Bija konkurss, aizsūtīju video pieteikumu un biogrāfiju. Mani uzaicināja. Kopā bijām kādi sešdesmit cilvēki no visas pasaules. Desmit dienas nonstopā pieredzes apmaiņa pasaules mūzikā, ļoti vērtīgi. Čellistu Jo-Jo Ma amerikāņi uzskata par tādu kā mūzikas prezidentu, jo viņš ir spēlējis prezidentu inaugurācijās, sākot no Kenedija un beidzot ar Obamu.

Trampam ne?

Domāju, viņš to nebūtu gribējis.

Par ko fanoji bērnībā?

Par grupu Queen. Tīņa vecumā man uz viņiem bija pilnīgi aizgājis ciet, pārrakstīju visas kasetes. Reiz Londonā paspiedu roku Braienam Mejam. Man paveicās, ka bijām vienā mūziklā.

Vienkārši piegāji klāt un paspiedi roku?

Jā, pateicu paldies.

Tu daudz raksti mūziku arī kinofilmām. Caur to tavu vārdu uzzina arī pasaulē, kas citādi varbūt nenotiktu. Vai saņem vēstules?

Jā, pēc filmas Saules staros, kuru uzņēma Vitālijs Manskis, man atnāca aptuveni piecdesmit e-pasta vēstules no visdažādākajām pasaules valstīm. Raksta, ka patika, vai arī grib notis, lai varētu spēlēt, teiksim, Singapūrā, Dienvidamerikā...

Un tu sūti?

Tā to nedara. Pasaku paldies, un lai mēģina paši kaut ko izlobīt. Taču tas, ka filmai bija tāda rezonanse, ir pārsteidzoši. Viens Holivudas PR kantoris piedāvāja man savus pakalpojumus, jo mans vārds parādījās The Hollywood Reporter (Nozīmīgākais kino apskatu laikraksts – Red.). Viņi būtu gatavi popularizēt mani Holivudā, bet man tolaik tas nebija aktuāli.

Un tagad?

Tagad arī ne. Man darba pietiek.

Tur ir cita nauda.

Jā, bet nāktos ieguldīt diezgan lielus līdzekļus, lai vispār varētu sākt ar viņiem strādāt. Bija jāizvērtē, vai tas ir tā vērts. Varbūt, ja kāds būtu atbalstījis...

Ar mūziku var nopelnīt, uzturēt ģimeni?

Ja strādā, tad var. Tikai jābūt daudzšķautņainam, tā ir viena no atslēgām. Vienā pozīcijā nevar ilgi iestrēgt, Latvijā tas nav reāli. Esmu jau vairākas reizes izbaudījis visu ciklu, kāds te ir iespējams, un zinu, kādas Latvijā ir latviešu mūzikas potences. Kāds ir tirgus, auditorijas interese, cik tā ir noturīga, un kā to var uzturēt ilgtermiņā.

Slavenie Melo-M koncerti Kongresu namā gada nogalēs bija pārdoti. Tūkstoš divsimt vietu!

Jā, vienā koncertā. Mazākos mēs nespēlējam.

Kāpēc?

Taupāmies lielajiem, citādi auditorija no tevis nogurst – tai pietiek, tu klausītājus pārbaro (smejas). Tam jākļūst par notikumu, nevis ikdienu.

To arī iemācījies augstskolā?

Daļēji arī tur.

Tu Doriana Greja portretā biji arī kustību konsultants – aktieriem vajadzēja tēlot, ka viņi spēlē instrumentus.

Nebija viegli, jo mēs pie tā ķērāmies diezgan nopietni. Uzdevums bija maksimāli reālistiski atdarināt orķestra mūziķu kustības. Es dzirdu skaņdarbu un varu to vizualizēt, esmu spēlējis orķestrī un aptuveni zinu, kā uzvedas, piemēram, vijolnieks, kad viņam jāspēlē konkrēta partija.

Tomēr sarežģīti, jo aktieru bija daudz.

Ļoti sarežģīti, process bija grūts, kādu mēnesi tikāmies diezgan regulāri. Jāsaka, aktieri sasniedza ļoti labi rezultātu. Protams, nebija ideāli, bet nevar prasīt, lai cilvēks divos mēnešos iemācītos to, ko cits mācās 20 gadus. Bet 80 procenti no tā, kas vajadzīgs, lai noticētu, ka aktieris spēlē, tika sasniegts.

Bija arī kāds kuriozs, kaut kas smieklīgs?

Kad aktieris ņem instrumentu, mūziķim ir reāli smieklīgi, kā viņš to dara. Ir nianses, par kurām profesionālis var pasmieties. Kad Lilita Ozoliņa sit šķīvjus, tas jau pats par sevi ir diezgan kičīgi. Vai Pēteris Liepiņš pie timpāniem mēģina trāpīt īstajās vietās, vai Subatnieks ar čellu mēģina kaut ko izdarīt pa īstam... Tie ir sīkumi, un tur arī tā jautrība veidojas. Ar orķestri nebija viegli, bet interesanti.

Vai šīs izrādes sakarā nenodomāji, vai arī tevī ir daļa Narcisa?

Nnē… Protams, nē! Protams, zināms egoisma līmenis manī ir, bet ne narcistisks.

Tu par sevi netīksminies?

Nē, kā jau teicu, vairāk meklēju komfortu. Tas mani arī motivē.

Motivē strādāt?

Vienmēr esmu uzskatījis, ka slinkums ir viens no labākajiem motivētājiem. Tad vairāk koncentrējies uz būtisko, nedarot neko lieku.

Tu joprojām velti laiku sev – apmeklē sporta zāli un meditācijas?

Jā, mēģinu to darīt regulāri, kad vien varu – tas organizē. Rezultātu jau redz tikai pēc tam. Tikko izlasīju Deivida Linča grāmatu Ķerot lielo zivi. Linčs atver meditācijas skolas un dod milzīgus līdzekļus parastajām skolām, lai bērni stundu starplaikos varētu meditēt. Linčam ir vairāk nekā 30 gadu pieredze, viņš to nedara ambīciju dēļ, bet tāpēc, ka ar to tiešām var daudz panākt.

Sevis sakārtošanā un radošumā?

Abējādi. Tas gan Eiropai nav sevišķi raksturīgi, bet meditācijās ir liels spēks. Mēs redzam, cik organizēti ir austrumnieki. Tas ir veidojies gadu tūkstošiem.

Kā tu sev atklāji meditāciju? Tev bija skolotājs?

Jā, un es joprojām regulāri eju uz cigun meditācijām, arī pats mājās pavingroju. Laiks, ko velti koncentrējoties un vingrojot, atnāk atpakaļ nedēļas garumā. Pēc tam ir sajūta, ka tev nekas netraucē darboties.

Esi to iemācījis arī savām meitenēm?

Tas jāgrib viņām pašām. Ar meitenēm esam gājuši uz jogas nodarbībām, viņām patīk. Domāju, pagaidām viņas ir pietiekami pilnvērtīgas. Vienai tikko palika astoņi gadi, otrai – seši. Viena iet skolā, otra pēdējā grupiņā bērnudārzā.

Cik daudz tu pieslēdzies mājas dzīvei?

Vedu bērnus gan uz dejošanām, gan katru rītu uz skolu. Tas ir mans rituāls. Cenšos, cik varu, bet nekādā gadījumā nevaru teikt, ka daru visu.

Varbūt kādreiz pagatavo vakariņas?

Labprāt to darītu, bet pēdējā laikā nav iznācis. Tam vajag laiku. Man šobrīd ļoti daudz jāstrādā, jāraksta mūzika.

Santa nav mūziķe?

Nē, viņai ir žurnālistes izglītība.

Vai Mežaparkā esi atgriezies savā dzimtas mājā?

Gan mans vecaistēvs, gan mamma ir dzīvojuši Mežaparkā. Savā ziņā esmu tur palicis. Kad vecāki pārvācās prom no Pārdaugavas, es paliku pie vecātēva Mežaparkā.

Vecāki pārcēlās uz laukiem?

Jā, kaut kā izdomāja. Kalnciema iela kļuva pārāk skaļa.

Tavā daiļradē ienāk arī daba – ūdens, mežs. Kas tev ir tuvāks?

Nav man viena tuvākā. Ir kopīgā – daba kā veselums. Mani interesē visas stihijas kā dabas sastāvdaļas. Katrai ir savs enerģētiskais lādiņš, informācija.

Pēc iekšējās sajūtas esi gaisa, uguns vai ūdens cilvēks?

Mazliet no katra. Cilvēks ir vides uztvērējs, būtiski, kam tu ļauj sevī iesūkties. Tu nevari būt kaut kas, bet tu vari būt ietekmēts ar kaut ko.

Kā tu viskomfortablāk jūties?

Man patīk peldēt – patīk ūdens, jo tas tīri fizioloģiski palīdz atjaunoties.

Ir diezgan ekstrēma bilde, kurā tu, uzrotījis bikšu staras, esi līdz ceļiem ūdenī, un blakus peld čells. Tu tiešām to atļāvies...?

Jā, tas bija speciāls peldināmais čells. Es pat to nesauktu par instrumentu, bet ļoti ticami uztaisītu dekorāciju.

Čelliste Marta Sudraba stāstīja, ka lidmašīnā savam instrumentam pērkot biļeti.

Mēs arī pērkam, tas ir normāli. Ja nav dubultā, megastiprā kaste, ko var bez bažām nodot bagāžā, citādāk nevar. Instruments ir ārkārtīgi vērtīgs, un ir pieredzēts, ka tas salūst. Mums bija koncerts Parīzē, Miķeļa Dobičina instrumentam nolauza kaklu, viņš dabūja aizņemties uz vietas no paziņām.

Čells ir vīrietis vai sieviete?

Instruments. Man to ir jautājuši daudzi, bet čells tomēr ir tikai vēsturiski ļoti veiksmīgi izveidojies instruments, kam piemīt kaut kas maģisks. Jā, čellu var spēlēt ļoti niansēti, kas ļauj to asociēt ar cilvēku. Mums kaklā ir saites, ar kurām veidojam skaņu, arī čellam ir līdzīga skaņas veidošanas mehānika, tāpēc šķiet, ka instruments ar tevi runā. Savā ziņā tas tiešām runā, jo rada līdzīgas vibrācijas kā balss saites. Čells ir burvīgs instruments, ar ļoti skaistu skaņu, tomēr tas neskan pats no sevis. Tas var arī stāvēt stūrī kā kaste ar četrām drātīm (smejas).

Zinu, ka jūs ar Santu labprāt dodaties eksotiskos ceļojumos. Pēdējais krāšņākais, kur esat bijuši?

Krāšņākais bija Peru. Ļoti iespaidīgs, vienkārši fantastisks brauciens. Esmu ceļojis diezgan daudz, bet tur ieraudzīju īpašu pasauli. Var šķist, ka uz mūsu planētas tādas nav, bet tā tur bija.

Daba?

Protams. Tādus kalnus pat nevarēju iedomāties. Andi atšķiras, piemēram, no Alpiem. Peru ir vienīgā valsts, kur indiāņu valoda palikusi kā viena no valsts valodām. Tur vēl var just atblāzmu no indiāņu kultūras, viņu milzīgās saiknes ar dabu, ar kuru indiāņi dzīvoja tiešā mijiedarbē. Tad atnāca spāņi... Indiāņi nekad nav bijuši profesionāli karotāji. Viņi varēja ziedot cilvēku, bet cīnīties ar spāņu iebrucēju nebija gatavi. Tās dažas asiņainās tradīcijas, ko viņi varbūt piekopa, nebija briesmīgākās. Domāju, eiropieši ir darījuši daudz vairāk ļauna.

Braucat uz savu roku, paši pērkat biļetes, bet kā ir tur – noīrējat mašīnu un braucat kalnos?

Mēģinām kaut kā tikt ar sabiedrisko transportu. Ir organizēti braucieni, piesakies un brauc.

No ceļojumiem atved arī kādu mūzikas instrumentu?

Jā, man ir diezgan liela kolekcija.

Mājās ir mazs muzejs?

Nemaz nav tik mazs... Instruments kā atmiņa no brauciena – tas ir brīnišķīgi. Ļoti praktiski, var izmantot darbā. Tā tiešām ir bijis, ka izrādes vai filmas mūzikā dominē konkrēts instruments. No Peru atvedu peruāņu flautu.

Ja tu būtu par divdesmit gadiem jaunāks, tagad gatavotos Ziemassvētkiem, kurus ar draugiem svinējāt 18. novembrī.

Ā, jā – tā bija jaunības tradīcija. Akcija, lai darītu kaut ko citādāk, ne tradicionāli.

Tu arī tagad mēdz padauzīties?

Man neiznāk, fiziski neiznāk. Principā baigi. Bet man arī nemaz negribas, arī tā paaudze ir nomainījusies. Tiekos ar draugiem, pazīstamiem cilvēkiem. Iet publiskā vidē... Tad jau labāk kādu ievilkt savējā.

Slavenā četrdesmitgadnieka krīze tevi pagaidām nav skārusi?

Pagaidām nav. Skatīsimies, kā būs.

Tagad cilvēki ģimenes dzīvi sāk vēlāk, un tas vairs nav aktuāli. Agrāk līdz četrdesmit jau bija izaudzinājuši bērnus.

Jā, es arī samērā vēlu sāku tādas nopietnas attiecības. Arī bērni ir dzimuši diezgan vēlu, bet tas bija diezgan apzināti... Nu, apzināti vai neapzināti, bet viss ir labi. Ir bijis kāds zemapziņas kods, kas licis nesteigties.

Pēc kā tu ilgojies, kā tev trūkst?

Nezinu, man nekā tā baigi netrūkst (smejas). Vienmēr prasa: “Ko tev uzdāvināt?”, bet man neko nevajag. Šķiet, tā ir labākā dāvana, kad tā īsti neko nevajag.

Jo pats vari visu nopirkt?

Pat ne nopirkt, bet man pagaidām ir viss, kas vajadzīgs labsajūtai un komfortam. Es gaidu, lai visiem būtu labs garastāvoklis. Neesmu tāds dāvanu gribētājs.

Varbūt tev vajag laiku?

Jā, varbūt... Atslēgties, uz kādu nedēļu aizbraukt, lai tiešām varētu nedomāt ne par

Tu tā proti?

Cenšos, bet tas nav viegli.

Liekot savu artavu Latvijas simtgades svētku noskaņu veicināšanā, čellu trio “Melo - M” 2018. gada pavasarī dosies koncertturnejā pa Latviju, repertuārā atskaņojot daudzu populāru latviešu komponistu dziesmu versijas īpašos aranžējumos. Grupa viesosies Alūksnē, Berģos, Liepājā, Cēsīs un Jelgavā, un biļetes uz šiem koncertiem pieejamas "Biļešu paradīzes" tīklā.