Ja sienas spētu runāt... Ciemojamies Nacionālā teātra slavenākajā grimētavā

Nokļūšana Lielo Dāmu ģērbtuvē bija jānopelna. Te pie saviem grima galdiņiem izrādēm gatavojušās Anta Klints, Berta Rūmniece, Mirdza Šmithene, Emma Ezeriņa, Lidija Freimane, Elza Radziņa, Velta Līne un citas dāmas. Patlaban ģērbtuvi apdzīvo sešpadsmit aktrises, no kurām piecas mums izdevās sastapt, gatavojoties izrādēm, lai izvaicātu, kāda tad ir dzīve 3. ģērbtuvē, par kuru joprojām runā ar īpašu pietāti un cieņu.

Dace Bonāte: – Laipni lūgti mūsu grimētavā! Tā ir pavisam svaigi atjaunota, un beidzot mums pie sienas ir saraksts ar visām tām iedvesmojošajām aktrisēm, kuras laika gaitā šeit ir sēdējušas, sākot no teātra pirmsākumiem, no Daces Akmentiņas.

Marija Bērziņa: – Par mēbelēm vien mēs varētu runāt stundām! Kas bija pirmais, ko sāka atjaunot? Leģendārais skapis?

Zane Jančevska: – Skapis sākumā bija baltā krāsā un ar gadiem... bija skaidrs, ka tas ir novecojis. Deviņdesmito gadu sākumā, kad sākās juku laiki un arī aktieri meklēja citus peļņas avotus, mūsu kādreizējais kolēģis Ints Burāns, kurš visu mūžu bija aktieris, pēkšņi sāka strādāt galdniecībā. Izrādījās, ka viņam ir zelta rokas! Tā viņš mums to skapi restaurēja un atdeva ļoti skaistā ceriņu krāsā. Vēlāk kāds izdomāja to nospricēt ar tumšiem punktiņiem, kā bērni mēdz darīt uz zīmējumiem ar otām, un skapis izskatījās kā, es atvainojos, mušu apskādēts... Un to atkal nevarēja lietot.

Marija Bērziņa: – Un tad parādījās Bertas Rūmnieces lustra, kas kādu laiku karājās Literatūras muzejā. Tā gan bija diezgan bēdīgā stāvoklī, bet mēs savācām naudu, lai lustra varētu ceļot uz restaurāciju Amerikā, mūs atbalstīja arī Ināra un Boriss Teterevi. Un, lūk, tur stūrī ir oriģinālais veco laiku galds, pie kura ir sēdējušas visas lielās dāmas. Šā galda krāsai tad arī tika pieskaņots viss pārējais, atjaunojot grimētavu. Par grimētavas jauno veidolu ļoti liels paldies mums ir jāsaka Zanei Dombrovskai. Mēs sākām ar skapi un lustru, bet Zane izdarīja visu, lai arī telpa tiktu izremontēta. Viņa gāja runāties pie teātra direktora, dabūja savus meistarus un darbojās visu vasaru, lai tas viss izskatītos tā kā tagad. Tas ir nenovērtējami!

Kā esam dzirdējuši pēc nostāstiem, šī ir leģendārākā Nacionālā teātra grimētava...

Dace Bonāte: – Te vienmēr ir sēdējušas tās sauktās Lielās Dāmas.

Baiba Indriksone: – Es esmu šeit kopš 1951. gada. Jau 65 gadus! Un tad tā bija Lielo Dāmu garderobe, kur sēdēja trīs lielās prīmas – Anta Klints, Lilija Ērika un Mirdza Šmithene, viņām pievienojās Emma Ezeriņa. Tad atkal bija cita trijotne – Velta Līne, Elza Radziņa un Lidija Freimane. Ar Elzu Radziņu mēs sēdējām kopā ar mugurām un, kad bijām sagrimējušās, sabīdījām krēslus blakus viena otrai un pļāpājām, bet tas bija pirms daudziem gadiem... Mana pirmā pirmizrāde bija 1951. gada 1. decembrī, un, tā kā man tagad ir 85 gadi, manus darba gadus parasti rēķina līdzīgi, tikai atņem nost nieka divdesmit. Sešdesmit seši gan izskatās labāk! (Smejas.)

Dace Bonāte: – Agrāk nokļūšana šajā grimētavā bija jānopelna, un tā uzreiz te kuru katru nelaida.

Zane Jančevska: – Es ienācu teātrī 1986. gadā, un mani nosēdināja lejā pagrabiņā pie sufliera, izrāžu vadītāja un ārštata aktrisēm, jo citur vienkārši nebija vietas. Un man arī nekas nebija pretī – es biju laimīga, ka vispār esmu tikusi teātrī, un man bija pilnīgi vienalga, kur sēžu. Tur bija lieliska dzīve – mani aptekāja un lutināja. Pēc kādiem gadiem četriem laikam biju nopelnījusi vietu šajā grimētavā, un mani aicināja augšā...

Atklāti sakot, es tā uzreiz nemaz negribēju pārvākties, bet tad pateica, ka sēdēšu vietā, kur kādreiz ir sēdējusi Anta Klints... Un es biju ļoti priecīga. Pēc gadiem, kad teātrī uz pāris izrādēm ienāca jauns aktieru kurss, katram tika ierādīta kāda grimētava, arī šī. Un tad, kad daži no jaunajiem aktieriem palika teātrī, viena no mūsu kolēģēm paziņoja, ka palikšot sēdēt šeit, jo viņai šeit ļoti patīkot. Bet viņai atbildēja, ka viņa vēl ir jauna... Kolēģe iecirtās, bet tas nelīdzēja. Viņai tika stingri atbildēts, ka te tā nenotiek. Lai nokļūtu šajā grimētavā, ir mazliet jāpagaida. Mainās laiki un procesi, bet kaut kādas tradīcijas vismaz daļēji izdzīvo.

Baiba Indriksone: – Vienu brīdi grimētavas vadošo lomu uzņēmās Velta Līne. Viņa pastāvēja uz to, ka saņemt aicinājumu uz šo garderobi var tikai tad, kad ir nospēlēta galvenā loma un kaut kam iziets cauri. Tad nevarēja tā pa taisno no ielas...

Liene Sebre: – Mūsdienās tas ir mazliet citādāk. Piemēram, mani šeit uzaicināja jau pirmajā sezonā, un es nemaz nezināju šīs grimētavas vēsturi un kārtību, kādā šeit nonāk. Vienā no pirmajām dienām, kad biju jau ievākusies, pagadījās intervija saistībā ar šo telpu, kurā pārējās kolēģes stāstīja, kā kādreiz nokļūšana šeit bija jānopelna. Sēdēju, klausījos un jutos diezgan briesmīgi, bet kopš tās dienas zinu, ka man ir kārtīgi jāstrādā, lai varētu šeit palikt. (Smejas.)

Dace Bonāte: – Tāds arī bija viens no mūsu mērķiem, veidojot sienu ar visu aktrišu vārdiem, kuras šeit kādreiz ir sēdējušas; lai atgrieztu atpakaļ to nozīmību, kāda bijusi agrāk.

Zane Jančevska: – Un lai izradītu cieņu visām tām izcilajām aktrisēm, kuras bijušas pirms mums.

Vai kāda īpaši palikusi atmiņā?

Baiba Indriksone: – Es šeit satiku arī Bertu Rūmnieci, un mēs pat spēlējām vienā izrādē. Viņa sēdēja, lūk, tajā stūrī. Bet viņa jau nekad nesēdēja garderobē. Viņa vienmēr sēdēja uz skatuves uz kāda soliņa vai arī koridorā, lai visu dzirdētu.

Dace Bonāte: – Berta ir latviešu teātra māte.

Baiba Indriksone: – Viņai vienmēr bija copīte un gari, gari brunči. Pati viņa bija ļoti klusa un klausījās, kas notiek uz skatuves. Kādreiz vecie aktieri uzskatīja, ka ir jādzird, kā izskan aina un kādā intonācijā tā tiek spēlēta konkrētajā dienā. Un tiešām, visi nāca ātrāk un klausījās. Izņemot manu mīļo kursa biedru un slaveno režisoru Arnoldu Liniņu. Viņam bija tendence nākt pēdējā brīdī, kad mēs visi jau trīcējām, kur ir Ņuka.

Zane Jančevska: – Kāds aktieris vienmēr tāds ir! Tāda bija Iveta Brauna – visi uz skatuves trīcēja, jo kulisēs viņu nekad neredzēja. Tāda ir Evija Skulte. Bet viņa vienmēr pagūst...

Ir aktrises, kuras šeit tā arī netiek aicinātas?

Zane Jančevska: – Ir arī aktrises, kuras ir aicinātas uz šo garderobi, bet viņas nenāk.

Dace Bonāte: – Es arī sākumā negribēju. Mani kādas trīs reizes aicināja, bet man likās, ka es nemācēšu iekļauties. Augšstāva grimētavās vienā telpā ir maz cilvēku, šeit bija lielāks kolektīvs, un man likās, ka nevarēšu iejusties un koncentrēties darbam. Bet, kad šeit nonācu, sapratu, ka te valda nerakstīti likumi.

Teātrī katru vakaru kādam ir liela loma, kādam mazāka, un pārējie ļoti respektē to, kuram ir lielāka loma. Liek mieru, lai varētu koncentrēties. Tas ir tāds nerakstītais likums, kuru neviens ne mācīja, ne pieteica. Īpaši to var just Silmačos, kur ir lielās lomas un masu skati, uz kuriem visi gaida.

Zane Jančevska: – Silmaču laikā gan te notiek pilnīgs ņigu ņegu. Tad mēs izvelkam abus dīvānus, jo visi starp izrādēm mēģina atpūsties. Daži pat ir gulējuši uz grīdas, laimē, ka var atvilkt elpu.

Marija Bērziņa: – Runājot par nokļūšanu šeit, kas ir jānopelna... Tā laikam bija reize, kad apraudājos. Trupas vadītāja mani nosūtīja uz šo grimētavu, turklāt tieši pie leģendārā Veltas Līnes un Elzas Radziņas galda... Tas bija viens no vakariem, kad Velta vēl bija klātesoša visā savā godībā. Viņa ienāca, uzmeta man skatienu, nopētīja no galvas līdz kājām un aizgāja.

Es stāvēju, ierāvusies sevī, ielīdu zemē, izkusu un sapratu, ka – nē, šeit es nepalikšu. Jau bezmaz vai vācu kopā savas mantas, lai dotos atpakaļ pie jaunajām meitenēm uz augšu... Un tad izrādījās, ka esmu pieņemta. Man paziņoja: “Mēs apspriedāmies un vēlamies, lai tu paliec. Tikai pie cita galdiņa.” Ilze Rūdolfa man atdeva savu galdiņu un kopā ar Ināru Slucku aizgāja sēdēt pie leģendārā galda. Tas bija ļoti emocionāls moments. Es zinu, ka arī tu, Zane, tur biji iesaistīta, un šī ir viena no tām reizēm, kad es vēlos jums pateikt paldies!

Zane Jančevska: – Man liekas, ka mēs nekad neesam sev situšas pie krūtīm un teikušas: “Mēs! Mēs ar lielāko un skaistāko un slavenāko ģērbtuvi!” Tā nekad nav bijis. Bet es domāju, ka mums ir dabīga, cieņas pilna pašapziņa par šo vietu. Un, neraugoties uz to, ka mēs šeit esam ļoti daudz, es domāju, ka mēs draudzīgi sadzīvojam un ļoti jūtam cilvēkus, kas ienāk šajā ģērbtuvē ar pietāti vai arī kas vēlas piecirst dūrīti un iekarot savu vietu.

Kādus nostāstus jūs atceraties, pirms pašas nonācāt šeit?

Zane Jančevska: – Pieminot šo ģērbtuvi, runātājiem vienmēr izmainījās balss tonis. Trešā grimētava! Lielo Dāmu ģērbtuve! Lielā ģērbtuve! Runātāju balsīs bija jūtama pietāte un cieņa. Atceros, ka Veltai Līnei patika izstrādāt jokus. Reiz pirms Silmačiem viņa sēdēja stūrī pie sava galdiņa un cienāja mūs ar ķiršiem. Velta mājās bija taisījusi liķieri, un tie acīm redzot bija biezumi, kas bija palikuši pāri. Viņa tik sauc mūs cienāties, un ķirši garšīgi... Bet, kad pienāca laiks iet uz skatuves, jūtām, ka būs ļoti jāsaņemas. Velta stāvēja stūrī un smaidīja. Skaidrs, ka viņa jau to visu bija paredzējusi...

Baiba Indriksone: – Velta bija iemācījusies pagatavot arī zaļu Chartreuse liķieri no upeņu lapām. Ar to viņa mūs cienāja pavasaros. Toreiz bija modē vienam otru sveikt. It īpaši pirmizrāžu vakaros. Šmithene man uzdāvināja dimanta sirsniņu, kurai klāt bija novēlējums – lai tā ir kā atslēga uz skatītāju sirdīm. Klintīte (Anta Klints) vienmēr rakstīja, ka dāvana ir no Miķeļa un viņa saimnieces. Miķelis bija Antas sunītis. Tikai remonta laikā, izvācot ģērbtuvi, atradu šīs kartītes ar visiem datumiem.

Zane Jančevska: – Tagad mums ir īpašas tradīcijas, kā pārsteigt jubilāri apaļās jubilejās.

Dace Bonāte: – Piemēram, Rasmai Garnei sanesām grimētavā palmas un uzaicinājām no operas tenorus, jo viņai tie ļoti patīk. Ilzei Rūdolfai klājām lapu ceļu no teātra ieejas līdz pat viņas galdiņam. Inārai sanesām pilnu ģērbtuvi ar baloniem.

Liene Sebre: – Zane Dombrovska vēlējās kaut ko neparastu, tāpēc vasaras vidū uzdāvinājām izrotātu eglīti un uzaicinājām Salaveci, kurš rāpās pie viņas ciemos pa logu.

Zane Jančevska: – Baibiņ, bet es atminos tavu dāvanu par savu pirmo lomu. Tu man uzdāvināji burvīgu Brigaderes grāmatu ar ierakstu.

Baiba Indriksone: – Ā, ja?! Vai cik jauki!

Marija Bērziņa: – Mums ir arī grimētavas Ziemassvētki ar laimes aku. Tā manā īpašumā ir nonākuši Baibas mazmeitas, burvīgās balerīnas Elzas Leimanes darināti auskari. Liene arī taisa pērļu rotas! Viņa ir ļoti uzņēmīga, kārtīga un saimnieciska, vienmēr uz pasākumiem izcep kādu īpašu kūku. Visas gatavojam un maināmies ar receptēm. Mums ir arī dārznieces, kas apmainās ar augiem un stādiem. Ir arī adītājas un rokdarbnieces.

Zane Jančevska: – Te viss ir savijies kopā, jo tiešām dzīvojam plecu pie pleca.

Liene Sebre: – Apmaināmies ne tikai ar receptēm un augiem, bet arī ar padomiem. Ir izrādes, kurās man ir sajūta, ka es vairs nekad nekāpšu uz skatuves. Bet tad nāk kāda kolēģe ar padomu, kas palīdz atkal saņemties.

Baiba Indriksone: – Pirms daudziem gadiem spēlēju Dinu izrādē Jāzeps un viņa brāļi, starp iznācieniem bija ilgas gaidīšanas stundas. Nezinu, kāpēc, bet krustdūrienā izšuvu spilventiņu. Šmithene arī spēlēja tajā izrādē un visā noskatījās... Pēc tam kādā intervijā lasīju viņas teikto: “Manā laikā gan aktrises starp kāpšanu uz skatuves spilvenus neizšuva...”

Vārdā nevienu nenosauca, bet es sapratu, ka tas bija adresēts man. Vēl, lai koncentrētos, man patika uzņemt valdziņus izirušām zeķēm. Reiz pirmizrādes vakarā kāds mani pieķēra un bija ļoti pārsteigts: “Ārprāts, tev tūlīt pirmizrāde, un tu sēdi un lāpi zeķes!” Tagad es koncentrējos, minot krustvārdu mīklas.

Marija Bērziņa: – Meitenes, kā jums šeit ir auguši bērni?

Dace Bonāte: – Jā, cik mājasdarbu šajā ģērbtuvē pildīts! Man mazdēliņš tepat pa gaiteņiem skraidīja un biedēja visus. Tas bija lielākais prieks – noslēpties un tad izlēkt kādam priekšā.

Baiba Indriksone: – Es nezinu, vai arī jūsu laikos tā bija, bet mums ap Ziemassvētkiem un Jaungadu augšā mēģinājumu telpā bija slidkalniņš, un tad jau parasti bērniem teātris ar to arī saistījās – ka varēs nākt ampelēties. Mana mazmeita Elza bērnībā šeit ir dejojusi uzvedumā Ceļojums uz Ziemassvētku zvaigzni. Un Aivars arī ir bijis Lolitas brīnumputnā.

Liene Sebre: – Man arī meita dažreiz nāk līdzi. Viņas ir lielas draudzenes ar Līgas Zeļģes meitu, abas iet kopā augšā uz frizētavu.

Zane Jančevska: – Gandrīz vienmēr sanāk, ka ir vienaudži, ar ko var spēlēties.

Baiba Indriksone: – Mums ar Veltu Līni bija vienaudži. Viņai bija Aigars, man bija Aivars, un bieži vien sajuka, kurš ir kurš...
Zane Jančevska: – Mums ir viena izrāde, kurā pilnīgi visas Sniegbaltītes un pat abos iestudējumos palika stāvoklī. Bet tiešām – visas! Pirmais iestudējums ilga desmit gadus, pēc tam nāca otrais iestudējums, un vēsture atkārtojās.

Jūsu grimētava ir pirmajā stāvā. Vai pie jums ir līduši pielūdzēji pa logu?

Baiba Indriksone: – Klintīte par saviem pielūdzējiem stāstīja. Esot viņai viens francūzis te līdis pa logu ciemos...

Liene Sebre: – Cits neviens pa logu ciemos nav nācis. Ja nu vienīgi Ziemassvētku vecītis pie Zanes Dombrovskas dzimšanas dienā.

Marija Bērziņa: – Mūsu kolēģiem kungiem gan te patīk atnākt. It īpaši, kad mums ir kāda balle.

Liene Sebre: – Jā, tad durvīs ik pa laikam pavīd kāda puiša galva, lai palūkotu, kas te garšīgs. Arī mirkļos, kad esmu šeit viena, pilnīgi viena nejūtos nekad. Ir sajūta, ka šeit kāds ir un mūs pieskata. Piemēram, kad visi ir aizgājuši prom un es guļu diendusu, nepamet sajūta, ka te ir vēl kāds. Enerģija ir palikusi.

Interesants fakts – labo internetu, cik gribi, šeit tas vienmēr ķeras un neiet. Kāds pieskata, lai dzīvojam šeit un tagad un kārtīgi strādājam. Nav bailīgi, bet noteikti var just, ka te kāds ir. Par mūsu ģērbtuvi nekādu īpašo spoku stāstu nav, bet par izrādēm gan. Uz skatuves ik pa laikam atgadās kaut kas mistisks. Raiņa sapņos bija moments, kurā sauca Jāni un atvērās lūkas. Pirmizrādē rats aizripoja. Tikko Klūgu mūkā trīs reizes piesaucām ziemeļblāzmu, pēkšņi prožektori sāka griezties uz riņķi, un pazuda elektrība.

Marija Bērziņa: – Šī nav vienkārša darbavieta. Aktiera profesija nav profesija, tas ir dzīvesveids. Savus kolēģus redzam biežāk nekā ģimeni. Man liekas, ka mēs strādājam ar smalkām enerģijām un matērijām, un domāju, ka kādam vai kādai varētu būt grūti no šejienes aiziet arī pēc nāves.