Androgēns skaistums, superīsi mati un "Manolo Blahnik" kurpes: kāda patiesībā ir "Kāršu nama" Klēra Andervuda - aktrise Robina Raita

Nežēlīgā mācība

Raiti bija caurmēra ģimene – sieva strādāja kosmētikas jomā, vīrs – farmācijā, un abu ikdiena pagāja Dalasā, Teksasā. Tur 1966. gada 6. aprīlī piedzima Robina Virdžīnija Geila. Par aktrises karjeru meitene nesapņoja. Tiesa, reizēm ar brāli mammas priekam izspēlēja dažādas etīdes, atveidoja akcentus vai iejutās dažādu varoņu tēlos.

Kad Raiti izšķīrās, bērni palika pie mātes, un Geila pārcēlās uz Sandjego, Kaliforniju. Ričards 15 gadu vecumā nolēma profesionāli pievērsties baletam – viņš dejojis arī kopā ar Mihailu Barišņikovu American Ballet Theatre. Robinu 14 gadu vecumā pamanīja modeļu pasaules pārstāvji un piedāvāja strādāt arī Parīzē un Japānā. Sekoja piedalīšanās muļķīgās reklāmās un dažnedažādas neveiksmīgas atlases, taču Robina degunu nenokāra.

Reiz Parīzē kādā sarunā, lai iegūtu lomu, meitenei palūdza izģērbties gandrīz kailai. Robina paklausīgi novilka blūzīti un tad izdzirdēja verdiktu: “Nē, man patika tās citas aktrises krūtis. Šīs man nepatīk.” Lomu viņa nedabūja, nežēlīgu mācību gan, tomēr plinti krūmos nemeta un devās tālāk, kaut arī karjerā bija iestājusies dīkstāve.

Pirmie panākumi

Uzteikusi darbu uz kuģa, jo nekādi netika galā ar jūras slimību, Raita jau nākamajā dienā sajuta, ka dzīves grožus paņēmusi savās rokās. Viņai piedāvāja filmēties ziepju operā Santa Barbara, un Kellijas Kepvelas lomā Raitas sniegumu skatītāji varēja baudīt no 1984. līdz 1988. gadam. Par darbu aktrisi trīs reizes nominēja prestižajai Emmy balvai, turklāt, filmējoties pirmās sezonas sērijās, viņa iemīlējās. Vaininieks bija aktieris Deins Viterspūns, kurš arīdzan bija viens no šā seriāla komandas. Viņi apprecējās 1986. gadā, taču laulībai nebija ilgs mūžs, un 1988. gadā Robina jau bija šķīrusies.

Pēc daudziem gadiem viņa atzina, ka Santas Barbaras posms bijis lielisks, savā ziņā pat apmaksātas aktiermākslas nodarbības, taču toreiz rutīna jauno aktrisi sāka garlaikot, un viņa kļuva par pirmo no galveno lomu atveidotājām, kura šo seriālu pameta, lai simtprocentīgi pievērstos karjerai lielajā kino.

Skatītāju mīlētais režisors Robs Rainers viņu bija izvēlējies lomai savā topošajā filmā Princese līgava (1988), un Raita slavenu aktieru kompānijā atveidoja titullomu, kas drīz kļuva par viņas vārda nedalāmu pavadoni un ļoti drīz nonāca arī avīžu lapās viņas personīgās dzīves kontekstā.

Bēgšana no Holivudas

Lomas sekoja cita citai, un kādā filmēšanas laukumā Robina iepazinās ar Šonu Penu. Viņš tobrīd laizīja šķiršanās brūces, jo bija beigusies viņa un Madonnas vētrainā laulība, un rātnā Robina bija pārsteidzoši patīkama pārmaiņa pēc ambiciozās dziedātājas. Raitas un par mūsdienu Marlona Brando un Džimija Dīna līdzinieka dēvētās attiecības attīstījās strauji – neprecētajam pārim pievienojās meita Dilana Frēnsisa un dēls Hopers Džeks.

Grūtniecības dēļ Robina atteicās no lomām piedzīvojumu filmā Robins Huds: Zagļu princis (1991) ar Kevinu Kostneru titullomā un trillerī Firma (1993), kurā galveno lomu atveidoja Toms Krūzs. Rūpes par bērniem Raita uzņēmās pašsaprotami, un, kad viņai vaicāja, kā tas ir – dzīvot vīra ēnā, aktrise norādīja, ka nav radusi runāt par to, kā būtu, ja būtu, jo realitāte ir tāda, ka Šons rūpējas par finansēm, viņa – mājas soli, un visiem ir labi. Holivuda gan neapmierināti burkšķēja un gaidīja, kad jaunā māmiņa atgriezīsies, un viņa to izdarīja spīdoši.

Pirmo reizi Zelta globusa nominantu sarakstā Robina iekļuva ar Dženijas lomu oskarotajā filmā Forests Gamps (1994). Aiz kadra palika visnotaļ sarežģīta ikdienas loģistika, jo abi bērni vēl tika baroti ar krūti un dzīvoja filmēšanas laukumā, bet pūles attaisnojās, un nu vairs neviens nevaicāja, kā viņa jūtas nepiepildītas karjeras skavās.

Turklāt aktrise uzsvēra, ka radusi skatīties nākotnē un “vēl nekad neesmu jutusies laimīgāka”.
Robinas un Šona attiecības bija vētrainas. Te viņi bija kopā, te pašķīrušies. 1996. gadā viņi tomēr apprecējās. Robina savam uzvārdam pievienoja arī vīra uzvārdu.

Deviņdesmito gadu vidū ģimene no Losandželosas pārcēlās uz ziemeļiem – uz Sanfrancisko piepilsētu, jo Eņģeļu pilsētā Robinai uz ielas draudēja ar ieroci rokās. Viņi nolēma, ka dzīve prom no Holivudas spozmes bērniem ļaus augt normālā vidē. Un, kad 1996. gadā par lomu drāmā Mirušais nāk Šonu Penu pirmoreiz nominēja Oskaram, kas paģērēja vēl lielāku publicitāti, ģimene paslēpās 600 kvadrātpēdu lielā mājā, kurā pietika vietas gan baseinam, gan montāžas studijai.

Šķirties, nešķirties...

Gadiem ejot, Robina Raita saprata, ka vienmēr būs otrā plāna spēlētāja, tāpēc piekrita lomām, kas ne vien ļāva saņemt pieklājīgus honorārus, – jau šā gadsimta sākumā viņas honorārs pārsniedza divus miljonus dolāru –, bet arī kustināja dvēseles stīgas, un romantiskā drāma Vēstījums pudelē (1999), uzņemta pēc Nikolasa Spārka romāna motīviem, tāda bija. Viņas partneri bija Kevins Kostners un Pols Ņūmens – augstākās raudzes aktieri.

Taču vētras personīgajā dzīvē nenorima. Bulvārprese kāri ošņāja par ārlaulības sakariem, un Šona pusē tos nebija grūti atrast, taču pāris vienmēr prata atrast kopīgu valodu. Bet tad 2007. gada nogalē tomēr paziņoja, ka šķiras. Pagāja daži mēneši, šķiršanos atsauca, un atkal Penu ģimenē valdīja idille. Bet ne uz ilgu laiku. 2009. gada Amerikas Kinoakadēmijas balvas Oskars pasniegšanas ceremoniju viņi apmeklēja kopā, turklāt Šons Pens kā labākais aktieris par darbu biogrāfiskajā filmā Milks saņēma zeltīto statueti, taču pēc pāris mēnešiem devās uz tiesu, lai iesniegtu šķiršanās prasību. Un maijā to atkal atsauktu.

Augustā Robina ne vien kārtējo reizi devās uz tiesu, bet arī atklāti paziņoja, ka viņas nākotnes plānos nav būt kopā ar vīru, un šķiršanās notika 2010. gada 22. jūlijā. Bija pielikts trekns punkts Holivudas attiecībām, kas tik bieži bija uz on /off sliekšņa, ka vairs nebija nopietni ņemamas, taču nekādās publiskās apcerēs bijušie laulātie neieslīga. Kādā intervijā Raita gan ieminējās, ka, viņasprāt, abi bija kopā ne tikai tādēļ, lai radītu lieliskus bērnus, bet arī lai iemācītos mīlēt.

Izšķīrusies viņa ne vien atvadījās no vīra uzvārda, bet arī blondos matus nokrāsoja tumšus un piedalījās drāmā slavenā dramaturga Artūra Millera meitas, oskarotā aktiera Daniela Deja-Lūisa sievas Rebekas Milleres drāmā Pipas Lī privātā dzīve (2009), ko izrādīja Berlīnē un kuras galvenā varone arī bija uzbuksējusi uz privātās dzīves sēkļa.

Robinas meita Dilana sāka mācīties koledžā, Hopers Džeks bija sasniedzis 16 gadu vecumu, un viņa skaudri apzinājās, ka arī dēls drīz izlidos no ligzdiņas. Kādā intervijā Raita teica, ka vismaz divreiz nedēļā ļaujas šņukstiem, pārdzīvojot šo emocionāli piesātināto, taču nebūt ne skumjo laiku. Viņa atvadījās no Sanfrancisko un atgriezās Losandželosā, tomēr cīņā ar garastāvokļa viļņiem tas nepalīdzēja.

Jaunā dzīve

Šona pavadoņu statusā Skārletu Johansoni nomainīja arī garkājainas modeles un ne tik pazīstamas aktrises, līdz viņa izvēle apstājās pie oskarotās Šarlīzes Teronas. Abi saderinājās, viņš kā režisors uzņēma filmu, kurā Dienvidāfrikā dzimusī skaistule nospēlēja galveno sieviešu lomu, tomēr šīm attiecībām pienāca gals.

Robina 2012. gada 24. februārī saderinājās ar Benu Fosteru – aktieris ir 14 gadus jaunāks par viņu, viņi iepazinās kādas kriminālfilmas filmēšanas laukumā, un attiecībām kāri sekoja bulvārprese. Pašiem ziņkārīgajiem viņa meta sejā, ka nekad iepriekš nav tik daudz smējusies un lasījusi, nemaz nerunājot par seksa kvalitāti. Pāris uztetovēja viens otra iniciāļus, 2014. gada sākumā saderinājās, bet novembrī pašķīrās. Janvārī atkal bija kopā, bet augustā arī otrais saderināšanās raunds beidzās – izskatās, uz visiem laikiem. Esot vairāki iemesli – gan abu aizņemtība darbos, gan tas, ka Bens ne vienmēr rīkojies kā pieaudzis cilvēks.

Profesionālajā dzīvē viņa šokēja, piedalīdamās drāmā "Divas mātes", kurā divas sievietes – senas draudzenes – iemīlas viena otras dēlā. Taču ne mazāk būtiska bija viņas dalība Holivudas veidotajā Stīga Lārsona romāna Meitene ar pūķa tetovējumu ekranizācijā (2011), kuras režisors bija neviens cits kā Deivids Finčers.

Kādā kafijas pauzē viņš Robinai vaicājis, kāda ir viņas attieksme pret darbu televīzijā, un, saņēmis atturīgu atbildi, turpinājis aktrisi pārliecināt, solot gan lielisku stāstu, gan interesantu varoni, gan produktu, kas, pēc viņa domām, nepavisamt neatbilst tam, ko tradicionāli saprot ar vārdu televīzija.

Politisko intrigu virpulī

Oskarotais Cīņas kluba (1999) un Sociālā tīkla (2010) režisors teju vai lūdzās, lai Robina piekrīt Klēras Andervudas lomai Kāršu namā (2013), un solīja nevis mazu lomiņu, bet īstu lomu, kuras nozīme stāsta attīstībā būs tikpat liela kā Kevina Speisija atveidotajam Frēnsisam Andervudam. Filmējoties provēs, visiem bija skaidrs, ka Robina ir nevainojama un, kā atzinis Finčers, viss ir ideāli: stāsts, varone un aktrise. Pārliecinošā saderība, kas valda starp Raitu un Speisiju, ir teju biedējoša, un nav nekādu šaubu, kurš komandē parādi, tāpēc saprotama ir Robinas Raitas pamatotā prasība pēc līdzvērtīgas samaksas.

Kā politiķa cietsirdīgās sievas iemiesotāja viņa par katru sēriju saņēma 420 tūkstošus ASV dolāru, kamēr oskarotais aktieris – pusmiljonu, un Raita pieprasīja vienlīdzīgu summu. Kompānija Netflix ļoti negribīgi piekrita, jo Raitas svaru kausos bija gan Zelta globuss, gan Emmy balva par lomu, gan nepielūdzamā statistika, ka skatītāji priekšroku dod viņas varonei – shēmotājai, kuras, kā Robina smejas, frizūras ieveidošanai nepieciešams īsts matu kopšanas arsenāls.

Jau 2014. gadā – Kāršu nams ēterā bija apmēram gadu – žurnāls Time Robinu Raitu iekļāva pasaules simts ietekmīgāko cilvēku sarakstā, un viņa pati gavilēja, ka nav piepildījušās nelabvēļu runas un šis seriāls turpina satraukt ne vien tā radītāju, bet arī – un tas ir daudz svarīgāk – skatītāju prātus. Turklāt viņa varēja piepildīt savas ambīcijas kā režisore, stāvot aiz kameras vairāku sēriju tapšanā, un izvērtēt savas karjeras nākotnes prioritātes.

Kā uzsver oskarotā Džodija Fostere – viņa bija vienas Kāršu nama sērijas režisore –, Robina beidzot nonākusi tajā slavas punktā, kurā, viņasprāt, aktrisei vienmēr vajadzējis atrasties, taču par nožēlu filmas, kurās Raita piedalījās, ne vienmēr saņēma skatītāju novērtējumu. Komplimentus pie sevis neturēja arī Rebeka Millera, kura Robinas Raitas karjeras neveiksmes saista ar to, ka viņa ir lieliska aktrise, kas “iesprostota norvēģu dievietes ķermenī”.

Šāds ķermenis viņai palīdzējis veidot lielisku modeles karjeru, taču lika šķēršļus kā aktrisei, un tad Robina pieņēma vienīgo pareizo lēmumu – kļuva par raksturlomu atveidotāju. Millere arī uzskata, ka ar to brīdi Raita kā aktrise uzplauka un bez viņas nekādi nav iedomājama Kāršu nama Klēra; Robinas tieša līdzdarbība tēla izstrādē ir nenoliedzama, un lielu lomu spēlē arī viņas vizuālais tēls – androgēnais skaistums, superīsie mati un garderobe, kurā ir daudz no Ralph Lauren, Calvin Klein, Gucci, Armani un Zac Posen, kā arī neiztrūkstošie augstpapēžu apavi.

Savu līdzdalību pati Raita nedz apstiprina, nedz noliedz, taču salīdzinoši nesen viņa nerimās sūkstīties, ka Donaldam Trampam bezkaunības netrūkst nu jau tik ļoti, ka viņš no seriāla aizņēmies ne vienu vien elementu, un tas viss, zinot, ka Kāršu namam pārmet tādu ideju ģenerēšanu, kas ir pārāk slīpētas un draudīgas, lai vispār tām noticētu.

Labākas pasaules vārdā

Robinas Raitas bērni veiksmīgi darbojas gan modeļu biznesā, gan kino, un viņa smejas, ka, dzīvojot filmēšanas laukumā no mazotnes un regulāri atkārtojot, ka šādu dzīvi sev nevēlas, viņi tomēr iet vecāku pēdās. Viņas ienākumus nodrošina arī divas naftas šahtas dzimtajā Teksasā, bet talantu un biznesa krampi – iedzimtība, jo Raita taču nekur nav īpaši mācījusies; jau skolas laikā viņa sāka strādāt par modeli, tad sekoja darbs televīzijā, bērni un ģimene. Labākas pasaules vārdā pēdējos gados viņa cīnās par cilvēktiesībām Kongo Demokrātiskajā Republikā, kā arī bija izpildproducente un aizkadra balss godalgotajai dokumentālajai filmai Kad ziloņi cīnās (2015).

Pirms dažiem gadiem uz Āfriku devusies pirmoreiz, mājās viņa atgriezās satriekta. Atklājās, ka teju visas pasaules iedzīvotāji ikdienā izmanto ko tādu, kas tiek ražots Kongo, neievērojot elementāras cilvēktiesības. Sievietes izvaro, militāristu hobiju vidū ir arī ģimeņu izjaukšana, un zemes dzīlēs atrastajam ir tāda pati nelāga slava kā asiņainajiem dimantiem.

Tāpēc Robina ir iesaistījusies arī zīmola Pour les Femmes sortimenta popularizēšanā – daļa ienākumu par šiem ekskluzīvajiem nakts apģērbu līnijas produktiem nonāk Āfrikas sievietēm, kuras kļuvušas par vardarbības upuriem, un, kā atzīst Raita, dažas nekad nespēs stāvēt taisnu muguru, bet acu skatieni skaudri norāda, ka kaut kas neatgriežami ir salauzts.