Jaunā Dailes teātra aktrise Aminata Grieta: "Es arī gribu atpūsties kā baltais cilvēks"

Režisora Aleksandra Morfova iestudētajā izrādē "Svinības", kurā galvenos varoņus atveido Dailes teātra grandi Ģirts Ķesteris, Artūrs Skrastiņš, Lauris Dzelzītis un Rēzija Kalniņa, spilgtu tēlu Umaimu – homoseksuālu daiļavu – spēlē tikai šogad Kultūras akadēmiju pabeigusī Aminata Grieta Diarra. Pārliecinoši – vienisprātis ir gan slavenie kolēģi, gan publika, gan teātra kritiķi.

Kā juties savā līdz šim lielākajā iznācienā?
Tik lielas lomas iepriekš man vēl nav bijis, un pirmizrādē biju ļoti satraukusies līdz pat pēdējam brīdim. It īpaši tāpēc, ka man bija jādzied. Šī bija pirmā reize, kad publiski dziedāju.

Kādas bija emocijas, kad ieraudzīji scenāriju – izrādē tomēr atveido homoseksuālu sievieti?
Tā kā iepriekš biju redzējusi filmu, nojautu, kāda būs mana loma. Filmā gan manu tēlu atveido puisis. Līdz ar to Helēnas tēlam, ko atveido Rēzija Kalniņa, mainās seksuālā orientācija. Man šī bija pirmā pieredze, atveidojot cilvēku ar atšķirīgu orientāciju.

Mulsi, uzzinot, ka tev izrādē būs jābūt kopā ar sievieti?
Pašā sākumā režisors man jautāja, vai man ar to nebūs problēmu. Bet mani tas vispār nemulsināja, jo tā taču ir tikai loma. Kas jāspēlē, jāspēlē. Es jau nespēlēju orientāciju, bet gan cilvēku attiecības. Tajā brīdī man ir vienalga – ja tēls mīl to cilvēku, tad man tas ir jāatspoguļo.

Ainās, kurās ar Rēziju skūpstījāties, gatavošanās procesā nenāca smiekli?
Rēzija mani pirms tam mācīja: „Iedomājies, ka tas ir tavs draugs vai arī mīļš, pūkains dzīvnieciņš, ko glaudi vai mīļo. Un pārsteidzoši – padoms man palīdzēja iejusties tēlā. Bet tajā pašā laikā es mierīgi varēju iztēloties, ka pret partneri attiecos kā pret savu draugu. Ja man tajā brīdī ir jāmīl viņa, es arī mīlu viņu. It nemaz nebija grūti, pat pati par to biju pārsteigta.

Aktieri izrādē tevi uzrunā angliski un salecas, kad atbildi latviski. Kā ir dzīvē?
Tieši tāpat arī ir – praktiski vienmēr un visur! Vakar aizgāju sagaidīt savu draugu, divas meitenes pienāca man klāt un angļu valodā pajautāja, vai varētu viņas nofotografēt. Piekrītoši atbildēju viņām angliski, un pēc mirkļa man zvanīja draugs, jautājot, kur esmu un ko daru. Atbildēju: „Man ir jānofotografē...” Tās meitenes sakautrējās, samulsa un atvainojās, taisnodamās, ka domājušas, ka es runāju angļu valodā. Atbildēju, ka nekas, ka esmu pieradusi.

Jebkur, kur eju, mani uzrunā angliski un uz latviešu valodu pāriet tikai pēc tam, kad esmu latviski atbildējusi. Un arī ne vienmēr. Veikalā gāju smaržas pirkt, un pārdevēja pienāca klāt un sāka ar mani runāt angliski. Es atbildēju latviešu valodā, bet viņa pat neklausījās un turpināja angliski. It kā būtu ieslēgusi programmu „ārzemnieks”.

Bieži vien esmu ievērojusi, ka sabiedriskajā transportā man nepienāk klāt biļešu kontrolieri. Droši vien domā, ka es angliski runāšu, un, ja viņiem nav tik laba angļu valoda, izdomā – ai, labāk neķēpāties.

Vai arī, braucot transportā, dzirdu, ka par mani runā. Vai nu par ārējo izskatu, vai ko citu, un tad man iezvanās telefons, uz ko atbildu latviešu valodā. Tajā brīdī redzu cilvēkus nosarkstam. Vienmēr ir tas samulsušais skatiens – kā tas ir iespējams, ka viņa saprot...

Par nēģerieti bieži saukā?
Esmu dzirdējusi, bet to neuztveru personīgi. Cilvēki ir pieraduši sarunvalodā tā runāt. Bieži ir gadījumi, kad cilvēki neaizdomājas. Piemēram, kolēģe reiz bija dikti nogurusi un smagi nopūtās: „Ai, kā gan gribētos vienreiz atpūsties kā baltajam cilvēkam.” Tajā brīdī viņa apklusa, samulsa. Bet es sāku smieties un atbildēju: „Jā, man arī gribētos atpūsties kā baltajam cilvēkam!” Vai arī kursabiedri manā klātbūtnē skaitīja sīknaudu un teica: „Vai, jātiek ātrāk vaļā no tiem nēģerīšiem.” Man sanāca smiekli, bet kursabiedrene sastinga un nosarka. Ar laiku jau visi kursabiedri pārliecinājās, ka es par šādiem jokiem vai teicieniem neapvainojos.

Kas notiek, kad Vecrīgā ej pa ielu vai kad ieej kādā naktsklubā?
Nevaru sūdzēties par uzmanības trūkumu.
Kad studēju tulkos, paralēli piestrādāju par pārdevēju konsultanti apģērbu veikalos. Vienu laiku strādāju matu rotu veikalā, un vīrietis, pāri 50, apstājas, nāk iekšā...

Es piedāvāju palīdzēt, jautāju, vai viņš meklē kādu dāvanu, bet viņš man atbild: „Jā, jūs varētu man palīdzēt – kļūstiet par manu sievu!” No vienas puses, tas likās tik nenormāli tizli, bet, no otras puses – tur ir vajadzīga liela drosme – tā pienākt klāt. Viņš bija tikko atbraucis no Maiami, un, kā sapratu, viņam ļoti patīk tumšādainas sievietes. Tad viņš visādos veidos mani centās pierunāt aiziet ar viņu uz randiņu.

Daudzi ar mani ir mēģinājuši iepazīties darba laikā.
Lai arī cik nelāgi tas izklausās, tiešām esmu dzirdējusi izsaucienus: „O, šitāda meitene man vēl nav bijusi.” Jā, esmu pieradusi pie vīriešu uzmanības, apzinos, ka daudziem esmu eksotika un viņi manī saskata seksuālu iekāres objektu. Es to personīgi neuztveru vispār.

Kur satikās tavi vecāki?
Rīgā. Mans tēvs, kurš ir dzimis Āfrikas valstī Mali, studēja Maskavā, bet studentu apmaiņas programmā nokļuva Rīgā, kur Aviācijas institūtā studēja informātiku. Te viņš arī iepazinās ar manu mammu. Vispār es esmu tāds vairāku tautību mikslis: mana oma ir poliete – latviete, un opis – polis – lietuvietis.

Mamma ir poliete. Arī es pasē izvēlējos norādīt, ka pēc tautības esmu poliete. Ja no tēva esmu mantojusi ārieni, tad lai no mammas puses būtu tautība. Bet iekšēji jūtos kā latviete, jo te esmu dzimusi, augusi un šeit arī dzīvoju.

Bērnībā, kad tētis ar mums dzīvoja, ar viņu sarunājos franču valodā. Bet, kad man bija četri gadi, vecāki izšķīrās, un viņš aizbrauca uz Āfriku. Valodu diemžēl aizmirsu. Tagad ar tēvu telefoniski sarunājos krievu valodā. Viņš Mali galvaspilsētā Bamako ir Informātikas centra direktors.

Esi dzimusi rīdziniece?
Drīzāk varētu teikt, ka latgaliete. (Smejas.) Pasaulē nācu divas nedēļas agrāk, nekā plānots, un mamma, kura dzīvoja Rīgā, bija aizbraukusi uz Daugavpili apciemot savus vecākus, un tur es arī piedzimu. Māsa gan piedzima Rīgā. Pirmos trīs gadus ar vecvecākiem dzīvoju Daugavpilī, bērnudārzā gāju krievu grupiņā. Tā iemācījos krievu valodu.

Vecāki un vecvecāki tevi kā īpaši gatavoja baltā zvirbulēna dzīvei?
Godīgi sakot, nejutu, ka mani kaut kā īpaši kāds būtu gatavojis. Ģimenē nekad netika izcelts tas, ka mēs ar māsu atšķiramies no pārējiem. Atceros, ja bērnībā gāju pa ielu un pretī nāca kāds cilvēks ar tumšu ādas krāsu, es skatījos virsū tieši tāpat kā ikviens. Mamma aizrādīja: „Neskaties tik ļoti. Tu taču esi tāda pati!” Tad attapos – jā, patiešām.

Tāpat ar māsīcām braucām uz Jūrmalu. Vienmēr gribēju uzreiz iet ūdenī, bet viņas teica: „Vēl ne, vispirms pasauļosimies, lai mēs tādas smuki brūnas būtu.” Atceros, ka braucu mājās, skatījos spogulī un domāju – nekas taču nav mainījies... Tā nu katru reizi stundu nācās sauļoties ar māsīcām, līdz tiku peldēties. Lai arī cik savādi tas izklausītos, vēlāk ievēroju, ka es tomēr varu iesauļoties. Vasarā tiešām mana āda kļūst ievērojami tumšāka, bet ziemā palieku krietni gaišāka. Bet joks „nēģeris sauļojas” man noteikti nav apvainojums. Tas gan nešķiet nekas īpaši smieklīgs, bet šī joka būtību es saprotu. Laikam pārāk atklausīts, tāpēc vairs smiekli nenāk. Taču citādi viss ir kārtībā.

Kurš ir tavs mīļākais gadalaiks?
Ziema.

Auksti nav?
Ir nenormāli auksti. Esmu ļoti salīga. Ziemā naktīs ar trim vatētām segām sedzos. Bet vienalga ziemu es mīlu. Atceros, kā bērnībā, kad vēl Daugavpilī dzīvojām un biju tik maza, ka kupenas bija burtiski manā augumā, opis vienmēr ar ragavām vadāja mūs ar māsu uz bērnudārzu un atpakaļ. Cēlām sniegavīrus... Ziemassvētki man asociējas ar ģimeniskumu. Opis vienmēr atnesa lielu egli, tādu līdz griestiem, un to visi kopā rotājām un dziedājām dziesmas, skaitījām pantiņus.

Par puišiem runājot, tev vienmēr ir patikuši gaišie puiši?
Svarīgākais, protams, ir personība. Bet mani tiešām kaut kā neapzināti līdz šim ir pievilcis gaišais tips.

Tavs draugs arī ir jaunais aktieris, Kultūras akadēmijas kursabiedrs Emīls Krūmiņš. Studentu mīla?
Jā. Iepazināmies pirmajā kursā, bet pašā sākumā nebijām nekādi draugi. Bieži kašķējāmies. Daudz kur nesakrita viedokļi. Kopā sagājām tikai ceturtā kursa sākumā. Simpātijas varbūt uzplaiksnīja jau nedaudz pirms tam, taču es viņam neliku manīt.
Pirms gada mums bija diplomdarba izrāde Sapnis vasaras naktī pie Elmāra Seņkova, tajā laikā mēģinājām, Zirgu pasta virtuvītē analizējām lugu. Toreiz pateicu Emīlam: „Īstenībā jau Titānija ar Oberonu strīdas tāpēc, ka viņa viņu mīl un viņai viņš rūp. Tāpēc es arī ar tevi strīdos.” Kaut kā pēc tās frāzes neviļus mums viss arī sākās.

Temperamenti jums droši vien atšķiras?
O, jā! Esam pilnīgi dažādi. Ja es visu izdaru ātri, viņš darbojas tādā lēnā ritmā. Nu jau it kā sāku pie tā pierast, un man pat ir iepaticies tas viņa miers un nosvērtība. Kopā esot, jūtos kā citā pasaulē. Viņš man mēdz atgādināt: „Nesteidzies, izbaudi šo mirkli, esi šeit.” Īpaši, kad esmu satraukusies, viņš māk mani nomierināt. Tad viņš man saka: „Viss ir kārtībā. Tagad mierīgi elpo.”

Mūsu kursa vadītāja Māra Ķimele reiz pat brīnījās: „Neticami, nekad mūžā nebūtu iedomājusies, ka tik pretēji cilvēki kā jūs kādreiz varētu būt kopā.” Viņš taču arī vizuāli ir pilnīgs pretstats man – ar gaišiem matiem, zaļām acīm. Bet es esmu pilnīgi tumša.

Kā pavadāt brīvo laiku? Teiksim, vasarā.
Šovasar Emīls man mācīja peldēt. Nedaudz sanāca, bet diez ko ilgi tomēr neizdodas noturēties virs ūdens. Izskatās, ka liela peldētāja no manis nesanāks. Vēl mēs daudz braukājam ar velosipēdiem. Bijām mežā, kur lasījām gan zemenes, gan mellenes. Pēdējā laikā esam pabijuši uz kino, kopā ejam teātra izrādes skatīties. Man patīk, ka līdz ar šīm attiecībām esmu sev ieguvusi labāko draugu, uz ko iepriekš nebiju cerējusi. Man patīk, ka viņš nāk uz manām izrādēm un nevairās pateikt arī to, kas varbūt nav sanācis un ko, viņaprāt, vajadzētu uzlabot. Man ir svarīgs viņa viedoklis, jo viņš mani pazīst jau kopš paša sākuma un zina, kāda es esmu.

Tev ir divi vārdi. Draugs tevi sauc par Aminatu vai Grietu?
Draugs mani sauc par Aminatu, jo iepazina Kultūras akadēmijā. Bet ģimenē gan mani, gan manu jaunāko māsu mamma sauc viņas izvēlētajos vārdos. Mūsu pirmie vārdi – Aminata un Haua ir tēva izraudzīti, savukārt mamma mūs abas sauca par Grietu un Ievu. Es pirms gada aizgāju un oficiāli noformēju, ka esmu Aminata Grieta Diarra, jo mani radi, visa mana ģimene sauc mani par Grietu. Aminata esmu tikai skolā, darbā, teātrī un tētim. Nu jā, un arī manam Emīlam.

Starp citu, vārds Aminata man ir dots par godu otrai vecmāmiņai – tēta mammai. Mali ir pieņemts, ka pirmdzimtajiem dod vecāku vārdu.

Savu vecmāmiņu Aminatu esi kādreiz satikusi?
Nē, jo Āfrikā vispār neesmu bijusi ne reizi. Pat ne Ēģiptē. Kādreiz vēlos aizbraukt uz Mali, jo gribu iepazīt savu senču dzimteni, izzināt saknes. Līdz šim neesmu dziļāk pētījusi radurakstus. Tas vēl priekšā. Zinu tikai to, ko mamma ir stāstījusi, arī tētis.

Kas ir tavi vecvecāki?
Zinu, ka opis, kuru sauca Idriss, ir nomiris. Mamma ir teikusi, ka viņi ir sirsnīgi un strādīgi cilvēki. Mans tēvs ir audzis 12 bērnu ģimenē. Viņš vienīgais no visas ģimenes ir tā izsities, tā teikt – viņš ir savas ģimenes gaišā galva.

Tev ir brāļi vai māsas no tēva puses?
Vismaz, cik šobrīd zinu, man ir divas pusmāsas un pusbrālis. Neesmu viņus ne reizi redzējusi, nedz runājusi ar viņiem. Man vispirms ir labi jāiemācās franču valoda, jo diez vai viņi prot latviešu valodu.

Tātad priekšā iepazīšanās ar daudziem tuviniekiem?
Jā, bet es tā bez steigas. Līdz 18 gadu vecumam mamma teica, ka nedrīkstam braukt uz Mali, jo tur ir likumi, piemēram, ka tēvam ir tiesības bērnu paturēt pie sevis ar varu.

Un izdot pie vīra?
Apmēram. Tēvs ir inteliģents, bet tur tomēr ir savi nerakstītie likumi... Nekad neko nevar zināt. Man gribas redzēt, kā tur izskatās, kā cilvēki dzīvo. Bet to droši vien darīšu tikai tad, kad būšu apprecējusies. Un pirms brauciena obligāti par to paziņošu Latvijas vēstniecībā, Francijas vēstniecībā un atstāšu dokumentus, lai būtu droša, ka kādā brīdī nepazudīšu un nebūs tā, ka neviens nezinās, kur mani meklēt.

Aminata par leģendām:

„Man ir ļoti paveicies ar kolēģiem un partneriem, jo tik daudz, cik no viņiem varu mācīties, es diez vai kur citur varētu apgūt. Rēzija ir ļoti laba aktrise. Es, varētu teikt, uzaugu ar viņu – jau kopš mazotnes visur atceros Rēziju Kalniņu un Artūru Skrastiņu.
Bet Nacionālajā teātrī vienkārši dievinu Maiju Doveiku. Man viņa tik ļoti patīk, it visur, kur vien viņu redzu, – Kaijā, Mežapīlē. Apbrīnoju, kā viņa katru reizi spēj tā mainīties. Gribētos, kaut es kādreiz tā varētu, ka pēc izrādes būtu sajūta – ārprāts, es viņu nepazinu!
Un kur vēl mūsu leģendas? Uldi Dumpi es mīlu, Olga Dreģe mani vienkārši fascinē!”

Aminata par teātri un liktenīgām sakritībām:

„Pirmā izrāde, ko noskatījos, bija Dailes teātra lielajā zālē režisora Mihaila Gruzdova iestudētie Indrāni.
Tā bija nejaušība – klasesbiedrenei bija lieka biļete, un viņa man piedāvāja atnākt līdzi. Bērnībā biju bijusi Leļļu teātrī, arī uz kādu izrādi Nacionālajā teātrī, bet nemaz neatminos, kas tās bija par izrādēm un vai man tās patika.

Aizgāju, un biju sajūsmā. Skatījos uz aktieriem un domāju – ārprāts, vai tiešām cilvēki, aktieri, par to saņem naudu?! Viņi taču te atnāk un izpriecājas. No malas šķita, ka viņiem ir tik forši, tik jautri.
Visspilgtāk no Indrāniem atceros Lauri Dzelzīti. Viņš bija tāds sprigans, nenormāli kustīgs, žiperīgs – tāds pats kā tagad. Man viņš ļoti patika! Arī turpmāk pēc izrādēm ar draudzenēm sajūsminājāmies par Lauri – ak, cik foršs aktieris, cik superīgi spēlē.

Interesanta sakritība – pirmā loma, ko spēlēju Dailes teātrī, bija pie Mihaila Gruzdova. Tā bija izrāde Ābels un Olga 2011. gadā.”

Aminata par to, ka nav standarta latviešu zeltene:

„Stājoties Kultūras akadēmijā, nebiju droša, ka mani paņems. Pirmkārt, man bija jau 23 gadi, otrkārt, protams, mana āriene. Jo latviešu teātrī esmu šobrīd pirmā aktrise ar citādu ādas krāsu. Un, treškārt, nebiju pārliecināta, vai mana varēšana būs tikpat liela kā gribēšana. Bet ne jau tāpēc, ka man būtu kompleksi. Protams, apzinājos, ka neesmu standarta latvju zeltene. Piemēram, diezin vai mani paņemtu Skroderdienās Silmačos. Bet publikai tomēr patīk klasika. Arī man vienmēr ir paticis vecās latviešu filmas skatīties – Vella kalpus, Emīla nedarbus, Sprīdīti, Rūdolfa mantojumu. Tagad tuvojas Latvijas valsts simtgade, un es rēķinos, ka man visi kastingi varētu iet secen. Un saprotu, kāpēc.”

Aminata par rasismu Latvijā:

„Zinu, ka ir cilvēki arī ar atšķirīgu pieredzi. Kad paklausos apkārt citu sev pazīstamo tumšādaino cilvēku stāstus, ir grūti noticēt, ka ir tik traki. Viņi sava atšķirīgā izskata dēļ ir izjutuši pazemojumu, ciešanas, diskrimināciju. Man gan dažkārt liekas, ka tas ir nedaudz pārspīlēts. Negribu šīs personas saukt vārdos, bet ir tādi, kas uzskata, ka Latvijā ir izteikts rasisms. Viņi pat nespēj izturēt, ka citi uz ielas virsū skatās. Bet loģiski! Saprotams, ka, ieraugot cilvēku, kas vizuāli atšķiras, tas pievērš uzmanību. Kad mana mamma aizbrauca uz Āfriku, arī uz viņu visi skatījās, jo viņa ir baltā. Vai šīs uzmanības dēļ viņai vietējie būtu jāsauc par rasistiem?

Piemēram, meitene, kas piedalījās kādā muzikālajā šovā, dusmojās, ka viņai nedod pirmo vietu rasisma dēļ. Bet, manuprāt, viņai šajā gadījumā vajadzēja būt paškritiskai un saprast, ka nav ne tās balss, ne muzikālās dzirdes. Vēlāk tajā pašā konkursā atnāk cita tumšādaina meitene, kas uzklausa visu kritiku, neko neārdās par rasismu, tikai strādā, lai savas prasmes uzlabotu, un beigās uzvar. Šajā brīdī parādās tas, ka nav nekāda rasisma, ir tikai tas, kas tavā galvā notiek.

Man reāli riebjas, ka cilvēki izmanto, kā es saku, to rasisma kārti. Ka dzīvo ar uzskatu, ka rasisms ir attaisnojums jebkam, kas tev neizdodas. Bet neticu, ka ar cietēja domāšanu var tālu tikt.”

Profesionāļu atsauksmes par Aminatu Grietu Diarru

Silvija Radzobe, teātra kritiķe:
„Pieļauju, ka kādam var rasties iespaids, ka Aminata Grieta tiek aicināta uz skatuves specifisko fizisko īpašību dēļ, bet es tā nedomāju. Pamanīju Aminatu arī iepriekšējās izrādēs, bet katrā ziņā šajā viņai ir gan apjomīgāka loma, gan līdz ar to lielākas iespējas izpausties. Tieši izrādē "Svinības" man atklājās arī tas, ka viņa ir arī aktrise, nevis tikai interesanta kafijas krāsas sieviete. Sniegums šajā izrādē pierāda, ka viņa var spēlēt labas otrā plāna, bet, iespējams, arī pirmā plāna lomas. Tas bija daudzsološi.

Pozitīvi vērtēju, ka viņa, atveidojot savu riskanto lomu, spēlēdama homoseksuālu mīlestību, parādoties puskaila un arī tāpēc, ka lugā ir apspēlēta rasisma tēma, kas daļēji viņu var skart arī personīgi, pārvar visus šos apstākļus. Ļoti precīzi izpilda savu lomu un veic uzdevumu, ko viņai ir uzticējis režisors.

Man patika viņas ķermeņa lokanība un izteiksmība un fiziskā ķermeņa pārvaldīšana dejas ainās, otrkārt, patika arī tas cilvēcīgais siltums, ko viņa parāda attiecībās ar Rēziju Kalniņu. Viņas ir ļoti labi saspēlējušās. Katrā ziņā uz šo aktrisi šajā izrādē man bija patīkami skatīties.

Pašlaik nav nekādu signālu, kas liktu apšaubīt šai aktrisei daudzsološu nākotni teātrī.
Kā zināms, aktieris ir atkarīgs no režisoru gaumes un uzmanības, kā arī no teātra politikas, un atliek novēlēt, lai šie apstākļi viņai būtu labvēlīgi!”

Rēzija Kalniņa, aktrise un režisore:
„Aminata Grieta ir ļoti talantīga un perspektīva aktrise, ar kuru turklāt ir ļoti viegli sastrādāties. Uzskatu, ka viņa ir sevi brīnišķīgi apliecinājusi un ir tā vērta, lai turpmāk režisori iestudējumos īpaši viņai radītu lomas. Un man jau ir padomā viņai viena loma kādā no plānotajām izrādēm.”