Dvīņi Inguss un Andris Reizenbergi: "Vadot auto, mēdzam izmantot vienas tiesības"

“Priecājamies un lepojamies, ka esam dvīņi!” sarunas sākumā uzsver Andris un Inguss Reizenbergi. Apkārtējie brāļus joprojām mēdz jaukt. “Bērnībā tikām vienādi ģērbti, un tas lika mums justies nedaudz citādākiem un īpašākiem, taču brīžiem atklātā cilvēku sajūsma radīja nepatīkamas sajūtas,” atceras Andris. “Vēlāk pieradām un pat sākām izmantot to savā labā,” brāļa teikto papildina Inguss.

Abus vienmēr saistījusi radoša vide un iespēja būt kustībā, taču konkrēta mērķa darboties bāru un restorānu jomā nekad nav bijis. Ir lietas, ko nevar ieplānot, un, kā saka Andris, profesijas izvēlē abus vadīja likteņa pirksts.

Pēc Rīgas tirdzniecības un kulinārijas skolas absolvēšanas brāļi turpināja mācības Restorānu servisa skolā. Astoņpadsmit gadu vecumā Andris nolēma doties uz Ameriku, savukārt Inguss iestājās augstskolā. “Liels prieks, ka pašreiz pavāru un bārmeņu profesija ir kļuvusi prestižāka, un to izvēlas apzināti,” ar lepnumu stāsta Inguss. “Mēs par savu izvēli nekad neesam kautrējušies. Nevienas profesijas pārstāvim nav jākaunas par savu darbu, jo ikviens savā profesijā var būt izcils.”

Pēc Amerikā pavadīta gada Andris sekoja brāļa pēdās un iestājās tajā pašā augstskolā, kurā Inguss jau gadu bija mācījies. “Kad ienācu klasē, pasniedzējs jautāja “Ingus, ko tu te dari? Tu taču jau pabeidzi!”. Teicu, ka neesmu Inguss. Pasniedzējam bija liels pārsteigums.” Eksāmenos dvīņubrāļi nav uzdevušies viens par otru un arī dvīņu sazvērestības nav rīkojuši. “Dažreiz, vadot automašīnu, izmantojam vienas tiesības,” atklāj Inguss. “Neko citu neesam darījuši.”

Starp daudzajām kopīgajām rakstura iezīmēm, piemēram, neviltotām rūpēm par apkārtējiem, pilnīgai atdevei veicamajam darbam un nesavtīgam došanas priekam, dvīņiem piemīt arī vairākas atšķirības. “Andris ir emocionālāks, ātrāk uzvelkas. Es esmu mierīgāks un praktiskāks. Forši, ka viens ir piezemētāks, bet otrs brīžiem emocionālāks, tas rada līdzsvaru.”

Ingusa teikto papildina Andris: “Gaume mums ir līdzīga, taču mākslā tā diezgan atšķiras. Es esmu klasikas piekritējs – man patīk Skroderdienas Silmačos, Latvijas Radio, lauki. Ļoti garšo alus, taču dārgie franču vīni nesaista. Esmu riktīgs latviešu tautu dēls.”

“Savukārt es Skroderdienas nesaprotu!” smejas Inguss. “Sevi raksturotu kā kreatīvās klasikas piekritēju.”

Tradīcija, kas palikusi nemainīga gadiem, ir kopīga dzimšanas dienas svinēšana: “Šo dienu vienmēr cenšamies pavadīt kopā – sākam svinēt un baudīt jau no paša rīta!”

Par unikālo saikni, kas vieno dvīņus, abi izsakās diezgan skeptiski: “Mums nav tādas saiknes, kā rāda filmās vai stāsta pasakās, nevaram just otra emocijas un zināt, ko otrs dara, atrodoties attālumā. Taču lielāka saikne nekā parastiem brāļiem tomēr ir. Piemēram, satiekot nepazīstamus cilvēkus, parasti uzdodam vienus un tos pašus jautājumus.”

Lai gan Andris un Inguss nav no tiem dvīņiem, kuri nevar iztikt viens bez otra, abi nenoliedzami augstu vērtē dvīņubrāļa esamību: “Vienmēr ir cilvēks, uz kuru paļauties un kam pajautāt padomu. Un nekad nav garlaicīgi!” Andris piekrīt Ingusam: “Galvenais, ka vienmēr vari atklāti otram pateikt, ko domā.”

Inguss: "Dažreiz, vadot automašīnu, izmantojam vienas tiesības"