Vietējais gaišreģis Sindijs Anspoks brīnās, ka cilvēki joprojām tic "Ekstrasensu cīņām"

Pārbaudi Maskavā notikušajā atlasē Sindijs izturēja godam, tomēr atšķirībā no Igaunijas kolēģes viņam Krievijas galvaspilsētā neiepatikās – viņš negribēja izdabāt, pakļauties šova radošās grupas prasībām. Jaunības maksimālisms un latgalieša spītīgā daba darīja savu – Sindijs atteicās no popularitātes un atgriezās mājās. “Es gribu strādāt normāli, pats izvēloties, kad, ko un kā man darīt. Reāli palīdzēt cilvēkiem, nevis ākstīties šovos,” viņš saka.

Es jūtos kā ģēnijs!

– Skolas laikā tavu spītīgo raksturu izbaudīja arī pedagogi?

Nebiju no uzcītīgajiem skolēniem, mani vairāk interesēja treniņi kikboksā, breiks, diskotēkas un meitenes, pasēdēšana draugu kompānijā. Tomēr manas zināšanas latviešu valodā un vēsturē tika novērtētas A līmenī, bet matemātikā un ķīmijā, kur vairākās Latvijas olimpiādēs biju pirmajā trijniekā, – B līmenī. Vispār nebija mācību priekšmeta, kas man nepadotos. Allaž paļāvos uz savu vieglo galvu un  atļāvos nepildīt mājasdarbus. Skolotājiem tas, protams, nepatika, tāpēc dažkārt nonācām karastāvoklī. Reiz matemātikas pasniedzēja klases priekšā izaicinoši noteica: “Mājasdarbus var nepildīt tas, kurš jūtas kā ģēnijs!” Es pasmaidīju – re, man ir attaisnojums: “Es jūtos kā ģēnijs!”

– Arī ģēniji sev uzdod jautājumus, kāpēc es dzīvoju, kāda ir dzīves jēga, kāds ir mans dzīves uzdevums...

Gadās brīži, kad šie jautājumi kļūst aktuāli visiem, tikai uz tiem vēl neviens nav atbildējis. Tomēr cilvēki no manis kā gaišreģa nereti gaida atbildi tieši uz tādiem. Parasti šādos gadījumos sākam iztirzāt dzīves svarīgākās jomas: ģimene, darbs, veselība... Lai gan, loģiski domājot, mans uzdevums būtu ļoti autoritatīvi, koncentrēti un diezgan saprotami paskaidrot, kas ir tas, kā dēļ mēs dzīvojam. Turklāt es esmu atradis atbildi uz šiem jautājumiem un nešaubos par tās pareizību. Domāju, tā der gandrīz visiem, cilvēkiem un uzskatu to par pierādāmu.

Paskaidrošu, kāpēc. Pieņemot, ka dzīvojam bezgalīgā telpā, aiz kuras ir vēl kaut kas, jāpieņem arī tas, ka bezgalīga telpa nav reāla, jo to nesaprotam, nespējam apzināties. Tātad būtībā mēs dzīvojam nereālā pasaulē jeb sapnī. No tā izriet, ka mūsu līdzšinējā attieksme pret sevi nav pareiza; ka, uztverot sevi kā fizisku ķermeni, varbūt alojamies. Iespējams, ka vairāk esam astrāli un enerģētiski ķermeņi. Un, ja mēs dzīvojam sapnī, tātad viss ar mums notiekošais ir sapnis un arī mēs paši esam tikai kaut kādi sapņu tēli. Tātad dzīves jēga ir vienlīdzīga... sapņa jēgai. Tikai – kāda cilvēkam no sapņa var būt jēga? Vienīgā pozitīvā – sapnis ir skaists, es no tā pamostos smaidīgs un priecīgs. No tā izriet, ka vienīgā dzīves jēga ir darīt visu, lai no tās gūtu maksimālu gandarījumu un patīkamas emocijas. Lai tā būtu, visās dzīves jomās un arī pašā cilvēkā jāvalda harmonijai.

– Nu gan viegls uzdevums! Dzīvot harmonijā... Visi tā gribētu, bet kā to panākt?

Tikai nemitīgā darbā ar sevi.

– Visu laiku urķējoties sevī, drīzāk var kļūt arvien neapmierinātāks, nevis harmonisks...

Protams, cilvēks nemitīgi nevar atrasties harmonijā, viņu no šī stāvokļa arvien kāds izsit, bet uzskatu, ka visu lietu sakārtošana, komfortablāko apstākļu, dzīves vietas, nodarbošanās meklēšana, tās atrašana harmoniju pietuvina. Vissvarīgāk, manuprāt, ir atrast īsto nodarbošanos, jo tad cilvēks jūtas apmierināts, gandarīts par izdarīto un ar savu pozitīvo enerģētiku dod labumu arī pasaulei. Tātad vidējais aritmētiskais harmonijas līmenis jau ir sasniegts. Kad ar cilvēku par šo visu esam aprunājušies, pēc reakcijas redzu – viņš sāk saprast, ka būtībā dzīves jēga un uzdevums nebūt nav tik grūts, cik grūtu to padarām paši ar savām īsti nesaprotamajām un bieži vien bezjēdzīgajām vēlmēm.

Turklāt šī realitāte, kuru redzam un apzināmies, nav vienīgā. Pastāv arī paralēlās pasaules. Te arī rodama atbilde uz jautājumu, kā gaišreģis var redzēt nākotni. Tāpēc, ka tā jau ir bijusi, tikai paralēlā pasaulē. Informācija par to ir Visumā, un to var saķert kā vibrācijas. Tā atnāk pie manis kā viļņi, kā skaņa, kā gaisma, kā atbalss no šīm pasaulēm. Tam seko smags matemātisks darbs, jo šo informāciju vajag apstrādāt.

– Bet attiecību loma cilvēka dzīvē? Ģimene?
  Uzskatu, ka ģimene ir vislielākā vērtība.

 – Ja Latvija varētu lepoties ar stiprām ģimenēm, varbūt tik daudzi no tās neizbrauktu? Varbūt valsts stiprināšana jāsāk ar ģimeņu stiprināšanu?

Tas jau ir nokavēts, par mums jau sen lemj Briselē – paši par to nobalsojām. Tikai nebrīnīšos, ja drīz mēs atkal klausīsim Krievijai, jo impērijas vai nu izirst, vai paplašinās. Eiropas Savienība mūs savā pulkā pieņēma laikā, kad tā paplašinājās, bet tagad tā iznīkst, un tuvākā Latvijai līdzās esošā impērija ir Krievija. Tas nav pareģojums, tikai dziļi loģisks domu gājiens. Tikpat loģiski ir tas, ka pret visām šīm lielajām varām, tendencēm un sistēmām ar stiprām ģimenēm vien pretī nestāties. Mūsdienu apstākļos tikai ģimenes vien vairs neizveidos mazu, bet stipru nāciju. Tas jau ir nokavēts. Tāpēc šajā laikā mūsu galvenais uzdevums ir pielāgoties situācijai. Tas nozīmē iemācīties izdzīvot, atrast savu komforta robežu apstākļos, kas tiek piedāvāti. Saka jau, ka mēs ar savu balsi vēlēšanās varam ietekmēt valsts turpmāko attīstības scenāriju un līdz ar to mūsu visu turpmāko dzīvi, bet es tam neticu. Šī sistēma ir pārāk iesīkstējusi. Tāpēc jāiemācās no tās paņemt to, kas ģimenei nepieciešams normālai dzīvošanai. Demokrātija ir izgāzusies, būtībā mēs dzīvojam kapitālismā, bet tajā izdzīvo stiprākie, apsviedīgākie.

 – Ģimenei jāpaļaujas uz vīrieti kā stipro dzimumu?
Stiprais dzimums ir māte, nevis vīrietis vai sieviete. Jo ikviena māte ir visstiprākais cilvēks, kādu vien var iedomāties. Pēc tam spēka ziņā seko sieviete, jo viņai izsisties dzīvē ir grūtāk. Visvājākais ir vīrietis. Īpaši tāpēc, ka mēs esam tādi mūžīgi bebuļi, kuriem vienmēr vajag mammu.

Mīlasstāstu beigas redzēju vēl pirms to sākšanās

 – Kad apjauti, ka visu redzi un jūti citādi nekā tavi vienaudži un pieaugušie?

Jau bērnībā. Jutu, ka daudzas lietas, kas man šķita pašsaprotamas un normālas, viņi uztver pavisam citādi un daļu no tām vispār nespēj ne redzēt, sajust. Tikai arī es īsti  nesapratu, ko redzu, kur nu vēl lai prastu to izskaidrot.  Ļoti labi jutu nesaskaņas cilvēku attiecībās, zināju, kurš pāris paliks kopā, kurš izšķirsies.

Apmēram 14–16 gadu vecumā savas spējas apzināti apslāpēju, jo tās man traucēja normāli un brīvi justies vienaudžu vidū. Šajā vecumā jauniešiem ļoti aktuāla ir pirmā mīlestība, tā bieži vien saistās ar lieliem pārdzīvojumiem; tajā brīdī šķiet, ka trakāki vispār nav iespējami. Bet es šo mīlasstāstu beigas redzēju vēl pirms to sākšanās! Tāpat zināju gan par draugu, gan savu vecāku problēmām un sadzīves nebūšanām. Šī iemesla dēļ bija draugi, kuru mājās ne reizi netiku ciemojies. Ko man bija darīt ar savām īpašajām spējām, redzēšanu?! Apzināti centos tās ignorēt, iemest vistālākajā un vistumšākajā stūrī. Tas izdevās, turklāt uz diezgan ilgu laiku.

Tikai no noliktā neizbēgsi – savs uzdevums jāizpilda katram. Ja tam pretojas, cilvēks tiek skolots citādi. Man sākās problēmas ar veselību, kā arī citās jomās, un tad vajadzēja aprunāties ar dažiem dzīvesgudriem, zinošiem cilvēkiem. Tad sapratu, ka man nolikts būt gaišreģim, nevis turpināt izglītoties vai sākt savu biznesu. Pieļauju, ka daudziem tas bija pārsteigums, jo es Preiļu ģimnāzijā biju otrs labākais skolēns klasē.

Tomēr bija vajadzīgs laiks, lai es uzdrošinātos savas spējas likt lietā, atbildot uz jau pavisam nopietniem jautājumiem. Viens no pirmajiem gadījumiem bija, kad kursabiedrs lūdza paskatīties, kur pazudis viņa draugs. Draugos apskatījos pazudušā bildi, un uzreiz atnāca informācija – viņa vairs nav starp dzīvajiem... Gluži vai fiziski sajutu, ka viņam ir auksti, zināju pateikt, kādā pozā viņš ir un ka atradīs viņu tikai pavasarī. Tajā brīdī pats nobijos no savas redzēšanas, bet notika tieši tā, kā biju pateicis. Puisi atrada, kad ezerā izkusa ledus... Viņu bija nogalinājuši un pēc tam iegrūduši ūdenī.

– Mūsu tālajiem senčiem intuīcija, telepātija nebija brīnums – viņiem šīs maņas bija attīstītas daudz labāk nekā mūsdienu cilvēkiem. Ja mērķtiecīgi ar sevi strādātu, mēs tās varētu atgūt?

Pat zinātnieki uzskata, ka varētu, jo tās nekur nav izgaisušas, tikai pazaudējušās nelietošanas dēļ. Pateicoties pasaules gaišajiem prātiem, mums ir telefons, internets, skaips, GPS, vēl visādi brīnumi, tāpēc zudusi nepieciešamība sakoncentrēties līdz līmenim, kad sajūti, kas notiek vai kur atrodas cilvēks, par kuru tu domā. Kas tad šodien nekait – tikai piezvani, un lieta darīta.   

– Joprojām strādā pie gaišreģa spēju attīstīšanas?

Pieņemu arvien jaunus izaicinājumus, apgūstu arvien jaunas zināšanas, lai spētu atbildēt uz visnegaidītākajiem jautājumiem. Ja spējām ļauj ierūsēt, tās kļūst nederīgas. 

– Gadījies, ka, atbildot uz kādu jautājumu, esi kļūdījies vairākkārt?

Jā. Tad apskaišos, jūtos ieintriģēts un rokos tajā tikmēr, kamēr saprotu, kāpēc tā notika, kur pieļāvu kļūdu. Ja kaut ko nezinu, vienmēr esmu gatavs mācīties, izstudēt no visām pusēm, lai tikai varētu virzīties uz priekšu. Galīgs puika savā specialitātē arī vairs neesmu, klāt nākusi gan darba, gan dzīves pieredze.

Ja nezini, kas ir aiz žoga, labāk tam pāri nerāpies

 – Joprojām skaties Krievijas TV raidījumu "Ekstrasensu cīņas"?

Kopš tas pārvērties par šovu ar visiem šova elementiem, brīžiem uznāk dusmas, jo tādi pārspīlēti priekšnesumi, kādus demonstrē raidījumā, degradē tiešām redzošu gaišreģu labo slavu. Arī manu. Jo ir cilvēki, kuri tiešām tic šovā redzētajam, un viņiem šķiet, ka visiem ekstrasensiem jāspēj tā izdarīt. Vēl trakāk – daudziem rodas priekšstats, ka tieši tā arī strādājam. Bet tas ir tālu no realitātes. Lai kā ekstrasensi censtos cilvēku, sabiedrības labā, neviens no mums nav supermens, arī mums kādreiz kaut kas var neizdoties. Tāpēc mans priekšlikums ir rādīt TV skatītājiem reālus sižetus – kā dziednieki vai gaišreģi palīdz vai ir palīdzējuši cilvēkiem.  

– Pagājušā gada nogalē LTV1 raidījumā "Aizliegtais paņēmiens" ekstrasensiem šāda iespēja nosacīti tika dota. Nosacīti tāpēc, ka ar slēpto kameru nofilmētajā sižetā gaišreģiem pēc fotogrāfijas lūdza pateikt, kur atrodas un kas noticis ar tajā redzamo cilvēku. Turklāt jautājumu uzdeva pats fotogrāfijā redzamais cilvēks. Neviens uzrunātais ekstrasenss nesniedza pareizu atbildi.

Ir ļoti sarežģīti un grūti pareizi atbildēt uz jautājumu, kurā iekļauta dezinformācija, aplamība. Neviens ekstrasenss neatradīs priekšmetu, kuru meklējot stingri aizliegts skatīties pa kreisi, bet tas atrodas tieši tur.  

 – Ekstrasensam vajadzētu just, ka priekšmets atrodas pa kreisi?

Bieži gadās, ka vīzijās, sajūtās, impulsos, kas pie mums atnāk, iejaucas loģika, kas ir pretrunā ar informāciju, kura atnākusi pie gaišreģa. Tāpēc visspēcīgākais gaišreģis ir tas, kurš loģiku spēj atslēgt pilnīgi un paļaujas tikai uz savu redzēto, sajusto. Tieši tā atnāk atklāsmes, visprecīzākie un pareizākie pareģojumi. Pie gaišreģa jānāk bez viltus nodomiem, jautājumam jābūt skaidri formulētam, tas nedrīkst ietvert melīgu, aplamu informāciju. Un pareizi jānoformulē situācija, lai gaišreģis to uztvertu tieši. Piemēram, jājautā nevis: “Cik ilgi vēl būšu bez darba?”, bet precīzi: “Pēc cik dienām es saņemšu darba piedāvājumu?” Jo precīzāks jautājums, jo precīzāka atbilde.

 – Gaišreģi vīzijās var redzēt notikumus gan no pagātnes, gan nākotnes?

Jā. Tāpēc es, strādājot ar cilvēku, par tikko pie manis atnākušo informāciju pajautāju – vai tā ir bijis? Ja nav, tad zinu, ka tas viņu gaida nākotnē. Savukārt par pagātnē notikušo nevaru galvot, ka tas neatkārtosies. Laiks ir liela mistika, un galvot vispār nevar ne par ko. Vēl pirms pavisam neilga laika zinātnieki ar putām uz lūpām zvērēja, ka atoms ir jebkā mazākā sastāvdaļa, un pat nepieļāva citas domas. Pēc tam atklāja elektronus, protonu un neitronus, bet tagad jau pēta kvantus. Kas zina, sadalīs arī tos, un atklāsies jauni brīnumi.

Tātad nenoliegsim vai stingri neiestāsimies par to, ko īsti nezinām. Tas attiecas arī uz gaišredzību, ekstrasensorajām spējām. To, ka pastāv smalkā pasaule, ka mēs dzīvojam daudzdimensiju pasaulē, tagad atzīst visi zinātnes gaišākie prāti. Tikai tās nepakļaujas pētīšanai, jo nav saskatāmas ne ar aci, ne jaudīgākajiem mikroskopiem, bet tas nenozīmē, ka par šīm lietām var smieties. Var gadīties, ka tām pasaulēm tas nepatīk. Kā vēsta tautas gudrība – ja nezini, kas ir aiz žoga, labāk tam pāri nerāpies.

Pūstošu zobu tikai ar roku no mutes neizņemsi

- Ir cilvēki, kuri kļuvuši atkarīgi no gaišreģiem un bez viņu padoma teju vai no mājas neiziet.

Galvenajam noteicējam pār savu dzīvi jābūt cilvēkam pašam, bet, ja kāda problēma ļoti sasāpējusi, nav jākautrējas lūgt padomu gaišreģim. Uzskatu, ka stiprs ir tas cilvēks, kurš savas problēmas risina, bet, ja pats nezina, kā to izdarīt, lūdz padomu citam. Savukārt vājais savās problēmās noslīkst. Tāpat domāju, ka labs gaišreģis vai zīlnieks nepieļaus, lai kāds kļūst atkarīgs. Kam viņam uzņemties atbildību par cita cilvēka dzīvi?

– Agrāk pozicionēji sevi kā ekstrasensu-gaišreģi, tagad arī kā dziednieku. Apjauti sevī arī šādas spējas?

Var teikt arī tā. Es redzu un diagnosticēju vainas – gan fiziskas, gan garīgas un enerģētiskas. Tam man vajadzīgas vien dažas sekundes. Ja redzu tikai seju, no tās nolasu 48% informācijas, ja redzu cilvēku pilnā augumā – 98 procentus. Bet pareizas diagnozes noteikšana jau ir puse no ceļa uz atveseļošanos. Tāpēc papildus apgūstu dziedināšanas noslēpumus, studēju materiālus par uztura, domu lielo ietekmi uz cilvēka organismu. Par savu ieteikumu pareizību esmu pārliecinājies daudzkārt. Problemātiskās vietas sajūtu ar rokām.

 – Tiec galā arī ar enerģētisko kaitējumu – ļaunas acs, lāstu noņemšanu?

Pamazām esmu izaudzis arī līdz tam. Nezinu, kā tos sajūt kolēģi. Es enerģētiskos kaitējumus, sākot strādāt ar cilvēku vai ieejot kādā telpā, mājā, sajūtu tīri fiziski – sāk sāpēt galva, kļūst slikti vai pat sāk kratīt drebuļi. Tad ir svarīgi analizēt, no kurienes tas nāk un kas tas ir. Cilvēkam uzliktie enerģētiskie kaitējumi uzreiz saskatāmi viņa aurā – tajā ir vai nu robi, vai ir izmainīta auras krāsa, redzami citas krāsas pleķi u. tml. Vienkāršs piemērs – vidukļa labajā pusē redzu spilgtu, sarkanu punktu. Tas ir aknu rajons, līdz ar to droši varu pateikt, ka enerģētiskais kaitējums kritis uz aknām – tas vienmēr vispirms skar organisma vājāko vietu, kuru par tādu, iespējams, padarījuši kaitīgi ieradumi, neveselīgi ēšanas paradumi. Arī māja, viesuļvētras sapurināta, sāk grūt vietā, kur ir kāda plaisa. Līdzīgi rīkojas arī liels stress, ilgstošs depresīvs noskaņojums. Vienam cilvēkam no tā vispirms cietīs kuņģis, citam – nieres, vēl kādam uzradīsies psoriāze.

Kad cēlonis izskaitļots, to var likvidēt un tad ķerties pie seku novēršanas. To vēlams izdarīt pēc iespējas ātrāk – ievērojot noteiktu diētu, ja nepieciešams, lietojot medikamentus, sakārtojot enerģijas plūsmu organismā. Viena orgāna disfunkcija var izraisīt visa organisma aizsargreakciju pilnīgu iznīkšanu. Un tad to noslaucīt no ceļa var jebkura cita cilvēka sliktā doma. Veselu, stipru, par sevi pārliecinātu cilvēku enerģētisko kaitējumu saindētās bultas neskars, jo viņa ķermenis tās atvairīs, pirms bultas tajā ieurbušās. Tikai mūsdienās tādu cilvēku ir maz, bet šādu bultu raidītāju – daudz.

Es, redzot bojājumus aurā, tos likvidēju ar roku – robus izlīdzinu, pleķus izvelku laukā. Tāpat ar roku, ķermenim pat nepieskaroties, var likvidēt tādas enerģētiskā kaitējuma izraisītas kaites, kuru novēršanai pietiek ar asinsrites, šūnu vielmaiņas uzlabošanu. Ne vienmēr to var izdarīt, ja tā ietekmē radusies mugurkaula disku trūce vai kauls spiež kaulu; tad, iespējams, būs nepieciešama ķirurga palīdzība. Pūstošu zobu arī tikai ar roku no mutes neizņemsi.

– Ir jautājumi, uz kuriem atbildes sniegt atsakies?

Noteikti nebūšu tas, kurš uzņemsies atrast pazudušu cilvēku. To nedaru un nedarīšu. Man bieži uzdod jautājumus par to, kas ar cilvēku noticis pēc kautiņa vai pēc tam, kad viņš runājis par pašnāvību. Uz šādiem jautājumiem atbildes vīzijās pie manis atnāk ātri. Tomēr vislabāk man patīk un līdz ar to arī padodas saprast, pazīt, izanalizēt, redzēt cilvēkus – ko viņš var vai nevar; kas viņam izdosies, kas neizdosies; kas ir viņa stiprā, kas – vājā puse utt. Tātad visi jautājumi par karjeru, ceļojumiem, darbu.

Piemēram, cilvēks par visām varītēm mēģina tikt lielajā biznesā, bet es redzu, ka viņš tajā neko nesasniegs, jo dvēselē viņš ir gleznotājs. „Ko darīt?” viņš jautā. Saku, lai glezno, jo cilvēkam jādara darbs, kas viņam sagādā prieku – tikai tas nesīs augļus. Vien nedrīkst palikt pusceļā. Pirmās gleznas netiks pārdotas, bet pienāks diena, kad viņš ar savām gleznām, kas radītas ar prieku, nopelnīs vairāk, nekā būtu nopelnījis, ar nīgru seju un drūmām domām sizdamies biznesā.  

Bieži man jautā arī par savstarpējām attiecībām. Saliekot kopā abu personības, mērķus, intereses, mentalitātes, varu pateikt, viņi sader vai nē, jo tā jau būtībā vairs ir tikai matemātika.

– Un tā ir tava stiprā puse jau kopš skolas laika.

Ja vien tā var teikt, tad – es mīlu un cienu matemātiku. Gaišredzību papildinot ar loģisko domāšanu, ar azartisku iedvesmu varu atrisināt dažādus jautājumus un problēmas, veiksmīgi modelēt labāko izeju no visdažādākajām situācijām.  
Jautājumi par divu cilvēku saderību tiešām ir ļoti nozīmīgi. Ja cilvēks ģimenē ir laimīgs, viņš – ar otra atbalstu – tiks galā ar jebkādām grūtībām. Man noteikti nav vajadzīgs miljons, ja nebūs ne ģimenes, ne draugu, ar ko dalīties priekā par to.