Žurnālists Jānis Geste: "Mana lielākā dāvana ir, ja pēc svētkiem nav jālasa traģiskas ziņas"

LTV1 vēlēšanu dienās bijis populārākais kanāls. Kādas, tavuprāt, bija šīs vēlēšanas, salīdzinot ar iepriekšējām?
Citādas jau ar to, ka «Tautas «Panorāmā»» iepazinām Latviju – pilnīgi visus 119 novadus un pilsētas! Ir ļoti ērti sēdēt Rīgā pie datora un izdomāt, kas tad cilvēkus varētu uztraukt ārpus galvaspilsētas.

Uztrauc pilnīgi kas cits?
Jā un nē. Piemēram, daudzās pašvaldībās cilvēkus uztrauc tas, ka netiek nodrošināta publiskā pirts. Patiesībā tā ir nopietna problēma! Jā, ir pašvaldības, kurās sociālais dienests piedāvā dušu un palīdzību nomazgāties. Bet, ja vecam cilvēkam pavēsta, ka pusstundas laikā jāpaspēj tur ieiet, sakopties, apģērbties un iziet ārā, jo rindā stāv nākamais, šī iespēja ir pat pazemojoša...

Tu pats esi rīdzinieks vai joprojām užavnieks?
Užavnieks.

Saspringtajā darba režīmā vispār tiki uz Ventspils novadu novēlēt?
Nu man skaļi jāatzīstas, ka nē... Bet zinu, ka manu vecāku izvēle sakrīt ar manējo, tāpēc sevi mierināju, ka vismaz mūsu ģimene vēlēšanās ir pārstāvēta. Diemžēl Latvijā nav radīta iespēja nobalsot attālināti. Ja tā būtu, aktivitāte vēlēšanās būtu krietni lielāka.

Kāpēc neesi deklarējies Rīgā?
Uzskatu sevi par užavnieku. Esmu tur katru otro nedēļu. Un mani apmierina, kā šī pašvaldība izmanto nodokļu maksātāju naudu. Tāpēc neesmu gatavs savas attiecības ar Užavu pārtraukt.

Latvijas Televīzijā strādādams pirmo desmitgadi, priecājies, ka visa tava dzīve ir darbs, tomēr neslēpi, ka tāpēc esi zaudējis kontaktu ar draugiem. Vai šī atskārsme tevi rosinājusi mainīt attieksmi pret dzīvi – salikt citus akcentus?
Vienīgais, ko esmu mainījis, ir kā tajā teicienā – ja nevari mainīt apstākļus, maini attieksmi. (Smejas.) Šis gads man licis ļoti daudz pārdomāt. Joprojām nav mainījies tas, ka «degu» par savu darbu. Un to dzirksti palīdzēja uzpūst studijas Latvijas Universitātē, ko pabeidzu pirms gada.

Jurisprudences studijām beidzot pieliki punktu?
Nē... Izdomāju, triecientempā – gadā un trijos mēnešos – pabeigt «komunikācijas». Pieredze kopā ar jauniešiem – topošajiem žurnālistiem – man «atsita atpakaļ» to degsmi, kāda bija, kad sāku strādāt televīzijā.

Likteņdārza akcijas tēma šogad ir «vectēvi», ko pārrunāsiet arī pie ugunskura Koknesē. Kāds ir tavs vectēvu stāsts?
Diemžēl mani vectēvi aizgāja ļoti agri – kad es vēl biju mazs ķipars. Bet man ir omes stāsts. Viņa pavadīja vairāk nekā 10 gadu Magadanā. Ome daudz par to nerunā. Vienīgais – martā izvelk karti un rāda ceļu, kā viņa ar kuģi no Baltās jūras viena, šķirta no ģimenes, mērojusi ceļu līdz Ohotskas jūrai. Manī cieņa pret šiem cilvēkiem mijas ar apbrīnu, kā viņi spējuši to izturēt, atgriezties un, lai vai kā, turpināt dzīvi ar gara spēku. Tāpēc esmu gandarīts, ka kopš pirmās dienas esmu varējis būt klāt «Likteņdārza» projektam, vadot tā akcijas. Atceros pirmo reizi, kad ar Aiju (kolēģe Aija Kinca – I.V.) Koknesē lietū stāvējām lielos gumijniekos šausmīgā dubļu laukā, nekurienes vidū, un mēģinājām iestāstīt, ka tur kaut kas būs. Nu līdz atklāšanai palicis tikai viens gads, un ļoti to gaidu. Kā liela posma noslēgumu, par ko varēšu lepoties, ka biju tur klāt.

Tu kādreiz varēsi sēdēt pie ugunskura un dalīties brīnišķīgos stāstos arī par savu tēvu. Jo intervijās daudz par viņu runā, esat cieši saistīti.
No viņa esmu mācījies dzīvot viegli. Ne vieglprātīgi vai pa virsu, bet – dzīvot tā, lai ir viegli. Aizvien biežāk par to domāju, tinot atpakaļ bērnības gadus. Dzīve nebija rožaina, kā pa diedziņu. Nezinu, kā vecāki to panāca, bet tiku audzināts ar iedvesmu, ka viss, ko vēlies, ir iespējams un panākams. Mums ļoti strikti bija nolikts pienākums un tas, ko saņem par to pretī. Piemēram, bērnam lielākās šausmas – cukurbiešu ravēšana, novākšana... Bet tas vienmēr tika padarīts par tādu notikumu, ka bija viegli. Caur smaidu un priekiem, caur kopīgām pastaigām gar jūru pēc labi padarīta darba. Joprojām mums ar tēvu ir tradīcija katru ziemu gādāt malku. Tās ir divas sestdienas, svētdienas, kurās kārtīgi nostrādājies un pēc tam sēdi pie ugunskura, ēdot līdzpaņemto rupjmaizi, speķi un daivu sīpola. Tas ir tāds brīdis, kad tev šķiet, ka viss ir un nekā vairāk nevajag...

Ko dara tavi vecāki?
Abi joprojām strādā: tētis ir ceļu būvnieks – viens no tiem, kurš Ventspilī taisa tās smukās bruģētās ielas, mamma ir skolotāja.

Jāņa vārds nav tevi apgrūtinājis? Tagad pat – pienākums nākt uz fotosesiju, pozēt ar vainagu… Kā uztver šo svētku laiku?
Raugos uz to veselīgi. Īpaši pēdējos gados, kad darba grafiks «Panorāmā» tā iekritis, ka Jāņi man ir brīvi. Uz darbu nākšu pirmdienā pēc svētkiem un kā lielāko dāvanu pieņemšu, ja nebūs jālasa ziņas par lielām nelaimēm, kas notikušas uz Latvijas autoceļiem tikai un vienīgi cilvēku vieglprātības dēļ. Skatījos, ka nākamajā gadā sāk apgriezties otrādi – varēšu atlīdzināt Laurai (Laura Vonda, Jāņa kolēģe – I.V.) gan par Jāņiem, gan Ziemassvētkiem.
Man svētku laiks galvenokārt ir gaidīšana un gatavošanās. Vienmēr būtiski mājās ir sanest meijas – pīlādžus, lai nenāk raganas, bērzu zarus – un izbārstīt kalmes. Vecākiem vienmēr bijis svarīgi, lai agri no rīta tas jau ir izdarīts. Pēdējos gados cenšos īstajos Saulgriežos arī doties uz Jūrkalni – pie Igo uz Ugunsļāvām. Kaut kas tajā visā ir, tas vakars tiešām ir atšķirīgs no citiem.

Esi teicis, ka vecāki tev Jāņa vārdu iedevuši lielā vienprātībā, ka sajūti tā spēku un esi lepns par savu vārdu.
Jā! Tiešām lepojos ar savu vārdu, lai gan maz cilvēku mani sauc par Jāni. Esmu Gestiņš, kāds biju pamatskolā, vidusskolā, pēc tam universitātē un darbā. Pat Latgales pierobežā mani tā uzrunāja. Man pat tas patīk. Un tā arī jūtos! (Smejas.)

Kas pin tavu Jāņu vainagu?
Mamma, draugi. Katru gadu vainagu man pazīstams cilvēks atsūta uz Latvijas televīziju.

Kā tas ir – ejot garām, televīzijas administratore saka – Gestiņ, tev te vainags?
Jā, tieši tā! (Smejas.) Vainags un ar roku rakstīts apsveikums no cilvēka, ko ļoti labi zinu. Mēdzam gadu nesatikties, bet Jāņos ir tā reize, kad saņemu no viņas vainagu. Tik forši!

Trīs pieredzes, kas, tavuprāt, noteikti jāiegūst vasarā?
Saēsties meža ogas tā, ka vairs negribas – lai stiprinātu imunitāti ziemai. Kārtīgi izpeldēties un izdzīvoties dižjūrā. Uzsvars uz DIŽjūru! Un atklāt kādu jaunu vietu Latvijā – kaut vai aizdoties no viena Latvijas gala uz otru. Es pats beidzot gribu aizbraukt un izpētīt Liepājā Ziemeļu fortus. Vēl gribētu piedzīvot kārtīgu laivošanu.