Normunds Rutulis pastāsta par mūziķu bohēmu: "Kultūras namā pamodos rekvizītu plauktā”

Normunds Rutulis 22. maijā laidis klajā savu jauno dziesmu albumu "Vēl viens laimīgs rīts". Tieši tādā jaukā rītā dziedātājs satiekas ar modes mākslinieku Dāvidu un atklāj sevi no pavisam citas puses. Piemēram, satiekoties Normunds nevis skaļi izsauc sasveicināšanās frāzes, bet gan priecīgā balsī nober veselu penteri rupju lamuvārdu krievu valodā.

Kāpēc izlēmi jaunajam diskam likt tādu nosaukumu – Vēl viens laimīgs rīts?
Viss sākas jau no rīta, kad paskaties uz sevi spogulī, kad redzi sevi abām acīm…

Kad tik smuku čali ierauga, uzreiz gribas dzīvot! Labi, ka no tās sirmās bārdas esi ticis vaļā.
Laimes brīdis jau ir tas vien, ka tev ir iespēja sevi ieraudzīt. To daudzi nenovērtē. Un kur vēl visa ikdiena. Vai tad novērtēšanas vērts nav tas, ka tev ir ko darīt, tu zini, kā to darīt. Mēs jau te, Latvijā, patiesībā dzīvojam kā Dieva ausī. Protams, ar savām mazām nejēdzībām, bet tās kopīgi būtu jārisina. Jābūt profesionāliem katrā sfērā.

Izklausās pēc priekšvēlēšanu runām. Tu gadījumā nekandidē kādā pašvaldībā? Šogad atkal vesels bars mākslinieku startē vēlēšanās.
Tagad nē. Mēģināju pirms vairākiem gadiem, kad man piedāvāja. Man bija funktieris par kultūras attīstību Rīgas pilsētā, tāpēc mēģināju kandidēt uz kultūras pārvaldi caur Andri Ārgali, kas ir mana talanta cienītājs, un Tautas partiju. Nekas nesanāca, un pēc vēlēšanām sapratu – labi, ka tā. Jo es jau nemaz īsti neapzinājos tā darba nozīmīgumu. Es nevarētu darīt Rīgas kultūras labā kaut ko un turpināt attīstīt savu muzikālo darbību. Tur taču būtu par īsu gan laiks, gan enerģija. Visu taču no jauna nāktos apgūt. Ja nedari savu darbu 24 stundas diennaktī, septiņas dienas nedēļā, tu neesi labs politiķis.

Pastāsti par to laimīgo rītu.
Varu parādīt savu jauno videoklipu. Klipā ir stāsts par neredzīgu cilvēku, ko pats atveidoju. (Viedtālrunī sāk atskaņot savu dziesmu, Dāvidam demonstrējot video.)

Kāpēc sataisījies par neredzīgo? Barona ielas remonta dēļ?
Es tev paskaidrošu. Mēs, parastie cilvēki, ko Dievs ir apveltījis ar redzi, bieži vien neredzam, cik patiesībā esam laimīgi.

Es esmu!
Bet ne visi ir tik apdāvināti, kā tu.

Tas suns, kas klipā tevi ved, ir tavējais?
Nē, tas ir mūziķu Rūtas Dūdumas un Jāņa Ķirša suns.

Vai tu kādreiz esi bijis jauns? Tu man tādu Latvijas vampīru atgādini – visu laiku, kopš tevi zinu, izskaties vienāds. Ja neskaita to, ka esi pazaudējis savu sirmo bārdu.
Es taču kādreiz biju vēl vecāks!

Ja? Tad tāpēc tevi neatceros kā puiku, bet tikai šādu – vienādu…
Beidz! Pirms vairākiem gadiem, taisot skatuves tērpu, tu zināji visus manus izmērus. Ja tagad tu mani mērītu…

Tev pat pulkstenis neko nerāda – melns displejs.
Tas ir viedpulkstenis, kas rāda tikai tad, kad to noglauda.

Ko tu tur par savām izmēra pārmaiņām gribēji teikt? Esi kādu implantu ielicis?
Nē, tikai mutē, nekur citur. Mutē ir pat divi. Bet par izmēru – esmu pamanījis, ka man krūškurvis ir palielinājies.

Un uz vecumdienām tu būsi kā krupis – ar mazu dibentiņu un milzīgu torsu. Man arī dibens samazinās. Gan jau tāpēc, ka valkāju grāciju – tā sauc džinsus uz gumijas.
Trubenes man ir mūždien patikušas. Atceros, kā skolā pat ar džekiem skolas bikses šuvām ar šujmašīnu. Izgriezām bikšu staru uz otru pusi un apakšējo daļu līdz celim nošuvām, pat nenogriežot to lieko daļu nost.

Kad labrīt vietā tu man noskaitīji veselu rindu rupeklību, pilnīgi samulsu. Tu laikam uz akas esi sēdējis ar vārpstiņu – kā Maijā un Paijā. Maijai viss okei, tai briljanti un rozes nāca no mutes, bet Paijai – ak, šausmas! Tur nāca laukā krupji, čūskas un nātres. Tu esi Paija!
Es taču bišķīt piespēlēju. Bet man patīk lamāties, it īpaši krievu valodā. Droši vien tāpēc, ka esmu audzis tādā vidē un vienmēr esmu bijis saistīts ar šiem lamuvārdiem. Padomju vidē visi tā runāja – kā liels, tā mazs. Tajā visā ir kaut kāds sāls. Es sāku lamāties jau septiņu vai astoņu gadu vecumā, nemaz vēl nezinot, ko tie lamuvārdi nozīmē.

Esi daudz arī kāzās dziedājis. Ir bijuši kādi dulli kuriozi?
Reiz vienās kāzās pa zobiem ar mikrofonu dabūju. Biju nosēdināts pie durvīm, bet zālē sākās kaut kāda riņķa deja. Visi leca no otras telpas ārā, viens nejauši uzsita pa mikrofona statīvu, un man tas mikrofons ar sparu zobos iekšā. Viens zobs nolūza. Biju nikns līdz baltkvēlei – domāju: nu pie vella, es vairs vispār nedziedāšu!

Tev pa īstam arī kādreiz ir bijis tā, ka gribas visu pamest un mainīt profesiju?
Ir, protams, bijuši mazvērtības brīži. Piemēram, senāk pēc ārzemju mūziķu koncertu apmeklējumiem, kad uznāk sajūta – viss, jāliek savs darbs vadzī, jo nekas neesi un nekam nederi. Tos līmeņus jau nevar salīdzināt.

Esi kādreiz fanojis par kādu sportistu vai mūziķi? Licis pie sienas plakātus?
Bērnībā man bija pie sienas beļģu motokrosa braucēju Žobēra un Žobē plakāti. Bet tagad man garāžā pie sienas ir Raimonda Paula portrets. Viņš ir vienīgais.

Adrenalīns tev patīk?
Padsmitgadnieka vecumā braucu motokrosā, un aizvien labprāt braucu ar moci. Vienīgi kādreiz biju pārgalvīgāks – nebaidījos braukt automašīnā ar ātrumu 250 km/h. Vai ar moci 200 km/h. Tagad tomēr padomāju, vai man tas ir vajadzīgs, vai es to gribu, vai tās sajūtas man ir nepieciešamas. Tāpēc ar moci braucu mierīgi, tā ar 150 km/h.
Pašlaik gan esmu bez sava motocikla un braukājos ar motorolleru, bet ir arī viens mocis padomā. Tikai patlaban nav brīvu līdzekļu.

Ar vecumu cilvēkam tās ekstrēmās lietas novirzās otrajā plānā. Tu taču arī tagad noteikti apzinies dzīvības vērtību, vai ne? Kādreiz baigi gribēju izlēkt ar gumiju, bet tagad nevis vairs gribu, bet štukoju – vajag man to vai ne. Jo man ir daudz citu lietu dzīvē, kas sniedz pacilājošas sajūtas.

Tev ir skanīgs uzvārds. Pastāsti, kādas iesaukas tev ir bijušas.
Ruča un Rutta, Rutiņš, Rutulītis. Man patīk, ka mani uzrunā mīļvārdiņā. Ikdienā bieži mani sauc uzvārdā, lai gan apkārtējie lielākoties izmanto kādus atvasinājumus no vārda – Norča, Norčiņš. Bet ir viens joks: ja kādreiz esmu klāt sarunās, kur runa ievirzās par mani, ir gadījies, ka kāds pasaka: „Rutulim… Oi, atvaino, Normundam!” Tad saprotu, ka, man klāt neesot, tieku saukts uzvārdā.

Zinu tevi kādus 15 gadus, un vienmēr man esi licies tāds pareizs, gandrīz vai sterils. Pareizs tēls, ģimenes cilvēks, nesašmucējies. Nav garlaicīgi?
Mani neinteresē, ko sveši cilvēki par mani domā. Drīzāk mani izbrīna, ka tu mani dēvē par pareizo, jo mēs taču esam pazīstami.
Esmu savulaik ar kultūras akadēmijas studentiem dejojis uz skatuves ar lodlampām, kam tecēja ārā benzīns. Tik daudz traku lietu ir pieredzēts, ka reizēm brīnos, kā vispār dzīvs esmu palicis.

Vai tu zini, kas ir bohēma?
Protams, ka zinu. Tas ir rokenrols! Tā ir uzdzīve ar apreibināšanos, ar apdolbīšanos – sauc, kā gribi.

Kur tik nav nakšņots!
Es esmu nakšņojis Carnikavas kultūras namā…

Carnikavas jūras krastā es reiz pamodos un attapos, ka esmu apsedzies ar dēli.
Es Carnikavas kultūras namā pamodos rekvizītu plauktā. Tā ir normāla mūziķa dzīve.

Tevi iedzērušu es pat nespēju iedomāties. Es, kad sadzeros, kļūstu šausmīgi mīļš.
Bet es – nenormāli runīgs. Man patīk daudz pļāpāt, diskutēt par dažādām tēmām. Diemžēl reibuma stāvoklī varu kļūt arī pārgalvīgs, piemēram, piesēsties pie auto stūres. Tas gan bija tikai vienu reizi un sen. Paldies Dievam, ka esmu vesels, nevienu neesmu savainojis, aizskāris. Tur man Visaugstākais ir stāvējis blakus. Viņš man vienmēr stāv blakus.

Ir arī kas tāds, kas sevī nepatīk?
Ir dažas rakstura īpašības, ko ir grūti dabūt no sevis ārā, lai arī pašam tās galīgi nepatīk, un ar kurām nav patīkami sadzīvot.

Stāsti!
Piemēram, nesavaldība.

Tu un nesavaldīgs? Manās acīs esi kā tāds pūpols.
Ar katru gadu, ar katru brīdi kļūstu arvien savaldīgāks. Cenšos analizēt savas reakcijas. Īpaši attiecībās, ģimenē, kādu nesaskaņu laikā. Tuvinieki jau pa mizu vienmēr dabū pirmie. Pat vissaskanīgākajās un harmoniskākajās ģimenēs.

Kad jūtu, ka sāku dusmoties, mēdzu sev skaļi sacīt: „Dāvid, audzini raksturu!” Kāda tev ir vistrakākā nesavaldīguma izpausme? Mājās pannas iet pa gaisu?
Tā gan nē! Priekšmetus pa gaisu nemetu. Man ir žēl to priekšmetu. Tomēr ir strādāts, lai nopelnītu naudu un tos iegādātos. Reizēm, skatoties kinofilmas, esmu brīnījies, kas tiem cilvēkiem ir iekšā, ka viņi visu tā mētā pa gaisu. Bet varbūt tā ir brīvības izpausme…
Mana riebīgākā nesavaldīguma iezīme ir kliegšana. Pēdējā laikā gan tā ir mazinājusies.

Tev ir kāda cita profesija, kas nav ar mūziku saistīta?
Oficiāli esmu automehāniķis. Vēl esmu arī pabeidzis kultūras koledžu kā svētku režisors.

Kā Olga Rajecka.
Jā, tikai viņa pabeidza citā gadu desmitā. Bet es koledžu absolvēju 2009. gadā.

Vēl neesi kļuvis par vectētiņu?
Neesmu gan, bet zinu, ka būšu laimīgs, kad kļūšu par opi. Pirmkārt, tad apzinies, ka tava dzimta tiek turpināta, otrkārt, tādā vecumā kā man cilvēks jau novērtē, cik tie mazie cilvēciņi ir mīļi, tā ir cita pasaule… Man paveicās, jo pirms deviņiem gadiem pasaulē nāc mans puika. Nu jau ir paaudzies, tuvojas tīņa vecumam, un ir jau ar saviem niķiem un stiķiem.

Esi liels savas dzimtenes patriots?
Esmu patriots līdz kaulam. Mans patriotisms izpaužas latviešu valodas stiprināšanā. Cenšos runāt pareizi latviski, tostarp arī rakstīt vēstules un īsziņas, ievērojot gramatiku. Mājās man visas mēbeles ir ražotas Latvijā. Pilnīgi visas. Tikai viens galds ir no Jysk, bet arī tam ir Latvijā papildinātas kājas. Ir arī VEF radio aparāts. Cenšos arī valkāt latviešu dizaineru apģērbus, iepirkties veikalos, kur ir plašāks Latvijas produkcijas klāsts. Piemēram, piena produkti, alus.

Alu daudz patērē hokeja fani…
Es esmu! Hokeju skatos kopš bērnības. Kad ir gols, kliedzu un visādā ziņā ļoti jūsmoju līdzi. Kādreiz katrs Rīgas Dinamo zaudējums bija garantēti sabojāts garastāvoklis visiem maniem mājiniekiem. Kā tik neesmu sportistus lamājis! Tagad, kad esmu paaudzies, tā situācija ir mainījusies.

Paldies par viesmīlību restorānam Kolonāde. Mūsu stāsti Brīvības bulvārī 26.