Viņš izgājis cauri arī Ošo periodam. Saruna ar pilsētas šamani Uno Lāci

Skaistā pļaviņā pie Daugavas biezu nakts smaržu pilnā vasaras vakarā Jāņos, kurus izvēlējos svinēt kopā ar Ošo sekotājiem, šamaņiem, transa, pirts, indiešu deju speciālistiem un citiem meža dīvaiņiem, iepazīstot teritoriju, uzdūros visīstākajam Amerikas indiāņu vigvamam, kurā saimniekoja Uno. Zināju vien to, ka Uno ir kaut kāds psihologs. Trīs dienas Daugavas krastā, peldēšanās pa pliko, kopīgi draugi, viens zupas trauks (savu biju aizmirsusi mājās) un līdzīga dzīves uztvere nojauca barjeras – sajutu Uno kā radniecīgu dvēseli. Kad satiku Uno Lāci ziemā, jau Rīgā, pamanīju, ka viņš ārēji ir ļoti mainījies – kļuvis slaidāks, maigāks un vienlaikus vīrišķīgāks.

Kā es meklēju sevi

– Kāpēc tev šķita, ka ir jābūt labākam?
– Kā zināms, viss sakņojas bērnībā, un tieši tur rodamas saknes tam, ka cilvēkiem gribas būt perfektiem, vislabākajiem.

– Jo ir tā audzināti? Kad vecāki lika stāvēt uz ķeblīša un skaitīt pantiņu…
– Tik traki gluži ne, bet droši, ka pati pirmā trauma bija saistīta ar reliģiju; mana ome bija fanātiska katoliete. Tā kā parasti reliģijās ir atspoguļotas idejas par to, kādam tieši ir jābūt, kas ir pieņemams un kas ne, cilvēki bieži vien ir diezgan saputrojušies attiecībā uz to, kā viņiem jāuzvedas un jādzīvo. Iespējams, šis apstāklis tad arī izskaidro manu vēlmi būt labam. Biju tāds bērns, kas pirmajās klasītēs aizgāja uz bibliotēku pirmdienā, paņēma piecas grāmatas, lai visu nedēļu būtu ko lasīt, bet trešdien vai ceturtdien gāja pēc nākamajām piecām (smejas).  

– Toreiz, deviņdesmito gadu sākumā, gan nebija plaši pieejama literatūra par psiholoģiju.
– Nebija gan, bet es izlasīju vai visus plauktus ar zinātnisko fantastiku, visu par vēsturi, visu par mītiem un arheoloģiju – tās bija tēmas, kas mani interesēja. Tomēr vislielākā aizraušanās bija Žaks Īvs Kusto, kurš pētīja senās kultūras, zemūdens pasauli un daudz ceļoja.

Un mani vienmēr ir interesējis tas, kas noslēpts pašā apakšā, kas ir zem ūdens… Ar laiku tas viss dabiskā veidā summējās – zemūdenes aizpeldēja uz psiholoģiju. Sākotnēji manī bija izteikta vēlme rast drošību šajā pasaulē, bet veids, kā es to darīju, bija klasisks, proti, cilvēki drošību meklē ārpusē. Tas nav iespējams.

– Un tad nolēmi, ka jāmeklē sevī? Ko tu ieraudzīji, kad pievērsies sev?
– Vienmēr esmu apguvis zināšanas dažādos virzienos un vienmēr visu laidis caur sevi, izdzīvojot iekšējus konfliktus, jo viens psiholoģijas virziens raugās uz kādu problēmu vienā noteiktā veidā, otrs – citādā, bet trešais un ceturtais – vēl pavisam atšķirīgi. Esmu mulsis no tā, ka tās ir slēgtas sabiedrības grupas, kas, tādos kā klubiņos vai pulciņos savākāšies, sludina, ka mēs esam vislabākie, pareizākie. Manī radās sajūta, ka katrs velk segu uz savu pusi.

Līdzīga bija arī mana ģimenes situācija – māte un tēvs, lai arī abi zinātnieki, bija ļoti dažādi cilvēki. Tēvs bija no Salacgrīvas ateistu un pareizticīgo vides, māte no Latgales, no citas reliģijas, uzvedības un vērtību kultūras. Tas, kādā veidā bērnībā Rīgā mēģināju pielāgoties viņiem, noteica to, kā vēlāk, jau apzinātā vecumā, attiecos pret mācību procesu. Protams, ejot visdažādākos ceļus, es meklēju sevi; tagad pārzinu daudzas metodes. Jāatzīst, manī iestājās liels miers, kad iepazinos ar procesuālo psihoterapiju. Izrādījās, ka šī pieeja aptver visas tās daudzās lietas, ko biju mācījies katru atsevišķi.

– Kāds bija tavs ceļš uz šo izglītību?
– Sākumā Rīgas Humanitārais institūts, kas bija pirmais mēģinājums Latvijā izaudzināt psihologus – speciālistus ar ļoti plašām un vispusīgām zināšanām humanitārajās un eksaktajās zinātnēs. Tādus, kuri paši ir spējīgi radīt ko jaunu, kritiski analizēt dažādu psiholoģijas skolu, novirzienu plusus un mīnusus, nevis akli sekot kādai no tām, kļūstot par ļoti šauras profesionālās jomas amatnieku, kas spēj izpildīt tikai  konkrētus uzdevumus.

Pieņemt savu tumsu

– Aplūkojot tavus grāmatu plauktus kabinetā, redzu, ka esi izgājis arī cauri Ošo periodam. Droši vien bijuši arī citi garīgie tēvi?
– Jā, Ošo periods, kā tu saki, iestājās pirms desmit gadiem, un, tā kā galvenokārt esmu mācījies pie ārzemju skolotājiem, bieži saskāros ar psihoterapeitiem – Ošo skolniekiem. 1998. gadā no Maskavas atbrauca Vladimirs Maikovs, Maskavas Transpersonālā institūta direktors, un viņa iespaidā iemīlēju transpersonālo psiholoģiju. Apmeklēju viņa vadītās nodarbības, braucu mācīties uz Maskavu, vienlaikus Latvijā sāku studēt neirolingvistiskās programmēšanas (NLP) metodi un Miltona Eriksona hipnozi. Paveicās, ka Latvijā tolaik bieži viesojās tāda psiholoģijas nozares superzvaigzne kā Frenks Puceliks no ASV – NLP pamatlicējs.

Nozīmīgs skolotājs man bija Jānis Zālītis. Esmu pateicīgs, ka bija iespēja pie viņa mācīties seksoloģiju un hipnozi. Viņa ietekmē manī modās interese par šamanismu. Pirmā pieredze šajā jomā man bija 1999. gadā, kad Transpersonālās psiholoģijas konferences laikā Maskavā piedzīvoju pirmo ceļojumu pie tradicionālajiem šamaņiem no Tuvas un turpat, tajā pašā reizē, sastapos ar tā saucamajiem pilsētas šamaņiem, kas dara to pašu, tikai izmantojot datorus. Mani toreiz visvairāk pārsteidza tas, ka tradicionālajā šamaņa ceļojumā savas apziņas dzīlēs ieraudzītais un tas, ko pēc tam aplūkoju pilsētas šamaņu datora ekrānā, bija viens un tas pats.

– Laikam jau to ir grūti izstāstīt – to var tikai piedzīvot… Esmu bieži domājusi par to, ka psihologs mūsdienu sabiedrībā, kurā ir zaudētas tradicionālās lomas, pats varētu būt šamanis.
– Jā, labam šamanim ir jābūt vismaz psihologam, bet psihologam – šamanim! Tik tiešām – psihologs noteikti ir pieņēmis šo lomu. Labs psihologs! Būtībā jau šamaņa funkcijās ietilpst visu iespējamo norišu harmonizēšana – ne tikai cilvēkam palīdzēt augt un attīstīties, bet arī ietekmēt sabiedrību un tajā notiekošos procesus.

Tā saucamajā klasiskajā medicīnā ir pieņemts, ka dakteris ārstē slimību. Arī klasiskajā psiholoģijā bieži vien ārstē simptomus un pieliek diagnozes. Manā un to pieeju skatījumā, kuras es pārstāvu – tā ir procesuālā terapija un hipnoanalīze –, netiek ārstētas slimības, bet gan jebkuri simptomi, traumas, ikdienas grūtības attiecībās un biznesa komunikācijā tiek uztverts kā veids, kā dvēsele un gars sarunājas ar mums. Es tikai palīdzu cilvēkam atgriezties pašam pie sevis, iet SAVU ceļu, atplaukt, kļūt par to, kas katrs varam būt sevis paša vislabākajā variantā.

– Vai tas neatgādina kādu anekdoti? Satiekas divi draugi, un viens stāsta, ka sācis apmeklē psihologu, jo čurājis biksēs, un tagad esot ļoti apmierināts ar psihologa darba rezultātu. Otrs apjautājas, vai tas līdzot – vai bikses esot sausas. Pirmais atbild: “Nē, viss pa vecam, bet tagad es ar to lepojos!”
– Tik vienkārši jau tas nav… Nu, nav nemaz tik vienkārši pieņemt sevi, savus visnepatīkamākos aspektus. Varu minēt spilgtu piemēru no savas dzīves. Kad biju svaigs, zaļš psihologs, pildīju dažādus testus, vienlaikus mācījos astroloģiju un biju pieķēries savai ilūzijai kļūt labam, bet kāds paziņa mākslinieks bija uzgleznojis manu portretu, kurā viena sejas puse bija balta, otra melna. Tad nu es šo gleznu biju paņēmis līdzi uz psihologu vasaras nometni ar domu, ka kādā svinīgā rituālā to sadedzināšu, tā simboliski atbrīvojoties no savas melnās puses. Saprotams, tie bija mani tā laika maldi, jo tajā, ko es nosaucu par savu melno pusi, slēpās mans spēks un mans potenciāls. Ikviens ir unikāls, bet mana iedzimtā spēja ir asi norādīt uz cilvēka nepilnībām, graut ilūzijas pašam par sevi, graut lietas, kas nestrādā, piemēram, biznesa struktūrās, notīrīt visu lieko, lai paliek tikai īstais, patiesais un darboties spējīgais.

– Tev ir izdevies transformēt savu tumsu?
– Tumsu neesmu transformējis, bet gan pieņēmis. 2012. gadā tepat Latvijā, Jūrmalā, notika transpersonālo psihologu pasaules mēroga konference. Tās dalībnieki – vairāk nekā 70 psihologi no visas pasaules – mēģināja atbildēt uz jautājumu, kas tad ir apgaismots cilvēks. Kopsaucējs bija tāds, ka apgaismots cilvēks nav vis balts un pūkains, bet gan tāds, kurš ir iepazinis savu ēnu, savu tumsu, iepazinis visus savus iekšējos dēmonus, zina, kā tie izskatās, kā smaržo, māk viņus pieņemt un lietot. Viņš ir integrējis sevī gan gaismu, gan tumsu, un tās savā starpā vairs nekaro.

– Vai pazīsti apgaismotus cilvēkus?
– Apgaismība kā tāda pastāvīga, nepārtraukta parādība nav iespējama, pat slavenākajiem garīgajiem skolotājiem mēdz būt tikai īsi apgaismības brīži, kad cilvēks nonāk pie kādas sapratnes.

– Vai to var interpretēt tā – lai arī pazīsti tos dēmonus, tomēr brīžiem jūk viņu vārdi? Proti, mums nepatīk apzināt savas nepilnības.
– Ir tā, ka cilvēks savā apziņas procesā iziet ceļu, kur viņš ir kā maziņš rimbulītis, ego identifikācija. Piemēram, es esmu vīrietis, man ir darbs, man ir ģimene, viss pārējais, es asociējos ar to, bet vienlaikus esmu daudz lielāks, ārpus šīm identifikācijām. Mūsu neapzinātais ir kaut kas daudz vairāk, tas ir daudz lielāks par zināmo, un tas, ko es izmantoju gan darbā, gan savā garīgajā ceļā, ir apziņas paplašināšana. Galvenokārt jau, lai piekļūtu savas zemapziņas saturam, kur notiek visi šie zemūdens procesi.

Psihoterapeita darbā es, tāpat kā daudzi kolēģi, esmu nonācis pie tā, ka svarīgākais nav tas, kādas tieši ir izmantotās psihotehnoloģijas, bet gan tas, ko terapeits ir izdarījis pats ar sevi. Ko ir sevī satīrījis, salabojis, kam izgājis cauri, ko atrisinājis pats, cik spējis pieņemt pats sevi, cik apzināts kļuvis… Un tikpat daudz viņš var palīdzēt klientiem un iemācīt citiem savos semināros. Jautājums kas es esmu, kā zināms, ir visgrūtākais no visiem un risināms visa mūža garumā. Manī pašā ir liela laimes izjūta, ka vairs neuztraucos par to.

Vairs nevajag pareizās dzīvošanas receptes

– Tu saki, ka esi vīrietis. Lai cik dīvaini tas būtu, mūsdienu cilvēkiem ir grūti pateikt, kas viņi ir, jo sabiedrība lēnām virza uniseksa virzienā.
– Tā patlaban ir viena no lielākajām problēmām, ka apzināti tiek grautas polaritātes, dzimumu identitāte. Tad, kad tas notiek, kad tiek sagrauts vīrišķais un sievišķais, cilvēki tik tiešām kļūst par izplūdušām bezdzimuma būtnēm – viņu galvenā identitāte ir pazudusi.

Jo tad, kad vairs nav ne plusa, ne mīnusa, pazūd pievilkšanās starp abiem poliem, sagrūst tradicionālais ģimenes modelis, kurš, jāatzīst, bija produktīvs, jo atražoja pats sevi. Šī iemesla dēļ izmirst Eiropa.
Cilvēki neapzinās ne tikai to, kas viņi īsti ir, bet ir stipri sašķelti caur, manuprāt, destruktīvo 18. gadsimta izglītības sistēmu, kas joprojām dominē Latvijā. Tā bija domāta, lai radītu paklausīgus strādniekus, izpildītājus. Šīs izglītības pieejā pasaule tiek sadalīta mazos gabaliņos, atsevišķās zinātnēs, izjaucot kopainu. Savukārt es nodarbojos ar to, lai motivētu klientus salikt kopā pašiem sevi, lai radītu personisko pasaules ainu, jo tikai tad, kad atrod enkuru un sirds kompasu sevī, var justies droši. Drošības meklējumi ārpus sevis rada vislielāko nedrošību, kāda vien var būt. Sekot guru, skolotājam, pareizajam virzienam, ticībām, ideoloģijām – tie ir vislielākie iespējamie maldi, kas arvien tālāk atvirza cilvēku no sevis paša.

– Mani mulsina vārda "klients" lietošana attiecībā uz garīgiem procesiem, jo tas, manuprāt, norāda uz ļoti reglamentētām biznesa attiecībām.
– Nevajag baidīties no šī vārda, jo garīgajā dziedināšanā arī šis aspekts ir klātesošs. Mani vienmēr biedējuši terapeiti vai dziednieki, kuros ir vēlme glābt citus. Tas uzreiz norāda uz to, ka viņi realizē savu glābēja lomu, bet vienlaikus samazina cilvēka brīvību. Pati vēlme glābt izriet no ilūzijas, no it kā skaidras zināšanas, kādam ir jābūt šim cilvēkam. Bet tikai katrs pats ir savas dzīves eksperts! Labs terapeits vien rada vidi, kurā katrs pats var atrast SAVAS atbildes, sadziedēt rētas, sakārtot savu dzīvi. Procesuālās terapijas mērķis ir atsaukt cilvēkus no fantāzijām pie reālām ķermeņa sajūtām, pie saviem sapņiem, pie savas dziļākās būtības.

– Saprotu, ka sapņi šeit domāti vistiešākajā nozīmē, nevis, teiksim, dzīves sapņi.
– Junga analītiskā psihoterapija, kas ir procesuālās terapijas pamatā, uzskata, ka nakts sapņi ir autobānis uz zemapziņu. Procesuālā terapija strādā ne tikai ar tiem sapņiem, kurus sapņojam naktī, bet arī ar tiem, kurus sapņojam dienā. Un dienas sapņi ir mūsu ķermenis jeb tā saucamais sapņu ķermenis – neverbālā uzvedība, jebkas, kam ir fiziska izpausme. Jo tieši caur ķermeni varam atgūt savu veselumu. Atšķirībā no prāta ķermenis nekad nemelo, jo tā valoda ir zemapziņas valoda. Ķermenim ir visa vajadzīgā informācija, saistība ar visu – ar ikvienu cilvēku uz šīs pasaules, ar Kosmosu, ar visu, kas ir šobrīd, kas ir bijis un būs.

Man patīk, ka strādājot redzu, kāds ir cilvēks, kad atnāk pie manis, un kāds viņš aiziet – kā sejā, kustībās un gaitā atspoguļojas pārmaiņas. Tas, kā, izdarot laika ziņā nelielus darbiņus, mainās cilvēka dzīve, sakārtojas attiecības vai darba lietas, kā aiziet bizness, un tas, ka viss notiek tādā vieglā, rotaļīgā veidā, kļūstot par kādu dzīvnieku, klinti, priekšmetu, vēju… Ķermenim procesa laikā ir dziļa jušana, un neironos, smadzenēs, katrā ķermeņa šūnā notiek pārmaiņas.

– Notiek maģija?
– Būtībā jā, bet tādā ziņā, ka, tiklīdz saprotam, kā maģija strādā, tā kļūst par tehnoloģiju. Es katram pašam ļauju nokļūt pie savām ķermeņa sajūtām un vadīties pēc sava sirds kompasa. Kad cilvēks kļūst apzināts, viņam vairs nav vajadzīgi likumi, pareizās dzīvošanas receptes, jo to visu viņš meklē tad, ja nejūt sevi. Bet tas ir TIK normāli, ka tad, kad cilvēkam gribas ēst, viņš ēd, kad gribas gulēt – guļ, kad gribas kakāt, viņš vienkārši kakā.

Maksimāla būšana šajā mirklī, šajā ķermenī, šajā realitātē. Būtībā es mācu cilvēkiem atgriezties realitātē, nevis aizlidot projām, ko daudzi piedāvā. Tieši otrādi – atlidot uz šejieni, šo realitāti šeit  un  tagad, jo tas ir vienīgais pareizais un vienlaikus visgrūtākais uzdevums.

– Man traucē, ka mūsdienu cilvēki bieži vien neatceras pat to, kas bijis aizvakar.
– Kad tu to piemini, manī rodas dalītas jūtas – vēlme visu labi atcerēties, bet vienlaikus zinu, ka man ir izveidojušās pašam savas attiecības ar laiku. Bieži vien esmu tik ļoti kādā noteiktā mirklī, ka  neatceros to, kas bijis pirms pāris nedēļām, neatceros, cik sen tas ir noticis… Protams, zināmā mērā tas ir rezultāts tam, ka tagad vienas dienas laikā varam saņemt tik daudz informācijas, cik pirms simts gadiem zemnieks saņēma visas dzīves laikā.

– Notiek pašizdzēšanās, faili izkrīt, un tieši tas arī mulsina. Arī valsts līmenī tiek apzināti aizmirstas netīkamas lietas – vēsture tiek mainīta acu priekšā.
– Starp citu, arī par vēsturi varam runāt procesuālās terapijas kontekstā – par to, kas esam, jo katrā atsevišķi ņemtā mirklī redzam tikai maziņu realitātes fragmentiņu. Vēlme kaut ko izslēgt rada vislielākās problēmas. Procesuālajā terapijā ir termins dziļā demokrātija, un tas nozīmē, ka katrai lietai, pat vismazākajai, ir vieta un tiesības būt un izpausties, katra lieta ir jāņem vērā. Izslēgt nevar pilnīgi neko, jo, tiklīdz kaut ko izslēdzam, radām haosu, disharmoniju un slimību.

– Vai ir procesuālie terapeiti, kas nodarbojas ar procesiem sabiedrībā?
– Patlaban tas ir izplatīts ASV. Procesuālā terapija strādā ar konfliktiem, bet konflikts, kā zināms, parasti rodas no tā, ka viena puse neapzinās, kas ar to notiek, otra puse arī, un gan vieni, gan otri neapzinās, kas ar viņiem notiek kopā. Procesuālā terapija palīdz ieraudzīt kopējo ainu – attiecības starp etniskajām grupām, sievietēm un vīriešiem, starp reliģijām un rasēm…

Mūsdienu šamaņa ceļojums

– Kādu rituālu kā šamanis tu katram ieteiktu?
– Ir tāda vērtīga šamanisma prakse kā pateicības rituāli, kad no paša rīta pateicies katram debesu virzienam, stihijām, gariem, savu senču gariem, vietas gariem; tu pateicies par konkrētām lietām, ko vēl tikai vēlies sasniegt. Katrs debesu virziens atbild par kādu cilvēka dzīves jomu. Un tad, kad būsi pateicies, zudīs pat mazākās šaubas par to, ka tas varētu vispār nenotikt, jo tu JAU esi pateicies dabas spēkiem, kas atbild par konkrētām lietām. Kad esi to izdarījis, tad saproti – viņi tev palīdzēs. Jo vienīgais, kas cilvēkam traucē, ir šaubas un neticība.
Mēs Latvijā vēl neesam tik sabojāti, un tas ir unikāli. Kad atbrauc skolotāji no Amerikas vai Sibīrijas, Indijas vai citām pasaules vietām, viņi saka: “Mēs jau pēcpusdienā dodam jums zināšanas, kurām citviet cilvēki ir gatavi tikai otrajā, trešajā, ceturtajā dienā…” Šeit, Latvijā, varbūt arī Krievijā, mēs vēl neesam pazaudējuši šo tiešo saikni.

– Protams – mēs neesam pārtraukuši svinēt saulgriežus nevienā pārskatāmā vēstures brīdī!
– Jā, un tie trīssimt ar astīti gadi, kad latviski pirmo reizi tika iztulkota Bībele, svešas reliģijas iesakņošanās kontekstā ir niecīgs laiks. Jo cik gan cilvēku tolaik izlasīja Bībeli? Mēs esam ciešā kontaktā ar senču zināšanām pat tad, ja apzinātā veidā esam tās aizmirsuši vai tās mērķtiecīgi dzēsuši un nīcinājuši visi iespējamie šīs teritorijas iekarotāji.

– Kā notiek mūsdienu šamaņa ceļojums?
– Man pašam tas pavisam kļuva skaidrs tikai tad, kad mans skolotājs un psihoterapeits no ASV Stīvens Smits atbrauca uz Latviju apmācīt Latvijas transpersonālos psihologus šamanismā. Parasti ar bungu skaņu palīdzību cilvēki tiek ievadīti transa stāvoklī, kurā redz vīzijas. Pirms tam man bija grūtības ar šamanisma praktizēšanu, jo likās, ka redzu nepareizi, bija problēmas ar to, ka klasiskajā šamanismā pastāv noteikti informācija saņemšanas veidi, piemēram, cilvēki savos ceļojumos redz tikai tēlus, dzīvniekus utt.

Vienīgi Stīvens, kurš iniciēts šamanismā jau 1974. gadā, tātad divus gadus pirms manas piedzimšanas, pastāstīja, ka ir 15 procenti cilvēku, kuriem informācija šamaņu ceļojumos nāk citā, jau gatavā veidā. Tā tas notiek man – ar konkrētu tekstu, konkrētiem norādījumiem, ko un kā darīt. Savukārt šamaņa ceļojums pilsētas iedzīvotājiem, kāds esmu arī es, var notikt citādi. Nav obligāti jāiet truša alā vai jānolaižas pazemē transa stāvoklī, bet vienkārši var iekāpt virtuālā liftā, nospiest taustiņu uz augšu vai uz leju, un pie tevis var atnākt spēka dzīvnieki vai gara skolotāji un dalīties informācijā.

– Sibīrijas šamaņiem ir konkrētas pazīmes, kas liecina, ka cilvēks ir nostājies uz šī ceļa, piemēram, šamaņu slimība. Man pat ir zināms pusaudzis, kuru meklēja visa pilsēta un pēc četrām dienām atrada policija, bet zēns nezināja, kas ar viņu noticis. Tev tā ir bijis?
– Ja es nebūtu sācis nodarboties ar psiholoģiju, es pat nezinu, kas ar mani būtu noticis, kādas man būtu tās slimības (smejas)! Vienmēr esmu teicis, ka labprātīgi jau neviens par psihologu, psihoterapeitu nekļūst… Tas vienmēr ir ceļš, kuru iet, lai vispirms izdziedinātu pats sevi. Tikai tad, kad tas izdarīts, rodas līdzcietība pret citiem – kad skaidri redzi tās problēmas un ciešanas, kādas esi piedzīvojis pats.

– Tu daudz vari dot citiem, bet ja cilvēks neņem galvā to, ko tu saki?
– Aha! Procesuālā terapija attīsta spēju sekot katra individuālajam procesam, būt tikai klātesošam, nevirzīt klientu uz +1, uz kādu pašam piemītošu iluzoru ideju, kādam tieši šim cilvēkam vajadzētu būt, kā būtu labāk. Gluži tāpat kā nesekot klienta paša prāta radītām fantāzijām, bet atvērt cilvēka iekšējo procesu un padarīt to apzinātu, tā paplašinot apziņu, apzinātības līmeni un ļaujot uzziedēt. Tas ir visekoloģiskākais ceļš, bet varbūt arī galvenā lieta, kas procesuālo terapiju atšķir no citām psihoterapijas metodēm.

– Vai tu, liekot roku uz sirds, vari teikt, ka pazīsti cilvēkus?
– Es viņus nepazīstu. Es viņus redzu, sajūtu!

– Kā Avatarā: “Es tevi redzu!”
– Jā! Es redzu tevi, piemēram. Un tad, kad redzu, es arī sajūtu. Sajūtu sevi un sajūtu tevi. Tā ir manas dzīves lielākā vērtība – sajust sevi, sajust otru un sajust to, kas notiek starp mums. Tas arī ir mans mērķis – iemācīt cilvēkiem atkal sajust un apzināties.