Kā nokļuvu televīzijā

Lai arī Maijai Rozītei ir tikai 25 gadi, viņa ir to cilvēku vidū, kas atklāti atzīst – no darba nebaidos, strādāju septiņas dienas nedēļā un jūtos atkal iemīlējusies un tik laimīga. “Kas esmu par putnu? Normāls putns! Tik plašai auditorijai droši vien pirms tam nebiju iekritusi ne ausīs, ne acīs, kaut publiskajā telpā rosos jau labu laiciņu. Divpadsmit gadu vecumā sāku rakstīt “LaBAi”. Piecpadsmit, sešpadsmit gados iepazinos ar raidstacijas “Mix FM” direktoru Jāni Mellēnu, ar kuru kopā sākām veidot radio “Capital FM”. Kopš pirmās dienas esmu bijusi klāt pie tā šūpuļa. Līdz attapos brīdī, kad Jānis teica – klausies, kāpēc tev pašai neapsēsties studijā un kaut ko nepateikt arī mikrofonā? Tobrīd tas šķita pārdrošs un traks piedāvājums. Šķita, mana balss ir visnepiemērotākā darbam “runājošos medijos”! Nez kā tā vispār varētu skanēt ierakstā? Tas noteikti būs kaut kas pretējs tam, ko esmu pieradusi dzirdēt ikdienā. Bet nekas, tiku galā. Pamazām iemācījos dzirdēt savu balsi, to kontrolēt, tā tika nostādīta. Apguvu darbu studijā, tehniku ieskaitot, kas pirmajā mirklī šķita Morzes ābece. Jo ilgākas stundas reāli “nosēdi” ēterā, jo labāks kļūsti. Tikai tā tu audz un pilnveidojies. Es tiešām visu esmu apguvusi praksē, kā saka krievi, “putjom tikaņija”,” par sevi stāsta Maija Rozīte. Viņa atzīst, ka ļoti grūti gan izsekot ceļu, kas veidojis viņas raksturu. Maijai ir gandrīz septiņus gadus jaunāka māsa Santa, tāpēc jaunākā bērna sindroms ģimenē ir ļoti pazīstams. “Arī man šķita, ka mazo māsu mīl vairāk un man nepievērš uzmanību. (..) Vecāki ir bijuši stingri, bet vienmēr – taisnīgi stingri. Kurš gan bērnībā nav raudājis vai pa dibenu dabūjis, bet nav nekā tāda, par ko būtu aizvainojums vai ko es atcerētos ar rūgtumu sirdī. Droši vien nozīme bija arī tam, ka mums nav vecvecāku, viņi agri ir aizgājuši no šīs pasaules, tāpēc vecāki paši saviem spēkiem vienmēr tika ar mums galā. Man diezgan daudz bija jābūt kopā ar mazo māsu, varbūt no turienes tā pastāvība? Pašlaik saistībā ar “Koru kariem” mums visiem nesanāk redzēties tik bieži kā agrāk. Bet manējie ir saprotoši, šis tomēr ir atbildīgs periods. Nekur jau nepazudīšu.”