Bads iemācīs
Latviju skāris kārtējais emigrācijas vilnis. Braukt pelnīt vai turpināt ciest bezdarba dēļ?
Komentē Viesturs Rudzītis, psihoterapeits, www.viestursrudzits.lv
Mans vectēvs nomira dažus gadus pirms 4. maija republikas dzimšanas. Viņš bija tāds diezgan lepns un pat augstprātīgs vīrs, liels individuālists. Kad vectēvam jautāja, kas jādara, lai dzīvotu labāk (brīvība 1986. gada jau vējoja gaisā), viņš nikni nokliedzās: “Bads iemācīs!”
Viņam bija tiesības tā nokliegties. Sācis dzīvi, kā pats teica, “no karotes”, viņš braukāja apkārt pa būvēm, likdams santīmu pie santīma, līdz nopirka amatnieka saimniecību Dikļos, uzbūvēja māju, izveidoja ģimeni ar pieciem bērniem. Nekad nedzīvoja pāri saviem līdzekļiem. Arī kolhoza laikā saglabāja privileģētu individuāla amatnieka statusu, pat tad jau dzīvodams pēc tirgus ekonomikas likumiem.
Man šķiet, ja vectēvs tagad būtu jauns, viņš noteikti dotos prom, atkal darītu to pašu, ko toreiz, strādādams tālās un svešās vietās (gan tepat Latvijā), un sapelnītu naudu. Tad brauktu atpakaļ, būvētu māju un galdniekdarbnīcu, veidotu ģimeni. Viņš nespētu noslēpt nicinājumu un pat sarkasmu pret cilvēku, kas, zaudējis darbu fabrikā tās bankrota dēļ, stāv piketos, cīnās par bezdarbnieka pabalstiem un vēl nez kādām sociālām garantijām un gaida, kad to fabriku atkal attaisīs vaļā. Pēc vectēva prāta, viss, kas cilvēkam ir, ir jānopelna pašam, vienalga kādā – godīgā – veidā. Un katram pašam jāizdomā – kādā tieši. Uz tādām vērtībām izauga 18. novembra Latvija.
Kad vectēvam atstāstīja, ka viņš nosaukts par “trako Rudzīti”, viņš tikai atmeta vienaldzīgi ar roku: “Tās jau tās kolhoza bābas, kuras nekad nav savu maizi pašas ar savu galvu pelnījušas.”
Bet tām kolhoza bābām visos laikos ir lielas mutes bijušas...
kasjauns.lv/Foto: no privāta arhīva
