Nesen sapratu, ka vēlos bērniņu. Saruna ar Binniju Ārbergu
Binnija Ārberga jeb vienkārši Binnija ik pa mirklim aizšauj prom no Latvijas, lai palūkotos uz savu dzīvi no attāluma. Vēl viņa bez sūkstīšanās ir apjautusi, ka ir princese, kas apjozusi vairogu un zobenu un pirmo reizi mūžā ļoti grib bērnu.
Gribējās atkāpties no ierastās dzīves. Tā ir tik intensīva, ka ik pa laikam vajag aizbraukt, lai paskatītos uz dzīvi ar binokli no attāluma. Palūkot uz to, ko tagad dari, kas esi un kā dzīvot tālāk. Salonam atdodu visu sirdi, un ir reizes, kas sajūtos iztukšota. Tā pirms nedēļas sapratu – skriets gana, mazliet jāuzliek „uz bremzi”. Uz Parīzi bija tik ļoti lēta aviobiļete, ka būtu grēks to nepirkt. Tā viena klīdu pa Parīzes ieliņām, kafejnīcām. Un sapratu – ar mani viss ir labi.
Pareizi vien dzīvo?
Protams! To jau arī šeit jutu (iesmejas). Cenšos dzīvot saskaņā ar sevi. Zini, kāpēc Parīzē ir tik brīnišķīga gaisotne? Tur gaiss burtiski piesātināts ar Erosu. Mani pievelk šīs pilsētas maigums un neuzbāzība. Tur viss notiek līgani un tajā pašā laikā ar personīgu sajūtu. Vienalga, vai nopērc kafejnīcā tikai mazu tasīti kafijas vai paēd pusdienas, pret tevi izturas vienādi forši. Jo viņam ir prieks, ka esi atnācis.
Maijā desmit dienas biju Indijā. Nebraucu tur nedz pēc garīguma, nedz pēc dvēseles dziedināšanas. Piedāvāja filmēties (kaut kad drīzumā TV būs redzama Indija ar manām acīm), un es nevarēju atteikties. Šis brauciens man bija pozitīvais kultūršoks. Kad atbraucu, sapratu, ak Dievs, kādā paradīzē, kādā Dieva ausi mēs dzīvojam.
Saprati, ka gribi būt piederīga Latvijai?
Es gribu šeit dzīvot, un man šķiet, ka nekur citur pasaulē neesmu vajadzīga. Man prasījuši, vai negribu atvērt salonu Parīzē, Romā vai Londonā. Kāda velna pēc? Tādas kā es un vēl labākas dāmas jau to dara tur, savā zemē.
Nesapņoju kopš bērnības vadīt skaistumkopšanas salonu. Man vispār nav bijušas domas kā citām meitenēm – gribu būt baletdejotāja vai aktrise. Salons bija nejaušība un tapa triecienā divos mēnešos. Varbūt vispār esmu bijusi liderīga savā iepriekšējā dzīvē. Līdz salonam man nekad nav bijis sajūtas, ka tieši TO gribētu darīt.
Binnijas Ārbergas un Dž.Dž. Džilindžera laulības dzīve
Kad pasaule ļoti mainās, tu ne no kā nebaidies?
Nobijos kā mazs bērns, kad klausījos Vasiļjeva (modes vēsturnieks Aleksandrs Vasiļjevs – red. piezīme) lekcijas un viņš teica – modes tendences rāda, ka būs karš. Modē ir militārais stils un aseksuālisms. Vīrietis kā tāds aiziet dibenplānā, parādās sieviete armijas zābakos un kamuflāžas drēbēs. Viņš rādīja piemērus, un es domāju – kādas šausmas! Tobrīd nobijos tāpat kā bērns no tumsas.
Katrā ziņā militārais stils ir tik ļoti pretrunā ar mani. Man joprojām patīk baleta svārciņi, korsetes un dzelteni mētelīši. Man joprojām šķiet, ka vīrietim jābūt bruņiniekam un meitenei – princesei. Kaut tagad esmu uzņēmusies nest arī zobenu un vairogu, vienalga to princešu kleitu valkāju. Kamēr man tie štrumenti nav kļuvuši ļoti smagi, to nesu ar prieku.
Kāpēc baidīties? Es tā jūtos. Un, ja gribu uzvilkt rozā, tad arī uzvelku tāpēc, ka tajā brīdī gribu būt debesmannā. Citreiz gribu uzvilkt melnas drēbes, un jūtos fantastiski.
Bet tavs mugurkauls, tava kodola būtība?
Fantastisks asiņu kokteilis – manī sajaukušies latvieši, ukraiņi, poļi, krievi un latgaļi. Mana vislielākā audzinātāja dzīvē bijusi vecmāmiņa no mammas puses. Viņa man iedeva pamatu dzīvei. Bija tā, kas ieaudzināja, ka jāstaigā taisnu muguru, ka drēbēm jābūt tīrām un kārtīgām un smuki jāizskatās. Kopš bērnības esmu pucēta. Varbūt tāpēc ir lietas, ko sadzīvē nevaru izturēt un kas mani kaitina. Mamma savukārt jau no mazām dienām lika man lasīt, bet vectēvs bija mans ideālais vīrietis.
Skatoties dzīvē uz vīriešiem, laikam vienmēr ar kādu piekto prātu tos salīdzināšu ar viņu. Vectēvs bija gudrs, pedantisks, patika sievietēm. Viņš man bija Donžuāns. Vecmāmiņa bija un joprojām ir skaista sieviete. Ļoti sievišķīga. Viņai bija grūti ar viņu.
Bet dzīves izskaņā slimnīcas palātā viņi turēja viens otra roku, skatījās acīs, un es dzirdēju, kā vectēvs saka: „Es tevi ļoti mīlu.” Laikam tādu vārdu dēļ brīžiem vērts aizvērt acis uz ko citu. Varbūt tāpēc mana dzīve arī nav tik vienkārša, jo es tiecos pēc ideālā vīrieša, pēc tā, kas man mazliet atgādina vectēvu, pēc tā, ko esmu savos sapņos izsapņojusi. Bet esmu priecīga, ka man dots sapņot.
Izšķīrāmies laikus, kamēr viens otru pārlieku nesāpinājām. Viņam nesāp mani pāridarījumi un man – tāpat. Kaut nosaukt tos par pāridarījumiem būtu glupi. Jo tā ir mūsu dzīve. Mēs iemīlamies un neko citu vairs nesaskatām. Atceros tās sajūtas, kas man bija – es lidoja pāri laukiem un pļavām.
Džilindžers ir ļoti svarīga mana dzīves daļa. Nespēju saprast, kā viņu varētu izslēgt no savas dzīves. Tas nav manos spēkos Neliekuļošu un neteikšu, ka esam palikuši ļoti labi draugi, kas sazvanās un stāsta viens otram savus priekus un bēdas. Bet man ir ļoti laba sajūta, ka viņš tepat kaut kur pasaulē ir.
Tu viņu ierindo pie saviem dzīves vīriešiem tāpat kā vectētiņu?
Džilindžers arī man daudz laba devis. Bet zini, arī prombraucot no savas babītes Latgalē, man vienmēr šķiršanās no viņas ir kā maza nāvīte, kas vēl ilgi gruzd manī. Zinu, ka ātrāk kā pēc gada pie viņas neaizbraukšu. Šķiršanās jau nekad nav patīkama, lai kāda tā būtu. Varu teikt tikai paldies, ka man apkārt ir burvīgi cilvēki. Viņi pat var neko nedarīt. Viņi vienkārši ir. Gan manas draudzenes, gan sirdsmīļotie draugi, kuri dod man vīrišķo piepildījumu. Es laikam tomēr esmu sajūtu cilvēks. Man vajag savu telpu, kur dzīvot vienai pašai, bet es gribu, lai tā tiek piepildīta arī ar vīrišķo pusi. Par laimi, man nekad nav bijuši posmi, ka es nevienam neesmu vajadzīga. Man vienmēr ir bijis kāds, pie kura atgriezties.
Tieši tā.
Tas nozīmē, ka tev nav jādomā plāniņš, lai Ziemassvētkos nejustos vientuļa un pamesta?
Tas ir kā āmen baznīcā, ka ar brāļa ģimeni Ziemassvētku vakarā brauksim uz Krimuldas baznīcu, kur viņi tika laulāti un mans mīļotais krustbērniņš tika kristīts. Pēc tam dosimies uz viņu mājām meža ielokā, ēdīsim vakariņas un būsim kopā tāpat kā citkārt Ziemassvētkos. Mans brālis ir mans skābeklis. Citreiz gan uz viņu sadusmojos, ka viņš mani nesaprot. Viņš visu laiku mēģina mani ievirzīt kaut kādās sliedēs. Vienmēr viņam saku: „Pauli, ja arī ievirzīšos, tad, nobraucot divas pieturas, pie pirmās izdevības atkal mēģināšu novirzīties.”
Jā, jā (smejas)! Viņš ir pamatīgs vīrietis, kurš rūpējas par savu ģimeni un māju. Un, ja viņam šajā ziņā ir tik daudz dots, tad man atkal sajūtu līmenī tas viss atņemts. Tikai pirms neilga laika pār mani nāca apskaidrība, ka vēlos bērnu. Ka man viņi vairs nekrīt uz nerviem. Mums taču nāk uz salonu bērni griezt matus vai mammām līdzi, un es pēkšņi redzu, cik viņi ir jauki. Arī tie, kas kliedz un rāpo un ar kuriem nekādā galā netiek.
Un ko ar šo jauno sajūtu iesāksi?
Nezinu, ko lai iesāk (sasmejas). Es visu vienmēr laižu, lai brīvi notiek. Bet tas manā dzīvē ir pirmo reizi. Ļoti gribas bērnu... Pieļauju, ka pienāks brīdis, ka kāds vismaz vienu – zobenu vai vairogu – man noņems nost.
Vienmēr lecu ar galvu aukstā ūdenī, nemāku un negribu citādāk. Bet tas nenozīmē, ka tagad sūkstītos. Nav jau tā, ka esmu viena pati kā skudriņa Tipa, kura nevar atrast saulīti. Es pat lepojos ar to, ka ar visu tieku galā. Bet es gribētu būt arī tas maigais ziediņš. Atceros, ka tad, kad šķīros, citi teica: „Nabaga Binnija, kā tu tagad dzīvo?” Kā dzīvoju pirms tam, tā dzīvoju tagad. Rēķinus maksājusi un benzīnu mašīnā lējusi esmu vienmēr.
Neviena no dzīves ekstrām nepazuda?
Tieši citas radās, ko līdz tam nebiju saskatījusi kā svarīgas. Kaut vai sajūta par bērnu. Kāpēc tā man radās tikai tagad? Un ne pirms tam? Tātad viss ir ļoti labi, labāk un būs vēl labāk.
Nevar to. Es taču nesaku, ka viņam jābūt blondiem matiem, tādiem mazliet čirkainiem un iesirmiem, un bez kaitīgiem ieradumiem. Man tieši patīk cilvēki ar vājībām, jo tās jau mūs atšķir uz pelēkā fona. Fascinē vīrieši, kuri ir nepieejami, nesaprotami, kuriem ir savs ego un zināma daļa gudrības, protams. Materiālais stāvoklis man nekad nav bijis svarīgs.
Nezinu, kā tas ir – skriet pakaļ vīrietim. Es kaut kā vienmēr uzplaiksnīju tikai uz tiem vīriešiem, kas uz mani skatās. Bet savas emocijas es paužu. Un kaut kā vienmēr sanāk, ka tās emocijas ir arī pretim.
Neciešami vīrieši (smejas). Manā galvā bieži vien ir tāds ķīselis, ka pati nespēju saprast, kā rīkoties. Kad ar brāli runājam par dzīvi un attiecībām, tad mana dzīve viņam šķiet kaut kas tāds, kas ar steigu jāsakārto. Viņš saka – es dzīvojot kinopaviljonā, un tāpēc, mīļo draudziņ, paņem savu somu un ej mājās, kur ir silta vanna, virtuve, kur vari uzcept olas un siermaizītes. „Sāc taču dzīvot kā cilvēks!” Bet man nav galvā tādu slēdžu, ko varu izslēgt pret vienu konkrētu cilvēku. Un vēl viņš saka: „Binnij, tev taču pilna galva slēdžu!” Jā, kas periodiski sāk slēgties iekšā un ārā. Tad man jāaizbrauc pie brāļa vai kaut kur jāaizceļo, jo vienkārši nesanāk. Brālis ir mans pats tuvākais cilvēks.
Un mamma?
Viņa ir pilnīgi citādāka. Mamma bieži saka – ja es būtu vīrietis, es būtu 100% pārliecināta, ka neesi mana meita. Visu, ko viņa uzsāk, viņa dara ar lielām aizdomām. Viņai vajag vēl 20 citu cilvēku apstiprinājumu tam, ka kāp taču lidmašīnā un lido pie draudzenes uz Londonu! Mēs esam pilnīgi pretējas, tāpēc mums kopā ir interesanti.
Man tā ir gaišuma gaidīšana. Šorīt uzkrita sniegs, cik skaisti! Es ticu brīnumam. Tajā brīdī, kad pārstāšu tam ticēt, manī viss beigsies. Nesen nopirku vienai draudzenītei, kurai tikai pieci gadi, pasaku grāmatu. Aizgāju mājās, jau taisījos iet gulēt, atvēru to un izlasīju no sākuma līdz beigām. Man tonakt bija fantastiski sapņi. Jutos kā cukura vatē. Pasakas ir ticēšana brīnumam, ka pēc ļaunā vienmēr nāks labais un uzvarēs. Un arī tā Ziemassvētku zvaigzne mums katram ātrāk vai vēlāk krīt. Jo tas augšējais režisors visu redz. Lai kā mēs domātu, ka viņš neko, viņš daudz mums palīdz.
