„Bez tabu” žurnālistes Agneses Drunkas privātās dzīves aizkadri

Sēdēju uz galda kā lelle

„Mana gada jubileja, jo, re, kur pujene! Tās vienmēr zied manā dzimšanas dienā, 24. jūnijā.  Klēpī – pirmā lelle, ko nemaz neatceros.

Prātā palikusi tikai tā, ko man uzdāvināja, kad palika septiņi gadi. Rudenī bija jāiet skolā, mamma nopirka lelli un tā arī teica: „Tagad tu būsi liela, iesi skolā, un re, kur tava pēdējā lelle.” Vispār biju rātns, kārtīgs un izpildīgs bērns. Man ar brālēnu ir četru mēnešu starpība, un mēs abi vasarās dzīvojām pie vecmāmiņas Astrīdas.

Pie vecmāmiņas labāk

„Vecmāmiņa Astrīda dzīvoja Saldū blakus skolai, bet mūsu ģimene – ārpus pilsētas. Bieži vien pēc skolas aizbraucu uz mājām, kaut ko padarīju un vakarā izdomāju – lai no rīta var ilgāk pagulēt, braukšu pie vecmāmiņas un palikšu pie viņas pa nakti. Tāpēc bildē esmu vecmāmiņas halātā. Un vēl ar amarilli.

Pie vecmāmiņas vienmēr bija labāk. Mājās – māsa un brālis, bet pie viņas – visa uzmanība tikai man. No visiem klasesbiedriem varēju visilgāk gulēt. Man vienmēr paticis par sevi rūpēties. Bet kurš vēl domās, ja ne es pati? Un tas man ir nevis no vecmāmiņas Astrīdas, bet no otras – Drunku Ausmiņas. Vecmāmiņa Astrīda allaž teica: „Nu Drunku Ausmiņa vienmēr par sevi padomās.” Tā tiešām arī bija.”  

„Jau vidusskolas laiks parāva vaļā saprašanu, ka gribu darboties žurnālistikā. Ar klasesbiedreni izdomājām – izdosim skolas avīzi. Pašas braucām uz Apgabaltiesu kārtot licenci. Vēl nesen pārlasīju un nodomāju: „Jādod visiem lasīt, lai redz, kā nevajag rakstīt!”

Paralēli sāku strādāt „Pica Lulū” un skolā vairāk nebiju, nekā biju. Tad iedomājos – ja reiz tirgoju picas, tātad varu vēl ko patirgot. Aizgāju uz karšu veikalu „Jāņa sēta”. Šķita smalkāk. Absolūts bumbieris ģeogrāfijā neesmu, bet tad man pavaicāja: „Vai jums ir Johannesburgas karte?” Neuzkrītoši pārlaidu skatu Vācijas pilsētām. Saku – nē, bet pasūtīsim!” Pēc tam ieraugu – Dienvidāfrika!”

Gribēju tikai kallas

„Nosapņoju, ka man nepatiks līgavas pušķis, jo gribēju tikai kallas. Bet meitenes salonā bija pielikušas zaļumus. Atbraucām līdz Annenieku baznīcai, kur laulājāmies, un es ieraudzīju pušķi. Ātri pie mācītāja telpā rāvu tos zaļumus nost. Šogad bija 10 gadu kāzu jubileja, un māsa atveda kallas: „Tikai tāpēc, ka atcerējos, kā tu kāzās šķendējies!” Bet viss bija labi. Mums bija jautras kāzas.”

Kāpiens Monblānā

„„Bez tabu” veidojām sižetu par neredzīgu masieri Armandu Skudru un pēc tam kopā ar viņu kāpām Monblānā. Trīs naktis gulējām vienkārši sniegā, jo bija putenis. Jau  spriedām – ja vēl vienu dienu nevarēs kāpt, atgriezīsimies. Nākamajā rītā pulksten sešos kliedziens: „Ir! Skaidrs!” Visi leca no teltīm un kāpa līdz virsotnei. Manai draudzenei bija dzimšanas diena, un viņa bija paņēmusi līdzi bundžiņu iebiezinātā piena, ko tad virsotnē arī „atsitām”. Bet man prātā bija tikai viena doma – ātri izdzeram pienu un ejam lejā. Nekā jau tajā virsotnē nav...”