Ieva Adamss: atklāti par saviem vīriešiem
„Bērnībā izlēmu – nekad neprecēšos un vienmēr palikšu brīva. Roku un sirdi man piedāvājuši vismaz desmit cienīgi partneri. Pie desmitā nopietni aizdomājos,” atzīst Ieva Adamss un atklāti stāsta par savām attiecībām.
Man ir 35 gadi, un es joprojām neesmu oficiāli precējusies. Lai arī par vīriem esmu saukusi divus vīriešus – bērnu tēvu un tagadējo mīlestību. Kādēļ nekad neesmu reģistrējusi savas attiecības? Tā ir mana personīgā pozīcija, varētu pat teikt – fobija, kas izveidojusies jau bērnībā. Protams, ne jau vecāki man teica: „Meitiņ, nekad neprecies!” Vienkārši ar savu piemēru parādīja, ka galvenais nav ieraksts pasē, kas viņiem tomēr bija, bet gan attiecības. Mūsu ģimenē pat prātā neienāca doma par krāpšanu, kaut gan mani vecāki bija bohēmistiska dzīvesveida piekritēji. Tēvs – pianists un māte – operdziedātāja. Mākslinieciski, brīvību mīloši, emocionāli. Tajā pat laikā viņiem izdevās saglabāt spēcīgu savienību.
Atceros, kā viņi pārdzīvoja par saviem draugiem, kas gatavojās šķirties. Viņiem tā bija traģēdija. Bērnībā sev stingri iegalvoju, ka nekā trakāka par šķiršanos dzīvē nav iespējams. Tas ir sliktāk par nāvi. Iespējams, tāpēc sāku baidīties no oficiālas attiecību reģistrēšanas? Tik ļoti nevēlējos savas personīgās nesaskaņas pārvērst sociāli birokrātiskā izskaidrošanās jomā. Kārtot papīrus, doties uz tiesu, dalīt īpašumus.
Protams, šādai nostājai ir arī otra puse. Tiklīdz nopietni sastrīdos ar vīrieti, es iedomājos – varbūt sakravāt čemodānus un aiziet? Kas man jaunai, simpātiskai un spējīgai? Piemērotu kandidātu – ka ne atkauties! Tieši tā arī visas manas „mīlestības” beidzās.
Sievietes spēks vājumā
Esmu pieradusi būt pašpietiekama. Pati mamutu, iespējams, nepievārētu, bet ziloni aiz snuķa uz alu atstieptu – bez piepūles! (Smejas). Tādas ir mūsdienu attiecības. Vīrs un sieva – darbaholiķi un karjeristi, vakarā katrs atstiepj uz dzīvokli savu pa dienu nomedīto „mamutu”, bet uz kā uzcept nav! Ģimenes pavards apdzisis! Un labi vēl, ja abu guvums ir līdzvērtīgs. Bet, ja manējais izrādās lielāks? Ir gadījies arī tā. Un tas uz attiecībām, protams, atsaucas ne visai labi.
Tikai ar laiku sapratu, ka sievietes spēks ir vājumā. Savas dzīves laikā esmu nogājusi ceļu no dedzīgas feministes līdz austrumu sievietei. Esmu iemācījusies sargāt pavardu, būt par īstu mammu, prasīt piedošanu un pat atvainoties tad, kad nemaz neesmu bijusi vainīga. Tas strādā, velns parāvis! Galvenais, nemocīt sevi par to, neizlikties, bet sajust, kā darbojas šis mehānisms.
Manā dzīvē nekad nav bijusi mīlestība no pirmā acu skatiena, bet iekāre – gan. Nepatika sev atteikt... Mīlestības jūtas gan parasti atplauka „procesā”, iepazīstot partnerus tuvāk. Sākumā viņus pieņēmu kā paziņas, draugus. Bet tad pēkšņi sapratu, ka esmu iemīlējusies. Patiesību sakot – mīlestību nevajag meklēt. Esmu pārliecināta, ka viss svarīgais vienmēr atrodas līdzās, ir tikai rūpīgāk jāieskatās.
Deniss
Ar pirmo vīru satikos, kad mums abiem bija tikai nedaudz pāri divdesmit. Mūs satuvināja aizraušanās ar japāņu kultūru. Es „fanoju” par geišām, viņš – par samurajiem. Mums kopā bija ļoti labi. Un kā gan citādi varētu būt, ja divi cilvēki skatās vienā virzienā un viņu intereses pilnībā sakrīt? Tā bija līdz brīdim, kad mums piedzima dēls. Un problēma nebija ar jaunajiem dzīves apstākļiem un pienākumiem. Vienkārši mūsu ceļi pamazām attālinājās. Es ieslīgu jaunajā mātes lomā, vienlaikus sāku parādīties arī mediju pasaulē, Deniss arvien vairāk pievērsās metafizikai. Mēs vienkārši aizgājām dažādus ceļus... Šajās attiecībās vēlāk gan piedzima arī meita. Acīmredzot kāds tur, augšā, mūs vēlējās saturēt kopā. Bet velti!
Piekto un sesto mūsu kopdzīves gadu atceros kā murgu. Pati nemanot biju kļuvusi par klasisku histērisku maitu ar lauztu sirdi un zudušiem sapņiem. Pirmo reizi šo attiecību laikā es sev pajautāju – kas ir mīlestība? Vai tiešām tik šaura ir robeža no kaisles līdz naidam?
Šķiršanās nesa līdzi daudz psiholoģisku problēmu. Es pat sāku domāt, ka esmu kļuvusi fiziski un emocionāli nejūtīga. Satikos ar burvīgiem vīriešiem, bet dziļumā jutos pilnīgi „atsaldēta”. Drīz vien sekss manā dzīvē palika tikai vārdos – radiopārraidēs un tematiskos rakstos.
Durvis uz jaunu dzīvi man atvēra Valts. Viņš kļuva ne tikai par manu mīļāko, bet arī par skolotāju. Pirmo reizi dzīvē sajutu, kas ir beznosacījuma mīlestība. Es burtiski atdzīvojos. Un mans ķermenis arī. Mēs kopā mācījāmies tantru, un tikai tad sāku pamazām izprast to milzīgo dziļumu, kas iespējams vīrieša un sievietes attiecībās. Man it kā atvērās acis. Valts mani iemācīja būt īstai sievietei. Āriene, šopings, fitness un iniciatīva gultā – viss, par ko runā sieviešu žurnāli – ir tikai aisberga virsotne, kam ar sievietes īsto būtību ir minimāla saistība. Iekšējais miers, laimes un paļaušanās sajūta uz savu vīrieti – tās ir vērtības, kuras jākopj sievietei attiecībās, taču tas jādara vienmēr, nepārtraukti, katru dzīves minūti 365 dienas gadā, neraugoties ne uz ko. Jā, ar Valtu šķīrāmies tad, kad mans mācekles laiks beidzās. Valts reiz ar skumjām atzīmēja, ka skolotājs ar skolnieku nekad nepaliek kopā, un droši vien arī viņš mani skolojot kādam citam vīrietim. Viņam bija taisnība, pēc gada tā arī notika.
Ak, jā, pirms Valta es eksperimenta pēc gandrīz apprecēju aktieri Andri Lielo. Viņš mani bildināja jau pēc triju mēnešu tikšanās. Protams, bija par agru piekrist. Taču man viņš patika, biju romantiski iemīlējusies un redzēju tikai pozitīvo. Galu galā kļuva arī interesanti – kā ir būt oficiālai sievai. Tomēr dvēseles dziļumos tāda perspektīva mani īsti nedarīja laimīgu – nekādi nespēju noslāpēt šaubas. Tādēļ ar kāzām nesteidzos. Andris burtiski pašiznīcinājās, bet es turpināju izdomāt visādus „objektīvus” iemeslus: mēnesis nelabvēlīgs, astrologs stāsta, ka nav īstais brīdis, bet tagad vispār nav laika – man kāds projekts jāpabeidz. Kamēr visu atliku, manā dzīvē parādījās Valts, kurš palīdzēja man „noņemt rozā brilles” skatījumā uz Andri – tagad jūtos vainīga viņa, bet visvairāk savā priekšā... Par ko? Sirds vienmēr pasaka patiesību, un apslāpēt tās balsi ir noziegums.
Artis
Nākamo vīrieti, manas paziņas bijušo vīru, man sagatavoja pats liktenis – tieši par viņu man pirms pāris gadiem teica pareģis Aldis Dreimanis. Nē, nē – es neaizvīlu viņu no ģimenes! Mēs nejauši tikāmies kādā klubā – tā bija trešā diena, kopš viņš bija oficiāli brīvs. Biju šokēta, uzzinot par viņu šķiršanos. Viņi man šķita ideāls pāris. Es pat iedomāties nespēju, ka mums varētu sanākt romāns.
Mēs bijām viens pret otru ļoti atklāti kā seni draugi, bet nebija nekā intīma. Manā uztverē Artis (saukšu viņu tā, jo māņticība neļauj minēt īsto vārdu) bija tikai un vienīgi manas paziņas vīrs. Kāda tur mīlestība? Mēs runājām par dzīvi, jokojām par visu pasaulē. Bet, ja kāds man teiktu, ka iemīlēsim viens otru un drīz sāksim dzīvot zem viena jumta, tam cilvēkam pirkstu pie deniņiem pagrozītu.
Tantra, budisms un citi „briesmīgi vārdi” Artim ir tukša skaņa – viņš netic tādiem „māņiem un māžiem”, tomēr ar savu stipro mīlestību viņš sasniedzis to garīguma līmeni, ko dažs labs mācās gadu desmitiem, praktizējot visādas komplicētas tehnikas. Ar viņu beidzot jūtos kā īstā ģimenē, un man patīk šī sajūta, un negribas vairs tēlot „bēgošo līgavu” – sporta kurpes, ar kurām skraidīju pa pasauli, tagad stāv kaktā apputējušas. Priecājos par katru dienu, kas pavadīta kopā. Priecājos par katru „es tevi mīlu”, ko viens otram izsakām ne vienu vien reizi dienā. Un vēl – mēs tik šausmīgi daudz smejamies kopā, ka smiekli, gluži kā ķiploki gripas laikā, iznīcina katru ikdienas rutīnas vīrusu!
Ja jūs man tagad jautātu, kas ir mīlestība, es teiktu – tie nav rožu klēpji un dārgas dāvanas. Tas ir tad, kad vīrietis aizčāpo uz veikalu pēc alus, bet pārnāk vēl arī ar šampūnu tieši maniem matiem, jo vakar pamanījis, ka tas beidzies. Tas ir tad, kad prasu – kad pēdējo reizi vispār ar vecajiem čomiem esi iedzēris?!, bet viņš saka – iešu ar tevi vai neiešu nemaz. Un kopābūšana neapnīk.
Irīna Perepeļica / Foto: Jānis Saliņš (F64), no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva un žurnāla 36,6 arhīva
