Mākslinieces Ingūna un Melisa. Kopā dzīvē un mākslā
Viņas kopā ir 12 gadus un abas ir pasaulē zināmas porcelāna keramikas mākslinieces. Latviete Ingūna Skuja un amerikāniete Melisa Breidena nu dzīvo kopā Sērenē un bauda viena otras tuvību un veido mākslu.
Viņu attiecības un dzīvesstāsts ir visai neparasts. Latviešu māksliniece Ingūna Skuja un kaliforniete Melisa Breidena kopā dzīvo 12 gadus, un tikpat ilgi abas rada arī savus porcelāna mākslas darbus, ko iecienījuši cilvēki ne tikai Amerikā un Latvijā, bet arī citās pasaules valstīs. Savus darbus mākslinieces paraksta ar pseidonīmu „Skuja Braden”. Pēc atgriešanās no Amerikas jau trešo vasaru abas dzīvo lauku mājās Aizkraukles novada Sērenē, kur viņām ir arī darbnīca. Un retas ir reizes, kad mākslinieču tandēms — Ingūna Skuja un Melisa Breidena — atbrauc uz galvaspilsētu.
Dzīvo raganu kalnā
Ingūna un Melisa smejas, ka dzīvo maģiskā vietā — raganu kalnā, kur eposa Lāčplēsis galvenā varone Spīdala lidoja uz bluķa ar raganu no Sērenes pāri Daugavai un iemeta Lāčplēsi Daugavas atvarā pretī Staburagam. „Mums apkārt nav kaimiņu. Mūsu māju, ko saņēmu mantojumā no vecākiem, esam iesaukušas par barbie house (Bārbiju māja). No mājas loga var redzēt 15 kilometru attālumā pretējā Daugavas krastā esošo Skrīveru ūdenstorni. No rītiem dzirdam gaiļus dziedam. Tā ir paradīze zemes virsū. Visos citos gadalaikos mūsu apkārtnē ir miers, vienīgi vasarā te ir pilns ar atpūtniekiem,” lauku sētas idilli raksturo Ingūna.
Abām māksliniecēm ir arī četrkājains ģimenes mīlulis — trīsgadīgais angļu seters Ulla. Sunīte divas reizes izglābusi abām sievietēm dzīvību. „Pirmā reize bija nakts vidū, kad Ulla noskrēja uz mājas pirmo stāvu un tik ilgi un skaļi rēja, kamēr mēs piecēlāmies un secinājām, ka neesam izslēgušas ūdens boileri, un tas tā bija pārkarsis, ka izkausējis ūdens cauruli, bet verdošais ūdens šļācās pa visu vannasistabu. Tajā bija karsts kā pirtī. Ja viss ūdens būtu iztecējis no boilera un mēs gulētu, to nepamanot, notiktu sprādziens. Otrreiz, kad Ulla mūsu izglāba, bija barga ziema, kad vajadzēja ļoti daudz kurināt māju un aizdegās skurstenis. Mājas iekštelpas bija vienos dūmos,” Ullas varoņdarbus uzskaita Ingūna.
Dzīvojot mīlestībā un saticībā un baudot lauku idilli, abas draudzenes aizmirsušas, ko nozīmē pucēties, gādāt par jaunām somiņām, kurpēm un uztraukties par citām sievišķīgām vājībām, jo laukos no galvaspilsētas šika neko jau nevajag. „Mums desmit gadus ir viena somiņa uz abām. Savukārt apģērbu, kas iegādāts Amerikas butikos, mums sadāvina bagātās Amerikas draudzenes,” paskaidro Ingūna. Tāpēc tikai tad, kad nepieciešams doties uz galvaspilsētu vai kādu citu valsti, Ingūna un Melisa uzpošas — uzliek grimu un rotaslietas.
Abas mākslinieces iepazinās Amerikā, kad Ingūnai, pateicoties ārzemju latvieša profesora Māra Bensona fondam, radās iespēja studēt Humbolta Valsts universitātē Kalifornijā. Tolaik šajā Universitātē mākslas vēsturi, glezniecību un metināšanu apguva arī Melisa Breidena, kas jau bija piefiksējusi, ka no nezināmās valsts Latvijas uz Ameriku brauc studēt daudz talantīgu mākslinieku. Melisa augstskolas telpās bija pamanījusi arī latvieti Ingūnu, taču sākotnēji viņai licies, ka latviešu keramiķe vienmēr ir alkohola reibumā, tāpēc nav uzdrošinājusies ar viņu runāt. Tiesa gan, pārpratums tika kliedēts, jo par iemeslu Ingūnas noslēgtībai bijusi viņas valodas barjera.
1999. gadā Melisa ieradās Latvijā un bija pirmā amerikāniete, kas studēja Latvijas Mākslas akadēmijā. Uz Latviju viņa atbrauca, jo juta vilinājumu pēc zemes, kurā dzīvo tik talantīgi mākslinieki, turklāt pat vēlējās izveidot filmu par Latvijas māksliniekiem.
Rīgā Melisa īrēja dzīvoklīti virs mākslinieku iecienītās kafejnīcas M6, kur bohēma sita augstu vilni, un viņa mēdza tur iegriezties un nodoties sarunām. Tur Breidena tuvāk iepazinusi Ingūnu un citus latviešu māksliniekus, taču visciešākais kontakts Melisai izveidojās tieši ar Ingūnu, kura palīdzēja amerikāņu māksliniecei iejusties Latvijā. Breidena ieguva bakalaura grādu, bet filmas vietā par latviešu māksliniekiem Ingūna un Melisa veidoja kopīgas personālizstādes. Tieši Ingūnas ietekmē arī Melisa pievērsās keramikai. „Mēs abas esam ļoti ražīgas, katru dienu kaut ko uztaisām,” atklāj Ingūna.
2001. gadā Ingūna ar Melisu aizbrauca strādāt un dzīvot uz Ameriku, kur māksliniecēm paveicies ar kādu grandiozu pasūtījumu, kad astoņu mēnešu laikā viņas izgatavoja piectūkstoš flīžu, ar kurām tika noflīzētas piecas White Memorial Hospital sienas Losandželosā. Par darbu mākslinieces saņēmušas 75 000 dolāru, un par šo iespaidīgo naudas summu iekārtoja savu darbnīcu. „Tas bija mūsu darbības starta kapitāls, par ko varējām nopirkt porcelāna krāsni un mašīnu,” uzskaita Ingūna. Pēc apjomīgā flīžu projekta abas mākslinieces atklājušas personālizstādi vienā no Kalifornijas labākajām mākslas galerijām, tad sekojušas vairākas veiksmīgas izstādes Ņujorkā, Čikāgā un Losandželosā.
Amerikā Ingūna un Melisa lielākoties strādāja vaiga sviedros, veidojot porcelāna priekšmetus. „Mēs esam īsti darba zirgi,” nosaka Ingūna. Dzīvodamas Amerikā, viņas iekārtojušas trīs darbnīcas — Oregonas štata vidienē, Portlendā un pēdējā apmešanās vieta bijusi Kalifornijas galvaspilsētā Sakramento.
„Tā, kā mēs dzīvojām, tā normāli amerikāņi nedzīvotu. Lai nebūtu nevajadzīgu izdevumu par īri un varētu brīvi nodoties mākslas radīšanai, mēs dzīvojām darbnīcās,” piebilst Ingūna, bet Melisa papildina, ka sadzīves apstākļi viņas nav lutinājuši, jo vienā no darbnīcām abas mitinājušās vienuviet ar žurkām. Savukārt citā darbnīcā kaimiņos dzīvojusi prostitūta. „Tur varēja visdažādākās skaņas dzirdēt — viņa vaidēja un vēl video pa vidu skanēja (Melisa sāk atdarināt piedauzīgas skaņas),” dzīves apstākļus Amerikā atceras Ingūna.
„Mūsu keramikas mākslas darbi ir publicēti 14 amerikāņu keramikas grāmatās, kurās var aplūkot mūsu veidotās 500 krūzes, vāzes, šķīvjus, bļodas, dzīvniekus un figūras, kā arī mūsu darinātās 500 lelles un flīžu paraugus,” uzskaita Ingūna. Mākslinieču darbi joprojām nopērkami Portlendas mūsdienu lietišķās mākslas muzeja galerijā, kur atrodas simtiem viņu veidoto porcelāna priekšmetu.
2009. gadā Ingūna juta, ka viņai jādodas uz Latviju pie mammas, arī Melisa, ilgi nedomājot, nolēma aizbraukt no visu iespēju zemes un atgriezties kopā ar draudzeni Latvijā.
Pārceļoties uz Latviju, Ingūna un Melisa savā apvidus auto, ko izmantoja kā konteineru, ielika porcelāna krāsni un citas mantas no darbnīcas, bet džips no Amerikas uz Latviju ceļoja sešus mēnešus. Kad mašīna beidzot bija Latvijā un abas draudzenes devās tai pakaļ, ieslēdzot džipā mūzikas atskaņotāju, skanēja draudzeņu mīļākās dziedātājas Sāras Maklahanas dziesma I Will Not Forget You (Es nekad tevi neaizmirsīšu). Atminoties to mirkli, Melisas acīs iezogas asaras.
Melisai ļoti nepatīk, ja runa ievirzās par Ingūnas pagātni, kad viņa vēl bija precējusies ar gleznotāju Andreju Ameļkoviču. „Tas bija tik sen, kāpēc jāpiemin, ka Ingūna ir kāda vīrieša bijusī sieva?” sadusmojas Melisa. Tāpat Breidena spēj pamatīgi sadusmot, ja pajautā, cik viņai gadu. „Latvijā preses publikācijās par sabiedrībā zināmiem cilvēkiem tiek minēts gadu skaits. Tas ir tik muļķīgi,” viņa piebilst.
Dzīve Melisu nav lutinājusi, jo viņas vecāki bija aizrāvušies ar narkotikām, tāpēc diezgan agri viņai vajadzēja kļūt patstāvīgai un pieņemt lēmumus. Lai arī Melisa jau pieradusi pie bargajām Latvijas ziemām, šad tad viņa sailgojas pēc dzimtās Kalifornijas, kur viņas dzimta dzīvo jau piecās paaudzēs. Amerikāņu māksliniecei ir mērķis Latvijā nodzīvot piecus gadus, lai nokārtotu latviešu valodas eksāmenu un saņemtu uzturēšanās atļauju.
Trakulīgās izklaides un saviesīgi vakari mākslinieku kompānijās noglabāti Ingūnas pagātnes atmiņās, bet, ja ir romantisks noskaņojums, mākslinieces savā „bārbiju mājā” sarīko vīna vakaru. Ingūna atklāj, ka Melisa viņai iemācījusi baudīt tikai labu un kvalitatīvu vīnu. Lai viņu ikdienā neienāktu popkultūra, Ingūnas un Melisas mājās nav televizora, visu sev nepieciešamo informāciju viņas iegūst internetā.
Ar dārza darbiem vairāk nodarbojas Ingūna, savukārt Melisa esot atbildīga par autoparku, jo abu draudzeņu īpašumā ir divas automašīnas. Viņām ir arī kopīgi ēšanas paradumi — Ingūna un Melisa ir veģetārietes. Katru rītu abas sāk ar meditāciju, jo Amerikā kopš 2004. gada abas aizrāvušās ar dzenbudisma ticību.
