"Pirms viņa teica - jā!" Katrīna Jaunupa stāsta par savu kāzu īpašajiem mirkļiem. Ekskluzīvi FOTO

Iepriekšējā vakarā pirms kāzām ar Miķeļa Fišera izstādi atklājām Mākslai vajag telpu Vasaras mājas otro sezonu. Izstāde ir izcila, un, tā kā tas bija tik iespaidīgs notikums, uzraukties par kāzām nebija laika. Noorganizēt tieši tādas kāzas, kā gribējām, – bez tradīcijām, palīdzēja vecāki un draugi. Vislielākais paldies jāsaka Edgara māsai Dacei un viņas vīram Romānam Bargajam, un manai draudzenei Dacei Ozolai. Paļāvos un zināju, ka viss būs labi. Uztraukums sākās kāzu rītā, tāpēc priecājos, ka blakus bija mamma (Rīgas Brīvostas pārvaldes Sabiedrisko attiecību departamenta direktore Anita Leiškalne – Red.) un jaunākā māsa Dārta, kas mani atbalstīja un uzmundrināja. Visticamāk, domājot par darbu, grimētājai Ditai Graudai nepareizi pateicu kāzu datumu – viņa atnāca iepriekšējā rītā un īstajā dienā jau bija sarunājusi grimēt citu līgavu, taču solīja visu pagūt. Ceremonija sākās pulksten 14, bet Ditas, kā runāts, pulksten 12 vēl nebija. Viņa nedaudz kavēja. Gaidot kopā ar māsu un mammu pucējāmies, cita citai palīdzējām, piekārtojām apģērbu... Šādos brīžos iesaku vienmēr būt kopā ar ģimeni, jo tas gatavošanos kāzām padara daudz īpašāku un emocionālāku. Rada drošības izjūtu. Man ir ļoti tuvi draugi, kuru klātbūtne arī ir svarīga, bet tas nekad nav tas pats. Kāzu rīts kopā ar mammu un māsu ir vienīgais, ko no kāzām patiešām atceros, tāpēc esmu priecīga, ka viss ir iemūžināts fotogrāfijās un video. Turpmākie notikumi ir kā tīti miglā, jo tas bija milzīgs emocionāls pārdzīvojums, neizsmeļama laimes izjūta un prieks par draugu un tuvinieku klātbūtni. Ieejot baznīcā, redzēju tikai Edgaru un ceremonijas laikā ar acs kaktiņu, – ka aizkustinājumā raud māsa.

Šķiet, visvairāk uztraucies bija tētis (Latvijas Ostu asociācijas izpilddirektors Kārlis Leiškalns – Red.). Jau pulksten 12.30 viņš zvanīja mammai un teica, ka nevar atrast Torņakalnu, kaut zina visus ceļus un orientējas perfekti. Pusotru stundu pirms ceremonijas sākuma viņš jau bija pie baznīcas un uztraukumā staigāja šurpu turpu... Man bija ārkārtīgi svarīgi pie altāra iet kopā ar tēti, kaut klasiski latviešiem un baznīcai nav šādas tradīcijas. Tam bija simboliska nozīme. Es ne tikai kļuvu par Edgara sievu, bet arī mainīju uzvārdu. Pirms kāzām vienmēr sliecos pie vecākiem, bet tagad esmu atdota Edgaram, un man ir sava ģimene. Zinu, ka arī tētim tas bija svarīgi.

Kas ir mainījies pēc kāzām? Pirmām kārtām pārliecība par mums kā par pāri un ģimeni. Varam koķetēt un teikt, ka viens par otru esam simtprocentīgi pārliecināti, neprecēti dzīvojot kopā, bet, kad viņš bildina, saproti, ka tiešām ir izvēlējies tevi un grib veidot ģimeni tieši ar tevi. Tā ir drošība, miers un laime. Joprojām ir jocīgi, ka esmu Jaunupe, nevis Leiškalne, taču apzinos, ka nabassaite ar vecākiem, ka man vienmēr paliks tikpat īpaši un svarīgi, ir pārrauta. Tagad mana ģimene ir Edgars un gaidāmais bērniņš. Tas ir īpaši. Tiem, kas nav apprecējušies, tomēr iesaku to izdarīt. Varbūt banāli skan, bet tas tiešām ir citādi, un to nevar izstāstīt, tikai piedzīvot, tāpat kā izjūtas, kas pārņem, kad tavā klēpī aug bērniņš.

Kamēr Dita man klāja grimu, māsa pasūtīja stroganovu un burgeru un kopā ar mammu remdēja izsalkumu.

Kāzu kleitu šuva draudzene Dace Lūse. Viņa absolvējusi Mākslas akadēmiju, taču kleitu šūšana nav viņas pamatdarbs – Dace rada mazus mākslas darbus pēc īpašiem pasūtījumiem. Negribēju klasisku princešu kleitu ar atsegtiem pleciem, ber gan kaut ko īpašu, kas mani raksturo un izceļ individualitāti, turklāt man bija apstākļi, kas lika piedomāt par kleitas dizainu. Izstāstīju Dacei, kādu kleitu vēlos, kopā izvēlējāmies audumu (22 metri!), un jau pirmajā tikšanās reizē zināju, ka kleita būs tieši tāda, kādu vēlos. Neraugoties uz lielo auduma apjomu, jutos lieliski un kleitu novilku tikai vēlu vakarā.

Mamma izskatījās satriecoši. Šķiet, viņa bija vēl lielāka zvaigzne nekā es. (Smaida.) Esam ļoti atšķirīgas – viņai piestāv viss krāšņais, un viņa to prot harmoniski un skaisti kombinēt. Tā bijis vienmēr – arī tad, kad piedomājām, kā tērēt naudu. Starp citu, arī tētim vienmēr bijis savs stils.

Mums abām bija Louboutin kurpes. Man – klasiskas, mammai – viņas stilā – ar mežģīnēm. Šķita, ka tēlam nepieciešams kārtīgs akcents, lai gan zem garās un kuplās kleitas kurpes īsti neredz, bet svarīgāka jau ir sajūta, ka viss šai dienā ir īpašs un tieši tāds, kā es to vēlējos. Fonā – mans portrets, Rituma Ivanova glezna. To vecāki man dāvināja astoņpadsmitajā dzimšanas dienā. Glezna vēl nav piekārta, jo nedēļu pirms kāzām ievācāmies jaunā dzīvoklī.

Dārta ģērbās zīmola Red Salt kleitā. Tā kā tērps bija melnā krāsā, internetā pasūtījām krāšņas kurpes. Ieraugot 15 centimetru papēžus, māsa šaubījās, vai kurpes uz tik augstiem papēžiem būs piemērotas un saskaņoja ar mani, vai tiešam drīkst tās vilkt. Jāpiebilst, ka Dārta nav nekāda īsā – 1,77 centimetri.

Pēdējie mirkļi pirms iziešanas no mājas. Matus no rīta veidoju pie savas ilggadējās frizieres Bellas – viņa mani pazīst un jūt, tāpēc pilnībā uzticējos un par rezultātu neuztraucos, tāpat kā grimētāja Dita (attēlā). Izstāstīju, ko vēlos, un paļāvos. Rotājos tikai ar saderināšanās gredzenu un Dārtas aizdotajiem briljanta auskariem. Tā bija vienīgā tradīcija, neskaitot laulības baznīcā, ko ievērojām. Nebija ne līgavas pušķa mešanas, ne trauku sišanas. Kāzas bija skaistas, piesātinātas ar emocionāliem un īpašiem mirkļiem, ko sagādāja mūsu draugi un ģimene.

Uz baznīcu devāmies 1972. gada Daimler Jaguar retro limuzīnā. Uztraukumā mājās aizmirsu līgavas pušķi. Draudzene Dace, kura mums palīdzēja organizēt kāzas, centās glābt situāciju, burtiski izraujot no rokām garu, baltu rožu pušķi Raimondam Kisielam. Saku – man tas neder! Tas ir par lielu. Garāmejošo viesu Ditas Danosas un Ulda Reimaņa rokās pamanīju rudzupuķes un iemainīju pret rozēm. (Smejas.) Ar tām jutos organiski, acīmredzot tas bija mans īstais pušķis.