Ja vīrietis jūtas nelaimīgs, vainīga sieva? Nerimst diskusija par mūžseno tēmu

Plašu lasītāju rezonansi portālā kasjauns.lv izraisīja raksts

. Rakstā tiek secināts: eventuāli nelaimīgs vīrietis ir tāds, kurš bieži aizkavējas darbā, nevēlas iet uz pasākumiem, izvairās no nopietnām sarunām, sūdzas, ka sieva viņam pārmet, ja viņš nepilda paveikt solīto, teiksim, iesist naglu sienā, ja partnere liedz tikties ar draugiem, baudīt vīra vaļaspriekus, respektīvi, ierobežo viņa privāto telpu. Ko par to saka lasītāji? Zemtupeļnieks, ieberzies, neveiksminieks, iejūdzies, velc, līdz nosprāgst – emocijas bārsta komentētāji. Nelaimīgs tāpēc, ka 21. gadsimtā cenšas dzīvot pēc 19. gadsimta principiem; ja attiecībās ir plaisa, pirmais solis izmaiņu virzienā jāsper vīrietim; nevajag precēties vispār, un, protams, sievietes manipulē ar ģimenes vērtībām. Tā raksta zinošā tauta. Un tomēr jautājums joprojām paliek neatbildēts: uz kuru pusi īsti noliecas svaru kauss (vai varbūt stāv līdzsvarā) – vai sievietei vai tomēr vīrietim jāuzņemas atbildība par to, ka attiecības nav pilnvērtīgas un laimīgas.

Viedokļi. Attiecību psiholoģija

# Ok, arī darbā mēdz būt stress, bet tur vismaz algu maksā

Sievietes nez kādēļ ir pārliecinātas, ka vīrietim ir jādzīvo pēc sievietes iecerētā attiecību modeļa un vēl jājūtas laimīgam. Un tad vēl pašas brīnās, ka, sabiedrībai kļūstot izglītotākai, pārticīgākai un liberālākai, vīrieši vispār necenšas dibināt ģimenes. Visi šie padomi balstās elementārā psiholoģijā: censties izvairīties no situācijām un vietām, kur tev ir slikti, neērti, nepatīkami, stresaini. Ar agresiju, kā ierakstīts gēnos, pret šo situāciju vērsties vairs nedrīkst – tas ir sodāmi. Neko par labu vērst arī nav iespējams. Atliek izvairīties vai ciest pastāvīgu stresu un nomirt no augsta asinsspiediena sekām (kā to rāda statistika!). Okey, darbā arī mēdz būt gan stress, gan nepatīkamas situācijas, bet tur vismaz algu maksā.

Pirmām kārtām, ja vīrietis ir nelaimīgs attiecībās, tad viņš to apzinās un virza situāciju tā, lai abi justos laimīgi šajās attiecībās. Ja bikšu valkātājs tikai izvairās no attiecībām, bēg uz darbu vai pie draugiem, nevēlas pavadīt laiku kopā un neizdara to, ko ir solījis, tad tas nav vīrietis, bet infantiliķis. Ja problēmu gadījumā ģimenē vīrietim nerodas vēlme tās sākt risināt, bet viņam jādodas atpūsties personīgajā telpā pie draugiem – nu tad tas nav ģimenes cilvēks. Piebildīšu – jaunībā biju ļoti kritiska, vēlākajos gados biju piekāpīga un toleranta, vecumdienās atgriezos pie tā paša kritiskuma vērtējumos. Ja vīrietis nevēlas kaut ko darīt attiecību labad, nu nebūs viņš ne labs vīrs, ne labs tēvs. Ja mājās ir vajadzīgs tikai mīļākais un rotaļu biedrs bērniem – lūdzu, bet par ģimenes attiecībām vai par attiecībām starp sievieti un vīrieti to saukt nekādi nevar.

# Nevar piesist kanti jaunajai kolēģei, jo ir precēts

Neveiksminieks – ne jau tāpēc, ka sieva pārmet, bet tāpēc, ka viņa ir veiksmīgāka, vai varbūt kolēģi ir veiksmīgāki, vai atnāca jauna kolēģīte, bet viņš pretēji draugiem nevar viņai piesist kanti, jo jau ir precēts. Turklāt pārāk augsta līmeņa putns uz tādiem papucīšiem neskatās. Nav viņam naudas aizbraukt ar mīļāko uz Ēģipti, jo ģimene apkrāvusies ar kredītiem un vezumu velk visi. Džekam četrdesmit gados uzsit urīns galvā, jo dzīve nav izdevusies.

Kāpēc vīrietis iekrīt? Elementāri: no 16 līdz 25 gadu vecumam vīrietim ir spermotoksikoze (domā ar galviņu, nevis galvu), un vispār viņš vēl dzīvi neuztver nopietni. Savukārt daudzas meitenes jau kopš bērnības ir iecentrētas uz veiksmīgu apprecēšanos kā galveno dzīves mērķi – tad varēs atslābināties, uzsēsties kaklā un nokarināt kājas. Tāpēc, ja agrajā jaunībā paveicas puisim pašaut priekšā savu cukurtrauku un sašņorēt, izveidojas klasiskās attiecības, par ko te raksta. Ap 30–35 gadiem vīrietim iestājas sevis un realitātes apzināšanās, bet uz to brīdi jau ir bērni, kredīti utt. Tālākais jau ir atkarīgs no vīrieša pienākuma sajūtas, drosmes kaut ko mainīt un sabiedrības attieksmes. Kādreiz vienkārši nebija variantu: esi iejūdzies – velc, līdz nosprāgsti! Tagad, protams, sabiedrības uzskati ir brīvāki, bet vienalga vīrietis parasti ir zaudētājs – materiāli, emocionāli un pazaudētā laika ziņā, jo parasti lēmums netiek pieņemts ātri, cerībā, ka varbūt kaut kas mainīsies. Starp citu, zīmīgi – ja vīrietis ir laimīgi ticis pāri spermotoksikozes periodam bez bērniem un pastāvīgām attiecībām, viņš vairs nepavisam netiecas apprecēties.

# Māju drīzāk novēlēšu pirmajam pretimnācējam, nevis kādam no ģimenes

Vēl jau sievietēm piemīt tāds niķis kā šantažēšana ar ģimenes jēdzienu. Pašam bija iespēja to izbaudīt. Kad šķīrāmies ar savu bijušo, tad kopīgi būvētā māja (bez kredītiem padsmit gadus būvēta paša rokām) palika ģimenei (sievai, dēlam un meitai). Nu it kā jau loģiski – vecis var arī kādā īrētā ūķī iztikt. Gadījās, ka veselība nobruka, un nekādu sakarīgu ieņēmumu (cik nu slimības lapa no minimālās algas). Tur pat īrei un zālēm īsti nepietika, kur nu vēl pārtikai. Pēc sešu dienu badošanās metu kaunu pie malas un lūdzu palīdzību saviem pieaugušajiem bērniem (abi sakarīgos amatos un pelna visnotaļ pieklājīgi). To uzzināja bijusī sieva, piezvanīja, gari un izteiksmīgi izstāstīja, ka vecim manā vecumā esot jāprot pašam ar visu tikt galā utt. Attiecīgi arī bērnus viņai bija izdevies noskaņot. Nu tiku, jau tiku galā – iekritu parādos, bet pārdevu no savas dzimtas mantoto, kopto un sargāto mežu. Izkūlos no parādiem, apārstējos un arī sev mazu, krietni remontējamu mājeli nopirku mazpilsētā. To uzzināja mana bijusī. Atkal piezvanīja, gari un izteiksmīgi izstāstīja, kāds maita es esot. Divas trešdaļas no tās meža naudas pienākoties ģimenei, ka es, nelietis, esot saviem bērniem atņēmis viņiem pienākošos daļu. Piekrītu, esmu nelietis, un tāpēc es šo savu tagadējo māju drīzāk atdošu pirmajam pretimnācējam (kad būs pienācis laiks), nevis novēlēšu kādam no ģimenes. Vajag tak atbilst nelieša un maitas titulam.

Nelaimīgs tāpēc, ka 21. gadsimtā cenšas dzīvot pēc 19. gadsimta principiem. Nevar gribēt dienas laikā apstrādāt lielāku informācijas daudzumu nekā viduslaiku cilvēks dzīves laikā, dzīvot paātrinājumā – divu dienu laikā pabūt Parīzē, Briselē, Londonā un atgriezties mājās, pieņemt atbildīgus lēmumus darbā, sociālajos tīklos vienlaikus komunicēt ar cilvēkiem visās pasaules malās, lejuplādēt jaunāko mūziku un kino, onlainā klausīties lekcijas universitātē un skatīties, kas šobrīd notiek uz Marsa, spēlēt biržā, darījumus kārtot globālajā tīklā, bet mājās apaut pastalas, iet uz klēti, žāvēt linus, brūvēt alu un uzvesties kā sendienu cilvēks. Ja attiecībās nav brīvības un ja tās neturas kopā uz kopīgām ilglaicīgām interesēm, skaidrs, ka tās izjūk. Ja vīrietis gadiem ir nelaimīgs un cieš, bet nespēj izšķirties, tad viņš ir idiņš. Lai turpina tā dzīvot, ja sievietei tāds memļaks ir vajadzīgs. Nav jau obligāti jādzīvo pēc standartiem – var jau arī kopā neiet uz tiem pasākumiem, un nav jākavējas darbā – var aizbraukt pamakšķerēt vai uzspēlēt basketbolu. Arī sievietei nav jātup pie katliem vai veļas baļļas. Pārējie pienākumi godīgi jāsadala.

Viss ir elementāri. Tas viss ir radies no naudas trūkuma un ir atrisināms ar naudu. Sieva strādā trijos darbos, kur katrā maksā kapeikas, un sievai tas liekas pareizi. Malacīte, sportsmenka un komsomolka – vismaz pašai tā liekas. Ja patīk strādāt par kapeikām trijos darbos un ar melnu muti, tad nevajag lēkt augstāk par savu dibenu un dzīvot kaut kādā būdā, nevis mājā ar peldbaseinu. Ķīnā melnstrādnieki nedzīvo lepnā mājā. Savukārt tie, kas rietumu pasaulē dzīvo mājās ar baseiniem, un ja ģimenē ir bērni, sieva augstākais strādā pusslodzi. Un, ja mājā vajag malku krāmēt vai darīt ko citu, tam ir ārpakalpojumu sniedzēji. Tāpēc, ka malka nav sakrāmēta, nav jātaisa scēnas un jābojā attiecības. Malku sieviete nevar sakrāmēt, bet vīrietim autiņbiksītes ir jāvar mainīt? Kur loģika? Beidziet strādāt par kapeikām un ēst viens otru nost.

Laulība nav gluži vienkāršas partnerattiecības bez atbildības un pienākumu uzņemšanās. Tas būtu jānodala. Ja vīrietis pats savas muļķības dēļ ir iekritis ar precībām, tad tā ir viņa paša atbildība un nevis pavedinātājas sievietes, vecāku vai vēl sazin kā. Labi, var jau izbeigt attiecības, kad nākusi atskārsme, bet, lūdzu, pie aiziešanas to arī godīgi atzīsti, nevis novel vainu uz sievieti, pats paliekot kā tāds nabaga cietējs, kurš ticis nelietīgi apmuļķots un izmantots. Kaut gan tas, protams, arī ir koks ar diviem galiem. Sievietes mēdz visai ātri sākt uzskatīt: ja vīrietis apprecējies, tad nu vairs nekur nespruks un pašām vairs nav jāiespringst. Ir tas klupšanas akmens daudzām, lai gan pašas neatzīst. Taču arī vīrietis nevar dzīvot kaut kādā pasīvā cerībā, ka varbūt kaut kas mainīsies. Ir aktīvi jādarbojas abiem! Tad arī var izrullēt to, kas sākumā šķitis kā ieberziens.

Šeit aprakstītais nav vīrietis, bet nevarīgs un niķīgs dēliņš. Tādi parasti nāk no vientuļām māmiņām vai arī no ģimenēm, kur tētiņi ir zemtupeļnieki. Starp citu, bagātajā Rietumeiropā es tādus redzu ik uz katra soļa, nezinu, kāda situācija Amerikā, neesmu bijis.

Kokam vajadzīga melnzeme, vīrietim – sieviete

Vērtē Roberts Klimovičs, publicists, pirms vairākiem gadiem pārgājis islāma ticībā, precējies, četru bērnu tēvs:

– Viss ir vienkārši – attiecību atslēga ir sieviete. Vienīgi viņa spēj izveidot labas attiecības ģimenē vai sagraut tās. Turpretī vīrietim ir tikai divi instrumenti – nauda un sekss. Sieviete ir kā zeme, bet vīrietis kā koks, kas aug zemē. Ja melnzemes vietā ir smiltis, koks neaug. Var teikt arī tā, ka vīrietis ir motors, sieviete – degviela. Bez degvielas motors nedarbojas. Ja cilvēki pieņemtu šīs patiesības, dzīve būtu vieglāka. Izglītība, darbs, karjera sievietei atņem spēju mīlēt, padara viņu par vīrieti, un tas savukārt sagrauj attiecības. Pelnīt naudu, ieņemt augstu amatu – tas nav sievietes dabā. Palūkojieties, kā rotaļājas mazas meitenes! Viņas spēlējas ar lellēm.

Tas ir mīts, ka sieviete, kura neveido karjeru, ir dumja. Sievietes gudrība ir būt labai mātei un sievai, nevis finansistei vai inženierei. Ja sievietei ir interesanta karjera, bet nav ģimenes, viņa nav laimīga. Mūsdienu realitātē sievietes strādā kā vīrieši, tāpēc ir kļuvušas kā smiltis. Protams, nevar absolutizēt – ir daudz kolosālu, gudru sieviešu, kuras pat nedomā par karjeru. Arī tas, ka sievietei jāstrādā, jo vīrietis nespēj apgādāt ģimeni, ir mīts. Strādājot viņa nopelna vīrieša daļu. Ja sieviete paliktu mājās, rūpētos par ģimeni un iedvesmotu vīrieti, viņš spētu nopelnīt vairāk. Sievietes nezina būtiskos pamatlikumus, tāpēc netic vīriešiem. Fakts, ka pie mums ir vīrieši, kas pelna mazāk nekā sievietes, ir absurds. Ikvienam bagātam, spēcīgam vīrietim blakus ir mīloša sieviete. Arī tas, ka dzīves piepildījumu cilvēki meklē naudā, histēriski cenšoties nopelnīt aizvien vairāk, ir disharmonisku attiecību sekas. Mīlestība ir garīga enerģija, kas nozīmē kalpošanu. Ja cilvēks gūst piepildījumu un prieku šajā jomā, viņam nemaz tik daudz nevajag. Ja sirds ir piepildīta, ārpusē nekas nav jāmeklē. Mūsdienu sieviešu dzīvesveids ir pēdējo divu paaudžu neprāts. Bez ticības pamata attiecības starp cilvēkiem nevar izveidot, jo bez garīga piepildījuma nekas nebūs piepildīts. Rietumu attiecību modelī mēs viens otru izmantojam. Sievietēm ir svarīgi, kā vīrietis viņas “nodrošina” un “apmierina”. Savukārt vīrieši sievietes izvēlas pēc vizuāliem standartiem un pēc tam “demonstrē” viņas. Pienāk brīdis, kad tas viss apnīk un tiek meklēts nākamais partneris. Rietumu sievietes ir pieradušas just dabas doto varu pār vīrieti, ko viņas bauda kā narkotikas. Staigājot puspliku dibenu, viņas bauda vīriešu uzmanību, bet tajā pašā laikā izdāļā sevi uz visām pusēm. Viņu vīrieši nesaņem to, kas izmētāts apkārt. Mūsu sabiedrībā ir pieņemts, ka sievietes var uzvesties tāpat kā vīrieši, bet sievietes ir citādas. Viņas citādi redz, dzird, domā, pat smaržas un garšas uztvere atšķiras. Laimīgas, harmoniskas ģimenes ir starp ticīgiem cilvēkiem. Jo ilgāk dzīvoju, jo skaidrāk saskatu šīs likumsakarības.

Sieviete ir miers. Konsultatīvā centra “Lotoss” vēdiskās psiholoģes Gunas Supes viedoklis

– Cilvēki ir attālinājušies paši no sevis un, saejot kopā, turpina maldīties. Cilvēki jauc baudu ar attiecībām, kas nozīmē atbildības uzņemšanos un rūpes vienam par otru. Patiesībā mēs baidāmies no attiecībām, jo mūsos ir daudz egoisma un lepnības. Vēl mēs neizprotam, ko vēlamies un ko sakām. Piemēram, sieviete jaunībā ļoti vēlējās satikt gara auguma puisi, kas strādātu ar modernajām tehnoloģijām. Tieši tādu viņa satika, abi apprecējās. Pēc piecpadsmit gadu mokošas kopdzīves viņi izšķīrās. Sieviete vīrieti izvēlējās pēc maznozīmīgām, ārējām detaļām, kurām nebija nekāda sakara ar to, pēc kā alka sirds. No vienas puses, mēs priecājamies, ka sievietes ir gudras, izglītotas, visu varošas.

Pamata dziņa – būt attiecībās. Psihoterapeita Jāņa Vītiņa viedoklis

– Psihoterapijā ir koncepts, ka cilvēkam nepieciešams atrasties attiecībās. Ir zinātniski izpētīts, ka vientuļi cilvēki biežāk slimo, smagāk pārcieš traumas un ilgāk risina problēmas. Arī psihoanalītiski ir pieņemts, ka viena no cilvēka pamata dziņām ir būt attiecībās. Attiecības ar otru ļauj iepazīt sevi. Piemēram, attiecībās ar māti bērns iemācās saprast, ko jūt, jo viņa emocijas nosauc vārdā. Līdz ar to bez otra cilvēka spoguļa mēs ciešam vēl vairāk, nekā esot sarežģītās attiecībās. Mēs varam skatīties uz cilvēku kā uz kaut ko vidēju, bet jāņem vērā, ka katrs esam individuāls. Mūsu ticību sev, spēju sajust, kas mums vairāk vajadzīgs, ir veidojusi attiecību, arī agrīno, pieredze. Viens cilvēks ar savu dziņu būt attiecībās ir kontaktā, cits nav. Mūsdienās daudzi kontaktējas caur gadžetiem, kas it kā simbolizē, ka cilvēks ir attiecībās. Nevar viennozīmīgi teikt, ka tas ir slikti, sava veida nodeva ir jāvelta progresam. Turklāt ir gadījumi, kad komunikācija internetā ir vienīgais, kas ļauj cilvēkam justies labi.