Romantiskā kino karaliene Rozamunde Pilčere: „Rakstīšana izglāba manu laulību!”
Dzīvesstils

Romantiskā kino karaliene Rozamunde Pilčere: „Rakstīšana izglāba manu laulību!”

Jauns.lv

Mīlas filmas, kas uzņemtas pēc viņu romāniem, ļauj mums jūsmot par skaistu dabu un daiļiem cilvēkiem, nobirdināt kādu asaru par dzīves netaisnību un atviegloti nopūsties, kad pēc visiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem trauslā varone laimīgi ieslīgst vīrišķīgā varoņa apskāvienā. Valentīndienas noskaņās „Rīgas Viļņi” godā romantiskā kino karalienes.

Romantiskā kino karaliene Rozamunde Pilčere: „Raks...

Rozamunde Pilčere (1924-2019)

Šoreiz stāstām par Rozamundi Pilčeri. Desmitiem šīs rakstnieces darbu ir pārtapušas TV filmās, romantiskos darbus īpaši iecienījuši vācieši un telekanāls ZDF. Taču kādas ir rakstnieces pašas dzīve? Tikpat vētraina kā viņas romānu varonēm vai tieši pretēji – rāma kā ezers saulrietā?

Bērnība bez tēva

Rakstīt viņa sāka septiņu gadu vecumā, pirmo stāstu publicēja 18 gados, bet īsta slava atnāca tikai tad, kad viņai bija jau 63. Rozamunde Pilčere, kura nu tiek dēvēta par romantikas žanra granddāmu, piedzima un uzauga nelielā ciematā Kornvelā Anglijā. Viņas tēvs bija flotes inspektors, kurš pie sievas un divām meitām mājās atgriezās tikai katrā ceturtajā gadā. „Mēs viņu nemaz nepazinām. Tas, ka tēva nebija, radīja sajūtu, ka mēs neesam gluži tādas pašas kā citi cilvēki. Mēs jutāmies nepilnvērtīgas.” Meiteņu māte bija pārliecināta kristiete, noskaņota pret moderno medicīnu. Pilčere atceras, cik bezpalīdzīga jutusies, kad bērnībā viņu mocīja ausu vai zobu sāpes. „Mēs centāmies domāt par kaut ko skaistu tad, kad mūs vienkārši būtu vajadzējis aizvest pie ārsta.”

Nemīl, bet apprecas

Rozamunde izmācījās par sekretāri un Otrā pasaules kara laikā trīs gadus strādāja Ārlietu ministrijā, tā nokļūstot pat eksotiskajā Ceilonā (tagad – Šrilanka). 1945. gadā viņa iepazinās ar Graiemu Pilčeru, armijas komandieri, kurš Kornvelā viesojās pie vecmāmiņas, dziedējot ievainojumus. Vēlāk pēc kara Graiems Pilčers kļuva par veiksmīgu tekstilfabrikantu Skotijā, kur pāris apmetās uz dzīvi. Rozamunde nebija iemīlējusies, tomēr gadu pēc iepazīšanās piekrita iziet par sievu pie Graiema. „Viņš bija ļoti mierīgs, laipns cilvēks. Es jutu, ka spēšu viegli tikt galā ar dzīvi, ja man līdzās būs tāds cilvēks kā viņš. Un man izrādījās taisnība. Draudzība drīz vien pārauga stiprākās jūtās. Cilvēki mūsdienās gaida pārāk daudz no laulības. Apprecēšanās patiesībā ir kā jauna, svarīga darba uzņemšanās.”

Rozamunde un Graiems nodzīvoja kopā vairāk nekā 60 gadus – līdz pat vīra nāvei 2009. gadā. Tomēr Rozamunde arī teikusi, ka tā bija rakstīšana, kas izglāba viņas laulību. Laikam jau tieši iedomātā, romantiskā pasaule deva viņai atslodzi no mājsaimnieces ikdienas, rūpēm par četriem bērniem – meitām Fionu un Pipu, dēliem Robinu un Marku. Starp citu, arī Robins kļuvis par rakstnieku, kura stilu kritiķi atzinuši par tikpat aizraujošu kā mātei. Jaunākais brālis Marks gan atceras: „Man šķita, ka visām mātēm virtuvē ir rakstāmmašīnas. Es mēdzu sēdēt viņai uz ceļgaliem un teikt: „Nē, nē, es ienīstu rakstāmmašīnas skaņu.”„

Beidzot slava

Rozamunde Pilčere rakstīja romantisko lubu romānu izdevniecībai „Mills&Boon”: sākumā – desmit romānus ar pseidonīmu Džeina Freizere, bet no 1965. gada – ar savu īsto vārdu. Romāni papildināja ģimenes budžetu, tomēr īsta slava kavējās. Tikai 80. gados viņas izdevēji Rozamundei „deva zaļo gaismu” rakstīt romānu par pašas izvēlētu tēmu. Gandrīz 600 lappušu biezā ģimenes sāga „Gliemežvāku lasītāji” iznāca 1987. gadā un kļuva par īstu hitu. Vairāk nekā pieci miljoni pārdotu romāna kopiju, tā adaptācija skatuvei un divas ekranizācijas padarīja vārdu – Rozamunde Pilčere – par ievērojamāko romantisko romānu pasaulē. Taču autore nekļuva iedomīga. „Es skatījos pa logu un domāju: „Varu nopirkt visu, ko vien gribu. Es gribu zāles pļāvēju.” Visiem tas likās smieklīgi, bet man tas likās tikai saprātīgi. „Gliemežvāku lasītāji” nozīmēja, ka mēs varam palīdzēt mazbērniem ar mācību maksām un bērniem nopirkt mājas. Bagātība nepadarīja mūs stulbus. Man nav ūdeļādas kažoka vai rolsroisa.”

Pilčeriem ir 14 mazbērni, tādēļ ieguldījumos viņu mācību fondā noteikti aizgāja krietna summiņa. Daļu no peļņas Rozamunde ziedoja Longforganas ciemam, kur pēdējos gados dzīvoja kopā ar vīru. „Viņa ir ļoti bagāta sieviete, bet izturas gluži tāpat kā jebkurš no mums,” stāstījis kāds kaimiņš. „Viņa neplātās un nelielās.”

Mūža nogale

Pilčere pārstāja rakstīt 2000. gadā, lai mūža nogali pavadītu kopā ar vīru. Žurnālisti nebeidz vien interesēties, kāds bija viņas ilgās laulības noslēpums? Rakstniece nebeidz pārsteigt, sakot, ka patiesībā viņai ar vīru nebija nekādu kopīgu interešu. „Man patīk rakstīt un adīt. Graiemam patika golfs un medības. Mēs pat negājām kopā pastaigāties. Taču mums vienmēr bija par ko parunāt. Mēs viens otram ļāvām būt neatkarīgiem.” Kopš Pilčere vairs neizdod jaunus romānus, par rakstnieci dzirdēts maz, taču viņa noteikti nav un netiks aizmirsta. Viņas dzimtajā Kornvelā, kur notiek daudzu Pilčeres romānu darbība, tiek piedāvātas īpašas ekskursijas „Pa Pilčeres varoņu takām”. 2002. gadā rakstniece pagodināta ar Britu Impērijas ordeni, un pēc viņas darbiem uzņemto romantisko filmu virkne nebeidzas. Jau šogad gaidāma kārtējā filma pēc romāna „Nozagtā vasara” motīviem.

Interesanti – kādēļ Pilčere neraksta par seksu?

Rozamunde Pilčere pazīstama ar savu paradumu varoņu kaislības atstāt lasītāju iztēlei. Lūk, ko viņa pati par to saka: „Mani bērni mani vienmēr ķircina „Ak, māmiņ, tikai ne atkal daudzpunkti!”, bet es domāju tā – divas brīnišķīgākās lietas dzīvē ir nauda un sekss, bet tiklīdz tu sāc tās apspriest, tās kļūst šaušalīgi gar-lai-cī-gas!”

Sanita Grīna, žurnāls „Rīgas Viļņi” / Foto: Bulls Press