Ko domā sievietes, kuras nebīstas dzemdēt vairākus bērnus
Kamēr vairums sadūšojas vienam vai diviem bērniem, viņas – Ieva, Ilze un Dina – audzina katra četrus un nesaka: mums bērnu vairāk nebūs! Jo īstā laime – bērnu smieklos un čalās.
Vieni dibina firmu, citi audzina bērnus
Ieva Jakobsone (35) jau kopš bērnības zināja, ka vēlas daudz bērnu, un satika savu nākamo vīru, kam bija tādas pašas vēlmes. Nu abi ir vecāki Nilam Eduardam (10), Martai (7), Almai (2) un Laumai (10 mēneši). Vīrs gan saka: visi bērni pie mums vēl nav atnākuši.
„Man pašai ir tikai viens brālis, vīram – viena māsa, un mums abiem bērnībā gribējās, lai māsu un brāļu būtu vairāk. Kad tikāmies un dibinājām ģimeni, ar vīru izlēmām: ja vien materiālā situācija ļaus, mums bērnu būs gana daudz. Vīrs joprojām saka – visi bērni pie mums vēl nav atnākuši. Es gan jūtu, ka pēc jaunākās meitiņas dzimšanas man ir mazliet jāatpūšas, bet nav izslēgts, ka mūsu ģimenē būs vēl kāds bērniņš.
Domāju, bērniem vajadzētu augt tikai ģimenēs, kur ir gan māte, gan tēvs. Tāpēc kaitina, ja man saka – tu esi varone! Bet kāpēc gan par vīru to nesaka? Viens cilvēks tik daudz bērnu pilnvērtīgi izaudzināt nevar. Kamēr bērni izaug, tas ir liels darbs abiem laulātajiem.
Protams, mēdz būt grūti, laiks jāplāno vismaz nedēļu uz priekšu, un tu nekad nezini, kad visi plāni nojuks. Atceros, kad piedzima trešais bērniņš, izgājām laukā – viens aizskrēja uz vienu pusi, otrs – uz otru, un es ar mazo zīdaini ratos domāju: „Kā lai tagad visus dabūju kopā?” Tagad, kad ir jau četri bērni, ir vēl sarežģītāk. Katram savas intereses, tāpēc visu laiku jādomā, lai visiem būtu labi. Toties dzīve ir interesanta.
Par daudzbērnu mātēm visas nevar būt, jo tam jābūt sirds aicinājumam. Vieni dibina firmu, citi audzina bērnus. Manuprāt, daudz bērnu dzemdē sievietes, kas nebaidās nebūt perfektas. Visus darbus paspēt nevar. Lai, vadājot bērnus uz pulciņiem, pati divreiz nedēļā paspētu uz baseinu (jo laiks sev ir jāatvēl obligāti!), ģimenei tiek pagatavots vienkāršāks ēdiens, māja arī nav sakārtota ideāli. Toties sagaidu vīru un bērnus mirdzošām acīm, un beigās mēs visu sakārtojam kopā. Viens cilvēks nevar daudz paspēt, bet kopā var. Nedomāju arī, ka bērniem viss jāpienes klāt uz paplātes. Vecākie bērni jau no pirmās klases iet uz skolu paši, viņi aug ļoti patstāvīgi. Maniem bērniem ne tikai jārēķinās vienam ar otru, bet arī ar mani un vīru. Arī mums vajadzīgs laiks, ko pavadīt divatā. Ģimenē tā jābūt: pirmajā vietā viens otram ir vīrs un sieva, un tik tad nāk bērni.”
„Vienmēr esmu gribējusi trīs bērnus, bet esmu laimīga, ka man viņi ir jau četri. Pati esmu augusi sešu bērnu ģimenē; varbūt tāpēc nekad no bērniem neesmu baidījusies.
Mans pirmais bērniņš atnāca neplānoti. Toreiz vēl studēju, naudas nebija, bet mani tas nenobaidīja. Zināju, gan ar vīru galā tiksim. Man pat prātā neienāca, ka varētu nelaist bērnu pasaulē. Arī mana mamma ne reizi vien ir teikusi: „Meitenes, abortus veikt nedrīkst! Ja nu kas, bērnus izaudzināt jums vienmēr palīdzēšu.” Arī pati nekad negribētu nonākt situācijā, kad jāizlemj – taisīt abortu vai nē. Un, paldies Dievam, no tā esmu tikusi pasargāta. Jo bērna nogalināšana nav savienojama ar sievietes sūtību. Un apstākļiem nav nozīmes! Esmu pārliecinājusies, ka katrs bērniņš atnāk ar savu pūriņu, viss atrisinās, lai gan pirmajā brīdī šķiet – kā gan tiksim galā?! Otrais bērns bija plānots, bet abi jaunākie atnāca, iepriekš neiecerēti. Kad sapratu, ka esmu stāvoklī ar Ievu, mūsu ledusskapis bija tukšs, vīrs tobrīd bija bez darba, nezinājām, kā samaksāsim par īri un elektrību, bet viss atrisinājās. Vīram ir darbs, mēs esam pārtikuši. Ieviņai vēl nav pat mēnesis, un esmu uz tāda mīlestības viļņa, ka viņu pucēju kā tādu lellīti. Un pēc tās lielās strādāšanas, kurai pievērsos pēc vecāko bērnu piedzimšanas, esmu priecīga, ka varu dzīvot mājās, gatavot ģimenei garšīgas pusdienas un būt kopā ar saviem lielajiem un mazajiem bērniem.
Protams, bērni ir ne tikai prieks, bet arī grūtības. Vissarežģītāk man gāja ar pirmo bērnu. Anna ēda ik pēc trim stundām cauru diennakti un tā līdz astoņu mēnešu vecumam. Gāja traki, turklāt pašai vēl nebija prakses... Arī tagad brīžiem šķiet, ka netieku galā, nespēju sadalīt uzmanību visiem bērniem; brīžiem šķiet, ka pietrūkst roku, bet tad nāk talkā tēta rokas. Viņš ļoti daudz iesaistās bērnu auklēšanā. Un vēl ir lieliski, ka izdomāti pamperi! Atceros, vecākajai meitiņai mazgāju autiņus, vienu laiku mums nebija pat veļasmašīnas. Kad piedzima Hugo (smejos, ka viņš to nokārtoja), mums jau bija automātiskā veļasmašīna.
Bērni noteikti rada vairāk prieka nekā rūpju. Tāpēc mani skumdina sajūta, ka Latvijā bērnus īsti nemīl. Kad ciemojamies Spānijā, tur sveši cilvēki bērniem uzsmaida un cenšas parunāties. Visapkārt tāds milzīgs pozitīvisms un sirsnība. Latvijā neiecietība ir nomācoša, pat no sievietes reiz dzirdēju, ka ar saviem bērnu ratiem autobusā viņai traucēju. Bet rati bija mazie, saliekamie, un es ar lielu vēderu, jo tobrīd gaidīju Ieviņu. Domāju, ka pie vainas ir gan neiecietība, gan arī skaudība. Pieļauju, ka cilvēki vēlas radīt vairāk bērnu, bet baidās zaudēt finansiālo labklājību. Es no tā nekad neesmu vairījusies; zinu, ka mums viss būs, ja paši būsim darbīgi. Jo vari būt tikpat bagāts vai nabags kā ar vienu bērnu, tā ar sešiem...”
„Nekad neesmu domājusi, ka man būs četri bērni. Atceros, bērnībā viena tante, kas nu jau aizsaulē, mums ar māsu zīlēja. Viņa sacīja, ka manai māsai būs trīs dēli, bet man – divas meitas un divi dēli. Par to tikai pasmējāmies! Mēs, kas augušas divbērnu ģimenē, lai gribētu daudz bērnu?!
Tagad uz ģimeni raugos šādi: bērni vienkārši nāk, un līdz ar viņiem atnāk mīlestība. Dievs bērnus ir sūtījis, bet mēs viņus pieņemam savā ģimenē. Taču šī apziņa atnāca pakāpeniski. Kad piedzima trešais bērniņš, domāju – nu pietiek! Bet pieteicās ceturtais, un tad sapratu: cilvēks domā, bet Dievs dara. Un es visus bērnus ņemšu pretim! Jo ir tik daudz gadījumu, kad sieviete paliek stāvoklī, bērniņš „aizmetas”, bet nespēj dzemdē ieligzdoties, un notiek spontānais aborts. Tāpēc esmu pārliecināta: ja reiz bērns nāk, tas ir liktenis, un viņam uz šīs zemes ir kāds uzdevums. Un šo Dieva likumu lieku pretim viena vai divu bērnu vecāku argumentiem par sociālekonomisko situāciju valstī.
Atceros, kad gaidīju trešo bērnu, no cilvēkiem dzirdēju vārdus: „Kādi jūs malači, ka sadūšojāties trešajam bērniņam!” Bet, kad zem sirds nēsāju ceturto, attieksme strauji mainījās, un es jutu, ka uz mani skatās, kā uz cilvēku, kurš neko nav dzirdējis par kontracepciju, kas nāk no sociālā riska grupas un dzemdē bērnus, jo tā sanācis... Tādu cilvēku, kas man priecājās līdzi, bija saskaitāmi uz vienas rokas pirkstiem. Attiecīgi arī man pašai ar citiem negribējās savās emocijās dalīties. Taču domāju, ka bērni arī mūsu sabiedrībā kļūst par vērtību. Mums vienkārši ir tāds kultūras mantojums, kurā bērni netika augstu vērtēti. Atceros vienu tautasdziesmu, kur vārdi bija apmēram šādi: „Labāk manu bērnu ņēma nekā manu dzīvesdraugu”, un skaidrojums bija: jo dzīvesdraugs dod maizi, kamēr mazais ir tikai maizes ēdājiņš. Patiesībā bērni kā vērtība Latvijā kļuva ar to, ka viņu ir maz.
Domāju, ļaut piedzimt bērnam savā ģimenē ir Dieva uzdevums un balva vienlaikus. Noteikti tā ir dzīves skola, kas vecākiem māca paļaušanos gan vienam uz otru, gan Dievu, ka tas dos apstākļus bērnus izskolot. Kopš man ir daudz bērnu, sen vairs nedomāju, ka mammai ar tēti ir jātiek galā ar sadzīvi un bērnu audzināšanu. Jo šie vārdi: „Tikt galā!” it kā stāsta, ka grūtībām paredzams gals. Bet man šķiet, ģimene ir tik dinamisks process, ka vienīgais, ko varam darīt, ir mēģināt šo procesu stabilizēt. Sekoju tam, lai ģimene „apmēram” būtu paēdusi, lai „apmēram” visi būtu izpucējuši vakarā zobus, lai „apmēram” laikus aizietu gulēt. Jo visu saplānot nav iespējams – kā jau teicu: cilvēks domā, bet Dievs dara. Un neesam jau mēs vieni: mums ir aukle, vecvecāki, arī ar māsu viena otras bērnus pieskatām, tā ka palīgi mums ir!”
