Piecas neparastas meditācijas. Pamēģini!

- Ja neesi pieredzes bagāta meditētāja, kas relaksēties spēj, pat braucot trolejbusā, meditācijai izvēlies klusu vietu un mierīgu laika brīdi, – piemēram, agri no rīta.

- Sāc ar čekošanu – kur tu patlaban atrodies. Ne fiziskajā nozīmē, bet gan – emocionālajā ziņā. Pajautā sev, kāpēc vēlies meditēt. Kas ir tavs mērķis? Gribi justies mierīgāka? Vai stiprināt spēku, lai pārvarētu grūtu dzīves posmu?! Vai arī – lai vienkārši pamēģinātu? Lai kāda būtu atbilde, tā meditācijai piešķirs jēgu un ļaus vieglāk sasniegt mērķi.

- Meditācijā galvenais – spēja noturēt uzmanības fokusu. Aizver acis vai, ja jūties miegaina, atstāj tās pusvirus un koncentrējies uz konkrētās meditācijas objektu. Mērķis – nepretoties, nenoraidīt domas, kas traucas cauri prātam, bet arī neaizmaldīties asociāciju līkločos.

- Tiklīdz aptversi, cik nekontrolējams ir tavs prāts, tevi var pārņemt vēlme par varītēm to nolikt pie vietas. Šo procesu var salīdzināt ar kucēna skološanu – ja centīsies to apmācīt sodot, tas kļūs nervozs un bailīgs. Ja skolosi ar laipnību, izaugs pašapzinīgs un paļāvīgs. Tāpēc izturies pret savām domām maigi un mīloši – ļaujot tām izplūst cauri galvai, bet vienlaikus stingri aicinot prātu atkal un atkal pievērsties konkrētajai meditācijas tehnikai.

- Katra nodarbe, pirms tā kļūst par paradumu, prasa piepūli. Sākumā meditē vien piecas vai desmit minūtes, pamazām laiku paildzinot līdz pusstundai vai 45 minūtēm (protams, ja vien meditācija nav tik specifiska, ka ilgstoši to veikt nav iespējams). Lai nevajadzētu sekot līdzi pulkstenim, noregulē taimeri.

1. Skat, cik plašas debesis!

Daba ir lielisks sabiedrotais, lai sajustu savu spēku – jo sevišķi, ja tavas dienas paiet trokšņainā vidē un tev sācis šķist, ka visa dzīve sastāv vien no mazām drāmām un dzīves jēga paslēpusies... Hm, kur gan tā ir? Izej laukā un atrodi vietu, kur tavu skatu uz debesīm neaizsedz māju silueti vai koki. Iztēlojies, ka tev ir acis arī pakausī un tās tev ļauj pasauli uztvert 360 grādu leņķī. Domās uzņem sevī debesu plašumu, emocionāli atveries un kļūsti par daļu no tā. Nefokusējies uz neko konkrētu – vienkārši esi: plaša, atvērta un laipnīga pret domām, kas parādās un izgaist. Ja tava uzmanība novirzās sāņus, aizver acis un atkal pievērsies ķermenim un elpai. Tiklīdz esi atguvusi koncentrēšanos, acis atver un atkal ļaujies plašuma izjūtai.

Šī tehnika ļauj saglabāt prāta skaidrību ikdienas gaitās. Iedomājies, ka tavai iztēlei ir divi objektīvi – viens var uzmanību fokusēt tuvāk, savukārt otrs ir platleņķis. Darīdama ikdienas darbus, tu it kā pievelc savu fotoobjektīvu tuvāk un pēc tam – tālāk. Piemēram, mazgājot traukus, fokusējies uz sajūtām. Kā ūdens pieskaras tavai ādai. Kāds tas ir. Pamēģini uzmanību fokusēt vēl detalizētāk, piemēram, fiksē, kur uz ādas ūdens spiediens jūtams visspēcīgāk. Tad pārslēdzies uz platleņķa uztveri. Saglabājot smalkās sajūtas rokās, vienlaikus savā uzmanības lokā ietver pasauli, kas tev apkārt, – pamani skaņas istabā, skatu tev priekšā, skatu aiz muguras; sajūti, kā pēdas pieskaras grīdai. Variē šīs divas uztveres – tuvo un tālo – un pavēro, kā perspektīvas maiņa dažādo tavu pieredzi. Dzīve nemainās, bet tava uztvere gan.

3. Antinovecošanas meditācija

Pastāv uzskats, ka visvairāk novecošanu paātrina kaitīgas emocijas. Tad pamēģini no tām atbrīvoties! Apsēdies, aizver acis un dažas minūtes veic tā saukto So Hum meditāciju – domājot So ieelpā un Hum izelpā. Kad jūti – prāts ir nomierinājies, pievērsies ķermenim – domās slīdot tam pāri un pievēršot uzmanību visiem punktiem, kur jaušams sasprindzinājums. Turpini mierīgi elpot, līdz saspindzinājums zudis.

Tad uzrunā savu sirdi un iedomājies visu, kas tev ir patīkams. Pajautā sirdij: „Ko nesu sev līdzi, bet kas man vairs nav vajadzīgs?” Ja sajūti tādu kā smagumu (akmeni uz sirds), mēģini no tā atbrīvoties – palaižot vaļā visas nospiedošās emocijas, lai kādas tās būtu, – bēdas, dusmas, aizvainojumu, skumjas. Atbrīvo tās ar pateicību – visticamāk, katra no tām tev nesusi arī kādu dāvanu. Izpildi tik ilgi, līdz jūties ķermeniski un emocionāli viegla.

4. Staigājošais Buda

Ideāla meditācija nemiera garam. Vispirms nostājies un koncentrējies uz sajūtām pēdās un to, kā tās saskaras ar zemi. Pacel vienu kāju, pievēršot uzmanību, kā ķermeņa svars pārvirzās uz otru kāju. Pamani, kā pēdas šķietami izplešas. Virzoties uz priekšu tik lēni, cik vien spēj, fiksē sajūtas ķermenī. Vai jūti, kā vieni muskuļi saraujas, savukārt citi atslābst? Kurā mirklī svars tiek pārnests no vienas kājas uz otru? Tiklīdz prāts sāk kūleņot, virzi to atpakaļ uz pēdām – lai nekūleņo, bet pievērš uzmanību tām. Kaut arī tu vēro apkārtni (krāsas, smaržas, faktūras) un pārdzīvojumus, kas tevi pārņem, nezaudē uzmanības fokusu uz pēdām un iešanas procesu.

Šī meditācija ļaus tev radīt savu iekšējo mieru ostu, kur patverties, kad vēlies. Apsēdies ērti, aizver acis un vairākas reizes dziļi ieelpo un izelpo, starp ieelpu un izelpu neatstājot vietu pauzei. Kad jūti – prāts ir maķenīt nomierinājies, iztēlojies kādu mierīgu vietu, kur tu spētu labi relaksēties. Nesaspringsti – ļauj, lai zemapziņa šo vietu uzbur pati, vien seko tai. Nav svarīgi – vieta ir reāla vai iztēles produkts. Smilšaina pludmale, lauku ainava, kalni vai istabas stūrītis vecmāmiņas mājās – galvenais, lai tevi šī aina uzrunā. Paskaties apkārt, pamani visu, kas tur ir – debesu zilgmi, viļņu čalas, pulksteņa tikšķus vai sienāžu sisināšanu. Jo vairāk pamani nianses, jo labāk. Paliec savā oāzē, cik ilgi vēlies. Vari tīksmi izstiepties zaļajā zālē vai saritināties mīkstā klubkrēslā. Izbaudi! Turpmāk šī aina ļaus tev automātiski atslābināties, tiklīdz to iedomāsies. Ja miera osta nedzimst pirmajā meditācijas piegājienā, kaut kad mēģini vēlreiz.

Viktorija Ābola, žurnāls „Stella” / Foto: Shutterstock