Testējam jaunāko modes kliedzienu - smieklu jogu
Tā kā esmu absolūti nesportiska, vārds joga man allaž iedvesis bijību. Skatoties sižetus par jogas nodarbībām, kurās cilvēki demonstrē pārsteidzošu lokanību un koncentrēšanos, tikai grūtsirdīgi nopūšos – nē, tas nav domāts man.
Taču, kad liktenis man piespēlē nejaušu tikšanos ar smieklu jogas instruktoru, bez lielas domāšanas atsaucos uz aicinājumu pamēģināt. „No jogas man nedaudz bail, bet vismaz ar smiešanos esmu uz tu,” – nodomāju un dodos izmēģināt jaunāko modes kliedzienu.
Rūtainas segas un Dormeo
Nodarbību vietu Rīgas klusajā centrā atrodu bez pūlēm. Ienākot nelielajā, taču svaigi izremontētajā zālē, saprotu, ka pārējie divdesmit smieties gribētāji mājasdarbu izpildījuši rūpīgāk par mani. Gandrīz visiem līdzi vingrošanas paklājiņi vai vismaz kaut kas līdzīgs – rūtaina sega, pleds un pat neliels Dormeo matracītis. Publika visai raiba. Daži jaunieši izskatās kā izkāpuši no fitnesa žurnālu modes lapām – stilīgos sporta tērpos un vieglās sporta čībiņās, kāda mākslinieciska paskata sieviete tērpusies sarkanās zeķbiksēs un garos trikotāžas svārkos, bet kundze cienījamos gados – gaišā vilnas kostīmā.
Pulksten sešos instruktori – man mazliet zināmais Andrejs un kāda jauna sieviete – aicina apgulties. Parasti nodarbībā esot ne vairāk par divpadsmit dalībniekiem, tāpēc divdesmit diviem ziņkārīgajiem ar pūlēm izdodas atrast brīvu pleķīti, kur likties garšļaukus. „Aizveriet acis un ieklausieties klusumā. Sajūtiet, kā tas ieplūst jūsos. Ja kāds aizmigs – nekas,” rāmā balsī saka Aleksandrs. Grūti pateikt, cik ilgi grimstam klusumā, taču tas ir pietiekami, lai es sāktu apskaust sievieti, kas paņēmusi līdzi ne tikai ērtu paklājiņu, bet arī spilvenu. Saprotu, ka gulēt ar aizvērtām acīm svešu cilvēku bariņā ir daudz grūtāk nekā no tiesas iemigt. Šī problēma mani moka visas nodarbības garumā. Plakstiņi gan no ziņkārības, gan neizskaidrojamu fizioloģisku vai psiholoģisku iemeslu dēļ burtiski sprāgst vaļā ikreiz, kad instruktori piekodina – acīm jābūt ciet. Pēc stundas man sāk mazliet izdoties, taču no klusuma bezdibeņiem mani spēj izraut gan kaitinošie vibrozvanu dūcieni, kas atskan te vienā, te otrā stūrī, gan divas jaunietes, kas nodarbības vidū paziņo, ka viņām jādodas prom. Lai gan instruktori atgādina, ka klusums ir bezgalīgs, skaidri dzirdu, ka tas beidzas aiz zāles durvīm, kur centra darbiniece cenšas noskaidrot jauno dāmu aiziešanas iemeslus.
Haha un hoho!
Pēc vienkāršiem elpošanas un stiepšanās vingrinājumiem beidzot notiek tas, ko tik ļoti gribu piedzīvot, – ir jāsāk smieties. Sākumā instruktors piedāvā uz lūpām nostiprināt smaidu, pēc tam paziņo – iedarbinām smieklus! Un ticiet vai ne – vismaz puse dalībnieku tiešām sāk smieties. Šajā dīvainajā piecminūtē manas emocijas mainās no ieinteresētības līdz izbrīnam, no mulsuma līdz bailēm, no viegla smaida līdz pilnīgam diskomfortam. Ik pa laikam caur skropstu slotiņām, kā pašai šķiet, meistarīgi mēģinu novērot apkārtni. Vēlāk gan atklājas, ka instruktors tikpat meistarīgi ir novērojis mani, jo sarunu pauzē, zīmīgi lūkojoties manā virzienā, viņš saka: „Pat tie, kas mēģina lūrēt pa šķirbiņu, skaidri redzēja, ka mēs neburamies un neizsmidzinām speciālu šķīdumu. Smiekli nāk dabiski!” To dabiskumu gan atļaujos apšaubīt. Brīžiem man rodas aizdomas, ka vismaz trīs nodarbību dalībnieki ir profesionāli smējēji, kas iedrošina citus. Manā aizdomās turamo personu topā uzreiz iekļūst kāds netālu guļošs vīrietis. No skata parasts – ģērbies pelēkā džemperītī, ar kuplām ūsām un labu laiku neatjaunotu matu griezumu. Bet kā viņš smējās! „Ha, ha, ha, ha, ha! Ho – ho – ho, ho!” Smiekli ir tik skaļi un skaidri, kā aizgūti no komiksu žurnāliem. Tos pavada arī sparīga vicināšanās ar rokām. Viņa dēļ vien vismaz pāris ļautiņu sāk spurgt. Daudz biedējošāka man šķiet kādas jaunas meitenes smieklu lēkme, kas brīžiem atgādina histēriskas raudas. Lai cik dīvaini būtu, brīdī, kad instruktors aicina noslēgt smieklu fāzi, arī viņai tas izdodas acumirklī.
Palīdz arī notievēt
Dziļā miera fāzes, smieklu seansi un elpošanas vingrinājumi mijas ar sarunām. Visaktīvāk diskusijās ar instruktoriem iesaistās kāda sirma kundze, kas uz nodarbību ieradusies ar rakstāmo un rūtiņu kladi. Jāatzīst, viņai izraisīt smieklus auditorijā izdodas ne mazāk veiksmīgi kā pašiem instruktoriem. „Paga, paga, kā jūs teicāt – kurš nesmiesies, tas slimos?” pēkšņi vaicā viņa. „Es gan neko tamlīdzīgu neteicu, bet sava taisnība jums ir,” atbild instruktors. „Bet ko darīt, ja vienlaikus gribas gan raudāt, gan smieties? Es varu raudāt,” kundze nebeidz pārsteigt, uzdodot arvien dīvainākus jautājumus. Taču viņa nespēj pārspēt melnmataino dāmu, kuras smiekli skan kā automašīna, kurai nosēdies akumulators. „Man ir slikta pieredze ar meditāciju. Es tiktāl aizmeditējos, ka sāku dalīt dienu sudraba un zelta stundās. Vairs nespēju saprast – man jāiet pa mēness vai saules ceļu. Sakiet, lūdzu – vai šis ir saules ceļš?” vaicā viņa. Sāku bažīties par to, kur esmu nokļuvusi. Taču instruktors delikāti paskaidro, ka smieklu jogas praksei nav nekādas saistības ar reliģiskiem jautājumiem. Kad instruktore ieminas, ka smieklu joga uzlabo vielmaiņu, ieinteresēti iemirdzas vairākas acis. „Vai ar tās palīdzību var notievēt? Vai kādam tas ir izdevies?” vaicā kāda kundze. „Jā, protams,” apliecina instruktore. Tā kā instruktori izskatās slaidi un veselīgi, arī viņiem noticu. Turklāt ir taču dzirdēts, ka smiekli dedzina kalorijas.
Uztrenēt smaidu
Nodarbības beigās instruktors informē, ka pēc pāris dienām sāksies pilnvērtīgi triju dienu kursi. Vismaz trešdaļa dalībnieku izskatās patiesi ieinteresēti, un arī cena – piecdesmit lati – viņus nemulsina. Ja man būtu izdevies kaut reizi trijās stundās izbaudīt dabisko smieklu burvību, iespējams, arī es neatteiktos no iespējas ar smiekliem notievēt, uzlabot darba rezultātus vai atbrīvoties no grūtsirdības. Taču viens ir skaidrs – smieklu joga, tāpat kā jebkura cita nodarbe, kas sola psiholoģisko un fizisko komfortu, rezultātus bez piepūles nenes. Lai tie būtu, ir ne tikai jāatveras nodarbību laikā, bet arī stundu dienā jāvelta specifiskiem vingrojumiem mājās. Stiepšanās, ieklausīšanās klusumā un pareiza elpošana – šodien man tas viss šķiet tik tāls kā Tibeta. Tomēr vismaz vienu vingrinājumu no smieklu jogas nodarbībām esmu aizguvusi – pamosties ar smaidu un gulēt gultā tik ilgi, kamēr tas nostiprinās uz lūpām. Pagaidām darbu nekavēju.
Vēl pirms pāris gadiem Aleksandra Sezanova pasniedza privātstundas gleznošanā, bet tagad vada smieklu jogas nodarbības. Viņa dzīvo un praktizē Maskavā, kur smieklu joga pēdējā piecgadē kļuvusi par īstu modes lietu.
Kā kļuvāt par smieklu jogas instruktori?
Smieklu jogu man atklāja mamma. Mamma cieta no depresijas un meklēja dažādus ceļus, kā no tās atbrīvoties. Par smieklu jogu viņa uzzināja no televīzijas raidījuma, sameklēja kontaktus internetā un sāka apmeklēt. Tagad viņa ir gluži cits cilvēks. Kad pirmo reizi aizgāju uz nodarbību, sapratu, ka arī mani šī nodarbe ievelk. Sāku apmeklēt seminārus, lasīt literatūru. Tagad pati esmu instruktore, un tā ir mana galvenā nodarbošanās jau divus gadus.
Kāds ir smieklu jogas galvenais uzdevums?
Tā maina cilvēka domāšanu un pašsajūtu. Ir daudzi ierasti un populāri paņēmieni, kā justies labi. Piemēram – pirts. Pēc kārtīgas pēršanās cilvēks ir kā no jauna piedzimis un labi jūtas arī nākamajā dienā. Taču efekts nav ilglaicīgs. Savukārt smieklu jogas nodarbības un prakse ļauj justies labi visu laiku. Jebkurš mediķis apliecinās – daudzas veselības problēmas rodas no nerviem. Smieklu joga palīdz tos nomierināt, turklāt nodarbības attīsta cilvēka personību. Nav svarīgi, kādu darbu šajā dzīvē veic, – ar smieklu jogas palīdzību tu to varēsi veikt vēl labāk. Rodas arī fizisks komforts – paātrinās vielmaiņa, uzlabojas veselība. Laimes sajūta, ko var izjust nodarbībās, cilvēku iespaido tik ļoti, ka viņš mainās pat ārēji.
Ko der zināt, pirms pieteikties?
Smieklu joga nav izklaide, tas ir nopietns darbs. Organisms attīrās un pārkārtojas uz jaunu režīmu, tāpēc, pirms uzsākt nodarbības, lūdzam cilvēkus pret šo lietu izturēties ar lielu atbildību. Pirmkārt – vismaz uz divām nedēļām pilnībā atteikties no alkohola lietošanas. Otrkārt – ir jāievēro veģetārā diēta.
Cik ilgā laikā cilvēks iemācās praktizēt smieklu jogu?
Pāris dienu kursos var iegūt pilnvērtīgu priekšstatu par šo virzienu un iemācīties pamatprincipus. Divu nedēļu kursos iespējams apgūt visu instrumentu klāstu, ar ko darboties ikdienā. Maskavā ir arī klubu nodarbības. Tie, kas izgājuši kursus, divreiz nedēļā praktizē grupā kopā ar instruktoru. Ja cilvēks vēlas attīstīt zināšanas augstākā līmenī, var apmeklēt speciālus seminārus. Esam organizējuši arī vienas dienas nodarbību. Tad cilvēks gluži kā pēc labas masāžas aiziet smaidīgs un apmierināts, bet tam ir īslaicīgs efekts. Periodiski gan Maskavā, gan Rīgā notiek atvērto durvju dienas. Cilvēki var iepazīties ar instruktoru, izmēģināt pamatvingrojumus. 90 procenti interesentu paliek uz kursiem.
Kā nodarbībās panākat, lai grupa sāktu smieties?
Pamatā ir rūpīgi izstrādāta metode, kas palīdz cilvēku novest līdz noteiktam (dabisku smieklu) stāvoklim. Smiekliem, kas skan nodarbībās, nav racionāla pamatojuma. Tie nav intelektuālie smiekli, kas rodas, skatoties komēdiju vai lasot feļetonu. Tos mākslīgi neizraisa un neapslāpē. Nodarbībās attīstām cilvēka koncentrēšanās spējas, viņš iemācās gan noturēt uzmanību, gan ātri to pārslēgt, jo viņam jāprot atslābināties un iedarbināt smieklus. Jāprot tos arī apstādināt. Šīs iemaņas cilvēkam lieti noder ikdienas dzīvē, jo viņš iemācās kontrolēt emocijas.
Vai tiešām jebkurš cilvēks nodarbībās spēj atvērties smiekliem?
Ja desmitajā piegājienā cilvēks vēl nesmejas, tas ir pilnīgi normāli. Ir tādi, kas vairākas nodarbības tikai smaida. Taču pamazām atveras ikviens. Sākumā arī mans vīrs pret šo lietu izturējās skeptiski. Viņš ir izteikti racionāls, strādā militārajā jomā. Taču intereses pēc viņš atnāca uz maniem kursiem. Tagad viņš saka – neesmu gatavs tajā visā grimt tik dziļi kā tu, bet tā ir baigi foršā lieta. Viņš turpina pildīt vingrinājumus mājās, un tagad tieši viņš ir tas, kurš aģitē pamēģināt arī mūsu draugus.
Taču mēdz būt cilvēki, kas nodarbības pārtrauc.
Jā, pāris tādu gadījumu manas prakses laikā ir bijuši. Visizplatītākais iemesls – pilnīga noslēgtība. Cilvēks ir tik sasaistīts un bailīgs, ka nespēj pārvarēt psiholoģisko barjeru un atvērties jaunajam. Vēl viens iemesls ir slinkums. Kad slinks cilvēks saprot, ka ar nodarbībām vien nepietiek, ka pašam jāpieliek pūliņi, lai spētu mainīties un sasniegt vēlamo rezultātu, viņš zaudē interesi. Ar smieklu jogu ir tāpat kā ar svešvalodu kursiem. Jums var būt izcils pedagogs un lieliskas nodarbības, taču, lai iemācītos valodu, ar to nepietiks. Smieklu jogas nodarbībās jūs degustēsiet sajūtas, bet, lai tās pa īstam jūsos iedzīvotos, tās jānostiprina katru dienu.
Cik labai jābūt fiziskajai sagatavotībai?
Vingrojumu kompleksu, ko apgūst un izpilda nodarbībās, var izpildīt neatkarīgi no vecuma un sagatavotības. Ir vingrinājumi, kuriem ir dažādas grūtības pakāpes, un cilvēks var izvēlēties sev piemērotāko. Galvenais uzdevums ir nevis fiziskā slodze, bet gan precizitāte. Lielākā daļa vingrojumu vērsti uz mugurkaula nostiprināšanu. To izpildes laikā notiek iekšējo orgānu masāža, ko ar parastu vingrošanu panākt nevar, un uzlabojas asinsrite. Cilvēks savu ķermeni sāk izjust niansēti.
Viss komplekss ir veidots tā, lai uzturētu sevi labā tonusā. Nesen uz manām nodarbībām nāca divdesmit gadu veca balerīna. Viņa teica – smieklu joga palīdz ne tikai iegūt psiholoģisko komfortu, bet arī atbrīvoties fiziski. Un tā ir patiesība. Arī es jaunībā profesionāli nodarbojos ar dejām, braucu uz konkursiem, vēlāk – strādāju par pasniedzēju. Taču nu jau vairākus gadus šajā virzienā nebiju darījusi neko, un ik pa laikam par sevi atgādināja senās traumas. Kad sāku nodarboties ar smieklu jogu, atklāju, ka lokanība ir atgriezusies.
Lai kopā smietos, citu klātbūtnē jājūtas brīvi. Vai grupas locekļiem jāveido īpašas attiecības?
Nav obligāti, jo nodarbībās nav psiholoģisku izvirdumu un netiek apspriests nekas privāts. Lielākoties darbojamies tehniski vai apspriežam jautājumus, kas saistīti ar praksi. Protams, mēdz būt arī tā, ka kursu dalībnieki emocionāli satuvinās.
