Kristaps Tālbergs - stilīgais laika ziņu puisis no TV

Glaimoja ziņa, ka tiki starp trim stilīgākajiem TV vadītājiem?

Tas bija pārsteigums, jo ikdienā tāds galīgi nejūtos. Svarīgākais, lai apģērbs būtu praktisks, vienkāršs un man atbilstošs. Aktīvi nesekoju modei, visi mani pirkumi ir spontāni. Mode, protams, kalpo kā iedvesma un prieks, bet, manuprāt, reizēm tai pievērš pārāk lielu uzmanību. Tas taču nav nekāds dzīves izšķirošs elements. Tā ir tikai drēbe! Bet tā spēj sašķelt cilvēkus, likt vienam uz otru skatīties ar nosodījumu. Reizēm drēbe pat spēj sadalīt sabiedrību grupējumos. Manuprāt, tā ir pārāk liela vara kaut kādam nedzīvam atribūtam. „Ak, vai! Tu, savilki kopā to ar šito. Tā taču nedara!” Modes industrijas virtuvē šādas sarunas ir ikdiena un nepieciešamība, un tam tā arī jābūt, bet ārpus tā man tas derdzas, jo tas cilvēku var skart personīgi. Globāli svarīgāk, ko es kā cilvēks daru, nevis kas man ir mugurā.

Lai nu kas, bet brilles tev gan stilīgas!

Šis arī bija viens no spontānajiem pirkumiem. Šīs ir vecas brilles. Rāmja cena – lats (smejas). Uzlaikoju, un der! Nu labi, pavalkāšu tagad šādas.

TV meitenes stāsta, ka viņām vienmēr līdzi somiņā lūpukrāsa. Ko tu nēsā līdzi?

Ikdienā līdzi ir vienīgi briļļu tīrāmā lupatiņa. Mums, puišiem, jau vieglāk. TV sapoš mūsu grimētājas...

Arvien labāk! Prieks, ka ik pa laikam rodas iespēja sevi pilnveidot, iesaistoties projektos, kas nav mani tiešie pienākumi. Šogad iesaistījos Gada varoņa svinīgās apbalvošanas ceremonijas organizēšanā, kas bija vērtīga pieredze. Iegūtās zināšanas ļauj ieraudzīt, ka TV kopumā ir liela skola. Man patīk, jo ir radoši. Diemžēl neesmu rutīnas cilvēks, nepārtraukti ilgojos izmēģināt ko jaunu un tajā sevi pierādīt. Man svarīgi neapstāties, nepierast pie kaut kāda stāvokļa vai ierastām lietām. Un TV ir vide, kas savā ikdienā visu laiku ir mainīga.

Pat ja tās ir tikai laika ziņas, kas jāpastāsta?

Jā, jo atšķirība ir spējā ieraudzīt ierasto jaunā gaismā, tāpēc man nekad nav garlaicīgi. Atgriežoties pie tēmas par filmām un TV. Man patīk domāt par niansēm: kā izmantot mūziku, kadru, tekstu. Esmu arī liels kinomīlis, un jau pēdējos trīs četrus gadus vairs neskatos filmas tikai izklaidei. Vēroju, ko dara aktieri, kāpēc konkrēta mūzika panāk noteiktas sajūtas, kā visa  kombinācija saslēdzas, vedot filmu uz priekšu un brīžiem pat nosakot, kā justies skatītājam. Priecājos ikreiz, kad man to izdodas pielietot televīzijā.

Man neliek mieru jautājums, kāpēc teici, ka DIEMŽĒL neesi rutīnas cilvēks?

Man grūti nosēdēt mierā. Man laikam uz muguras griežas Karlsona motoriņš (smejas). Katram jau dzīvē ir tas, kas patīk vai nepatīk, bet tas ir jādara, un arī tas veido viņa raksturu. Galvenais, lai cilvēks visu laiku tiektos pēc kaut kā vairāk. Sevi ir jāpilnveido tajā virzienā, kas cilvēku saista, ko viņš vēlētos darīt, kas interesē.

Šī ir joma, kas man ir nozīmīga. Esmu daudz par to domājis un kādu laiku pat mēģinājis iztikt bez iesaistīšanās mūzikā. Noliku visu malā, bet drīz sapratu, ka tas ir mans aicinājums. Man ir nepieciešamība ik pa laikam piesēsties un rakstīt. Kad ir kāds kopums sarakstīts, tu vari to, protams, nolikt tālākajā skapī, bet vari saņemties pabeigt un parādīt pārējiem. Man šķiet, tas ir cikla noslēgums, kas būtu jāveic. Ceru, ka līdz vasarai saņemšos un tad arī citiem būs iespēja to dzirdēt.

Kāpēc tev vajag rakstīt?

Mūzika ir veids, kādā vislabāk spēju dalīties piedzīvotajā, un man šķiet apbrīnojumi, kā mūzika ietekmē cilvēku un ko tā ar viņu beigās izdara. Tas ir spēcīgs ierocis. Man nav muzikālās izglītības, esmu autodidakts. Mūzikai pievērsties iedvesmoja Edgars Rubenis –  viens no talantīgākajiem ģitāristiem Latvijā (Mona de Bo). Ļoti iedvesmojos no viņa priekšnesuma pirms daudziem gadiem kādā nometnē. Tagad viņš jau desmitkārt pārspējis sevi un turpina iedvesmot. Ceru, arī mani darbi varēs būt kādam iedvesma.

Tavas dziesmas vieš prieku?

Mūzika nedrīkst aizvest bezcerībā vai atstāt strupceļā. Man pats svarīgākais – būt patiesam, lai uzrakstītais būtu īsts...

Tev vēl nav 30. Vēlies teikt, ka esi jau tik daudz visu ko piedzīvojis, lai rakstītu par to dziesmas?

Man ir savs skatījums, un tas ir tāds, kāds ir. Ne vienmēr vecums ir būtiskākais rādītājs. Lietas un notikumi atstāj uz mani savu iespaidu, un es to nelaižu tik vienkārši garām. Uz āru to tik ļoti neizrādu, bet paturu sevī. Tas ir mans filtrs, un tas ir diezgan biezs. Varbūt kādā brīdī par daudz pārdzīvoju, bet no tā atkal spēju tikt vaļā, to „izrakstot no sevis ārā”.

Kas tavā filtrā patlaban ieķēries?

Mani nebeidz pārsteigt, cik pavirši un neuzmanīgi viens pret otru izturamies, tikai vēlāk pamanot, kādas pēdas tas atstājis. Skaudra atklāsme. Šķiet, mums brīžiem ir slinkums aizdomāties par savstarpējo cieņu un iejūtību.

(Kristaps skaļi iesmejas.) Nu jau piecus gadus esmu precējies. Nu ja... Laimīgs! Apzinoties manu publisko statusu, izvēlos ģimeni no tā pasargāt, tāpēc tā ļoti netiecos pēc uzmanības un publicitātes. Neesmu no tiem cilvēkiem.

Ko novērtē savās attiecībās?

Nespēju pat iedomāties, kāds es būtu vai nebūtu bez Karinas (Kristapa sieva – autores piezīme.). Manuprāt, mēs esam salikti kopā. Tās ir tik īpašas attiecības. Man ir svarīgi, ka viņa atbalsta mani lietās, kas man ir svarīgas, un es viņu. Mēs spējam viens otru iedrošināt uz to, uz ko otrs tiecas. Man šķiet, attiecībām jābūt motivējošām un iedrošinošām, lai otrs spēj maksimāli pilnveidoties savas dzīves laikā. Ja tā notiek attiecībās, tā ir liela svētība. Un to arī baudu – ka varu būt kopā ar kādu, kas tevi pazīst tādu, kāds esi, un ar visu to turpina mīlēt.

Tava vecmāmiņa ar vectētiņu šajā ziņā arī tev ir paraugs?

Viņi joprojām ir laimīgi kopā. Vecmāmiņas un vectētiņa piemērs palīdzējis man saprast, kas attiecībās ir aktīvi jādara un ka tās ir jāuztur abiem. Esmu vecās skolas pārstāvis, kur vīrietis ir ģimenes galva. Tā ir tikai vīriešu vājība, kas novedusi līdz tam, ka sievietēm ģimenē vienām jāpieņem svarīgi lēmumi un jācīnās par to, kas ir vīrieša atbildība. Var jau teikt – pasaule tā tagad attīstās un sievietes pārņem vīriešu pienākumus, bet nedomāju, ka tas ir pareizi. Problēma ir tā, ka kritiskā brīdī sievietes nenoslinkos, bet veči palasīs avīzi un no malas noskatīsies, kā visu izlemj viņu vietā. Patiesībā ir vīrieša dabā rūpēties un uzņemties atbildību, un panākumi šajā jomā ir milzīgs dzinējspēks.

Kā tu vēl tver dzīvi?

Dzīvi uztveru kā dāvanu un cenšos neko nesarežģīt. Manuprāt, ir svarīgi baudīt to, kas tev ir dots, un nekurnēt. Ja vēlies ko vairāk sasniegt, tad dzenies pēc tā un tici, ka ir visas iespējas to sasniegt. Man ļoti žēl tos, kas pierod pie lietām, samierinās un atstāj visu, kā ir. Dažkārt, protams, padošanās var būt argumentēta, bet pats sev es ik dienas atgādinu, ka ir jāsaņemas. Ir jāsāk diena kā balta lapa, jo man dotās stundas ir mana iespēja.

Gaidu, un tas jau ir klāt! Es gan necenšos sevi ierobežot gadalaikos, neļauju ziemai sevi iemidzināt. Bet pavasaris un vasara ir laiks, kad viss plaukst un zeļ un viss notiek. Šo dzinējspēku vajag izmantot, tomēr lielāka māksla ir to „noturēt” visu gadu.

Kas tev palīdz saņemties?

Ļoti palīdz paškritika, kā arī izvirzītie mērķi. Man paveicies, ka blakus ir kāds, kurš iedvesmo, ļauj sapņot un īstenot iecerēto.

Aiva Alksne, žurnāls „Stella” / Foto: Rojs Maizītis