Kāzu ceļojums aizved uz Jamaiku

Kad kāzas nosvinētas, loģisks solis daudziem šķiet medusmēneša ceļojums, kurā pabūt divvientulībā un baudīt mīlestību. Mēs nebijām izņēmums, un mūsu medusmēneša ceļojums notika divus mēnešus pēc kāzām pirms nu jau gandrīz pieciem gadiem, 2007. gadā. Tas bija vispār pirmais mūsu kopīgais ceļojums. Līdz tam nekur kopā nebijām ceļojuši, kaut kopā bijām jau ilgi. Un tas šo ceļojumu padarīja divtik īpašu.

Kad plānojām kāzas, zinājām, ka pēc tām noteikti dosimies arī medusmēneša ceļojumā, taču konkrēta plāna, kad un uz kurieni doties, mums nebija. Zinājām tikai to, ka vēlamies pabūt divatā kaut kur tālu prom no visiem, tur, kur neviens no mums abiem līdz šim vēl nav bijis, un tur, kur ir silts un saulains laikā, kad Latvijā vasara jau beigusies.

Tā nu oktobrī, klejojot pa interneta plašumiem un meklējot mūsu medusmēneša ceļojuma variantus, nonācām pie idejas padarīt šo ceļojumu ļoti, ļoti aizraujošu. Tikpat īpašu, cik īpaši esam mēs viens otram. Kā to izdarīt? Pavisam vienkārši. Mums abiem patīk piedzīvojumi, tāpēc izlēmām vienkārši ļauties dzīvei un tās piespēlētām nejaušībām un doties ceļojumā spontāni. Īsti nemaz nezinot, uz kurieni, un uzzinot to tikai paša ceļojuma laikā. Domāts, darīts. Iegādājāmies lidmašīnas biļetes vienā virzienā līdz Frankfurtei un, nonākot tur, skatīsimies, uz kurieni doties tālāk, lidostā izpētot pēdējā brīža piedāvājumus. Šādu lēmumu pieņēmām daļēji arī finansiālu apsvērumu dēļ, jo, cik varēja spriest pēc internetā atrodamās informācijas un piedāvājumiem, no Vācijas aizbraukt uz kādu eksotisku valsti ar mūsu budžetu bija pavisam reāli, ko diemžēl nevarēja teikt par cenām ceļojumiem uz kādu eksotisku vietu no Latvijas. Bet, nu, reālo situāciju mēs nezinājām, tāpēc vienkārši paļāvāmies uz laimīgām nejaušībām un to, ka liktenis gribēs mums sagādāt neaizmirstamu un ļoti skaistu mūsu medusmēneša ceļojumu.

Tā nu rudenīgā oktobra otrdienā ar Ryanair aizlidojām uz Frankfurt Hahn lidostu, no kurienes tālāk ar autobusu devāmies uz galveno Frankfurtes lidostu.

Lidojums uz Jamaiku bija ceturtdien, līdz ar to mums bija jāpavada nepilnas divas dienas Frankfurtē. Pēc ceļojuma uz Jamaiku iegādes turpat lidostā rezervējām viesnīcu divām naktīm aptuveni 15 minūšu brauciena attālumā no lidostas.

Iekārtojušies viesnīcā, izgājām pastaigā pa tuvējo apkārtni. Laiks Vācijā salīdzinājumā ar Latviju bija ļoti jauks oktobra beigām. Saulains un diezgan silts. Aptuveni tāds, kāds Latvijā ir septembrī. Bet, pat ja būtu lijis lietus, tas netraucētu mums baudīt vienam otra klātbūtni un priecāties par kopīgo ceļojumu, jo galvenais jau, lai sirdī silti un saulaini. Un mūsu sirdīs pavisam noteikti bija vasara. Vakariņas ieturējām ar stilu – tā kā viesnīcas cenā bija iekļautas tikai brokastis, tuvējā veikalā nopirkām ēdienu, vīnu un sveces un uzklājām sev vakariņu galdu viesnīcas numuriņā romantiskā gaisotnē. Ēdām, tupot uz grīdas, jo galds bija zems, taču tas bija jauki un pat burvīgi. Galvenais bija gaisotne, prieks par mūsu kopīgo ceļojumu un mēs paši viens otram.

Nākamajā dienā aizbraucām uz Frankfurtes zoo, pēc tam interneta kafejnīcā rezervējām biļetes atpakaļceļam no Vācijas uz Latviju, turpat arī internetā palasījām informāciju par Jamaiku un visbeidzot izstaigājāmies pa Frankfurtes centru un dažiem veikaliem.

Ceļā uz Jamaiku...

Ceturtdien pa dienu izlidojām no Frankfurtes uz Jamaiku. Lidojums no Vācijas līdz Jamaikai ilga aptuveni deviņas stundas. Gabaliņš ne pa jokam. Bet lidojumam nebija ne vainas. Par spīti tam, ka arī šeit piedzīvojām sava veida kuriozu. Reģistrējoties šim lidojumam, mums ar vīru bija iedalītas absolūti atsevišķas vietas lidmašīnā. Lidmašīnas salons bija milzīgs, un tas sastāvēja no trim daļām. Biznesa klase, tad daļa ekonomiskās klases vietu, un tad aiz sienas pārējā lidmašīnas daļa. Katra rinda trīs kolonnās – divas vietas, eja, četras vietas, eja, divas vietas. Man bija vieta lidmašīnas priekšpusē vidējā kolonnā, vīram aiz tās sienas kaut kur pa vidu, malējā kolonnā. Diez ko jauka mums nešķita doma par stundu pavadīšanu lidmašīnā, ne tikai nesēžot blakus, bet arī neredzot vienam otru, tāpēc vīrs ķērās pie savām sarunāšanas spējām. Sākumā viņš piedāvāja savai blakussēdētājai, kura lidoja viena, samainīties ar mani vietām, bet viņa nepiekrita, jo speciāli bija rezervējusi vietu pie loga, bet mana vieta neatradās pie loga. Tad nu vīrs gāja pie cilvēkiem, stāstīja situāciju un piedāvāja mainīties vietām, cerot, ka finālā aizmainīsies līdz mana vietai vai dabūs mani vismaz kaut kur tuvumā sev. Un viņam tas izdevās! Četriem cilvēkiem samainoties vietām, sanāca tā, ka mēs varam sēdēt vienā rindā. Gandrīz blakus, tikai eja starpā. Un tad kāds vīrietis, kurš arī sēdēja tajā pašā rindā, piedāvāja mums pārsēsties viņa un viņa sievas vietās, un tad viņi sēdētu ar eju starpā, bet mēs ar vīru blakus. Vēl tagad atceros viņa vārdus, ka mēs esam tikko precējušies, dodamies medusmēnesī, un tāpēc nav pieļaujams, ka mēs nevaram sēdēt pavisam blakus, bet viņiem jau 20 gadi laulībā un tā tuvu, tuvu klāt atrašanās vairs nav tik būtiska. Tas bija tiešām mīļi!

Jamaikā ielidojām pēc sešiem vakarā pēc Jamaikas laika. Un sanāca mums ceļojums laikā – uz iepriekšējās dienas vakaru. Jamaikā ir septiņu vai astoņu stundu starpība ar Vāciju. Vācijā tajā laikā, kad ieradāmies, jau bija dziļa nakts, bet Jamaikā vēl iepriekšējās dienas vakars. Pirmie iespaidi – fantastiski. Pirmām kārtām jau siltuma dēļ. Jamaikā patiesi bija absolūta vasara. Arī cilvēki smaidīgi un laipni jau lidostā. Izejot no lidostas, uzreiz nonāc kafejnīcā, kur gatavo saulainus un gardus dzērienus. Un nevari nenopirkt, jo gaiss ir tik sutīgs, ka slāpst momentāni. Tā nu arī mēs jau pirmajās piecās minūtēs Jamaikā tikām pie pirmajiem Karību kokteiļiem.

Otrs, kas pārsteidza, tumsa sešos vakarā. Melna tumsa. Bet tā šajā valstī ir. Satumst strauji un ap sešiem vakarā. Taču tas mūsu sajūsmu, ka esam atceļojuši līdz Jamaikai, nekādi nesamazināja.

Ieraugot mūsu viesnīcu, man no pārsteiguma mute pavērās. Tā bija tiešām grandioza. Milzīga, grezna un ļoti skaista.

Gājām piereģistrēties, un atkal “gadījums” – administrators nodzēsa mūsu numuriņa uzrakstu un uzrakstīja citu. Prasījām, vai kaut kas nav kārtībā, viņš teica, ka viss ir labi un ka vienkārši tas numuriņš, kas bija mums paredzēts, neesot vēl gatavs un tāpēc viņš mums iedevis citu numuru. Pajokojām, ka ceram – jaunais iedotais numuriņš nebūs sliktāks nekā pirms tam paredzētais, jo kā nekā mums medusmēnesis. Administrators pasmaidīja un teica, ka viss būšot ideāli un ka esot iedevis mums īpaši jauku numuriņu. Un viņam bija taisnība. Numuriņš bija liels, tīrs un glīts. Un medusmēnesim paredzēts.

Katru dienu mūs pārnākot sagaidīja romantiskas dekorācijas no dvieļiem un ziedi.

To, kāds skats no mūsu numuriņa paveras, gan mēs pirmajā vakarā nevarējām redzēt, jo bija jau galīgi tumšs, bet tas, ko mēs ieraudzījām, no rīta pieceļoties un izejot uz balkona, bija kaut kas tik fantastisks, ka mums abiem uz brīdi elpa aizrāvās. 

Ideālāku skatu un vietu romantiskai atpūtai nevarējām vēlēties. Un visus sešus rītus mēs, dzerot kafiju uz balkona, atkal un atkal priecājāmies par šo skatu. Pēc vairākām dienām intereses dēļ mēs aizgājām paskatīties, kur būtu bijis mums sākumā paredzētais numuriņš, jo uz mūsu numuriņa aploksnes varēja saskatīt nodzēstos ciparus. Nu jā... ar to, ka pirmais numuriņš nebija gatavs mūsu atbraukšanas brīdī, mums ļoti, ļoti paveicās. Jo skats būtu bijis pavisam citādāks. Uz dārza pusi un daudz zemākā stāvā. Tā ka šī mums bija bezmaz kā medusmēneša dāvana no jaukā viesnīcas administratora. Un, protams, arī no dzīves un likteņa.

Nedēļu, ko pavadījām Jamaikā, mēs vienkārši atpūtāmies, baudījām viesnīcas piedāvātās iespējas un mūsu mīlestību. Jo tāds jau arī bija šā brauciena mērķis – pabūt divatā, atpūsties no ikdienas un darbiem, baudīt mīlestību un dzīvot zaļi, ne par ko citu nedomājot.

Laiskošanās pie baseina, kā arī kopīgas peldes un jautrība tajā...

Gardi kokteiļi Karību stilā...

A la carte restorānu apmeklējumi...

Aktīva atpūta viesnīcas teritorijā...

Vīram galda teniss un futbols, man – dejas. Un abiem kopā dažādas sacensības.

Vakara šovi un izklaides...

Un, protams, nesteidzīgas pastaigas gar Karību jūru divatā...

Tomēr, lai redzētu arī īsto Jamaiku, ne tikai grezno viesnīcas teritoriju, un lai būtu arī kādi piedzīvojumi, divas dienas izbraucām ārpus viesnīcas teritorijas.

Vienu dienu devāmies ekskursijā ar vienu jamaikieti, kurš strādāja viesnīcā un piedāvāja mums ekskursijas. No vienas puses, tas bija neprāts. Mēs melojām viesnīcas apsardzei, ka ejam vienkārši kādu stundiņu pastaigāties gar ceļmalu, bet aiz stūra mūs gaidīja auto ar personīgo šoferi gidu, un atgriezāmies mēs nevis pēc stundas, bet pēc astoņām stundām. Jāmelo bija tāpēc, ka viesnīcas darbiniekiem bija aizliegts piedāvāt viesiem šādas ekskursijas, turklāt viesnīca uzņemas atbildību par saviem viesiem tikai tikmēr, kamēr viņi atrodas viesnīcas teritorijā, un jebkurā gadījumā braukāt apkārt pa Jamaiku ar svešu cilvēku būtībā nav visai droši. No otras puses – kas vēl tev vislabāk parādīs un ļaus izjust Jamaiku, ja ne vietējais. Turklāt, zinot, ka reālā dzīve Jamaikā ļoti atšķiras no dzīves viesnīcās, un to, ka šie cilvēki smagi strādā, lai uzturētu savas ģimenes, es labāk par ekskursiju samaksāju šādam vienkāršam darbiniekam, nevis firmai, kas tāpat labi nopelna. Vīram baiļu nebija, bet es gan ilgi šaubījos, vai ieekonomētā nauda par ekskursiju ir šā riska vērta, bet tad kopīgi izsvērām visus plusus un mīnusus un beigās paļāvāmies uz mūsu intuīciju, ka ne jau visi ir mežoņi un bandīti un viss būs labi, un devāmies šajā avantūrā pa Jamaiku.

Pirmā pietura mūsu ekskursijā bija Ochos Rios ūdenskritumi – Dunn’s River Falls. Šie ūdenskritumi atrodas netālu no Ochos Rios, un tās ir auksta kalnu ūdens kaskādes aptuveni 300 metru augstumā, pa kurām pa akmeņiem gidu pavadībā var kāpt augšup, pa ceļam arī atsevišķās vietās peldoties, ja ir vēlēšanās. Tas bija ļoti aizraujošs piedzīvojums. Vieta skaista un iespaidīga. Noteikti iesaku šo kā must see vietu Jamaikā.

Pēc tam devāmies pāri kalniem uz Boba Mārlija bērnības mājām viņa dzimtajā vietā ciematā Nine Miles, kur ir arī mauzolejs, kurā atrodas viņa ķermenis, bet es īsti nezinu, vai tā tiešām ir. Tas, ka tās ir viņa dzimtās un bērnības mājas, kur viņš pavadījis savu jaunību, tā ir, bet par to, ka mauzolejā ir viņa ķermenis... Var jau būt, ka tā tas ir. Katrā ziņā telpā, kur tas it kā atrodas, bija pilns ar fanu vēstulēm, ziediem, dažādām dāvaniņām, fotogrāfijām. Īsta svētvieta. Teritorija ir krāsaina un izveidota kā sava veida muzejs, kurā visās malās tu vienkārši sajūti Bobu Mārliju un viņa mūziku. Bijām gan Boba Mārlija istabā, gan vietā, kur viņš mēdzis sacerēt savas dziesmas. Pieskārāmies arī viņa “iedvesmas akmenim”. Un mums bija riktīgi foršs un zālīti sapīpējies gids, kas Jamaikā ir pilnīgi normāla parādība. Starp citu, pirmais, ko mēs satikām, ieejot šajā teritorijā, bija zālītes pārdevējs, kurš pa izsistu caurumu/lodziņu mūra sienā, kas ieskauj šo māju teritoriju, sauca mūs un piedāvāja no viņa iegādāties zālīti. Arī šo vietu Jamaikā iesaku kā must see visiem tiem, kam patīk Boba Mārlija radītā mūzika un tās vēstījumi. Mums ļoti patika, un tur bija tik pozitīva aura, ka šķita – varētu tur uzkavēties visu dienu.

Pēc tam devāmies atpakaļ uz viesnīcu.

Dabas skati pa ceļam – burvīgi un skaisti. Īstie dzīves apstākļi, ko redzējām brauciena laikā, – skarbi, taču cilvēki šeit tik un tā smaida un burtiskā nozīmē iet pa dzīvi dziedādami. Viņi tiešām smaida un dzied. Gandrīz visi un visur. Pat viesmīles viesnīcā staigāja apkārt dziedādamas. Bērni spēlē kaut kādas spēles ar akmentiņiem un mazām stikla bumbiņām pie mājām, skraida netīrām mutēm un basām kājām apkārt. Daudzas mājas bezmaz pussabrukušas. Bet jamaikieši – gan lieli, gan mazi – ir laimīgi. Acīmredzot viņi spēj no sirds priecāties par to, kas viņiem ir, nevis bēdāties par to, kā viņiem nav. Un droši vien tāpēc arī Jamaiku sauc par no problem zemi. Protams, tur ir problēmas, un droši vien daudz, tomēr dzīves ritms tur ir nesteidzīgs, cilvēki optimisti, un viņi vienkārši priecājas par dzīvi. Mēs ar vīru tā puspajokam nospriedām, ka daļēji tas varētu būt arī saules dēļ. Tur visu laiku spīd saule, un, kā zināms, saule cilvēkos raisa pozitīvas emocijas. Kā tu skumsi, kad visapkārt visu gadu silts un saulains?

Bet vistrakākie Jamaikā šā izbrauciena laikā man šķita ceļi. Adrenalīnu dabūju pārpārēm. Ceļi pa kalniem, šauri un līkumaini. Lai uzzinātu, vai tuvojas mašīna no pretējās puses aiz līkuma, vai paziņotu, ka brauc tu, šoferi vienkārši signalizē viens otram, nemaz neredzot reālo situāciju. Tas man patiešām bija ekstrēmi. Bet jamaikieši droši vien pie tā visa ir pieraduši, un viņiem tā ir ikdiena.

Lai nu kā, ekskursijas bija burvīgas un tā vērtas, mūsu personīgais gids šoferis un arī neviens cits mums pāri nedarīja, un laimīgi vakarpusē atgriezāmies viesnīcā. Un pa taisno devāmies uz vienīgo vietu, kur mūsu atgriešanās laikā varēja dabūt ēst, uz pludmales burgeru bāru. Visu dienu braukājot apkārt un baudot Jamaiku, bijām pilnīgi aizmirsuši par ēšanu, bet atgriežoties izsalkums lika par sevi manīt vienā mirklī.

Pirmspēdējā dienā vēl aizbraucām ar viesnīcas busiņu uz tirgu, lai nopirktu suvenīrus mājiniekiem, kas arī bija vesels piedzīvojums. Miljons nieku un pa kādai tiešām skaistai lietai, pārdevēji, kas tevi cenšas ievilināt savā tirgotavā, kaulēšanās, viss ņirb un ļoti krāsains. Bet viss jau atkarīgs no paša attieksmes pret to visu. Ja pats esi pozitīvs un cieni šos cilvēkus, arī pret tevi izturas pozitīvi un ar cieņu. Mūsu vērtīgākais pirkums šajā tirgū bija glezna ar delfīniem, kas lēkā Karību jūrā saulrietā, no pārdevēja, kurš pats tās glezno. Šī glezna, skaisti ierāmēta, rotā mūsu dzīvokļa koridora sienu un katru dienu atgādina mums par mūsu medusmēneša ceļojumu uz Jamaiku.

Mūsu medusmēneša ceļojums izdevās fantastisks. Gan dzīvei, gan liktenim labpatikās gan ar lielām, gan mazām lietām un situācijām padarīt šo ceļojumu patiešām skaistu un neaizmirstamu. Mēs pavisam noteikti no šā ceļojuma atgriezāmies vēl vairāk mīlestības pilni nekā pirms tā. Un pārliecinājāmies, ka protam viens otram būt ne tikai mīloši vīrs un sieva, bet arī labi ceļabiedri un partneri, ka protam sadzīvot un mums vienam ar otru ir labi un forši ne tikai ikdienā, kad pārsvarā esam kopā tikai vakaros pēc darba un brīvdienās, bet arī 24 stundas diennaktī septiņas dienas nedēļā. Mums ir kluss sapnis atgriezties Jamaikā mūsu kāzu 10 gadu jubilejā un apliecināt mūsu laulības zvērestu. To sarunājām jau toreiz Jamaikā. Ceru, ka izdosies to piepildīt.

Nobeigums...

Paldies par šo konkursu, kas pamudināja pārcilāt atmiņas un sīkumos atcerēties mūsu medusmēneša ceļojumu. Ir sajūta, ka šovakar atgriezāmies Jamaikā un mūsu medusmēnesi izbaudījām vēlreiz.

P.S. Šogad augustā ir mūsu kāzu piecu gadu jubileja, un būtu vienkārši burvīgi, ja mēs varētu skaisti un divatā īpaši atzīmēt arī pusi no 10 gadiem kādā ne tik tālā vietā. Tāpēc novēlam veiksmi visiem šā konkursa dalībniekiem, bet ceram uz mūsu uzvaru šajā stāstu konkursā. Tā būtu lieliska dāvana mūsu kāzu piecu gadu jubilejā.

Līga un Aigars / Foto: no privātā arhīva

Konkurss tapis sadarbībā ar Celojumbode.lv