Ieva Pļavniece: "Četri kaķi silda manu sirdi, sevišķi dienās, kad pārnāku mājās nogurusi"

Šogad esi seriāla «UgunsGrēks» noslogotākā aktrise. Tev pašai arī ir tāda izjūta, ka nepārtraukti esi filmēšanās laukumā?

Jā, ir diezgan bieži jāfilmējas, jo visi spēki tiek likti uz kādu konkrētu notikumu. Interesanti, ka nezinu, kas notiks tālāk.

Tevi neapgrūtina, ka nezini, kas notiks tālāk ar Evu?

Lai kas arī būtu, esmu sava tēla advokāts. Notikumus, kuros iesaistīta Eva, loģiski sienu kopā, mēģinu arī izprast tēla biogrāfijas līniju, kādi apstākļi to ietekmējuši.

Filmēšanās seriālā ir mainījusi tavus dzīves plānus?

Esmu pašlaik diezgan elastīgā dzīves posmā. Neko nemēģinu plānot uz priekšu, esmu gatava dažādiem piedāvājumiem. Jebkurš pavērsiens maina pārējo, tā arī notikumu ķēdīte veidojas uz vienu vai otru pusi. Katrā ziņā man ir interesanti, un, ja patīk skatītājiem, tas priecē vairāk.

Agrāk skatījies «UgunsGrēku»?

Nē, man nebija laika. Arī pašlaik televīziju neskatos. Mājās ierodos dažādā laikā, tāpēc seriālu noskatos internetā, vienu vai vairākas sērijas reizē. To uztveru kā daļu no darba procesa, lai saprastu, kā stāsts vijas kopā. Kontrolēju arī, kā izskatās grims un viss pārējais, jo šajā darbā varu paspēt kaut ko nofiksēt, pakoriģēt un pamainīt nākamajai reizei, atšķirībā no «Likteņa līdumniekiem», ko joprojām pilnībā neesmu noskatījusies.

Kāpēc «Likteņa līdumniekus» neskaties? Par lomu šajā seriālā tevi ļoti slavē.

Ir filmas, par kurām aktieri stāsta, ka ilgi nespēj uz sevi skatīties. Man tā ir šī filma. Tolaik biju tikko pabeigusi Kultūras akadēmiju, ieliku sevi lieliskās režisores Virdžīnijas Lejiņas rokās. Viņa mani vadīja, es ļāvos, tā bija savstarpēja uzticēšanās. Domāju, ja režisorei kaut kas nebūtu pa prātam, viņa to koriģētu uzreiz. Bet ir kaut kas cits, kas man traucē. Katrā ziņā tā nav izklaides filma kā «UgunsGrēks». Tie ir divi pilnīgi atšķirīgi seriāli.

Arī «UgunsGrēkā» ir brīnišķīga režisore Inta Gorodecka, kura ļauj aktieriem dzīvoties sava profesionālisma ietvaros, bet, ja kaut kas aiziet greizi, nāk klāt ar lielo pildspalvu un atzīmē nianses ļoti precīzi, īsi, un tas palīdz. Man ir prieks strādāt ar viņu, darba process ir foršs un radošs. Turklāt viņa ir režisore, pie kuras pirmo reizi pirms 15 gadiem filmējos seriālā «Viss kārtībā». Tas bija vēl pirms «Likteņa līdumniekiem», mācījos akadēmijā. Tur spēlēja arī Artūrs Skrastiņš un Elza Radziņa. Viņa bija gados vecāka grimētāja, es – jauna grimētāja. Loma bija neliela, bet man patika. Tad sekoja lielā loma «Likteņa līdumniekos», un tad darbs pie režisora Armanda Zvirbuļa seriālā «Mīli mani mūžam». Atgriežoties pie Intas Gorodeckas, varbūt ir noslēdzies kaut kāds loks. Katrā ziņā darbam seriālā nepretojos, man patīk darba temps, kolēģi un visa filmēšanas grupa. Īpaši gribētos sagaidīt savā dzīvē lielo kino. Gan jau tāda reize pienāks.

Tava ienākšana seriālā bija dramatiska – ieradies kā dvīņu mamma. Kā uztvēri savu varoni sākumā, meklēji sev līdzīgas rakstura iezīmes?

Man patīk ekstrēmas sajūtas mākslā, jo dzīvei atvēlētais laiks mākslas laukā ir daudz koncentrētāks.

Aktiera darbā ir dažādi ceļi, kā meklēt pielāgošanos lomai. Man šķiet, ka interesantāk ir tēlā meklēt atšķirīgo no sevis. Vissaistošākais aktiera profesijā ir tas, ka vari mainīties pat lomas ietvaros. Skumji, pat neradoši ir tad, kad kāda loma vai režisors ir uzlicis aktierim zīmogu, ka konkrētā personība der tikai viena veida tēlu atveidei.

Vai tev pietrūka aktrises darba?

Par to nesūdzos. Dažus gadus darbojos mūsu izveidotajā un radītajā mākslas telpā «Happy Days& Nights», un tur notika izrādes, kurās varēju sevi pilnībā izteikt mūzikā un daļējā teātra improvizācijā. Pašlaik mākslas telpai ir pauze. Reizēm vajag no kaut kā atvirzīties, lai pievērstos citām jomām. Viss notiek cikliski.

Mainīt dzīvi un pievērsties restorānu biznesam nudien neizklausās viegli.

Paldies Dievam, man ir blakus cilvēki, kas no tā visa saprot ļoti daudz. Uz savu galvu nekad mūžā nedomātu kaut ko tādu iesākt, tas ir pārāk nopietni un komplicēti.

Restorānā Jūrmalā dzīvo arī kaķis Džambo. Viņš pie mums atnāca jau pirmajā dienā, kad tikai sākām visu pētīt un iekārtoties. Nākamajā dienā ieradās atkal, un pašlaik viņš tur pilnīgi noteikti ir saimnieks.

Viņš ir laimes nesējs?

Absolūti! Džambo ir šķībs smaids, bet viņš ir apburošs.

Vai tev mājās arī ir kaķi?

Jā, četri.

Kā ir būt četru kaķu saimniecei?

Ideāli, jo dzīvē bijuši dažādu kaķu posmi. Pirmais kaķis pieklīda, kad vēl strādāju Dailes teātrī, mans dzīves ritms bija stipri bohēmisks un neprātīgs. Tā bija liela atbildība, bet nepretojos tai. Viņš nebija sevišķi laimīgs, jo daudz strādāju, kaķis mājās bija viens. Pēc pieciem gadiem dzīve piespēlēja otru kaķi. Abi ātri sarada viens ar otru. Nodzīvojot divatā vēl piecus gadus, mājās ieradās siāmieši – dvīņi. Tagad visi četri lieliski darbojas kopā. Ir brīži, kad šķiet, ka mājās nav neviena kaķa, ir brīži, kad visi aktīvi plosās. Viņi silda sirdi, sevišķi dienās, kad pārnāku mājās, nenormāli nogurusi. Esmu laimīga, ka esam satikušies.

Kas ir tavs gada aizkustinājums?

Mammas apaļā jubileja. Viņai palika apaļi 16. ( Pasmaida.) Izdevās satikt dažus cilvēkus, kuri sen nebija redzēti. Svinējām mazā lokā, bet tas bija ļoti īpašs pasākums, no sirds un bez liekas pompozitātes.

Vai uz jauno gadu kaut ko arī mēdz apņemties?

Nē, to nedaru. Neredzu jēgu.

Ko vēli «Rīgas Viļņu» lasītājiem jaunajā gadā?

Veselību un humora izjūtu – tad dzīvē var iet uz priekšu. Un vēl ir būtiski vismaz svētku vakarā nolikt malā telefonus un citam ar citu parunāties, ielūkoties acīs, pasacīt mammai – es tevi mīlu! To, starp citu, nav nemaz tik viegli pateikt, sevišķi, ja sen nav teikts. Es to izdarīju pirms daudziem gadiem. Pirmo reizi saņemties pieaugušā vecumā man prasīja lielu drosmi, tagad varu teikt, ka ir viegli, jo nekam vairs nav jākāpj pāri. Mamma man ir tikai viena, un man ar viņu ir paveicies.

Visiem vēlu apstāties, noķert mirkli, padomāt par sirdij būtisko un apsveikt savus mīļos klātienē vai ar zvana palīdzību, nevis rakstīt virtuālus apsveikumus un masveida īsziņas.

Līva Krastiņa, žurnāls "Rīgas Viļņi" / Foto: Rojs Maizītis, publicitātes