Solvita Vektere: lielāko dzīves daļu pavadām, lai dzītu sevi perfekcionismā

Mums ļoti gribas būt tādiem, kā noteikts standartos. Un tā kā standarti nemaz nav nekur noteikti, bet tos dzīves laikā savas pieredzes rezultātā, esam ieguvušas, tad mēģinām visu dzīvi nodzīvot līdzīgi, kā vecāki mums mācījuši bērnībā.

Viena no tipiskākajām gaidām – liela vērība savā dzīvē jāpievērš tīrībai un kārtībai. Piekritīsi droši vien, no agras bērnības esam mācītas – visas lietas ir jāsaliek pa vietām, jāsakārto māja, jānoliek skaisti novilktās drēbes, skapī teju pēc krāsām jāsakārto izgludinātās.

Izmisīgā vēlme pēc tīrības mājās patiesībā nav nekas slikts. Vienā ģimenē kārtības mīlestība ir ieaudzināta izteiktāk, otrā – mazāk izteikti, bet tā tiešām ir laba vērtība.

Tu nespēj savākt emocijas un sāc ārdīties, ja tava kārtība ir savandīta

Perfekcionisms atklājas brīdī, kad nespēj savākt savas emocijas un sāc gluži vai ārdīties, ja tava atstātā kārtība ir savandīta, piemēram, tevis noliktais maizes šķīvis tam paredzētajā vietā uz pusdienu galda, nu atrodas kaut kur citur.

Nevis perfekti iztīrīta māja, perfekti sakārtota dokumentācija vai nevainojams apģērbs ir perfekcionisma pazīme, bet gan tava reakcija uz to, ja šī perfektā kārtība ir sajaukta. Kā rīkojies, ja tā notiek? Ja savu uzmanību nekam citam nespēj vairs veltīt, kā tikai savandītajiem papīriem, nejauši aplietajam apģērbam vai tavai mājai, kurā nu valda haoss, tad tev ir problēma, kura tieši tā arī saucas – pārlieku tiekšanās pēc perfekcionisma.

Bonusā šai problēmai, vienmēr ir arī neapmierinātības sajūta un nespēja ikdienas darbos sajust gandarījumu. Šādai sievietei ir grūti mīlēt sevi un tas tiešām rada nopietnus draudus veselīgai pašapziņai. Ir grūti noticēt saviem spēkiem, jo nemitīgi nespējam sasniegt ideālo.

Pēc bērniņa piedzimšanas: gribam būt gan ideālas darbinieces, gan perfektas mātes

Viens no lielākajiem savu spēku un pašapziņas pārbaudījumiem ir brīdis pēc bērniņa piedzimšanas. It sevišķi, ja ir piedzimis pirmais bērniņš. Kā sievietes vēlamies turpināt būt ne tikai ideālās darbinieces, kuras uz brīdi ir devušās dekrēta atvaļinājumā, bet arī ideālās sievas saviem vīriem un mammas tikko dzimušajam bērniņam.

Bet ir jāsaprot un pašai priekš sevis jāpieņem: mūsu spēki ir ierobežoti. Kļūstot par māmiņu, tev klāt pievienojušies pienākumi un kādiem citiem pienākumiem, kurus uzņēmies iepriekš, nu jāiemācās pateikt NĒ. Jāpieņem, ka nav iespējams būt labai visās jomās. Tieši tas ir ļoti raksturīgs perfekcionistēm – viņas jūt sevī lielu trauksmi un sadegšanas sindromu, jo grib būt nevainojamas visur. Bet tas fiziski nav iespējams!

Labākā palīdzība šādām sievietēm (it sevišķi, drīz pēc bērniņa piedzimšanas) ir saprotoša saruna, kurā mīļotais vīrietis pasaka – tev nav jābūt ideālai. Es tevi mīlēšu arī tad, ja tu kādā jomā neizdarīsi savu darbiņu ļoti labi.

Mums visām ir jāiemācās izvērtēt savas gaidas un spēkus! Lai īstenotu cerības, nav iespējams sevi fiziski pilnībā iztukšot. Vienā brīdī tev vienkārši jāpasaka kādam nē!

Un notiks pārsteidzošākais – tava NĒ dēļ pasaule neapstāsies, neviens uz tevi neapvainosies. Visticamāk nebūs tāda reakcija, kā savā prātā esi iztēlojusies.

Ja pārpsīlētais perfekcionisms pārlieku ļoti nomāc un traucē dzīvot, ir jāmeklē speciālista palīdzība. Bet, ja ir sajūta, ka arī pati vari kaut ko lietas labā darīt, vari izmēģināt ārstēšanas triku, kuru izmanto, lai atbrīvotos no alkohola atkarības.

Maini priekšstatus par sevi

Vispirms atzīsti, ka esi pārlieku orientēta uz perfekto un ideālo (redz, alkoholiķi arī, vispirms sevi par tādiem atzīst un tikai tad uzsāk ārstēšanos!), bet nākamais solis: apzinies, ka ne viss ir tavos spēkos, kaut kas arī ir atkarīgs no Dieva.

Lai arī cik ļoti gribētos visus notikumus ap sevi kontrolēt, tas nav iespējams! Palaid šo vēlmi debesīs un tici, ka viss tāpat atrisināsies. Jā, būs nepatīkami un skumji, bet nav iespējams visu kontrolēt.

Kad šo iemācīsies, spēsi daudz vieglāk novērtēt to, kas tev izdevies un priecāsies par sasniegto!