Anna Lieckalniņa atklāj, kas viņu padara tik sievišķīgu: "Skaista ir laimīga sieviete"

Vieglāk pateikt, kad sievišķība pazūd – ja ir daudz darba un pienākumu, un ikdienas ritmā neizdodas apstāties. Intensīva darba periodā uzburt sievišķību nepalīdzēs ne kleita, ne uzkrāsotas lūpas, jo tikai tad, kad nav steigas un ir iespēja veltīt laiku sev, sieviete var pa īstam izbaudīt, ko nozīmē būt sievišķīgai. Sevi mīlēt un palutināt, relaksēties.

Par neatņemamu rutīnas sastāvdaļu, ko ieplānoju arī steidzīgajā ikdienas ritmā, kļuvis regulārs manikīra un friziera apmeklējums

Rokas ir vienīgais, ko redzam, neielūkojoties spogulī, tāpēc nagiem vienmēr jābūt sakoptiem. Man tas ir svarīgi. Nagu lakas toni izvēlos, sekojot sajūtām, – sākot no maigām, beidzot ar izteikti košām krāsām. Pārsvarā man uz nagiem ir svētki ar akmentiņiem vai spīdumiem.

Ar gadiem savu garderobi esmu izveidojusi tā, lai tā mani raksturotu. Vienalga, kādu apģērbu izvēlos, – tas ir par mani. Agrāk visbiežāk valkāju džinsus, tagad – kleitas un svārkus. Pēdējā laika jaunatklājums, kas nesen ienācis manā garderobē, ir kedas. Ilgi nevarēju atrast tādas, kurās justos labi, bet nu esmu tikusi pie savējām, tās ir sudraba krāsā.

Ja sieviete ir laimīga, nav būtiski – ar vai bez kosmētikas, viņa tik un tā staro un ir pievilcīga

Mans kosmētikas minimums ir sejas krēms, acu ēnas un skropstu tuša. Šajā ziņā esmu diezgan pavirša. Pat tad, kad beidzas kāds no iecienītākajiem skaistumkopšanas produktiem, ir slinkums iet uz veikalu un gādāt jaunus. Tam nepieciešams atbilstošs noskaņojums. Manuprāt, par kosmētiku daudz svarīgākas ir nesteidzīgas dienas, kad ir laiks palutināt sejas ādu un matus, uzklājot maskas, un, baudot kafiju, palasīt labu grāmatu.

Uzvelku visu ko – gredzenus, rokassprādzes, auskarus. Zinu, ka tas izskatās crazy, bet izgreznojusies jūtos labāk, un, ja es jūtos labi, tas izskatās okei. Vēl viena metode – sarkanas lūpas. Saka, ka sarkanā lūpu krāsa ir visvairāk pirktā prece, ko sievietes iegādājas, lai pārvarētu skumjas. Jāatzīst, arī es tā esmu darījusi. Protams, reizēm ir tik skumji, ka uzmundrinājums nepalīdz. Gribas skumt vai pat izraudāties. Es nekaunos no emocijām, jo sievietei tās piestāv. Valdīt asaras un tēlot stiprinieci it visā nav vērts. Arī bērni, redzot, kā pieaugušais raud, saprot, ka esi dzīvs un jūti līdzi notikumiem. Cilvēcība cilvēku dara skaistu.

Rūpējoties par savu ķermeni, apmeklēju individuālas nodarbības trenažieru zālē

Pie viena trenera trenējos jau desmit gadu. Zinātāji teic, ka divdesmit gados pietiek ar diviem treniņiem nedēļā, trīsdesmit – ar trīs, bet četrdesmit jau nepieciešami četri. Sekojot šim principam, mans ideālais treniņu skaits nedēļā būtu trīs. To cenšos ievērot, bet vislabāk izdodas rudenī. Vasarā uz treniņiem sanāk aiziet retāk, jo gribas pabaudīt vasaru. Iespējams, to nedaudz kompensēju, spēlējot pludmales volejbolu. Tas ilgu laiku bija mans sapnis, ko beidzot īstenoju, un treniņi sagādā patiesu prieku. Tas ir arī stāsts par draudzēšanos un kopā būšanu, jo pludmales volejbols jāspēlē kopā ar partneri. Man tas ir jaunums – iemācīties saspēlēties laukumā, jo trenažieru zālē esmu viena.

Tiesa, atzīšos, pavisam nesen piedzīvoju periodu, kad biju morāli nogurusi ēst pareizi un atļāvos ēst visu, ko kārojās. Pēc ieilgušā vaļības perioda, protams, attiecīgs rezultāts – nu atkal jāsāk sekot līdzi ēdienkartei, un tāpēc, piemēram, sāļā siera vietā izvēlos apēst apelsīnu vai ābolu. Un, lai gan no rītiem ēst īpaši negribas, pēdējā laikā esmu piespiedusi sevi brokastot. Izvēlos augļus vai auzu pārslu putru, pusdienās un vakariņās – vairāk salātu, mazāk treknu ēdienu.

Vērojot, kā skrien laiks un izaugusi meita (Annijai ir 14 gadu – Red.) saprotu, ka arī man gadi nestāv uz vietas, bet šai krīzei esmu tikusi pāri. Vai esmu bijusi labs piemērs, kādai jābūt sievietei, kā jāizskatās un jāģērbjas? Domāju, pozitīvs rādītājs ir tas, ka meita akceptē un grib aizņemties manas drēbes. Tātad ar gaumi viss kārtībā.

Nesen abas ar motorolleru aizbraucām uz tirgu pēc arbūza. Bija lietains un auksts, bet piedzīvojums – brīnišķīgs. Brauciens ar motociklu vai motorolleru ir viens no veidiem, kā ikdienu pārvērst krāšņā notikumā.