Valdis Valters: "Bērnus labāk ir audzināt vecākiem cilvēkiem"

Jūsu parādīšanās žurnālistikā raidījumos „Overtime” daudziem bija pārsteigums.

Atpazīstamības ziņā mana karjera tā īsti sākās 1977. gadā, kad sāku spēlēt VEF. Nemaz negribu skaitīt, cik gadu žurnālisti mani bombardē ar intervijām... Kad biju jaunāks, vienmēr pie tām kamerām bija jālien, un vienmēr biju apjucis.

Nekad nebiju domājis, ka pats pievērsīšos žurnālistikai. Bet pazīstami astrologi bija izpētījuši, ka esmu dzimis žurnālists, ka man būtu par to jāstrādā! Katrā ziņā raidījums man dod apmierinājumu par to, ko daru. Tas, ko darīju iepriekš, strādājot VEF klubā, bija pavisam citādi – visu laiku nervi saspīlēti, pastāvīgi jādomā ne tikai par sevi, bet arī par visiem. No psiholoģiskā viedokļa jūtos visbrīvākais, kāds jebkad esmu bijis.

Grāmatu es taisīju populārzinātnisku, nevis zvejnieku stāstus. Bez dzeltenas nokrāsas. Gribēju apstāstīt, kā un ko darīt, kad piedzimst bērns un viņu grib laist sportā. No piedzimšanas līdz lielajam sportam. Tā ir pieredze, ko esmu pa šiem gadiem sakrājis.

Man bija divi mazi bērni, kurus es gribēju trenēt pēc ideālā modeļa. Ja nebūtu to darījis, diez vai viņi vispār spēlētu basketbolu. Labākais, ko var iegūt ar basketbolu un sportu vispār, – uztrenēt gan fiziskās, gan garīgās īpašības. Un, kad ir balanss starp fizisko un garīgo, cilvēks attīstās pareizajā virzienā. Patlaban nevienu neinteresē, kā uztrenēt bērnu, kā izaudzināt sportistu, visiem uzreiz vajag rezultātus. Kā to darīt pareizi – to man neviens nekad nav prasījis. Tajā procesā ir tik daudz nianšu un detaļu, ka vienā dienā neizstāstīsi. Grāmatā apkopota ne tikai mana, bet arī daudzu citu sportistu pieredze – cilvēku, kam es uzticos.

Ja es nebūtu aizgājis no VEF, es grāmatu nebūtu uzrakstījis. Ja cilvēks ir brīvāks, viņam ir cits redzējums. Kad esi iekšā sportā, tā ir viena pozīcija, bet, kad izej, – pavisam cita.

Aiziet no sporta pēc tik daudziem gadiem nav grūti?

Es redzu basketbolistus, kas ilgi spēlē. Kad viņi kļūst vecāki, viņi spēlē daudzreiz sliktāk. Vienā brīdī es sapratu – vai nu esmu Eiropā viens no top spēlētājiem, vai man jābeidz. Nevarēju spēlēt vienkārši kaut kur, kaut kā, par kaut kādu naudu. Turklāt toreiz bērni tik un tā būtu kaut kur jāved trenēties – labāk izveidoju savu skolu un ielieku tajā savas idejas. Bija jādomā par mājas celšanu. Un augstskolu vajadzēja pabeigt – to biju diezgan ielaidis. Saņēmos un izdarīju. Nu, kas ir cilvēks bez diploma!

Interesanti, ka domāju – saņemšu diplomu un pie celtniecības nekad neatgriezīšos, bet tagad jau divus trīs gadus šajā jomā darbojos. Ir neliels bizness.

Bizness man ir trešajā, ceturtajā, pat piektajā vietā – tas dod zināmu nodrošinājumu, un viss. Bet sirdij jau svarīgi, lai tev ir apmierinājums no tā, ko dari. Paliekot par „pliku biznesmeni”, jau aizej azartā – tev vajag simtu, tūkstoti, tad miljonu. Bet tas nozīmē, ka tev biznesam jāvelta viss laiks, tāpat kā basketbolā. Nepaliek laika ne ģimenei, ne bērniem, nekam. Tu pelni naudu pelnīšanas pēc. Ir cilvēki, kam tas patīk. Es esmu vairāk idejas cilvēks. Ja es redzu ideju, es darbojos, bet ja ne... Tad ne. Pašlaik esmu situācijā, ka tas, ko es daru, man ļoti patīk.

No cilvēciskā viedokļa noteikti tagad. Līdz šim visu laiku esmu bijis aizņemts. Visu laiku kaut kur bija jābrauc. Bērnus, kad bija mazi, neredzēju vispār. Tagad bērnu redzu no rīta līdz vakaram, un tā ir pavisam cita sajūta. Tu viņam vari iedot visu, ko vari.

Labi, auga arī mazbērni, un viņus es redzēju bieži – īpaši, kad bija mazāki. Bet redzēt savu bērnu ikdienā – tas ir pavisam kas cits. Man pat radusies teorija, ka vecākiem cilvēkiem labāk audzināt bērnus nekā jauniem. Viņi uz bērnu skatās citādāk. Jaunam nav laika, atdod to bērnu omītēm, pašam vēl gribas visur skriet... Bērns izaug, viņš pats izaug, bet lielais tam bērnam neko nav iedevis. Kad vecāki ir gados vecāki, viņi ar bērnu apietas citādi.

Nav jau ko mācīties, man bija puikas, tagad ir meitene. Tas ir mazliet atšķirīgi. Man ar pretējo polu ir vieglāk sadzīvot nekā ar vīriešiem. Bērnībā dzīvoju ar mammu, vecomammu un vecvecmammu, tagad arī – sieva, sievas mamma, mazā. Sievietes apkārt visu laiku.

Mazā bērna piedzimšana – tas vispār ir no pavisam citas sfēras. Dzīvot ar sievieti ir viens, bet, ja piedzimst bērns, tā ir pavisam cita dzīve. Tas ir labs dzinulis visam. Disciplīnai, sev. Tu vari bērnam pievērst lielāku uzmanību, sākt viņu pētīt. Meitai paveicies – varēšu viņai nodot savu pieredzi.

Kaut ko viņa, protams, spēlēs, iespējams, tenisu. Bet cik lielā līmenī un kā – es viņu nespiedīšu tā kā kādreiz savus dēlus. Sieviete tomēr ir sieviete, viņu nevajag spiest. Taču es domāju, ka viņai būs ļoti labi rezultāti. Galvenais iemesls, lai viņa sportotu – ja būs labi rezultāti, viņa dabūs labu izglītību Amerikā. Sportistiem tur izglītība ir par brīvu. Ja tu nesporto, 20–30 tūkstoši gadā bērna studijām ne katram atrodas.

Kā jūsu mazmeitai tagad veicas ar tenisu? Agrāk prese rakstīja, ka vedat viņu uz treniņiem.

Tur vairāk mana bijusī sieva ņemas. Diemžēl pašā sākumā nebija īsti profesionāla piegājiena – trīs gadu vecumā sākot trenēties, viņa daudz ko pazaudēja. Rezultāts varēja būt labāks. Taču es uzskatu – jo mazāks bērns, jo mazāk jāuztraucas par rezultātu. Tenisā ir meitenes, kas spēlē izcili desmit gadu vecumā, bet, kad sākas pubertāte, viņas pazūd. Bet Luīze jau vēl ir bērniņš, 12 gadu – viņai viss vēl priekšā. Viņa būs no tām, kas tā īsti spēlēs sešpadsmit astoņpadsmit gados, viņas labākie rezultāti būs vēlāk. Viņas tēvam ir tāda pati koncepcija kā man – viņa spēlē tenisu, lai dabūtu Amerikā labu izglītību.

Jūsu dēliem, kad trenējāt VEF, nebija spiediena būt labākajiem?

Visiem, kas trenējās, bija jābūt labākajiem, arī maniem dēliem. Tādā ziņā man visi bija vienādi – kurš bija labāks, tas aizgāja tālāk. Viņiem abiem bija talants, bija, trenējās, kaut ko arī sasniedza... Bet bez darba tagad neviens neko nevar izdarīt.

Bet dēli savus bērnus arī liek sportā.

Ko viņiem citu darīt... Mans mazais vārda un uzvārda brālis Valdis Valters jaunākais pagaidām iet pēc manas formulas. Es sāku spēlēt futbolu piecos gados – viņš sāka no trīsarpus gadu vecuma. Tā ka viņš jau pusotru gadu man ir ielicis. Kristaps ir apsolījis, ka pats viņu trenēs.

Sanda meita Luīze vairāk dzīvojusi pie manis Baltezerā. Auklējos ar viņu, ņēmos, vadāju uz nodarbībām, viņa arī piektdienās, sestdienās bieži ir pie manis.

Bet Kristapa bērni Valdiņš un Keitija dzīvo pie Signes (Signe Valtere – Kristapa Valtera bijusī sieva – Red.), tur ir zināma kārtība, no tā ritma izsisties grūti. Vasarā šad tad atbrauc. Viņi jau savu tēvu bieži neredz, kur nu vēl vecotēvu. Bet es domāju, ka palīdzēšu, ko varēšu. Valdiņš augs un spēlēs. Keitija trenējās daiļslidošanā, tomēr aizgāja pa dziedāšanas līniju – viņai ir labi panākumi, bet to savienot ar sportu ir ļoti grūti.

Vakaros spēlējam spēli, kurā viņa met bumbu grozā.

Tad tomēr!

Nu, tas ir tāds mazs groziņš... Viņa arī vārtos sit bumbu ar kāju, tenisa raketi var pasist. Jautājums ir par koordināciju. Ja tu ieliec koordināciju līdz piecu gadu vecumam, tas ir tāpat kā reiz trīs vai pieci vēlāk. Tas, ko bērnam iemāci trīs četru gadu vecumā, desmit gados jāmācās piecas līdz desmit reizes ilgāk. Jo vairāk ieliksi, jo vairāk nāks ārā. Bērniem ir ļoti liela spēja uztrenēt koordināciju – ja to dara laikus. Tagad bērnā jāieliek viss iespējamais.

Mums nav domstarpību. Meita ir ļoti azartiska – kur aizies, tur būs panākumi. Viņa nepazudīs. Tur viss ir skaidrs: sports plus maksimāli viss pārējais, ko varam iedot. Piemēram, mana sieva ir mākliniece, beigusi Mākslas akadēmiju.

Tad jau vēl nevar zināt, vai meita būs sportiste vai māksliniece.

Es neteiktu, ka esmu tipisks sportists. Tipisks sportists ir bez izglītības, tāds, kas bez sporta un trenēšanas neko citu nevar. Tāpēc es, atklāti sakot, nožēloju, ka basketbolam esmu veltījis par daudz laika. Varēju izdarīt daudz ko citu. Bet, ja vēl lielu strēķi nodzīvošu, tad daudz ko vēl paspēšu. Cenšos dzīvot laikam līdzi un darīt to, kas tajā brīdī ir interesants. Es jau nezinu, ko vēl jaunu darīšu pēc desmit gadiem, varbūt lasīšu sprediķus baznīcā!

Tos nosaukumus jau žurnālisti iedod. Bet tās iesaukas ir jāizmanto – tas ir kā brends, kuru var pārdot.

Mājās arī esat ģenerālis?

Pēc horoskopa esmu Lauva, un Lauvas vienmēr grib būt noteicēji un valdnieki pār visiem. Sanācis tā, ka visur, kur esmu bijis, esmu bijis noteicējs. Tiklīdz jūtu, ka ilgāk noteikt nevaru, meklēju citu alu, kur atkal būšu galvenais.

Nekad. Tur jau tā lieta. Visu laiku tu esi par kādu atbildīgs. Un, kad tu kādam nevari iedot, ko esi solījis, – tie ir sliktākie dzīves brīži. Tāpēc esmu nonācis pie secinājuma – kāpēc gan tev kaut kas jāsola un jādara citiem, ja vari solīt pats sev un atbildēt uz saviem jautājumiem.

Esmu strādājis struktūrās, kur man pakļauti ļoti daudzi cilvēki. Esmu apmierināts, ka basketbolu pēc Padomju Savienības sabrukšanas noliku uz stabiliem pamatiem. Un viss, ko es savā laikā ieliku, tas viss tagad strādā. Par to man ir apmierinājums. Bet tagad tur ir jauni varoņi un ienaidnieki, es esmu no turienes ārā. Daudziem es esmu apnicis, ir, kam patīku, ir, kam krītu uz nerviem...

Vīrieši negrib iedziļināties, viņi uztver sievieti kā objektu – kā dzemdētāju, vēl kaut ko... Tomēr ir jāsaprot, ko viņa savā galvā domā. Kad man bija divdesmit trīsdesmit gadu, skaidrs, ka es par to nedomāju – man nebija laika. Bet, kad cilvēks kļūst vecāks, viņš sāk analizēt. Tagad man ar sievietēm ir divreiz vieglāk saprasties nekā ar vīriešiem.

Mans princips – kontaktējies ar tiem cilvēkiem, ar kuriem tev ir labi. Ar cilvēkiem, kas tev rada stresu, labāk netiecies nemaz. Kaut gadiem. Es visiem ieteiktu – ja ar kādu ir konflikts tā dziļi, saknē, labāk vispār nerunāt. Nav jēgas, tā vienkārši būs enerģijas tērēšana. Ļoti daudzi iet uz konfliktiem, lai dabūtu enerģiju. Viņš izdabū no tevis enerģiju un pēc tam aiziet smaidošs. Ļoti svarīgi izvēlēties cilvēkus, ar ko tu runā un ar ko tu dzīvo.

Par mani jau tāpat runā. Bet man ir vienkārši – pirmā sieva un otrā sieva. Ar vienu nodzīvoju 24 gadus, ar otru – jau divpadsmit. Es uzskatu, ka cilvēkam jādzīvo ar cilvēku. Viņš nevar dzīvot viens, jo tas rada novirzes vienā, otrā vai citā veidā. Ja tu dzīvo ar kādu, tev ir jāpieskaņojas, līdz ar to pats audz. Es ieteiktu visiem atrast cilvēku, ar kuru vari dalīties. Ļoti daudzi dzīvo vieni tikai tāpēc, ka nav to cilvēku atraduši, es tā domāju.

Ir kāds pētījums: ja esi izšķīries, bet neesi ticis ar bijušajām attiecībām galā, nākamais partneris pēc rakstura nāk tāds pats. Citā veidolā, ar citu uzvārdu, bet pēc psiholoģiskā tipa – pilnīgi tāds pats. Tikai tad, kad ar iepriekšējo partneri civilizēti nokārto attiecības, visu izrunā, dzīve var piemest jau labāku cilvēku.

Ļoti labas. Es cenšos sakārtot attiecības, kas ir ap mani. Lielākais šķiršanās iemesls Latvijā, pirmkārt, ir nepareizās, nenokārtotās attiecības. Otrkārt, ja tev kāds cilvēks patīk, tev uzreiz jāzina, kādas attiecības tev ar viņu būs – ilglaicīgas vai īslaicīgas. Labāk to zināt uzreiz. Bet daudzi metas attiecībās, un pēc tam – bērni, šķiršanās... Jaunieši vispār nedomā par attiecībām. Viņi ierauga kaut ko skaistu – acis vai kādas citas sieviešu labās lietas – un ne par ko vairs nedomā. Un, kad pamostas, ir jau par vēlu. Tas pats notiek ar sievietēm.

Latvijā 75% pāru šķiras – tas taču ir drausmīgs skaitlis! Ja tēvs un māte neatrisina problēmas, tās pašas problēmas manto bērni. Un arī tie vecāki – ko viņi var prasīt no bērniem, ja viņu pašu attiecības ir bijušas katastrofālas? Visas tās kļūdas arī es, kad biju jauns, pieļāvu. Un diemžēl arī maniem dēliem nav sanācis.

Kā nu neesmu – daļēji esmu. Viņi ir tādi maksimālisti. Viņi nemāk izvēlēties. Pēc tam pamostas, bet vilciens ir aizgājis... Vispār negribu to komentēt. Es uzskatu: ja tu pats to izvēlējies, tev pašam arī tas viss jācieš. Lai viņi izcieš un tad lai domā, tad varbūt arī izdomās... Kļūs vecāki, dzīve sakārtosies.

Visu laiku! Bet tās jau nedod rezultātu. Jo tad, kad viņi pieņem lēmumus, viņi man atļauju neprasa. Viņiem ir sava domāšana un ir iekrituši tā, ka... Vecos laikos tikai tēvs deva atļauju. Viņu gadījumā es atļaujas ļoti maz dotu... Vispār nedotu. Visu laiku nepareizās izvēles. Kaut gan lielākā daļa, ko par viņiem raksta dzeltenā prese, ir pilnīgi garām. Viss ir pilnīgi citādi.

Ne es bijušo sievu, ne sieva mani nekad neesam aprunājuši. Nekad, nekur. Ja tu sāc runāt par savu otro pusi sliktu, tas nozīmē, ka pats esi slikts. Skaidrs, ka gribas no tā visa atkratīties, vainot viņu, bet – tev jau arī sevi jāvaino.

Jūs teicāt, ka tagad ar jaunāko bērnu ir pavisam citādi. Vai tā ir arī ar otro laulību?

Otrā sieva – pilnīgs pretstats pirmajai sievai. Kaut gan iekšā viņas abas ir vienādas. Baigi interesanti. Mums ir ideāla saderība. Ar pirmo sievu mums nebija nekādas saderības, bet mums abiem bija viens mērķis – izaudzināt bērnus un viņus nepamest, nekādu publisku kašķu nav bijis. Bet ar otro sievu mēs saprotamies no pusvārda, nekas nav jārunā. Un tas ir tas labākais.

Starp citu, mana pirmā sieva tiekas ar otro. Kaut arī gadu starpība abām ir ļoti liela, viņām ir savas runas un lietas. Manā grāmatā būs gan manas pirmās, gan otrās sievas izteikumi par mani – tur varēs izlasīt, ko viņas par mani domā.

Kaut kur lasīju, ka vidējais kopdzīves ilgums ar vienu partneri ir septiņi gadi. Tā kā tie, kas dzīvo kopā ilgāk nekā septiņus gadus ar vienu partneri, tas vairs nav normāli... (Valdis nosmej savu ironisko smiekliņu, un saruna ir jābeidz – Ģenerālim jādodas mājās, jo meita jāliek gulēt diendusu.)