Santa Meikulāne: "Pēc gadiem 40 mani vairs vispār neuztrauc novecošana"

Par apaļu, par īsu!

Atceros, kā bērns es sev patiku. Laikos, kad nekā nebija, mammai bija grāmata, kurā bija visi padomi, sākot no gurķu maskām sejai un beidzot ar sīpolu sulu matiem. To visu, noskatoties no mammas, uz sevi izmēģināju un zinu, ka tas patiešām ļoti labi arī strādā.

Apģērba ziņā gan bērnībā biju izvēlīga. Mamma šuva un pucēja mani. Bet bija arī traumas. Mums ar brāli radinieki no Kazahstānas atveda vējjaciņas – viņam tika zaļā, man brūnā. Tai klāt man tika diezgan daudz brūnas krāsas drēbju, un pēc tam ilgi bija nepatika pret šo krāsu.

Vēlāk sāku pati sev šūt. Un jāpiebilst, ka darīju to absolūti perfekti. Mums bija skolotāja, kas nāca no lietišķo modelētājiem. Sākumā tajā pulciņā bijām daudz, vēlāk palikām tikai es ar draudzeni. Mums iemācīja veidot piegrieztnes pēc lietišķo pratiskās modelēšanas teorijas, ar visām formulām. Piegājam tam ļoti nopietni. Tur iemācījos modelēt, vēlāk šuvu drēbes sev un arī draudzenēm, par ko tiku labi ieredzēta starp meitenēm. Pateicoties šai nodarbei, man vienmēr bija kabatas nauda. Skolas laikā gāju ēst nevis uz skolas ēdnīcu, bet uz viesnīcas restorānu. Un šuvu patiešām perfekti! Atceros, reiz svārku rāvējslēdzēju ārdīju reizes 15, kamēr iešuvu nevainojami.

Patika pret šūšanu turpinājās ar to, ka nolēmu stāties lietišķajos uz modelētājiem. Mācoties astotajā klasē, cēlos pulksten četros no rīta, lai brauktu uz lietišķo sagatavošanas kursiem Rīgā. Pēc tam pastaigāju pa izstādēm un vakarā braucu mājās. Lietišķajos togad netiku, paliku pirmā aiz strīpas. Iestājos vēlāk, jau pēc vidusskolas, un šoreiz Stikla dizaina nodaļā. Ar laiku arī beidzu šūt. Bet pāris reižu esmu gājusi pie šuvējām ar ļoti skaidru vīziju, ko gribu, un vienmēr to arī dabūjusi.

Vēlāk, līdz gadiem 25, es gan sev vairs nepatiku… Biju neapmierināta ar visu – par apaļu, par īsu! Bet tas laikam tāds normāls attīstības posms, kas ar laiku mainās. Lielu lomu apmierinātībā ar sevi nospēlēja vide – lietišķie un pāc tam Mākslas akadēmija. Atceros, lietišķajos mums bija divas mazliet par mani vecākas meitenes, kas staigāja tādā Šainedas O’Konoras stilā. Noskūtām galvām, puķainos svārkos un masīvos zābakos. Lūk, tā bija vide, kur es sajutos patiešām labi – pie savējiem! Beidzot biju pilnīgi laimīga! Man tolaik bija karē griezums ar garākām šķipsnām, kas lokojās priekšpusē. Mugurā viss pašas šūts: pusmētelis ar koka pogām no senas vecāsmammas vadmalas, īsi samta šortiņi un garas jakas pāri.

Iekāpt puisītī

Vasarās staigāju tikai kleitās. Bet rudenī, kā pati smejos, “iekāpju atpakaļ puisītī” un atgriežos pie džinsiem un citām biksēm.

Noteikti neesmu iepirkšanās fane. Daru to tad, kad tas jādara. Un vislabāk man to patīk darīt Berlīnē – tur ir pāris ieliņu, kuras izstaigājot vienmēr atradīšu kaut ko sev. Tas ir pat pārsteidzoši, bet tur tiešām nopērku to, ko savā galvā esmu iedomājusies. Pagājušogad biju ieņēmusi galvā, ka gribu gaišu, ļoti siltu mēteli ar kapuci. Un tieši tāds mani tur skatlogā sagaidīja!

Reti kaut ko nopērku tāpat vien. Ļoti labi saprotu, ka man visa jau pietiek. Bet, ja reiz būšu aizbraukusi uz autletu, kārtīgi sapirkšos. Tādā veidā pie manis, piemēram, nonākusi viena brīnišķīga Brioni kleita. Brioni, lai arī zīmols vīriešiem, vienu gadu bija radījis apģērba kolekciju sievietēm. Tā kleita ir brīnišķīga! Tur nu reiz var redzēt, ko nozīmē kvalitāte. Kleita ir pieguloša, bet mierīgi varu to uzvilkt gan tad, kad ir daži kilogrami vairāk, gan tad, kad pāris mazāk. Kaut kas apbrīnojams!

Man patīk kvalitāte. Tāpēc plānoju kaut ko iegādāties no Ivetas Vecmanes, viņas darbiem kvalitāti var redzēt jau pa gabalu. Latviešu dizaineriem tā vispār ir asinīs. Mīļāko zīmolu gan nav. Man ir lietas no latviešu dizaineriem: Keitas, Baibas Ripas, Indras Salcēvičas, Ketas Gūtmanes. Ja nu tomēr jānosauc kāds no zīmoliem, tad Armani, kas uz manis sēž ideāli, un Maje. Atklāju šo zīmolu Amerikā, Kalifornijā, vēlāk tas parādījās arī Rīgā. Man patīk, ka šis zīmols ir superdažāds. Bet vispār man patīk atklāt arvien jaunus zīmolus – tā manā garderobē ir gan turku, gan grieķu, gan nīderlandiešu un vācu dizaineru lietas. Protams, jau atkal neatceros viņu vārdus.

Pat savām mīļākajām smaržām nosaukumu atceros tikai tāpēc, ka tam apakšā ir stāsts. Ramons Monegals ir man ļoti mīļš parfimērs. Tagad viņa smaržas būs arī Rīgā, Neroli. Bet sākumā man par viņu pastāstīja draudzene, un Barselonā atradu viņa ražotnes veikaliņu. No Ramona Monegala man patīk divi aromāti: pirmo sauc Lucky day, bet otrs ir Florescencia. Šajās smaržās man patīk viss, sākot ar flakona dizainu, aromātu un beidzot ar stāstu par karaļnamu. Jo viņš ir arī spāņu karaļnama oficiālais parfimērs. Mīlu arī Armani Prive puķaino aromātu Pivoine Suzhou, to es lietoju ikdienā.

Man sevī patīk viss!

Mana bērnības dīva ir Maijas Tabakas gleznotā Regīna Razuma. Tētim bija uzdāvināta grāmata par Maiju Tabaku, tur bija gleznu tuvplāni, un tajos varēju ilgi skatīties faktūrās, otas triepienos, kā gleznotāja radījusi struktūras un trausli caurspīdīgos ādas toņus. Skatījos un domāju – kā vispār sieviete var būt tik dievišķi skaista? Regīna Razuma noteikti ir sievietes tēls, kas mani joprojām fascinē. Tāpat kā Marlēna Dītriha un Odrija Hepbērna. Tādi absolūtas sievišķības simboli. No mūsdienām – Tilda Svintone. Sallijas Poteres filmu Orlando esmu redzējusi reizes 20 un nebeidzu apbrīnot Svintones pārtapšanu no vīrieša sievietē un otrādi; tas ir aspekts, kas mani uzrunā šajā aktrisē, – dažādība tēlos un būtībā.

Pati esmu daudz eksperimentējusi ar frizūru. Mati jaunībā ir bijuši gan rūsgani, gan violeti, gan tumši sarkani… Vienu laiku man bija frizieris, kurš apgalvoja, ka man piestāv tikai un vienīgi tumši mati. Un es atceros to dienu, kad izlēmu, ka tomēr gribu gaišus matus un vispār mani nemaz neinteresē, ko frizieris saka. Toreiz aizgāju uz salonu Maija. Iegāju un teicu: man vajag pie labākā friziera! Tā nonācu pie friziera, pie kura eju joprojām, – brīnišķīgā Germana Koniša. Viņš nokrāsoja matus gaišus un nogrieza īsāko griezumu, kāds man jebkad bijis. Par ko viņam līdz pat šodienai esmu pateicīga. Garākus griezumus patlaban veidoju pie Arta Bandoņa, man patīk viņa radošā iekšējā brīvība, un mums saskan redzējums.

Līdz pat gandrīz 38 gadu vecumam biju samērā puiciska, neskatoties uz dabas doto sievišķīgo augumu. Daudz staigāju džinsos, man bija īsi mati, un zināmā mērā es sevi konfrontēju ar to savu sievišķību. Tagad savukārt esmu ar to lielā harmonijā, man tā ļoti patīk. Te gan arī jāsaka paldies dažām brīnišķīgām stilistēm, kas ap mani darbojušās interviju vajadzībām un atklājušas man pašai manu sievišķību. Varbūt dažas nianses nebūtu pat pamanījusi. Draudzene nesen nofilmēja, kā kursēju par Venēcijas biennāli. Skatījos tos video un domāju – es sev patīku! Nu es tiešām sev patīku!

To sievišķīgo veidolu, ar kādu tagad dzīvoju, varbūt maz rādu uz āru, bet pati sevī labi sajūtu. Tomēr biežāk izvēlos profesionālo veidolu, izvēlos būt neitrāla ikdienā – būvē augstos papēžos nepalēkāsi. Un noteikti apzināti nelietoju savu sievišķību, lai kaut ko iegūtu.

Pēriens ar tautasdziesmu

Kosmētika? Krēms no rīta un krēms vakarā – tur nu nav nekādu jautājumu. Tas ir jāizdara. Taču ir arī dziļākas lietas, piemēram, joga. Ar jogu nodarbojos kopš 2005. gada Esmu bijusi arī veģetāriete, daudz pētījusi ājurvēdu un ēdusi atbilstoši tai. Ir diezgan daudz paradumu, kas jau iegājušies manā iekšējā kodā, daru to neaizdomājoties. Piemēram, ļoti maz lietoju uzturā gaļu. Patiesībā ēdu to, tikai aizbraukusi ciemos pie brālēna vai tantes uz laukiem – viņai burvīgi sanāk ribiņas, no tām neatteikšos. Zaļas lapas negraužu, bet pārsvarā uzturā ir dārzeņi, graudaugi un pākšaugi. Arī zivis.

Ik pa brīdim taisu sulu kūres. Kopā ar draugiem ievērojam gavēņus. Manuprāt, tas viss ļoti palīdz izskatam un vēl vairāk palīdz uzturēt sevi tonusā. Kops veģetārisma laikiem diezgan labi jūtu savu organismu. Parasti no rītiem man ēst vispār negribas, iedzeru tikai airanu. Ēdu dienas otrajā pusē – pusdienas vai pat tikai vakariņas. Viena vai divas ēdienreizes. Protams, ceļojumos šīs režīms mainās, tagad arī atgriezos no Grieķijas ar plus četriem kilogramiem, kas gan ātri pazūd. Paldies gēniem! Man arī tas mazais vēderiņš spogulī nemaz netraucē. Taču jogas nodarbībās tas traucē...

Vēl noteikti mana ir pirts. To dievinu un pāris reižu mēnesī noteikti esmu kārtīgā pirts rituālā. Bieži braucu uz Ziedlejām, bet apciemoju arī citas pirtis un pirtniekus. Ja kādu tas interesē, ar šo informāciju noteikti varu dalīties. Esmu bijusi Kārsavā pie vienas fantastiskas pirtnieces, ko varētu nosaukt par pirts labo raganu. Viņa per ar tautasdziesmām un dziļāku dzīvesziņas saturu. Pirtī ejot, mēs veicam arī iekšēju psiholoģisku attīrīšanās rituālu.

Saprāta robežās

Apsveru domu, ka nākotnē varētu arī ko labu uzdarīt ar savu sejas ovālu, bet tagad tas vēl var pagaidīt. Manas draudzenes nav plastikas ķirurģijas piekritējas, un arī es tāda neesmu. Vienlaikus uzskatu, ka ir pilnīgi normāli darīt visu to, kas tagad pieejams izskata uzlabošanai. Saprāta robežās. Ko es kategoriski zinu – nekad nevienam neļaušu ar jebkādām injekcijām ķerties klāt manām lūpām, jo tas, ko redzu apkārt, izskatās tiešām slikti. Tas ir redzams momentā, un šajā ziņā es tomēr esmu par dabisku izskatu. Bet, kas attiecas uz sejas ovālu, vienā brīdī ko tādu darīt vienkārši vajag. Un tad atkal var mierīgi dzīvot tālāk.

Krēmus mēdzu mainīt. Lēkāju pa zīmoliem. Ļoti patīk Armani kosmētika, dekoratīvā man ir tikai no šā zīmola. Patīk, ka Armani produktus visus var uzklāt vienkārši ar pirkstiem, nav vajadzīgas speciālas otas. Man ir japāņu Sensai kosmētikas periodi un franču Valmont posmi. Pie kosmetoloģes – Maria Galland. Tās vispār ir divas stundas miera un laimes. Reizi mēnesī. Tehnoloģiju procedūrām vēl neesmu ļāvusies, bet gan jau arī tām pienāks laiks. Ik pa brīdim pāreju uz aptiekā nopērkamiem kosmētikas produktiem. Zīmolus jau atkal neatceros – ieeju aptiekā un nopērku dārgāko.

Atklāti sakot, kopš gadiem 40 mani vairs vispār neuztrauc novecošana. Cik līdz 25 gadu vecumam biju neapmierināta ar sevi, tik tagad ar visu sevī esmu mierā. Pat pēc vakara, kad iedzerts vairāk vīna, no rīta skatos spogulī, un viss patīk! Tādā ziņā ar domāšanu man laikam ir ļoti paveicies.

Jogas labie darbi

Kādreiz smēķēju, bet nu esmu tikusi no šā netikuma vaļā. Tas nebija viegli savienojams ar jogu. Mans pie cigaretēm pieradinātais organisms patiešām protestēja, piemēram, taisot prānājāmas – specifiskos elpošanas vingrinājumus. Smēķējošs cilvēks taisa destruktīvas prānājāmas, zinu pēc sevis. Un vēl kas, ko pārbaudīju pati uz sevi, – pēc dažiem jogas gadiem pazuda saaukstēšanās slimības. Ar elpošanas slimībām neslimoju vairāk nekā desmit gadu. Uzskatu, ka tas noteikti ir jogas nopelns. Tāpat arī kovidu izslimoju, to pat nesajūtot; tas atklājās tikai antivielās.

Pateicoties jogai, nesūdzos arī par muguru un tiešām jūtu, ka viss ķermenis ir labā tonusā. Ja gadās pāris nedēļu neaiziet uz jogas nodarbībām, ķermenis burtiski sauc pēc kustībām. Pārsvarā eju uz Šivas centru, bet esmu gājusi arī uz citām jogas studijām. Sāku jogot pie Ata Zariņa, kurš gan vairs nepasniedz, bet kuru joprojām uzskatu par lieliskāko jogas skolotāju. Esmu atradusi brīnišķīgu jogas skolotāju Ludmilu un arī skolotāju Jorge Nihal, ko nejauši sastapu West Side YMCA sporta klubā Ņujorkā, un kovida laikā attālināti vingroju pie viņa. Tagad taču visa pasaule ir vaļā!

Siltuma cilvēks

Mums ir tādi draudzeņu retrīti. Īrējam skaistas mājas dažādās Latvijas vietās un kopīgi dzīvojamies. Tur varam nekrāsoties un pat matus neizmazgāt, tajā vienkāršībā un sievišķajā kopībā ir kaut kāds liels spēks. Tur mēs ejam pirtī, daudz runājamies, kopā gatavojam ēdienu, jogojam, malkojam vīnu, tēju, spēlējam spēles un smejamies. Man patīk būt cilvēkos, es viņus mīlu. Bet man, piemēram, nevajag kompāniju, ja sagribēšu pastaigāt gar jūru vai aiziet uz kino. Mierīgi darīšu viena. Man ļoti patīk staigāt vienai pa mežu. Tagad tikai tie lāči parādījušies… Tiešām nezinu, ko darītu, ja satiktu mežā lāci!

Manas draudzenes iet aukstos ūdeņos, bet es esmu siltuma cilvēks. Varu pēc pirts ielēkt aukstā dīķī vai vārtīties sniegā, bet no brīva prāta ziemā līst ezerā... nē, tik ļoti es sev pāri nedarīšu. Kaifa sajūtas man no tā nebūs. Bija reiz tāds kuriozs atgadījums. Mēs noīrējām brīnišķīgā vietā pie Gaiziņa skaistas mājas zem simtgadīgiem ozoliem. Pa nakti uzsniga sniegs, un saimnieks mums izkurināja pirti. Uz jautājumu, vai var izcirst āliņģi, saimnieks piedāvāja, lai izcērtam to pašas. Secinājām, ka nu tik nesievišķīgas mēs tomēr neesam, un saimnieks dabūja trūkties par šo ne visai cēlo žestu. Tagad šo stāstu vienmēr pavada smiekli.

Ilgi esmu apmeklējusi eksistenciālās psiholoģijas treniņus grupā, varētu pat teikt, ka esmu to pietiekami nopietni mācījusies. Tas man devis jaunus draugus, ļoti labu pieredzi un viedus skolotājus. Sevi esmu izpētījusi līdz, teiksim tā, mielēm. Un nez vai varēšu pati sevi ar kaut ko negaidītu pārsteigt.

Berlīne un elektroniskā mūzika

Liela manas dzīves daļa ir ceļojumi. Tas ir kaut kas, bez kā man būtu daudz grūtāk dzīvot. Faktiski varētu teikt, ka strādāju tamdēļ, lai varētu ceļot.

Dažas vietas man ir īpaši mīļas. Berlīnē, piemēram, atgriežos atkal un atkal. Tur nav tikai lielisks šopings, tur ir kultūra, māksla un elektroniskā mūzika, kas man joprojām ļoti patīk. Esam tāds draugu loks, kas mīl aizbraukt uz Berlīni un tad iet uz klubiem izdejoties.

Otrs mans virziens ir Maldīvas. Tur braucu ar Madadeles lielisko Lauru Timoško, kas rīko brīnišķīgus jogas retrītus. Man tur patīk viss! Tas ir kā aizbraukt uz saviem mīļajiem laukiem, tikai pāri puspasaulei. Tur mēs katru rītu vingrojam, bet pa dienu gandrīz visu laiku esam ūdenī. Un kas tas ir par ūdeni! Kāda temperatūra, krāsa! Tur es burtiskā nozīmē varu pavadīt ūdenī visu dienu.

Man ir bijušas arī absolūti unikālas pieredzes. Sokotras sala, uz kuru patlaban varbūt ir sarežģītāk aizbraukt, ir Jemenas sastāvdaļa, bet pietiekami tālu okeānā. Nu, tas bija kaut kas! Kad man to piedāvāja, uzreiz pateica, ka nav daudz cilvēku, kas būtu gatavi doties uz tādu pasaules punktu. Palasīju, un, atzīšos, kļuva bail – kontinentā joprojām bija cilvēku nolaupīšanas gadījumi. Tomēr nolēmu: ja vēl arī īsu brīdi pirms braukšanas baidīšos, tad nebraukšu. Aizbraucu. Paradoksāli, bet tas bija mans drošākais ceļojums! Es noteikti esmu dabas ceļotāja, un Sokotras salā ir vienreizīga daba: tur ir ziedošie pudeļkoki, tur ir pūķakoki, gurķu koki, tuksneši, augstākās kāpas un kanjoni, un kalni. Vēl man noteikti patīk Amerikas dabas parki. Un ļoti patīk arī Ķīnas dabas parki – ar draudzeni vēl līdz kovidam paspējām tur paceļot. Lielu iespaidu uz mani atstāja Japāna, domāju, ka tur arī vēl noteikti atgriezīšos dabas un budisma tempļu rimti skaistās estētikas dēļ. Japāna ir tā retā valsts, kur man patika arī pilsētas.

Es un darbs? Patlaban noteikti vairs nedaru sev pāri ar pārstrādāšanos. Bet ir bijuši periodi, apmēram līdz gadiem 38, kad strādāju daudz par daudz. Reiz pēc kāda milzīga objekta aizbraucu ceļojumā uz Malaiziju un tur vienkārši aizmigu pie baseina plus 43 grādu karstumā. Tajā ceļojumā ceturtajā dienā vairs nevarēju pasmaidīt, jo plīsa āda uz sejas. Un pārgurums arī bija drausmīgs. Esmu braukusi uz objektu arī divos naktī. To vairs principā nedaru, tāpat kā nestrādāju sestdienās un svētdienās. Tas noteikti nav tā vērts. Un arī izskatam par labu nenāk.