Godinot leģendāro kinooperatoru Dāvi Sīmani, bez maksas skatāmas viņa filmas

Kinooperators Dāvis Sīmanis ir viens no leģendārajiem Latvijas operatormākslas meistariem, spilgts mākslinieks ar individuālu rokrakstu. 30 gadus Dāvis Sīmanis strādājis Rīgas kinostudijā, bijis operators inscenētājs gandrīz 30 spēlfilmām  un virknei dokumentālo filmu. Nacionālās kino balvas statistika rāda, ka Dāvi Sīmani var oficiāli dēvēt par 80. gadu labāko kinooperatoru Latvijā, jo viņš šajā periodā saņēmis sešas Lielā Kristapa balvas kā labākais operators.

Jubilejas kolekcijā apkopotās filmas no 30. marta var bez maksas skatīties Nacionālā Kino centra portālā filmas.lv dažādu izmēru ekrānos un ierīcēs visā Latvijas teritorijā, kur vien pieejams internets.

Rīgas kinostudijā Dāvis Sīmanis sāka strādāt jau 1961. gadā kā palīgstrādnieks, vēlāk operatora asistents, bet 1964. gadā sāka filmēt patstāvīgi kā dokumentālā kino operators un vēlāk atzinis, ka dokumentālista darbs profesijas apguvei dod daudz vairāk amatprasmes un rūdījuma, nekā to spētu jebkurš kinoinstitūts vai asistenta darbs spēlfilmās. Tāpēc kinoinstitūtā (VVKI) Dāvis Sīmanis studēja neklātienē, un tieši caur dokumentālo kino nonāca pie spēlfilmām – filma Ābols upē (1974, restaurēta 2008), kas Sīmanim tika ieskaitīta kā institūta diplomdarbs,  kopā ar režisoru Aivaru Freimani tika iecerēta un iesākta kā dokumentāla filma par Zaķusalu, bet ilgais vērojums un aktieru iesaistīšana procesā izvērtās par neparastu spēlfilmu, kas tagad jau iekļauta Latvijas kultūras kanonā.

Arī nākamais režisora Freimaņa un operatora Sīmaņa kopdarbs izvērtās par Latvijas kinovēsturei nozīmīgu filmu – Jāņa Jaunsudrabiņa Baltās grāmatas ekranizācijā Puika (1977, restaurēta 2018) operators Sīmanis juties kā pilntiesīgs filmas līdzautors, un pirmo Vissavienības mēroga balvu filma saņēma tieši par glezniecisko operatora darbu. (Tikmēr filmas uzņemšanas grupā jokoja, ka filmēšanas periods sācies un beidzies ar operatora Dāvja vārdadienas svinēšanu, jo darbam bija nepieciešams vesels gads, lai aptvertu visus gadalaikus lauku sētā.)

Spēlfilma Puika ir vispār pirmā Latvijas filma, kas saņem jaundibināto nacionālo kino balvu Lielais Kristaps, bet paša Dāvja Sīmaņa darbs ar Lielo Kristapu pirmoreiz tiek novērtēts 1983. gadā, kad viņš uzņem režisora Ērika Lāča filmu Vilkatis Toms, kur režisors izmēģināja šausmu kino paņēmienus, bet operators Sīmanis izmantoja „amerikāņu nakts” efektu, mēnesnīcas gaismu filmējot saulainā dienā ar zilu filtru. Vēl divas 80. gadu filmas, kas atnesa Dāvim Sīmanim Lielos Kristapus par operatora darbu, ir spēlfilma Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili (1987, restaurēta 2019) un dokumentālā filma Basi, Ir tāda vieta Kurzemē (1988), abas veidotas kopā ar režisoru Arvīdu Krievu, Dāvja Sīmaņa tuvāko un ilglaicīgāko domubiedru. „Arvīds Krievs operatoram dod lielu brīvību, jo viņa iztēles priekšstati nekad nav sadzīves reālisma līmenī, un man tas ir ļoti patīkami,” teicis Dāvis Sīmanis.

Divas hronoloģiski nākamās filmas šajā izlasē ir restaurētas ar Latvijas Nacionālā arhīva Valsts Kinofotofonodokumentu arhīva gādību ERAF projekta Kultūras mantojuma satura digitalizācija 2. kārtā tieši šai Dāvja Sīmaņa jubilejas kolekcijai. Režisora Jevgeņija Paškēviča filmu Cilvēka dienas (1989, restaurēta 2022) operators Dāvis Sīmanis dažādos kontekstos izcēlis kā sev pašam vissvarīgāko filmu, „visīstāko”; tā esot filma par bērnības izjūtu un dzīves uztveri, kuru arī pašam esot izdevies saglabāt diezgan ilgi. Savukārt režisora Arvīda Krieva spēlfilma Ievas paradīzes dārzs (1990, restaurēta 2022), kas brīvi interpretē Arvīda Griguļa 30. gadu dekadentisko romānu Cilvēki dārzā, rāda aizrautīgi ziedošu mikropasaulīti traģiskas pirmskara nolemtības priekšnojautās un plaši izmanto visdažādākās kinovalodas iespējas – ne velti Dāvis Sīmanis šajā filmā ir arī scenārija līdzautors.

Gadsimtu mijā Dāvis Sīmanis atkal pievērsās dokumentālajam kino, jubilejas izlasē šo periodu pārstāv režisora Askolda Saulīša dokumentālā filma Eiropas nolaupīšana (1998) par mākslinieci Aiju Zariņu un režisora Arvīda Krieva iecerētais fotomākslinieces portrets Foto: Inta Ruka (2003).

Hronoloģiski jubilejas izlasi noslēdz Arvīda Krieva karalaika mīlas drāma Dancis pa trim (2011), kuras uzņemšanas laikā operators Dāvis Sīmanis aizgāja mūžībā. 

Atsevišķs papildinājums šai Dāvja Sīmaņa operatordarbu izlasei ir režisores Ilonas Brūveres dokumentālā īsfilma Trakonams ar Dāvi (1993), kuru filmējuši toreiz jaunie operatori Uldis Jancis un Jānis Eglītis, - glezniecisks un dažādiem inscenējumiem bagātināts operatora atziņu kaleidoskops, kurā pavīd gan viņa ģimene, gan tuvākie kolēģi, gan filmu fragmenti un darba momenti.

„Vismazāk es gribētu strādāt sadzīviska pseidoreālisma garā. Man patīk neviennozīmīgs attēls, balansēšana uz dažādu realitāšu robežas. Uzskatu, ka ļoti liela nozīme kinomākslā ir rotaļai. Ja kino uztver kā smagu un nopietnu darbu — nav vērts ar to nodarboties,” – tā teicis kinooperators Dāvis Sīmanis intervijā kinozinātniecei Silvijai Līcei 1987. gadā. „Es tiecos pēc stilā šķietami nesaderīga materiāla savienošanas vienā filmā, un šīs robežas ir plašas.”