Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Helmuts Ņūtons uz diptiha "Viņas nāk" fona savā izstādē galerijā Barbican, 2002. (Foto: David Sandison/The Independent/Shutterstock/ Vida Press)

Vai nu sekss, vai fotosesija. Fotogrāfs Helmuts Ņūtons sievietes ne tikai vienkārši mīlēja, bet dievināja

Cilvēki
31. oktobrī 05:18 2020. gada 31. oktobrī 05:18
  Jeļena Vlasova | Pastaiga
31. oktobrī fotogrāfijas un modes pasaule svin simtgadi, kopš dzimis Helmuts Ņūtons – cilvēks, kurš savus šedevrus radīja, izmantojot fotokameru, gaismu un nevainojamus sieviešu ķermeņus.

Jau Ņūtona dzīves laikā viņu sauca par manipulatoru un seksistu, izvirzīja apvainojumus, ka viņš savas modeles pārvēršot par miesiskiem objektiem bez dvēseles, tā pazemodams viņu cilvēcisko un sievišķo cieņu. Ja fotogrāfs būtu nodzīvojis līdz mūsdienām, iespējams, karojošās feministes viņa dzīvi padarītu par elli – šajā politkorektuma un dzimumu vienlīdzības laikmetā viņa skatījumu uz sievieti daudzi nosauktu par toksisku. Lai arī patiesībā Helmuts Ņūtons sievietes ne tikai vienkārši mīlēja – viņš viņas dievināja.

Džerija Hola ASV žurnālam Vogue, Parīze, 1974. (Foto: Helmut Newton Estate, courtesy Helmut Newton Foundation)

Vai nu sekss, vai fotosesija

Fotogrāfs nekad neslēpa to, ka modeles viņam ir “jēlmateriāls”, kā tēlniekam māls. 1989. gada dokumentālajā filmā Helmuts Ņūtons. Ainas uz robežas (režisors Adriāns Mabēns) fiksēts brīdis, kad metrs ierodas Berlīnē, lai bildētu kārtējo erotisko fotosesiju. Rau, viņš zvana sava aģentam: “Priekš manis kaut kas ir?” – it kā sarunātos ar suteneru. Rau, tagad pusdieno restorānā ar meiteni, kuru rīt izmēģinās modeles lomā. Meitenei nav portfolio, tādēļ Ņūtons uzsāk saviesīgu sarunu. “Tavas krūtis ir mazas, jā?” viņš lietišķi jautā. “Jā,” atbild samulsusī meitene. “Taču glītas?” “It kā būtu.” “Bet kājas?” “Šķiet, arī normālas…” Tā, it kā vaislas ķēvi izvēlētos. Un es saprotu, kāpēc Ņūtonu tā neieredzēja feministes ar Sūzenu Sontāgu priekšgalā...

Šķiet savādi, ka līdz pat šim laikam nav atklātībā pieteicies neviens viņa “seksuālās uzmācības” upuris – jo Ņūtons gana daudz ir strādājis kailfoto žanrā, kurš, kā uz to skatās mietpilsoņi, jau pats par sevi ietver ārpusreglamenta attiecības starp fotogrāfu un modeli.

Un tomēr ne – nav savādi. Nekādu Ņūtona upuru vienkārši nav bijis, un arī nevarēja būt. Modelēm viņš bija nevis iekāres mocīts papiņš, bet ģēnijs savādnieks, kurš vienkārši spēlē savas īpašās spēlītes – novieto kailas meitenes dažādās neērtās pozās un fiksē tās uz fotofilmas. Darbā viņš varēja būt stingrs un pat cietsirdīgs (“Es pakļāvu nabaga meiteni elles mokām un reiz liku viņai rāpot pa studijas grīdu, ēdot vīnogas no tās. Dievs vien zina, kālab to darīju, – bildes sanāca briesmīgas!” viņš rakstīja autobiogrāfijā.) Toties pēc pēdējā kadra Helmuts pārtapa par draiskulīgu puisēnu, kuram nebija grūti arī pamuļķoties – izstāstīt anekdoti, uzlikt galvā dāmīgu cepurīti vai paieties pa studiju augstpapēžu laiviņās izlaidīgas sievietes solī. Modelēm ar viņu nebija garlaicīgi.

Monika Belluci, Montekarlo, 2001. (Foto: Helmut Newton Estate, courtesy Helmut Newton Foundation)

Viņš piekāra meitenes helikoptera trosē virs okeāna (kamēr lejā ņudžēja īpaši piebarotu haizivju bars), iebāza modeli aligatora rīklē (labi vēl, ka tas bija izbāzenis), lika skraidīt par kāpnēm uz superaugstiem papēžiem, lecot pāri vairākiem pakāpieniem... Jā, Ņūtona fotosesijas varēja būt fiziski neērtas un nepatīkamas, taču psiholoģiski meitenes neizjuta ne pazemojumus, ne kaunu. Metrs vienmēr izturējās pret viņām gādīgi un korekti. Katrai, pat tai, kuru bija izbrāķējis vēl kastinga stadijā, atrada kādu uzmundrinošu vārdu, ko pateikt. Nu kaut vai: “Tev ir super dupsītis!”

Bija sievietes, kam pozēšana Ņūtona aktiem kļuva par sava veida atbrīvošanās aktu. “Helmuts piešķīra man milzīgu iekšējo spēku. Nebijis šo fotogrāfiju, kas tagad stāv uz mana rakstāmgalda, mana karjera būtu ievirzījusies citādi,” atzīstas britu aktrise Šarlote Remplinga, kuru Ņūtons pirmo reizi fotografēja viņas karjeras rītausmā 1973. gadā. Savukārt dziedātāja Marianna Feitfula apgalvo, ka, pateicoties Ņūtona fotoseansiem, ir atbrīvojusies no klīrīgā stīvuma, ko viņai katoļu skolas mācību gados ieaudzinājušas mūķenes. 

Pie Ņūtona studijas durvīm, tāpat kā pie bēdīgi slavenā Hārvija Vainstīna kabineta, uzlecošās zvaigznītes stāvēja rindā. Bildēties pie viņa nozīmēja ne tikai papildināt savu portfolio ar satusu apliecinošu foto, bet tikpat kā garantēti ieiet mūžībā… Taču atšķirībā no Vainstīna Ņūtons nevienai neko nelika un neuzspieda. “Ar meitenēm var vai nu mīlēties, vai viņas fotografēt. Apvienot abas šīs lietas nav iespējams,” viņš mēdza teikt.

Cilvēki un manekeni III, Parīze, 1978. (Foto: Helmut Newton Estate, courtesy Helmut Newton Foundation)

Tiesa gan, vienu reizi viņa mūžā šāda lietu apvienošana tomēr notika – pašā sākumā, ar Džūnu. Viņi iepazinās Austrālijā 1947. gadā, kad teātra aktrise iesācēja Džūna Brauna ieradās pie jaunā fotogrāfa piestrādāt par modeli (jāpiebilst, ka viņš Džūnai tā arī nesamaksāja – jo vienkārši nebija naudas). Un nākamos 57 gadus Džūna viņam bija viss – sieva, partnere, mūza, palīdze, radošā direktore, arhivāre, aukle… Ar laiku arī viņa kļuva par gana labu fotogrāfi (Džūnas radošais pseidonīms bija Alise Springsa), tāpēc sava vīra darba specifiku lieliski izprata. Viņa pat iemācījās kopēt viņa stilu – uz pasūtījuma fotosesijām, uz kurām pats nepaspēja vai vienkārši nevēlējās doties, Helmuts sūtīja sievu. Un tomēr viņas rokraksts ir atšķirīgs: tam piemīt mazāk ņūtoniskās teatralitātes un aukstās atsvešinātības, vairāk dabiskuma un siltuma.

Bet par greizsirdību… Viena no slavenākajām Ņūtona fotogrāfijām ir Pašportrets ar sievu un modelēm. Tajā redzams spogulis, kurā var saskatīt Helmutu, kurš bildē kailu meiteni, bet stūrī spogulim līdzās sēž Džūna – nogurusi vēro notiekošo. Kad viņai jautāja, vai viņa ir greizsirdīga, fotogrāfa sieva allaž atbildēja, – jā, taču nevis uz modelēm, bet uz ziediem – tie bija metra otrā lielā kaislība.   

Foto: Helmut Newton Estate, courtesy Helmut Newton Foundation

Sliktais zēns un skaistās meitenes

Ņūtonu bieži dēvē par erotisko fotogrāfu, taču nevajadzētu aizmirst, ka savu karjeru viņš izveidoja modes pasaulē. Ņūtons bija viens no pēckara modes fotogrāfijas reformatoriem un pārvērta to par īstu mākslu. 50. gados, kad viņš tikko sāka strādāt šajā lauciņā, modes žurnālu attēli izskatījās visai vienveidīgi un jaunā fotogrāfa idejas sastapās ar nopietnu pretestību. Piemēram, pašu pirmo fotogrāfiju, ko Ņūtons uzņēma franču Vogue, – tajā attēlotā meitene balstījās pret ielas laternas stabu – redakcija izbrāķēja “aristokrātisma trūkuma dēļ”.

Ņūtons ne acu galā neieredzēja fotosesijas studijā un savu ieceru realizēšanas labad lika lietā ne mazumu izdomas. Tajā laikā vēl netika ļauts augstās modes tērpus iznest ārpus studijas sienām, taču viņš atrada izeju: ietinis jau saģērbtas modeles baltos palagos, slepus veda tās uz Tileriju dārziem, kur tad, ievērojot ārkārtējus piesardzības pasākumus, fotografēja.

Viņš bija novators arī reklāmas žanrā. Attēls, kurā Bvlgari gredzens un rokassprādze vairāku desmitu tūkstošu dolāru vērtībā rotā roku modelei, kura sadala ceptu vistu (novietotu gana nepiedienīgā pozā), šā luksusa zīmola pārstāvjus sākumā pamatīgi saniknoja. Arī juvelieru nams Cartier ne uzreiz novērtēja Ņūtona radīto reklāmu – stiletto augstpapēdenē ieautas sievietes kājas rentgenuzņēmumu ar zīmola ķēdīti ap potīti. Taču tagad šie attēli ir reklāmas fotogrāfijas klasika.

Bez nosaukuma (zīmola Bvlgari reklāma), Francijas Vogue, Parīze, 1994. (Foto: Helmut Newton Estate, courtesy Helmut Newton Foundation)

Jau ap 80. gadu vidu Ņūtons pamazām pārstāja fotografēt modi: viņam bija apnikuši dizaineri ar savu neizsīkstošo piekasību un žurnālu redaktori, kuri bija spiesti pakļauties reklāmas nodaļas diktātam. Pavisam pamest šo jomu viņš nesteidzās, jo tieši mode apgādāja viņu ar pasaulē brīnišķīgākajām modelēm, taču meistara uzmanības fokuss neatgriezeniski nobīdījās uz kailfoto žanra pusi. Šī pāreja simboliski atainojās viņa slavenākajā darbā – diptihā Viņas nāk (1981). Divas fotogrāfijas: vienā attēlā redzamas pilnībā apģērbtas modeles, otrā – tās pašas modeles tajās pašās pozās, taču pilnīgi kailas. Kailums te uztverams kā kostīms – par tērpu kļūst pats ķermenis.

“Ņūtons mums rāda sievietes, kuras ir tik spēcīgas, ka viņām nav vajadzīgas slavenu dizaineru drēbes. Pat būdamas kailas, viņas nezaudē neko no sava sievišķā spēka,” teic vācu režisors Gero fon Bēms, kurš Helmuta Ņūtona simtgadei par godu uzņēmis metram veltītu dokumentālo filmu The Bad and the Beautiful.

Kuram te trūkst tiesību?

“Aizliegtās lietas ir visinteresantākās,” teica pats Ņūtons. Autobiogrāfijā viņš atklāti raksta par to, kur sākusies viņa interese par seksa un sieviešu dominances tēmu. Atceras, kā māte nākusi novēlēt viņam labunakti, ģērbusies tikai apakšveļā un Chanel aromāta ieskauta; kā četru gadu vecumā izjutis pirmo erekciju; kā baseinā nespējis novērst acis no klasesbiedreņu krūšu galiņiem, kas izcēlās zem mitrajiem peldkostīmiem; kā, ieslēdzies tualetē, stundām ilgi pētījis erotiskos žurnālus; kā kopā ar vecāko brāli gājis skatīties uz Berlīnes ielasmeitām...

Katrai Ņūtona fotogrāfiju detaļai ir sava priekšvēsture. Viņš bija iecienījis vecu, šiku viesnīcu interjerus – jo tādās bija pavadījis daudz laika bērnībā (Helmuta vecāki bija gana bagāti un regulāri brauca uz kūrortiem). Baseini, kas atkal un atkal redzami viņa bildēs, bija nodeva zēna dienu aizrautībai ar peldēšanu (Ņūtons bija pat Berlīnes junioru čempions). Monoklis, kurš bieži ticis izmantots kā efektīgs modeļu aksesuārs, atgādināja par gadiem, ko viņš kā māceklis bija pavadījis Īvas studijā, kur šī slavenā Berlīnes fotogrāfe mācīja jaunajam Helmutam ne tikai profesijas ābeci vien.

Madonna, Vanity Fair, 1990. (Foto: Helmut Newton Estate, courtesy Helmut Newton Foundation)

Ņūtona darbu erotisms balansē uz šokējošu atklāsmju robežas – ne velti viņu mēdz dēvēt par pornošika stila krusttēvu. Melnas zeķes un augsti papēži, rokudzelži un ķēdes, sedli uz muguras un metāla korsete... Šajā sadomazohistiskajā ekipējumā daudzi saskatīja atklāti fašistisku ievirzi. Lai nu ko, bet fašismu šis Berlīnes ebrejs, kurš, tikai pateicoties brīnumam, nenonāca koncentrācijas nometnē un 1938. gadā varēja pamest Vāciju, neieredzēja no visas sirds.

Viņa fotogrāfiju varones nav upuri, tieši otrādi – viņas ir situācijas noteicējas, īstas cīnītājas un pavēlnieces, bargās kundzes. “Vienmēr esmu mīlējis spēcīgas sievietes, jo pats esmu kautrs pēc dabas,” mēdza teikt Ņūtons. Vīrieši kā varoņi viņu neinteresēja, meistara slavenākajos attēlos viņu nav tikpat kā nekad. Un tie, kuri ir, visbiežāk pilda anturāžas lomu: tie ir restorānu oficianti, viesnīcu portjē, naktsklubu mūziķi – personāls, kura sūtība ir izdabāt sieviešu kaprīzēm. Tā ka dzimumu līdztiesības tēma Ņūtona daiļradē ir izvērsta ar oderi uz āru: ja reiz kādam te ir nepieciešama aizstāvība, tie ir vīrieši…

Kad 1971. gadā Ņūtons pārcieta insultu un uz ilgāku laiku nonāca slimnīcas gultā, pirmām kārtām viņš lūdza sievu atnest viņam fotoaparātu. Un visu to laiku, ko pavadīja klīnikā, fotografēja sevi – visā savā slimnieciskajā nepievilcībā. Arī Džūnu, kurai 1982. gadā tika veikta nopietna operācija, viņš fotografēja ar nesaudzīgu naturālismu. “Es spēju bez baiļu trīsām skatīties uz to, ko ārsti darīja ar viņas ķermeni, tikai tad, ja starp viņu un manām acīm bija kamera. Tas droši vien ir manas profesijas pārstāvjiem raksturīgi. Man šķiet, arī kara reportieri nejaudātu paciest sāpju un asinsizliešanas ainas, ja starp viņiem un tām šausmām, ko viņi fotografē, nebūtu kameras,” Ņūtons rakstīja autobiogrāfijā. Kamera vienmēr bija kas līdzīgs barjerai starp viņu un reālo dzīvi. Tā padarīja viņu stiprāku un drosmīgāku, īstenoja viņa sapņus un palīdzēja izskaust kompleksus.

Foto: Helmut Newton Estate, courtesy Helmut Newton Foundation

Helmuta Ņūtona leksikonā nebija vārdu “garīgums” un “dvēsele”. “Manās fotogrāfijās jūs redzat seju, ķermeni. Redzēt dvēseli – tas stāv pāri manai saprašanai,” viņš teica. Taču šie “bezdvēseliskie” attēli spēj tik daudz pavēstīt par cilvēka dabu – gan cilvēka, kurš ir kadrā, gan tā, kurš ir aiz šā kadra. 

“Viņš sauca sevi par feministu”

2003. gadā, gadu pirms nāves, Helmuts Ņūtons dzimtajai Berlīnei uzdāvināja ap 1000 savu darbu un nodibināja paša vārdā nosauktu fondu, kas tagad pārtapis par Berlīnes Fotogrāfijas muzeju. Par to, kā dižā fotogrāfa dzimtenē gatavojas viņa 100 gadu jubilejai, Pastaiga izjautāja Helmuta Ņūtona fonda direktoru Matiasu Harderu.

Helmuta Ņūtona muzeja izveide tika iecerēta jau fotogrāfa dzīves laikā, taču to atklāja pēc viņa nāves. Vai gadu gaitā mainījās tā koncepcija? 

Pavisam maz. Ņūtons vēlējās, lai šis muzejs nav miris, tātad nepārvēršas par memoriālu, un mēs darījām visu, lai šeit būtu dzīvas telpas sajūta. Tagad vairums izstāžu veidotas kā dialogs starp Helmuta Ņūtona un mūsu laika labāko fotogrāfu darbiem – autoru vidū bijuši Mario Testīno, Gijs Burdēns, Sāra Mūna, Paolo Reversi un citi. Ar laiku viņu loks ir paplašinājies, un pašreiz muzejā skatāma grupas izstāde Body Performance, kurā piedalās 13 fotogrāfi. Tā ka reizēm Ņūtons savā muzejā uzturas viens, bet citkārt – kuplā kompānijā. Taču jebkurā gadījumā šis nav no mirušajiem muzejiem.

Kā jūtas Ņūtona atraitne Džūna, vai uzturat sakarus?

Džūnai tagad ir 97 gadi. Viņa joprojām dzīvo Montekarlo, kurp Ņūtoni pārcēlās 1981. gadā. Viņa dzīvo nošķirti, intervijas vairs nesniedz, taču šad tad mēs aprunājamies pa telefonu. Es viņai stāstu par to, kā klājas muzejā, cik tam ir apmeklētāju, ko par mums raksta prese.

Helmuts un Džūna Kannu kinofestivālā, 2002. (Foto: Richard Young/Shutterstock/ Vida Press)

Kā gatavojaties svinēt Helmuta Ņūtona simtgadi?

Bijām plānojuši tai par godu sarīkot grandiozu retrospektīvu, diemžēl tagad tik vērienīgi pasākumi nav iespējami. Tāpēc nolēmām šo izstādi atlikt uz nākamo gadu, kad, gribas ticēt, situācija ar koronavīrusu uzlabosies. Un tomēr Ņūtona dzimšanas dienu šeit, Berlīnē, atzīmēsim. Muzejā ieplānota ekskluzīva vēl nezināmu Ņūtona filmu un interviju programma, bet pilsētā – plaša brīvdabas izstāde: viņa darbi ar Berlīnes motīviem.

Fotogrāfa radošais mantojums ir milzīgs. Tādos gadījumos tirgū mēdz ieplūst arī iespaidīgs skaits viltojumu.

Jā, viltus Ņūtons regulāri parādās otrreizējā mākslas tirgū, galvenokārt tiešsaistes izsolēs un platformās. Tādas izdrukas maksā lēti, un jau tam vien vajadzētu jūs darīt aizdomīgus – īstas Ņūtona fotogrāfijas nevar būt lētas. Ja jums rodas aizdomas par darba izcelsmi, varat droši vērsties pēc palīdzības mūsu fondā. Un vēlams to darīt pirms iepirkšanās.

Provokatīvos Ņūtona attēlus vēl viņa dzīves laikā bieži kritizēja feministes. Pieņemu, ka tagad kritika kļuvusi vēl nežēlīgāka. Vai jūs to izjūtat? 

Īsti ne. Vairums muzeja viesu mīl Ņūtona darbus un ir par tiem sajūsmā. Tiesa, man ir nācies sastapties ar jaunām žurnālistēm, kuras pret šādiem fotogrāfiem ir ļoti agresīvi noskaņotas. Savādi, bet pats Helmuts Ņūtons sevi sauca par feministu.

Autobiogrāfijā viņš pret sevi izturas visai kritiski, sauc par egoistu un narcisu. Kā jums šķiet – tā ir patiesas jūtas vai vienkārši koķetērija?

Domāju, gan viens, gan otrs – izdomas, iedomu un realitātes kombinācija. Tāpat kā viņa darbos. 

Reklāma itāļu apavu zīmolam Mario Valentino, Montekarlo, 1998. (Foto: Helmut Newton Estate, courtesy Helmut Newton Foundation)

Vai joprojām ir vēl neapzināti Ņūtona foto, ko nedz jūs, nedz plašāka publika nav redzējusi nekad?

Protams, viņam, tāpat kā jebkuram citam fotogrāfam, ir daudz nepublicētu darbu. Šeit, Berlīnē, mūsu glabāšanā ir nonākuši visi viņa negatīvi, un mēs ik pa laikam papildinām viņa slaveno ikonisko darbu ekspozīciju ar dažām jaunām fotokopijām – tas ļauj no jauna redzesleņķa uzlūkot jau zināmo, dziļāk ielūkoties viņa radošajā laboratorijā. Taču mēs izturamies pret Ņūtona mantojumu ļoti saudzīgi – publicējam tikai tos kadrus, ko autors atzina par derīgiem pats: tādus viņš atzīmēja kontrolkopijās. Retrospektīvajā izstādē, pie kuras pašlaik strādāju, šādu atradumu būs diezgan daudz. Domāju, ka šī izstāde izbrīnīs pat Ņūtona daiļrades ekspertus.

Vai jums ir savi iemīļotie Ņūtona darbi?  

O, jā, milzīgs daudzums. Taču, kad jāizvēlas tikai pa vienam darbam no trim žanriem, kas viņam bija galvenie, mans tops izskatītos šādi. No modes foto jomas es izvēlētos Rue Aubriot (Fotogrāfija, kurā uz šīs Parīzes ielas fona iemūžināts leģendārais Īva Senlorāna sieviešu smokings. – Red.), portreta žanrā – dubultportretu Izabella Roselīni un Deivids Linčs, bet no aktiem – Ariēlu pēc matu griešanas (Ariēla ir līdz viduklim kaila brunete, kuras seju un krūtis kā putekļi klāj smalki nogrieztu matu galiņi. – Red.).

Rue Aubriot, Francijas Vogue, Parize, 1975. (Foto: Helmut Newton Estate, courtesy Helmut Newton Foundation)

Ņūtona daiļrade skatītājiem raisa visai spēcīgas emocijas. Vai jūsu muzejs nav pieredzējis vandāļu izlēcienus?

Par laimi ne.

Viņu mēdz dēvēt par glancētās erotikas karali. Porno viņš nav fotografējis, pareizāk sakot, reiz ir mēģinājis, taču neveiksmīgi, jo pasūtītājs bildes izbrāķēja, – tā Ņūtons raksta savā grāmatā. Vai tomēr bijuši arī citi gadījumi?

Nē, tas bija vienīgais. Reiz viņš Losandželosā bildēja bagātu jaunu pāri, kas nodarbojās ar seksu, – tas bija viņu pašu pasūtījums. Turklāt strādāja arī žurnāliem Oui un Playboy. Tomēr šīs fotogrāfijas nekādā gadījumā nevar nosaukt par pornogrāfiju – šim žanram tās ir pārāk pavedinošas un izsmalcinātas.

Pie jūsu muzeja ieejas viesus sagaida pieci milzīgi fotoattēli no Helmuta Ņūtona sērijas Lielās kailās. Kāpēc tieši šie darbi? Vai tos uzskatāt par viņa stila kvintesenci? 

Šī ir visraksturīgākā darbu sērija, kas iezīmēja Ņūtona pāreju no modes tēmas uz kailfoto tēmu. Īsta himna skaistumam un sievietes spēkam. Savā laikā šo fotogrāfiju vietā karājās pieci prūšu oficieru portreti – 20. gadsimta sākumā šajā ēkā atradās oficieru kazino. Tā nu mēs militārismu esam aizstājuši ar skaistumu. Manuprāt, brīnišķīga maiņa.

Saistītās ziņas

Slavenā fotogrāfe Annija Leibovica iemūžina visvairāk pelnošo aktrisi Sofiju Vergaru jutekliskā fotosesijā
Latvijas noslēpumi: Raiņa pēdējais fotogrāfs Olīvs Mētra
Pasaulslavenais masu kailbilžu fotogrāfs Tuniks turpina darbu arī pandēmijā, un viņa projektā var piedalīties katrs mājās sēdētājs

Vēl portālā

"Tev kakas patīk ostīt?" Bērna māte slepus ieraksta, kas notiek stundās Rēzeknes speciālajā izglītības iestādē
Kā es gandrīz kļuvu par slepkavu un izmetu savu meitiņu pa logu. Māmiņas Lauras stāsts
Kariņš vēlētos, lai katrs Latvijas iedzīvotājs veiktu vakcināciju pret Covid-19 54

Бритни Спирс и ее бойфренд шокировали фанатов

Выяснилось, почему Ефремов отказался просить Путина о помиловании