Operdziedātāja Elīna Šimkus: "Strīdēties par desumaizi ir pazemojoši"

Mūsdienās nesanāk bieži redzēt, ka uz viesistabas galda traukā stāvētu dzejoļu grāmatiņas...

Mums patīk dzeja. Vestards man ir daudz ko dāvinājis. Pati pērku. Brodski es viņam nopirku, Vestards lasa tulkojumā, es kirilicā, man labāk patīk oriģinālā. Te ir arī Ivetas, vīramātes, pēdējais dzejoļu krājums (Ivetas Šimkus dzejoļu krājums Pēc tam. – Red.). Uz vāka ir vietējās mākslinieces Inas Stūres glezna.

Imants Ziedonis bija draugos ar manu vectēvu Tāli Zālīti, brauca abi ar Ausmu Kantāni vasarās ciemoties uz Neretu, palika pie omītes un vectēva. Re, Ceļmallapās ir Imanta paša ieraksts: “Mūsu dvēseles tīrkultūras sajūtai”. Poēmā par pienu viņš man ierakstīja: “Māksla ir veids, kā Dievs sevi dara ieraugāmu, mūzika ir veids, kā Dievs sevi dara saklausāmu. Elīnai – Imants Ziedonis.”

Gaidot, kad uztaisīsi kafiju, nejauši Ceļmallapās atvēru tieši dzejoli par Mocartu...

Vestards jokojot dēvē mani par Mocarta karalieni. Man pat mīļākā krūzīte ir ar Mocarta portretu, draudzene uzdāvināja. Tev tika Bahs, jo Šūbertu es netīšām sadauzīju.

Bet par grāmatām... Šorīt feisbukā Beāte Zviedre, diriģenta Jāņa Liepiņa sieviņa, bija izvērsusi diskusiju – pakomentējiet, ko jūs šobrīd lasāt vai nesen izlasījāt! Es nofotografēju sērijas 20. gadsimts plauktiņu. Man ir viss no Bankovska, kas latviski izdots, ļoti patīk. Alesandro Bariko patīk – Zīds, Stikla pilis...

Vēl nav iznācis izlasīt Onodibio Ienirt, vīra māte uzdāvināja Ziemassvētkos. Ar grāmatām tagad mazliet jāpauzē, ir aktuālākas lietas, kas saistītas ar Bernarda aprūpi. Klavieres nokrautas ar senās mūzikas notīm. Ir diezgan daudz jaunu programmu. Rudens ziemas sezona bagāta ar simtgades koncertiem, mums ar meitenēm – kamermūzikas Trio Angelicus. Būs skaista programma Latvijas dvēseles dziesmas, uzstāsimies visā Latvijā. Un tad jau nāks Ziemassvētku un Vecgada koncerti...

Mocarts bija visa sākums?

Jā. Arī maģistra grāds, kuru ieguvu Norvēģijā pirms astoņiem gadiem, man ir izpildītājmākslā ar specializāciju Mocarta lirisko lomu interpretācijā.

Bet kāpēc viņš?

No praktiskā viedokļa – dziedot Mocarta mūziku, sapratu, ka tā manai balsij ir ļoti ērta un man arī ļoti patīk. Šķita, ka Mocarts it kā man būtu rakstījis.

Tad man radās lielāka interese par stilistikas lietām, un tā nonācu pie senās mūzikas. Turklāt aizrāvos ar to it kā no otra gala, sāku uzreiz ar dziedāšanu. Bet, jo vairāk to atskaņoju, jo vairāk sapratu – jā, man patīk, padodas, bet pašai ir iekšējā sajūta, ka teorētiskajās zināšanās man ir daudz melno caurumu.

Sapratu – ja gribu ar to nodarboties kvalitatīvi, profesionāli un padziļināti, jāiet studēt. Tā pēc astoņu gadu pārtraukuma uznāca milzīga iedvesma iestāties Mūzikas akadēmijā, būt atkal studentu rindās. Bezgala interesanti. Šobrīd gan ar Bernarda auklēšanu esmu paņēmusi gadu ilgu pārtraukumu, bet novembrī studijas jāatsāk. Jāuzraksta maģistra darbs un nākamgad jāpabeidz studijas, lai nav kauns. Man nepatīk, ja kaut kas ir iesākts un nav pabeigts. Ja stāv kāds nepabeigts džemperis ar nenoadītu vienu piedurkni... It kā mēģini uz to neskatīties, bet tas urd tevī visu laiku. Vīrs smejas – teicamniece.

Biji arī?

Jā, sevišķi pamatskolā. Mediņos gāja nedaudz grūtāk. Iestājos 15 gadu vecumā, bet bērnu mūzikas skolā nebiju gājusi, visu sāku mācīties no nulles. Tur nesanāca visos priekšmetos būt teicamniecei, bet dodu sev atlaidi, jo bija jātur līdzi tiem, kas no bērnības to mācījušies. Kā mans vīrs – no triju gadu vecuma. Specialitāti gan absolvēju ar desmit ballēm. Teorētiskajos priekšmetos gāja grūtāk, bet divnieku nekur nebija.

Tas bija traks laiks. Dzer kafiju litriem, lai paspētu sagatavot visu to milzīgo teorētiskās bāzes gūzmu – mūzikas literatūra, solfedžo, harmonija... Man, nesagatavotam bērnam, tas bija ārprātīgi. Tagad atskatos un domāju: kā es vispār to izdzīvoju? Pēc tam, kad iestājos akadēmijā, teorijas pasniedzēja man un Kārlim Rūtentālam no Doma kora skolas atļāva pirmo pusgadu uz teorijas priekšmetiem nenākt, teica – tiksimies eksāmenos. Bija tikai mājasdarbi jāpilda. Tātad Mediņa koledžas bāze izrādījās ļoti noderīga.

Kā tu, meitene no Neretas, juties Rīgā?

Mediņi tiešām bija grūts laiks. Tāds faktiski vēl bērns, izrauts no idilliskās lauku vides un skolas, kur visi ir savējie, iemests Rīgā, kopmītnēs, jauna vide, garas stundas, bieži vien ar asarām, kad kaut kas nesanāk. Vecāki mani emocionāli un finansiāli ļoti atbalstīja, bet līdz būtībai viņi mani nevarēja saprast, jo ar mūziku manā ģimenē nekad neviens nav bijis saistīts. Arī ar Neretas draugiem, ar kuriem tikos nedēļas nogalēs, īsti vairs nebija, par ko runāt. Bija sajūta, ka esmu tāda viena, ka man sākusies pilnīgi jauna dzīve. Paldies, Dievam, ka nezuda interese, ka no visa tā nenobijos, ka ar jaunajām grūtībām netiku par daudz traumēta.

Problēmas bija. Pēc pirmā pusgada nomainīju vokālo pedagoģi. Man pēkšņi pazuda balss. Bet katrā neveiksmē ir sava veiksme – tiku pie slavenās Margaritas Gruzdevas, Kristīnes Opolais un Aleksandra Antoņenko pedagoģes. Nezinu, vai viņa mani īsti gribēja ņemt, nedomāju, ka biju tik talantīga. Viņas klasē bija visi lielie vārdi, pirmo otro gadu tiešām jutu, ka tur neiederos.

Domāju, ka man bija mazāk talanta, vairāk darbaspēju un vēlmes kaut ko darīt. Tāds lauku bērna milzīgais cīņas spars. Iespējams, viņai bija manis kā tāda maza kaķēna žēl. Zinu, ka viņai šķita ļoti simpātiski mani vecāki. Mamma ar tēti ir sirdscilvēki, viņi pie Margaritas gāja ar sāpošu, atvērtu sirdi un izmisumu: lūdzu, lūdzu, mēs braucām 120 kilometrus, vedam bērnu no laukiem, atdosim visu pēdējo, gribam, lai viņa studē, jo ticam, ka viņai ir talants, ka viņa grib un var! Domāju, ka arī tas nostrādāja.

Paldies darbaspējām, kas man pārmantotas no vecākiem un vecvecākiem, viņi katrs savā jomā ir teicamnieki, tādi īsti darba rūķi. Arī izglītība visiem ģimenē vienmēr bijusi ļoti svarīga un cienīta. Visiem ir augstākās izglītības. Mamma vēl pirms dažiem gadiem, 56 gadu vecumā, izstudēja Rīgā neklātienē. Vecāki man ir brīnišķīgs paraugs, vienmēr uzsvēruši, ka izglītība ir kas tāds, ko tev neviens nevar atņemt.

Esmu skumjā veidā dzīvē pieredzējusi, ka tev var atņemt cilvēku, mīlestību, mājas, jebko, kas ir trausls, zūdošs, nestabils, bet tev nevar atņemt to, ko esi pats sevī ieguldījis.

Par ko būs tavs maģistra darbs?

Pētu Barbaras Stroci dzīves un mūzikas stāstu. Viņa bija viena no pirmajām atzītajām sievietēm – mūziķēm. Komponiste, dziedātāja, dzīvoja un darbojās 17. gadsimta Venēcijā. Ļoti interesants dzīves stāsts! Viņa bija brīvdomātāja! Ja tolaik būtu bijusi dzeltenā prese, viņa noteikti būtu pirmajās lapās. Tas bija laiks, kad viss finansējums tika vīriešiem. Viņa atrada dažādus ceļus, kā piesaistīt sponsorus savu kompozīciju izdošanai. Viņa ir sava laika visvairāk publicētā komponiste Venēcijā, un tas bija milzīgs sasniegums. 17. gadsimta kultūras dzīve Venēcijā kā fons. Materiāli ir savākti, karkass ir izveidots, tagad viss tikai jāsaliek literārā tekstā.

Mēģinu izmantot katru brīvo brīdi. Kad studē sava prieka pēc, dari to visu ar citu interesi. Es nebūtu gājusi studēt ķeksīša pēc. Par studiju darbu tēmām izvēlos visu, kas mani pašu interesē. Izmantoju iespēju, ka varu brīvprātīgi piespiedu kārtā padziļināt savas zināšanas. Tas viss paliek man. Atzīstu, ka mani interesē arī akadēmiskā karjera. Kad pabeidzu maģistrus Norvēģijā, kādu laiku strādāju par savas profesores asistenti. Man bija trīs skolnieces, kas nāca pie manis mācīties dziedāšanu, man ļoti patika šis process – meklēt repertuāru, strādāt pie stila lietām, tulkošanas, izrunas... Sagatavot jaunos dziedātājus.

Bet kas ir neparastākais, ko esi atklājusi, pētot vēsturi?

(Smejas.) Uzzināju, ka mūzika ir bijusi arī pirms Baha. Protams, studiju laikā zināju, ka mūzika ir bijusi arī pirms viņa, bet smieklīgi, ka gan koledžā, gan akadēmijā pirmā mūzikas literatūras stunda, – un mēs atkal sākam ar Bahu. Saprotu, ka ir kaut kāds stundu limits, bet man gribējās pajautāt: vai tiešām Bahs izgudroja mūziku un notis? Esmu priecīga, ka tagad akadēmijā ir Senās mūzikas katedra, kur var mūzikas vēsturi apgūt daudz plašāk.

Negribu iet uz mūziku kā uz darbu

No kā ir nācies atteikties mazā Bernarda dēļ?

Man bija deviņi mēneši laika sagatavoties tam, ko es sagaidu no zīdaiņa mājās. Ar Vestardu runājām par to, cik svarīgi mums šobrīd ir būt gudriem un bērnam dot vislabāko. Nevis savu traumatisko vai slikto pieredzi, nerealizētās vēlmes vai emocijas... Dzīve tāpat cilvēku pietiekami traumē, bet mēs kā vecāki varam maksimāli viņu pasaudzēt, būt gudri, paredzēt piecus soļus uz priekšu...

Man tikko bija jāatsaka svarīgs piedāvājums aizvietot vienu dziedātāju uz desmit dienām Itālijā, Toskānā un Florencē, divas izrādes, mana mūža loma Suzanna Figaro kāzās. Sapratu, ka es nevaru. Vienkārši nevaru vairs bezrūpīgi aizlidot uz desmit dienām. Apzinos, ka tās desmit dienas, kas manā karjerā varbūt būtu kāds jauns pavērsiens, šobrīd ir daudz svarīgākas mana bērna ikdienā, ka šobrīd aizbraucot, es varu kaut kādā veidā it kā apzagt viņu.  

Maijā bija piedāvājums braukt uz Ņujorku dziedāt koncertā simtgades ietvaros. Arī atteicu. Viņi piedāvāja lidot ar visu Bernardu. Nē, viņš vēl ir pārāk mazs, negribēju četru mēnešu vecu zīdainīti tik garas stundas mocīt lidmašīnā. Bet domāju, ka nekad nenožēlošu šīs izvēles.

Es tam biju sagatavojusies. Man nav nekāda izmisuma, šoka vai pārsteiguma momenta, nedomāju, ka jau otrajā dienā pēc dzemdībām būšu atpakaļ uz skatuves un manā dzīvē nekas nebūs mainījies. Es negribu neko sasteigt. Esmu tāds cilvēks, kam vajag harmoniju visās lietās.

Varam smieties par manu perfekcionismu, bet man sākas disharmonija, ja ir juceklis mājās vai galvā, arī tad, ja ir par daudz darba. Ir bijis tā, ka mamma saka: “Elīna, izkāp no mašīnas, izkrāmē no tās mantas, tā nav māja!” Bija tāds periods, kad man bija māja uz riteņiem – mašīnā bija viss, kas vajadzīgs dziedātājas komplektam. Es tikai braucu, braucu un braucu. Vestards smējās: nāk Ziemassvētki, un Sniegbaltīte atkal dodas ceļā. Pasnaužu mašīnā, plediņš līdzi, koncertkleitas, kurpes, zābaki. Izklausās nenormāli, bet tas bija tam laikam atbilstoši, vēlami un patīkami. Dažkārt savukārt jūtu, ka ir par daudz saimniekošanas tikai pa māju, kas ir otra galējība.

Ko tad dari?

Tāpēc esmu piekritusi, manuprāt, atbilstošam koncertu daudzumam un, ja ir par daudz, atsaku. Šobrīd gan ir sajūta, ka pēc ilgāka laika ar bērniņu mājās atkal esmu uz radošā viļņa. Tāpēc mēģinu gudri saplānot un izvēlēties, kuram piedāvājumam piekrist. Ja es būšu pārgurusi, cietīs gan bērns, gan skatītāji. Neviens taču negrib atnākt uz 117. koncertu, kur jūtama mākslinieciskā rutīna...

Mani vispār ļoti biedē rutīna. Laikam tāpēc joprojām esmu brīvmāksliniece, neesmu bijusi štatā nevienā operā, kaut ir piedāvāts. Operteātros pārsvarā ir standarta repertuārs – Verdi, Pučīni, Vāgners, kurā mana tipa balsij bieži vien nav ko dziedāt. Tur, kur sākas obligātās lietas, arodbiedrības, birokrātija, termiņi, manuprāt, māksla tiek apdraudēta. Lai man piedod tie, kas tā neuzskata. Es negribu iet uz mūziku kā uz darbu.

Kā viesmāksliniece esmu piedalījusies iestudējumos gan mūsu operā, gan Francijā, Lietuvā, Igaunijā, Itālijā, tās ir bijušas vairākas nedēļas un pat mēneši. Esmu sapratusi, ka ir viens brīdis, manī iekšēji kaut kas salūzt. Uzspiests režīms mani nesaista. Man ir svarīgi, ka varu plānot savu ikdienu pati. Zinu, ja šodien nejūtos tik labi, kā gribētu, mājās varu paņemt brīvdienu, bet rīt izdarīt dubulti vai trīskārši, jo arī brīvmākslinieks, protams, nav atbrīvots no noteiktiem termiņiem. Ar šī brīža apziņu, vokālo sagatavotību un atbildības sajūtu varu to atļauties.  

Es tiešām neticu, ka var dziedāt vienu un to pašu lomu piecus, desmit gadus, simto reizi un nejust rutīnu. Neticu tiem, kas saka: dziedu šo lomu 50. reizi un atkal tajā atklāju ko jaunu... Apsveicami. Neesmu gan nevienu lomu nodziedājusi tik daudz, bet īsti nenoticu.

Man ir svarīga tā sajūta, ka ej uz katru izrādi kā uz svētkiem un, kad sāk spēlēt uvertīru, vēderā sāk lidot tauriņi. Tā ir tik laba sajūta! Tas nav lampu drudzis. Man nav lampu drudža. Ja man tāds būtu, es darītu dzīvē kaut ko citu.

Cik tev ir sanācis dziedāt Suzannu?

Daudz. Esmu piedalījusies trīs dažādos iestudējumos, un tās ir bijušas trīs dažādas Suzannas. Iestudējuma ietvaros ir interesanti un izdodas katru reizi izdarīt kaut ko jaunu. Varu godīgi pateikt, ka nupat man Suzannas loma nākas tik viegli, ka es ar to vienkārši spēlējos. Vienīgais izaicinājums var būt balss problēmas. Ja izrādes dienā ar balsi viss ir kārtībā, nekas cits nav jāgatavo, es vienkārši esmu Suzanna, man tajā lomā ir tik viegli un brīvi.

Visinteresantākās ir tās izrādes, kur notiek kaut kas neparedzēts, neiet viss kā pa diedziņu. Piemēram, pirmizrādē, dziedot āriju un skrienot, kurpei nolūst papēdis, un tev jāapspēlē, kā tās kurpes novilksi, nekleberēsi taču pa skatuvi ar vienu. Tā man gadījās Igaunijā. Neviens nepamanīja. Režisors teica, ka viņam tā kā likās, ka kaut kas tur bija, bet tas viss bija tik dabiski. Reiz kolēģis uzkrīt man virsū, kas ir iestudēts, bet ceļoties viņš aizķer ar roku apakšvārkus un norauj tiem malu, un tie pusi izrādes karājas laukā no brunčiem... Tas arī ir jāapspēlē.

Vai aizmirsts kāds rekvizīts. Vienmēr esmu piesardzīga, vai visi rekvizīti ir vietā. Man ir svarīgi zināt, vai manā glāzē nav ieliets kaut kas cits, vai man ir naudas maks, cimds, kabatas lakatiņš, lentīte vai kurpīte, kas man vajadzīgi. Ja nav, tad tas ir jāapspēlē.

Man tas diezgan labi padodas, es neapmulstu un izeju no situācijas, bet ir lietas, kas var būt ļoti svarīgas, kas var nojaukt izrādes domu, skatītājs var neuztvert notiekošo. Ja nolūst kurpei papēdis, tas ir tā sadzīviski, bet, ja tu dziedi, piemēram, par vēstuli, kura tev jāuzraksta un kādam jāiedod, bet tev nav papīra un spalvaskāta, ar ko rakstīt, nevari iziet no situācijas. Mūsdienās taču visur ir subtitri, skatītājs lasa, ka viņa šobrīd raksta vēstuli, bet viņai nav papīra. Ko tad viņa tur sēž? Tāpēc es pārbaudu.

Pirms pāris gadiem dziedāju Mikaēlas lomu Karmenā Igaunijas Nacionālajā operā. Fināla brīdī, kur Hosē ir jānodur Karmena, viņi cīnās uz grīdas un Karmena tā izsit nazi, ka tas pārlido skatuvei un ielido orķestra bedrē. Zālē atskan: ahhh… Orķestris spēlē tālāk. Skaidrs, ka Hosē vairs nevar nodurt Karmenu, jo visi redzēja, ka nazis ielido orķestra bedrē. Toreiz viņš viņu nožņaudza.

Tieši Karmenā vēl ir bijušas situācijas, kad nazis aizslīd prom pa skatuvi. Reiz Hosē esot sitis ar pudeli, bet tā pudele neesot plīsusi. No malas izskatījies, ka Hosē sit un sit ar pudeli Karmenu, tūlīt jau fināla akordi, bet pudele neplīst un Karmena nemirst...

Strīdēties par desumaizi ir pazemojoši

Kā tērps ietekmē pašsajūtu izrādē?

Ļoti. Milānā pirms pāris gadiem bija tāds iestudējums, kur man viens cēliens jāpavada uz skatuves baltā apakšveļā.

Un kā?

Viss kārtībā! Tobrīd jutos apmierināta ar savu fizisko formu un režisoriski redzēju tam pamatojumu. Izrādē ir brīdis, kad mana varone zaudē brāli un mīļoto, briesmīgi; viņai ir gari, blondi mati un viņa, dziedot āriju, ar šķērēm nogriež sev zēngalviņu – tāpēc man katru izrādi bija jauna parūka, jo katrā bija jāgriež mati, – un novelk savas skaistās, baltās, garās drēbes. Tāda simboliska dvēseliskā un fiziskā atkailināšanās. Viņa atbrīvojas no visa liekā un nākamo cēlienu pavada tādā sportiskā veļiņā.

Es to atbalstīju. Tas tiešām bija svarīgs lūzuma mirklis. Mamma bija atbraukusi uz Milānu, noskatījās izrādi un teica, ka tas esot darbojies tik spēcīgi, ka viņai skudriņas pa muguru skrējušas. Tur nebija nekā piedauzīga, erotiska, bet personiski dziļi sāpīgi un traģiski.

Savukārt Marfas lomā, kad dziedāju Rimska-Korsakova Cara līgavā Igaunijā un Lietuvā, bija apakšveļa un mazs, caurspīdīgs mežģīņu naktskrekliņš un dzīvošana vannā, ūdenī, putās. Biju nobažījusies, ka nepaslīdu. Tie nav jauki mirkļi, kad jāpiedomā, jo zini, ka var kaut kas noiet greizi.

Savas grūtības ir arī ar autentiskajiem tērpiem. Piemēram, šobrīd Igaunijas Nacionālajā operā Suzannas lomai ir pamatīga drēbju kārta – divi apakšvārki no smaga, blīva auduma, polsterējumi, vieni, otri brunči, korsetes. Ļoti karsti un neērti.

Korsete traucē dziedāt?

Jā, mēdz būt neērti elpošanai. Man ir bijis tā, ka nodziedu pirmo skatu, esmu sapratusi, ka korsete savilkta par ciešu, un, tikko ir iespēja būt aizskatuvē, skrienu pie ģērbējmeitenēm, lai atsaitē. Figaro kāzas ir izrāde, kur man četras stundas jāskraida kā skudriņai bez apstājas pa skatuvi. Smejos, ka Figaro kāzu laikā nodedzinu pāris kilogramu.

Bet kā top tavi koncerttērpi?

Tos gan pērku, gan šuju. Ja ieraugu kādu skaistu kleitu, kas der, nopērku. Pat, ja tobrīd nevajag, zinu, ka noderēs.

Pēc bērniņa dzimšanas gan neesmu vēl atguvusi savu ideālo svaru un vairumā kleitu pagaidām neielienu. Vestards saka, ka izskatos brīnišķīgi, ka nevajag vairāk tievēt. Bet es smejos: bet tu saproti, ka man ir pilns skapis ar koncertkleitām, kurās šobrīd nevaru ielīst, un tie būtu milzīgi zaudējumi?!

Ikdienā patīk pucēties?

Jā un nē. Neesmu no tām sievietēm, kas var visu dienu pavadīt mājās smalkā mežģīņu rīta tērpā. Kaut vai praktisku apsvērumu dēļ. Iziet aplaistīt zemenes, aizskriet uz dārziņu pēc dillēm vai izbraukt ar ratiem pa mežiņu. Lauku mājā dzīvesveids ir citādāks. Man patīk sievišķīgas, smalkas, romantiskas lietas, bet apzinos, ka man tā visa skapī ir daudz vairāk, nekā es uzvelku. Arī pasākumu, kam pucēties, patiesībā nemaz tik daudz nav... Mēs ar Vestardu neesam lieli masu pasākumu apmeklētāji, uz vasaras festivāliem nebraucam.

Arī pirms Bernarda bijāt mājās sēdētāji?

Jā. Izteikti. Sevišķi Vestards. Nekad neesam bijuši uz Positivus. Zinu, ka tagad ir stilīgi apmeklēt vasaras festivālus kopā ar zīdaini, bet mani tas nesaista. Šajā ziņā laikam esmu vecmodīga māmiņa.

Bet vispār tāda tipa mūziku klausāties vai dzīvojat tikai klasiskajā pasaulē?

Nē, mēs zinām, kas ir popmūzika. Nevajag pārspīlēt. Arī paši nepārspīlējam un netēlojam, ka nezinām, kas ir pamperi, popmūzika un Positivus. Redz, kā sanāca pē–pē–pē... Bet tās nav lietas, uz ko ikdienā fokusējamies.

Bernardu gaidot, mēs ar Vestardu vienojāmies, ka centīsimies neieslīgt tikai sarunās par pamperiem, ar to saprotot visu, kas saistīts ar bērna ikdienas aprūpi. Negribētos, ka mums pienāktu brīdis, kad mēs kā pāris zaudētu interesi par citām lietām. Sadzīviskās tu vienkārši izdari, bet neiestrēgsti uz tām. Protams, arī mums ir tādas sarunas, mēs nelidināmies tikai citos apvāršņos. Svarīgi, lai viss ir līdzsvarā.

Jo ilgāk dzīvoju šajā mājā kopā ar Vestarda vecākiem, jo vairāk saprotu ģimenes modeli, ko viņi ir izveidojuši. Ģimene ir kā pulksteņa mehānisms, kur katram ir savi darbi, atbildība un visi darbojas, lai viens otram palīdzētu celt visas ģimenes kopīgo labumu.

Kā divi lieli mākslinieki sadzīvo zem viena jumta?

Uzskatu, ka Vestards ir muzikālais ģēnijs. Savukārt, viņš man uzticas visos praktiskajos jautājumos. Attiecībās esam līdzvērtīgi, bet, pretēji mūsdienu feminisma idejām – esmu sieva, kas daudzās lietās piekāpjas un respektē savu vīru. Man ir svarīgi būt attiecībās, kurās vīrs man ļauj justies trauslai un sievišķīgai, ka viņam varu izrādīt savu sievišķīgo vājumu, un, savukārt, ļaut justies vīram kā ģimenes galvai.

Gribu arī domāt, ka spēju viņu emocionāli iedvesmot un celt, lai mūzikā viņš varētu izpausties ģeniālā formā. Es tiešām uzskatu, ka mans vīrs ir ģeniāls tajā, ko viņš dara, – kā komponē un spēlē. Viņš nav vienkāršs pianists vai komponists, tur ir daudz kas vairāk. Viņam ir dota dievišķā dzirksts. Es joprojām bieži sēžu uz trepītēm aiz durvīm un klausos, kā viņš spēlē. Īpaši tagad, kad netieku uz visiem viņa koncertiem, aizrautīgi klausos viņa programmas mājās. Tādos brīžos nedomāju par viņu kā par savu vīru, bet vienmēr domāju: ak, Dievs, Vestards Šimkus spēlē!

Esot attiecībās, saproti, ka vienmēr ir jāsāk no sevis. Nevari vainot otru, vienmēr pieprasīt vai gaidīt kaut ko no otra. Es joprojām to ļoti mācos. Man ir paveicies, ka mana vīramāte ir tik dzīvesgudra. Arvien vairāk novērtēju emocionālo ieguldījumu, ko viņa Vestardā ir ieaudzinājusi, un to, kā viņa sadzīvo ar mani kā ar vedeklu.

Nav vella māte?

Nē, nē. Man šķiet, ka viņa mani ļoti mīl un žēlo. Zinu, ka viņa vienmēr ir manā pusē labā nozīmē. Viņa man iemācīja to, ka ir jāsāk no sevis, un es neapvainojos, jo redzu, ka tas tiešām darbojas. Kamēr mēs kādā pārpratumā meklējam vainīgo situācijā, vidē, notikumā, cilvēkos – jo īpaši cilvēkos –, tikmēr mūsos gruzd neapmierinātība. Un ir ļoti viegli paraut to diedziņu – viena lieta mani neapmierina, un tad pabirst vesela virkne.

Tāpēc man ir svarīgi attiecībās saprast, vai strīds – simboliski – ir par desumaizi vai lielām lietām. Par desumaizi strīdēties ir pazemojoši. Katru dienu attiecībās mēģinu sevi pilnveidot. Sadzīviskie strīdi nekad nav nopietni, tie nedrīkst izvērsties par nopietnu lietu. Bet par lielajām, svarīgajām lietām – principiem, uzskatiem, morāli, ētiku, audzināšanu, reliģiju, mākslu – par tām drīkst strīdēties. Precīzāk, aizrautīgi diskutēt. Tur var līdz galam aizstāvēt savu taisnību, principus, censties pierādīt, saprast otru... Tas ir pat interesanti.

Jūs ar Vestardu tā diskutējat?

Jā. Mums patīk, piemēram, noskatīties kādu filmu vai izlasīt grāmatu, kādu rakstu, vai redzēt izstādi, un tad runāties par to, ko nu kurš tajā ir saskatījis vai saklausījis. Ņemot vērā mūsu atšķirīgo pieredzi, dzīves bagāžu, daudzas lietas atšķiras. Nav tā, ka podiņš ar vāciņu, cimdiņš ar rociņu, izlasa vienu grāmatu: jā, ir tā, kā tu saki. Augot dēlam, ceru, ka pratīsim arī par viņa audzināšanu tikpat veselīgi diskutēt...

Plāniņš ‘otrais un trešais bērns’ ir?

Ir. Pagaidām gan gribam izbaudīt, ko sniedz šis mazulis mājās, garlaicīgi nav.

Tu spētu būt tikai mājsaimniece?

Gluži mājsaimniece varbūt ne, bet tas arī nebūtu vienkārši. Gan jau atrastu iespēju dziedāt. Tas tikai prasītu labāku organizēšanu. Laika plānošana šajos mēnešos ar zīdaini mājās mani spēj izsist no sliedēm. Par to dažkārt nevajadzīgi drusciņ uzvelkos.

Sakrīt, ka tad, kad kaut kur jābrauc, steidzamies, pēkšņi ir vai nu lēnāka ēšana, vai ekstra pampera nomaiņa, un tu skaties pulkstenī – mums jau bija jāizbrauc, atkal jāzvana, ka kavēsim. Bet es esmu cilvēks, kas nekad nekavē... Braucu, domāju – nedrīkstu atkal uz bērnu visu novelt, jāmācās visu plānot laicīgāk. Ar diviem, trim tā būtu vēl daudz lielāka organizēšana.

Āksti ir, valstsvīra nav

Kas tevi uztrauc lielos jautājumos?

Tu gribi, lai sāku raudāt?

Kopš piedzimis Bernards, mani visvairāk uztrauc tas, ka bērniem jāaug bez vecākiem. Mani raudina publikācijas no Sīrijas un citām karadarbības zonām, kur bērniem nogalināti vecāki. Mani uztrauc karš. Tas, ka cilvēki joprojām mūsdienās iet labprātīgi karot. Nogalina cits citu, un tas ir algots darbs, lai kaut ko iekarotu, atkarotu, pierādītu, un tas viss ir rafinēti un augstos varas līmeņos. Tas nav tā, ka Jānītis ar kaimiņu Pēterīti karo, kuram tiks siena pļava. Tas ir pasaules līmenī, ar atomieroču podziņu spaidīšanu un kodolkara draudiem, kas skartu visu cilvēci. Mani ļoti biedē tas, ka kādam psihopātam var būt tik milzīga vara pār notikumiem pasaulē. Cilvēkiem nedrīkstētu būt tāda vara.

Otra lieta. Mūsu valsts ir izzagta un nolaista līdz kliņķim. Par mums vienkārši nekaunīgi ņirgājas. Brīnos, cik liela var būt mantrausība – nedomāt par tautas kopīgo labumu, bet tikai raust sev, domāt tikai par šodienu un par savu desumaizi. Mums ir miljonāri - divdesmitgadnieki, un neviens neprasa – kā tu savos divdesmit gados, puisīt, esi tos miljonus nopelnījis? Nu, kā?! Vai ar ilggadīgu, godīgu darbu?

Bet tantes, kas ceļa malā tirgo savas adītās zeķes vai salasītās odziņas, tiek sodītas. Manā skatījumā, tas, kas šobrīd notiek mūsu valstī, ir genocīds pret tautu. Mēs to redzam, bet darīt lietas labā neko nevaram. Mēs nevaram mierīgi gulēt, bet tie, kuri ir atbildīgi, guļ mierīgi... Par to man ir sašutums un skumjas.

Varbūt problēma ir tajā, ka mums nav valstsvīru, mums ir politiķi. Mums ir āksti, zagļi, populisti un skaļu saukļu saucēji, bet mums nav īstu valstsvīru. Es tiešām Latvijai novēlu vienu kārtīgu valstsvīru, kuram būtu godkāre nevis raust savā labā, bet strādāt visas valsts labā, kuram būtu godkāre, lai viņam būtu labākā valdība, labākā valsts, lai viņa tauta dzīvotu labi.

Vēl mani satrauc tas, ka cilvēkiem mūsdienu sabiedrībā nav stabilu morālo un ētisko vērtību. Varbūt kāds smīkņās, bet es esmu kristiete, mēs esam katoļticīgi un mans atskaites punkts ir Dievs. Man ir baušļi. Vienmēr esmu uzskatījusi, ja visi cilvēki ievērotu desmit baušļus, pasaule jau kļūtu daudz labāka. Diemžēl lielai daļai cilvēku mūsdienās nav nekādu atskaites punktu. Principi, rāmji, robežas. Kas ir tava augstākā latiņa? Kam tu atskaities? Kas ir tava sirdsapziņa?

Bet te var izplūst tālu, sākot ar genderismu, kas šobrīd ir kļuvis par visas sabiedrības aktualitāti un ar lielu spēku ienāk mūsu mājās, gribam mēs to, vai ne...  Jā, man nav pieņemamas lietas, ko kāda šaura cilvēku grupa man uzspiež. Es esmu izteikta cilvēkmīle, man ir daudzi dažādi domājoši draugi, mums ir brīnišķīgas attiecības. Mēs necenšamies viens otru pārtaisīt.

Es sāku spuroties pretī tajā brīdī, kad man kaut kas tiek uzspiests. Es kategoriski negribu, ka manam bērnam kādreiz skolā borētu: ja tu nevēlies būt puisītis, tu drīksti būt meitenīte. Uzskatu, ka šīs ir dziļi privātas lietas, kas jārisina ģimenē. Ja netiec galā ģimenē, meklē palīdzību ārpus, bet skola un bērnudārzs nu gan nav tā vieta, kur tas jāapspriež un jāuzspiež kā norma. Es nevienam savu kristīgo pārliecību vai seksualitāti neuzspiežu.

Vai tev ir kāds sapnis, ko gribētos piepildīt?

Es tiešām ļoti ceru, ka Rīgā reiz būs baroka operteātris. Šobrīd Latvijā tam ir visi priekšnoteikumi. Mums ir Senās mūzikas centrs, kuram ir plaša sadarbība ar ārzemēm, mums ir iespēja gan pašiem braukt uz jebkuru festivālu, gan ataicināt labākos pasaules mūziķus. Mums ir savs senās mūzikas orķestris, autentiskie instrumenti, brīnišķīgi speciālisti, no diriģentiem līdz mūziķiem, mums ir savs koris, solisti, kas ir specializējušies senajā mūzikā, mums ir Rundāle, kur ar rokām darina autentiskus tērpus.

Mēs varam iestudēt baroka operas un esam to arī darījuši. Pirms pāris gadiem uz Krakovas Jauno operu bijām aizveduši brīnišķīgu iestudējumu ar Rundāles tērpiem mūsdienu režijā, kas guva milzīgu atsaucību. Ar šo pašu iestudējumu bijām arī Pēterburgā. Latvijā diemžēl vēl nav izdevies to atrādīt.

Vāgnera zāle no visiem aspektiem būtu tam izcili piemērota vieta. Par pašu Vāgnera zāli man arī sāp sirds. Tā, starp citu, ir mana pirmā koncertzāle Rīgā, tur man bija pirmais koncerts ar orķestri, ar maestro Andri Pogu, kad viņš vēl bija nevis slavens diriģents, bet students. Tas bija baroka mūzikas koncerts, es dziedāju Hendeli.

Pavisam romantiski – manā kabinetā ir vaska puķe, kas ieaudzēta no lapiņas, kura noplūkta vecajā Vāgnera zālē. Esmu to pavairojusi un iedāvinājusi mammai, bet man ir kluss sapnis – ja kādreiz atdzims Vāgnera zāle, atdalīšu vēl vienu lapiņu, iestādīšu skaistā podā un aiznesīšu turp. Vecās Vāgnera zāles puķi, kas visus šos gadus augusi un vairojusies.