Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
"Persiešu valodas stundās", kas notiek Lipkes muzejā Ķīpsalā, Elita Kļaviņa pirmo reizi 25 gadu laikā spēlē ārpus Jaunā Rīgas teātra. (Foto: Oļegs Zernovs)

Elita Kļaviņa par "Persiešu valodas stundām": "Manā aktrises biogrāfijā nekas tāds nav bijis"

Cilvēki
2017. gada 30. novembrī 17:01 2017. gada 30. novembrī 17:01
Pastaiga
Lai piedalītos Genādija Ostrovska izrādē Persiešu valodas stundas, Elita Kļaviņa pirmo reizi 25 gadu laikā spēlē ārpus Jaunā Rīgas teātra. “Ziemeļnieciski skaista gara auguma blondīne” – tā aprakstīts viņas personāžs lugā. Paradokss slēpjas faktā, ka šis tēls ir vīrietis, vācietis Ginters, koncentrācijas nometnes uzraugs.

“Manā aktrises biogrāfijā nekas tāds nav bijis,” saka Elita par savu jauno darbu. “Stāsts nav par to, ka es spēlēju vīrieti. Man ir bijušas vīriešu lomas – gan Dorianā Grejā, gan Māceklī. Mainīt dzimumu aktierim nav pats grūtākais uzdevums. Izrādē Melnais piens es vispār spēlēju govi, un, starp citu, šajā tēlā jutos ļoti labi. Nē, persiešu valodas stundas mani uzrunāja ar ko citu. Tā ir ļoti neparasta luga, lugas autors, manuprāt, atradis gluži vai ģeniālu veidu, kā atraktīvi un vienlaikus nopietni runāt par tik smagu tēmu kā holokausts. Vienkārši nevarēju palaist garām tādu materiālu.”

Krievijas dramaturgs un režisors Genādijs Ostrovskis Latvijā iestudē jau trešo izrādi. Viņa iepriekšējie darbi – Divi kapteiņi un Mīļākais – veiksmīgi izrādīti Dailes teātrī (Mīļākais joprojām ir repertuārā). Šoreiz par skatuvi kalpo Žaņa Lipkes memoriālā muzeja telpas. Teātri šeit iestudē pirmoreiz, un tā ir muzeja izveidotāja, Latvijas bijušā premjerministra, uzņēmēja Māra Gaiļa ideja. Viņš turklāt debitē producenta lomā.

Persiešu valodas stundas spēlē vieni un tie paši aktieri – Elita Kļaviņa, Rihards Lepers, dziedātāja Jolanta Strikaite-Lapiņa un Marija Daņiļuka no Maskavas – pamīšus latviešu un krievu valodā. Starp citu, Marijai Daņiļukai, tāpat kā Elitai, arī piešķirta vīrieša loma – viņa spēlē Bruno Šulcu. Šie divi tad arī ir izrādes galvenie personāži, lugas nervs.

Persiešu valodas stundas varoņu prototipi ir reāli cilvēki. Ebreju izcelsmes poļu rakstnieka Bruno Šulca darbi Latvijā pagaidām ir maz zināmi, jo nav tulkoti, bet pasaulē tulkoti 40 valodās, un viņa ietekmi uz savu daiļradi atzinuši gan ASV rakstnieks, Pulicera balvas ieguvējs Filips Rots, gan Nobela prēmijas laureāts Isāks Baševiss-Zingers. Bruno Šulca liktenis bija traģisks – viņu nošāva geto nelielajā Drogobičas pilsētiņā 1942. gadā. Slepkava bija vācietis Ginters, kura vārds iegājis vēsturē tikai šā liktenīgā šāviena dēļ. Gintera pēdas pazūd 1945. gadā, viņš it kā nošauts cietumā. Bet skaidri tas nav zināms...

Ostrovska lugā viņi abi ir dzīvi. Bruno ir koncentrācijas nometnes ieslodzītais, Ginters – viņa uzraugs. Ginters meklē cilvēku, kurš varētu viņam iemācīt persiešu valodu, jo tas ir sens viņa bērnības sapnis. Bruno persiešu valodu nezina, bet ļoti grib izdzīvot. Viņš izdomā Ginteram valodu, kura neeksistē, un uzdod to par persiešu mēli.

“Režisors uzreiz izlēma, ka Bruno un Ginters jāspēlē sievietēm, jo valodā, kuru Bruno ir izdomājis, viss ir otrādi: dzīve ir nāve, zēns ir meitene. Šajā izrādē nav ideoloģisku klišeju. Jā, Ginters ir nacists un noziedznieks, tas nav apšaubāms. Bet nebūt nav viennozīmīgi tas, kas notiek viņa dvēselē. Viņš saprot notiekošā šausmas, un viņa attiecības ar Bruno ir kā bēgšana no realitātes, vēlme reabilitēt sevi paša acīs. Persiešu valoda ir mākslas metafora. Tas ir par to pašu skaistumu, kas izglābs pasauli. Tāpēc mūsu izrāde nav par holokaustu, tā ir par radīšanas brīnumu.”

Persiešu valodas stundu mēģinājumi sākās uzreiz pēc Marķīzes de Sadas pirmizrādes Jaunajā Rīgas teātrī, kur Elitai ir milzīga un sarežģīta loma. “Mēs spēlējām piecpadsmit Marķīzes faktiski bez pārtraukuma – tas bija smagi. Arī Ostrovska luga prasa milzu spēku, bet es visa esmu iekšā šajā projektā. Parasti citiem nestrādāju, mūsu teātrī darba pietiek, turklāt man ir trīs bērni...

Bet Ostrovska luga mani pievilka ar savu neparastumu, daudzšķautņainību. Mēs visi – režisors, aktieri, scenogrāfs Reinis Suhanovs, komponists Jēkabs Nīmanis, kostīmu un animācijas māksliniece Velta Emīlija Platupe – strādājam ar pilnu atdevi. Tas nav kaut kas tā, starp citu  – viens, divi – un pa ātro visu salipinājām. Te ir laikietilpīgi rokdarbi.”

Vai Elita nebaidās, ka izrāde skatītāju uztverei varētu būt pārāk sarežģīta? “Nē, nebaidos. Esmu redzējusi iepriekšējās Genādija Ostrovska izrādes. Lai nu kā, bet garlaicības tajās nav. Šim režisoram ir daudz filozofisku lietu, bet tās ir tik temperamentīgi iesaiņotas, ka skatītāji nekādā gadījumā neiemigs.”

Un vēl viens jaunums. Šajā rudenī Elita Kļaviņa debitēja kā kinorežisore: viņas īsfilma Pinokio tika izrādīta Rīgas Starptautiskajā kino festivālā. Pirms diviem gadiem Elita iestājās maģistrantūrā Latvijas Kultūras akadēmijas filmu skolā un tagad sāk strādāt pie sava diplomdarba. Vai tas nozīmē, ka Elitu kā aktrisi ar laiku zaudēsim? “Tik tālu es vēl neaizdomājos. Man ir nepieciešama tā adrenalīna deva, ko dod aktiera profesija.

Spēlēt man patīk uz skatuves, bet skatīties es mīlu kino. Gribas pamēģināt sevi jaunā kvalitātē, uzzināt, ko vēl es spēju. Visvairāk baidos no rutīnas.”

Vēl portālā

Šūmahera sieva beidzot atklāj, kāpēc neinformē sabiedrību par Mihaēla veselības stāvokli 7
Nekur nav tik labi kā mājās - horoskops visām zodiaka zīmēm pirmdienai, 18. novembrim 2
Šīm 4 zodiaka zīmēm ir visspēcīgākie sargeņģeļi 9
Tēmas: Holokausts

Российская танцовщица бросила Джонни Деппа из-за его вражды с Эмбер Херд

Такая же, как все: Скромность герцогини Кэтрин впечатлила других мам в школе раннего развития