Gunārs Jākobsons: “Arvien cenšos fīrēties uz gaismas pusi”

Kā sporta žurnālists esat strādājis 13 olimpiskajās spēlēs un 30 Pasaules čempionātos hokejā.

Apmēram tā. Pasaules čempionātu pirmo reizi aizbraucu komentēt 1969. gadā, tas notika Stokholmā. Pēdējais, kurā strādāju, bija 2008. gada čempionāts Kanādā. Savukārt pirmās ziemas olimpiskās spēles komentēju 1972. gadā Saporo.

Kāpēc tieši hokeju iemīlējāt?

Grūti pateikt. Kad radiofona diktoru konkursā paliku otrais, man piedāvāja pamēģināt komentēt sportu, atzīstot tam par ģeldīgu. Priekšplānā tika izvirzīts futbols un hokejs. Futbolu sāku komentēt 1954. gada vasarā, un tas man joprojām tuvāks. Ja futbols ir kā klasiskā mūzika, tad hokejs vairāk kā estrādes. Bet jau ziemā bija jākomentē arī tas. Jūs arī hokeja notikumiem sekojat? Ja Latvijas Televīzijā hokeju nekomentēja Anatolijs Kreipāns, izslēdzāt televizora skaņu un ieslēdzāt radio, kur to komentēju es? Ne pirmo reizi to dzirdu, bet joprojām brīnos, ka tik daudzi šīs spēles, tās tālās dienas vēl atceras. Man tas ir ļoti patīkami.

Pats aktīvi sportojāt?

Kurš lauku puika tad to nav darījis! Pateicoties Vladislavam Stafeckim, matemātikas un fizkultūras skolotājam, kas mūs bīdīja sportot, pat riteņbraukšanas sacensībās piedalījos. Man bija smuks pusaudžu ritenis sarkanā krāsā. Mazāks nekā pieaugušo, tāpēc vajadzēja mīt stingrāk, tomēr lielo riteņu minējus apsteidzu. Vai nebija iebildumu, ka puikam sarkans ritenis? Nē, tas bija dikti skaists! Mamma to kara laikā slēpa vāgūzī aiz siena, lai krievu karavīri neatrastu un nekonfiscētu. Traki tad bija – vācu karavīri atņēma zirgus, krievu savāca visu, kas spožāks, sākot ar lampiņām. Vidusskolas laikā diezgan aizrautīgi spēlēju futbolu, bet, kad atnācu uz Rīgu, sportot vairs nebija laika. Un ne vien sportot, bet pat aiziet uz studentu ballītēm! Jo strādāju un mācījos.

Tikai specialitātē neesmu nostrādājis nevienu dienu – kā iekūlos radiofonā, tā paliku. Tomēr ne reizi neesmu nožēlojis, ka mācījos juristos, jo iegūtās zināšanas paplašināja apvārsni. Turklāt mums bija lieliski pasniedzēji. Ar tiem man ļoti veicies jau no pamatskolas laika.

Bet te būs lietiskie pierādījumi par manām komentētāja gaitām. (Jākobsona kungs rāda līdzpaņemtas lapas, uz kurām ar roku sarakstījis gadus un datumus, cik garas bijušas translācijas, cik par tām nopelnīts – sākot no pirmās 1954. gadā. Sākt komentēt nav bijis tik vienkārši, talkā nākuši kolēģi, tiesneši. Vislielāko pateicību pelnījis diktors Boriss Podnieks, kuru Gunārs uzskata par savu radiofona “tēvu”. Tāpat viņš savulaik pierakstījis katru dienu kolhozā darītos darbus – tēvs bijis dārznieks, un Gunārs gājis viņam talkā.) Un vēl viens lietiskais pierādījums – darba grāmatiņa. Ieraksts, kas veikts krievu valodā, apliecina, ka mana pirmā darbavieta bija Rīgas piena kombināts. Amats – piena sagādes inspektors, ko varētu tulkot kā piena kannu cilātājs. (Smaida.) Kā noprotat, esmu diezgan punktuāls cilvēks, saglabāju visādus papīrus. Arī skolas liecības, sākot ar 1. klasi. Vai pierakstus veicu līdz šai dienai? Nē, tik traki ar mani nav! (Sirsnīgi pasmejas.) Pietiek, ka parādu, cik dulls puika reiz biju.

Esat tikai desmit gadus jaunāks par Latvijas Radio, turklāt abi novembra bērni.

Jā, tā interesanti sakrīt... Laikam jau ielemts bija.

Pastāstiet, kā vispār radiofonā nonācāt!

Ieraudzīju sludinājumu, ka meklē diktorus, un izdomāju aiziet apskatīties, kā tai mājā izskatās. Jau teicu, ka diktora vietā uzreiz netiku, bet kā sporta komentētājam man pirmā reportāža bija no Engures zvejnieku kolhoza sporta spēlēm. Un, kā jau pirmo, vienmēr to atcerēšos, lai arī 4. jūlijā tai apritēs 72 gadi! Radio vecajā autobusā sakāpa kvartets: Dalbiņš, Līcis, Mūrnieks un es. Devāmies strādāt. Zvejnieki skrien, spēlē basketbolu, volejbolu, bet es skatos un brīnos – man nav nekādas jēgas, kā taisīt reportāžu. Labi, ka pieredzējušie kolēģi palīdzēja. Kaut ko no tā visa beigās samontēju.

Pilnu sarunu ar Gunāru Jākobsonu, lasi žurnāla “Patiesā Dzīve” jaunajā numurā, kas no 6. marta nopērkams labākajās preses tirdzniecības vietās un Zurnali.lv.