"Jau 20 gadus lietoju vienas un tās pašas smaržas" - kostīmu mākslinieces Annas Heinrihsones skaistuma receptes

Rāmji

Tā dēvētajā intelektuāļu vidē ir ne mazums ļaužu, kuri noliedz modes pasauli kā kaut ko primitīvu un bezdvēselisku. Viņi, redziet, stāv tai pāri... Man šo cilvēku patiesi žēl. Vairumam manu kolēģu – mākslas pasaules pārstāvju – ārējais izskats ir ārkārtīgi svarīgs. Tas ir tavs apvalks, tava Es atspulgs. Kopš mācībām Mākslas akadēmijā atceros frāzi, ko reiz izmeta Frančeska Kirke: “Lai arī jutīšos fiziski neērti, taču nekad neiziešu ielās tādās drēbēs, kas neatbilst manam stilam!” Atteikties no skaista apģērba, kosmētikas, smaržām ir pretdabiski un muļķīgi. Nedrīkst sevi ielikt kaut kādos rāmjos. Vai tad tu vari būt laimīgs, ja visu laiku sev kaut ko aizliedz?  

Ģimenes recepte

Mūsu dzimtā mīlestība uz kosmētiku un grimu tiek pārmantota no paaudzes paaudzē. Man vecmāmiņa no tēva puses, jau būdama visai cienījama vecuma dāma un pārvietojoties ar grūtībām, izgāja sabiedrībā līdz mūža pēdējai dienai – uzkrāsojusies un safrizējusies. Kad sieviete cenšas vienā mirklī kļūt par skaistuli kādam svarīgam pasākumam par godu, tas ne pie kā laba nenoved. Es personīgi vienmēr cenšos izskatīties, cik labi vien iespējams. Vissvarīgākā dzīves diena man ir šodiena. Kā joko mana draudzene, kura pēc pusdienām vienmēr rūpīgi uzkrāso lūpas ar sarkano lūpu krāsu, – nekad nevar zināt, kurā brīdī satiksi savas dzīves galveno mīlestību!

Kompleksi

Kompleksi man ir bijuši, ir un būs – kur tad bez tiem? Atceros, 12 – 13 gadu vecumā man nepatika savs kakls. Nu jau vairs pat neatceros, vai tas man likās pārāk garš vai pārāk īss. Visās tā laika fotogrāfijās nemainīgi esmu redzama ar zīda lakatiņu ap kaklu. Starp citu, vecu fotogrāfiju pārlūkošana ir lielisks līdzeklis, kas atbrīvo no kompleksiem. Skaties uz bildi, kura reiz tev ir tā riebusies, un domā: “Bet es taču tad nemaz neizskatījos slikti!” Lai sevi novērtētu adekvāti, vajadzīgs laiks. Iespējams, pēc gadiem desmit paraudzīšos uz savām šodienas bildēm un nodomāšu – oho, Anna, tu taču biji īsta skaistule!

Ķermenis

Pārsteidzoši, taču tikai tagad, 46 gadu vecumā, es sāku iepazīt savu ķermeni. Man vienmēr ir licies – ja reiz dzīvoju pietiekami aktīvi un daudz kustos, tātad pilnībā valdu pār savu ķermeni. Izrādījās, ka tā nav. Mans ķermenis ir pieradis slinkot, jo atsevišķas muskuļu grupas nav darbinātas gadiem ilgi! Reiz par nopietnu slodzi uzskatīju ūdens aerobiku. Tagad saprotu, ka tā bija tikai patīkama laika pavadīšana. Nu es eju uz trenažieru zāli, nodarbojos personālās treneres vadībā un katru dienu atklāju sev kaut ko jaunu. Negaidu rezultātus momentā. Jā, seju var savest kārtībā relatīvi ātri. Ir vairāki knifi, kas palīdz to izdarīt, bet ķermenis prasa darbu un vēlreiz darbu. Tiesa, novest šo ideju līdz absolūtam arī nevēlos. Kad atnācu uz pirmo nodarbību, trenere Inese man pajautāja: “Kāds ir jūsu mērķis?”  “Gribu būt slaida, stalta...  Un – lai tomēr varu izdzert glāzi šampanieša,” atbildēju es. Inese ironiski pasmīnēja, taču teica – nu ko, pamēģināsim!

Uzturs

Vienmēr varu pateikt, kura no mūsu aktrisēm sēž uz diētas. Viņām ir tādas acis… drudžainas/trauksmainas, vai. Redzams, ka cilvēks uz kaut ko ir ieciklējies un viss pārējais viņu nemaz īsti neinteresē. Es uz diētas esmu sēdējusi tikai reizi mūžā, un man tas ļoti neiepatikās, jo visu laiku bija jādomā tikai par ēdienu. Nelasu nekādas dietoloģijas grāmatas, neprotu skaitīt kalorijas. Vienkārši cenšos nepārēsties. Ēdienam jābūt kvalitatīvam, svaigam un noteikti garšīgam. Piemēram, man un meitai garšo griķi, taču mums nenāk ne prātā tos ēst bez sāls un sviesta. Bez garšvielām produkta garša neatvērsies. Vēl mums ir dzelžains princips: vienmēr pusdienot mājās. Tad varam kontrolēt savu pārtiku. Taču, kas attiecas uz pārmērībām… Tās tomēr laiku pa laikam ir vajadzīgas. Mana meita gatavo lielisku siera kūku – un man tagad no tās būtu jāatsakās? Neparko! Ēdiens ir viena no tām lietām, kas dara mani laimīgu. Vai tad tas ir maz?

Seja

Lai cik laba būtu tava āda (un man šajā ziņā ir paveicies), to vajag kopt. Viena septiņdesmitgadīga dāma, kura izskatījās gadus 20 jaunāka, ieteica man mazgāties ar ledus ūdeni. Kopš tā laika man ledusskapī vienmēr ir ledus gabaliņi. Īsto kosmētiku es meklēju diezgan ilgi. Šobrīd mani favorīti ir amerikāņu zīmola IS Clinical krēms un Estēe Lauder nakts serums. Produkta cenai manā skatījumā nav izšķirošas nozīmes.  Esmu izmēģinājusi arī superdārgus krēmus, taču ne tuvu ne visi mani ir pārliecinājuši. Ir vienkārši jāatrod kaut kas savs. Piemēram, par labākajām maskām es atzīstu salīdzinoši ļoti lēto Krievijas kompānijas Čistaja ļiņija piedāvājumu. Īpaši iesaku Piecu zālīšu spēku – šī maska dara brīnumus!

Pieredze

Pirmās iemaņas meikapa jomā es smēlos no savas auklītes pieredzes klāsta. Viņa bija dāma jau gados, ar dīvainībām un visai savdabīgu skaistuma izpratni. Sekojot viņas piemēram, sārtināju vaigus ar bieti. Savukārt plakstiņu krāsošana ar zilajiem krītiņiem jau bija manis pašas radošuma izpausme! Starp citu, mana meita savā trīs gadu vecumā bija gājusi vēl tālāk – viņa iedomājās nokrāsot lūpas ar nagu laku. Tātad kosmētikas kaislība mums ir jau gēnos. Mamma mani par šādiem eksperimentiem nekad nebāra. Pirmkārt, krāsoties patika arī viņai. Otrkārt, viņa lieliski saprata, ka tad, ja bērnam kaut ko aizliedz, viņš to darīs tik un tā, tikai slepus.  

Meikaps

Man krāsošanās ir absolūti radošs process, kurš savā būtībā neatšķiras no gleznošanas. Tu tieši tāpat velc līnijas, izpludini krāsas, radi gaismēnu spēles... Galvenais sejā ir acis, tās es cenšos izcelt vienmēr. Lūpas – atbilstoši noskaņojumam, dažkārt spilgtas lūpas tajā iederas, citreiz ne. Vēl ļoti svarīgs ir pareizs sejas ovāls. Atceros kādu Allas Pugačovas fotogrāfiju, kur redzams, kā viņai ar grimu likvidēts dubultzods un izzīmētas stingras sejas aprises. Iespējams, viņas gadījumā šis darbs izskatījās parupji veikts, taču pašu principu – skulpturēt savu seju ar tonējošajiem līdzekļiem – es aktīvi izmantoju. Starp citu, interesanta detaļa. Esmu dzimusi kreile, taču skolā mani centās pārmācīt – skolotāja sita pa roku ar lineālu. Šausmīgi, vai ne? Toties tagad man abas rokas ir vienlīdz attīstītas: kreiso aci varu krāsot ar kreiso roku, labo aci – ar labo.  

Darba līdzekļi

Par meikapa bāzi izmantoju Guerlain pūderkrēmu, kas izcili maskē ādas trūkumus, taču ir ļoti vieglas un patīkamas tekstūras, tāpēc uz sejas nemaz nav jūtams. Reljefu veidoju ar Collistar vaigu sārtumu, sajaucot dažādus toņus. Labākais acu zīmulis, manuprāt, ir Clarins, acu ēnas – Dior un Estēe Lauder. Laiku pa laikam manī nobriest dumpis pret brendiem, un es cenšos pāriet uz vienkāršāku kosmētiku. Tas parasti ne ar ko labu nebeidzas, jo lētajiem zīmoliem tomēr ir pavisam cita tekstūra, bet tas ir galvenais kvalitātes parametrs.

Eksperimenti

Laika gaitā esmu izmēģinājusi visas iespējamās frizūras. Jaunībā kādu laiku vispār staigāju kailu galvu. Nevaru teikt, ka šis eksperiments bija veiksmīgs. Izrādījās, ka man nav tā izcilākā galvaskausa forma, taču, kamēr to sapratu, pagāja pusgads un mati tieši paspēja ataugt. Bija daudz eksperimentu arī krāsu jomā: esmu bijusi gan blondīne, gan sarkanmate, gan rudmate. Visneveiksmīgākā bija oranžā krāsa. Es to neizvēlējos, šo eksperimentu – nokrāsot matus “uz aklo” – man piedāvāja žurnāla stiliste. Kad ieraudzīju sevi spogulī, biju šokā. Taču pēcāk pieradu. Man ļoti žēl to sieviešu, kuras gadiem dzīvo vienā un tajā pašā tēlā un paniski baidās no pārmaiņām. Viņas daudz zaudē.

Radikāli soļi

Ja sajutīšu, ka manai ārienei nepieciešamas kardinālās izmaiņas, tad drīzāk gulšos zem ķirurga naža, nekā ļaušu sev kaut ko iespricēt. Paniski baidos no skaistuma injekcijām. Tās ir izgudrotas un ieviestas salīdzinoši nesen, to iedarbības sekas un iespaids uz organismu vēl nav zināms. Cita lieta – ķirurģija. To es uzskatu par pārbaudītāku un mazāk bīstamu metodi. Kaut gan, protams, cenšos attālināt šo brīdi. Eju uz miostimulācijas procedūrām, kas šūnu darbību stimulē ar elektriskajiem impulsiem, uz sejas masāžām… Pagaidām tas viss palīdz.  

Rituāli

Vasarā, kad dzīvojam pie jūras, mans dienišķais rituāls ir pelde saulrietā. Pilsētā mīlu turku pirti, labprāt paguļu vannā… Man ir koka masāžas rullīši ķermenim. Ja ar tiem izmasē augumu no papēžiem līdz pat pakausim, jūtams milzīgs enerģijas pieplūdums. Taču tam vajag laiku, un dažkārt ir slinkums, es sev saku – ai, nu, labi, izdarīšu to rīt… Un uz mēnesi pavisam par to aizmirstu. Pēc tam atjēdzos, atsāku… Taču rituāli jau nav tikai ķermenim vien. No rīta man ļoti svarīgi noskaņot arī smadzenes. Uzvāru sev kafiju, apsēžos ar krūzīti uz palodzes, skatos pa logu un domāju par gaidāmo dienu... Tā meditēju minūtes divdesmit. Vakaros rituāli nenāk ne prātā. Ja ir nenormēts darbalaiks un pēc izrādes mājās pārnāc pēc pusnakts, vienīgā vēlēšanās ir ieiet dušā un ātrāk ierausties gultā.   

Tetovējumi

Pīrsingu es nesaprotu un nepieņemu, turpretī tetovējumi man patīk ļoti. Man ir divi. Uz atslēgas kaula – bezgalības zīme/ ķēmiņš, manu gleznu personāžs no 90. gadu vidus. Bet uz muguras – labirints aplis. Kad uzvelku kleitu ar vaļēju muguru, saņemu daudz komplimentu. Vai tetovēšos vēl? Pavisam to nenoliedzu. Ir tikai jānobriest. Tetovēšanās taču nav izprieca...

Nekad nesaki nekad

Manā dzīvē nemitīgi notiek tā, ka tad, ja es kaut kam pasaku kategorisku “nē!” – tieši tas un tā ar mani notiek… Pietika kādā sarunā pateikt, ka dievinu gaļu un nesaprotu veģetāriešus, un burtiski nākamajā dienā mans organisms sāka gaļu noliegt. Nē, vēl neesmu kļuvusi par veģetārieti, taču šķiet, ka viss jau iet tieši uz to...  

Smaržas

Jau gadus divdesmit lietoju vienas un tās pašas smaržas – Thierry Mugler Angel. Šajā aromātā jūtos tikpat ērti un pasargāta kā, piemēram, melnās drēbēs. Tas simtprocentīgi atspoguļo manu būtību. Protams, laiku pa laikam cenšos atrast kaut ko jaunu. Tomēr Angel vienalga ir ārpus konkurences. Reiz izlasīju par Maijas Pļiseckas mīļākajām smaržām – tas bija Robert Piguet 1944. gada aromāts Bandit. Pasūtīju to internetā. Un biju šausmīgi vīlusies – kaut kāda sviedru un degošas gumijas smaka… No otras puses, kāpēc man būtu jāpatīk tam, kas patika Pļiseckai? Smaržas ir dziļi individuāla lieta.    

Jeļena Vlasova, žurnāls "Pastaiga" Foto: Oļegs Zernovs / Stils: Olga Kolotova