Laila Zālīte savu aknu ziedoja svešam bērnam
“Ar noietiem gariem ceļiem, līdz jauniem pirmajiem 3 soļiem...” – šāds vēstījums lasāms Lailas Zālītes sociālo tīklu kontā. Viņa ir Saulkrastu aptiekas vadītāja, nāves dūla, mamma piecgadīgam puikam, kura tūlīt svinēs 40. jubileju. Nesen Laila ziedoja 40 % savas aknas zīdainim. “Vācu dakteri teica, ka mums super kombinācija sanāca!” Saruna ar viņu - žurnāla "Patiesā Dzīve" jaunākajā numurā.
Kad tiekamies ar Lailu uz sarunu, ir pagājuši četri mēneši kopš operācijas. Diena ir pavasarīgi saulaina, un arī mana sarunbiedre ir tieši tāda – dzīvespriecīga un koša. Viņa raitā solī dodas uz tuvējo skvēru pie Operas, lai taptu skaistie foto. Kad saku, ka viņas enerģija mani pārsteidz un šķiet gandrīz vai neticami, ka tik nesen burtiski mācījusies staigāt no jauna, Laila nosmej: “Jā, tā ir. Pirms dažām dienām biju uz pārbaudēm, un mana akna ir smuki ataugusi. Vēl ne pilnībā, bet lielākā daļa.” Viņa atkal esot tā pati Laila, lai gan mainījies daudz. Emocionāli un arī personīgajā dzīvē. Būdama farmaceite, viņa mīl precizitāti visās jomās, tāpēc jau sākumā pavēsta, ka stāstīs visu pēc kārtas. Kad kādā brīdī iestarpinu jautājumu, kas skar vēlākus notikumus, viņa pacietīgi atbild: “Pie tā mēs vēl nonāksim.”
Sarunas laikā man daudzkārt piezogas doma – tik spēcīgus, pārliecinātus un strukturētus cilvēkus, šķiet, var uz roku pirkstiem saskaitīt. Un pāri visam ir neaptverama labestība. Lailai rūp līdzcilvēki, un, kā pati vēlāk teiks, ja vien iespējams palīdzēt, tas vienmēr ir jādara!
Nav parasta dzelte
“Tā bija lemts,” sākot stāstu, saka Laila. Meitenītes tēti viņa pazinusi kopš bērnības, vēlāk kopā ballējušies, pēc tam katrs gājis savu ceļu un ilgus gadus nebija redzējušies. Vien no sociālajiem tīkliem zinājusi, kā viņam sokas, un tad viņš apprecējies, pēc laika piedzimis bērniņš. Neko citu Laila nezināja. “Tad pēkšņi Facebook parādījās ieraksts, ka viņi meklē donoru meitiņai. Ilgus gadus biju asins donore, bet man sākās anēmija, un vairs nedrīkstēju ziedot asinis. Domāju, ka palīdzēt jau nevarēšu, tomēr pajautāju, kas par lietu. Viņš man iedeva sievas kontaktus, sakot, ka viņa labāk pratīšot pastāstīt.”
Sazinoties ar mazulītes mammu, Laila uzzināja, ka meitenīte piedzimusi 2. maijā, viss bijis labi, aizbraukuši mājās, taču piektajā dienā kļuvusi pavisam dzeltena. Bijis skaidrs, ka tā nav parastā zīdaiņu dzelte, bet kaut kas nopietnāks. Bērns nogādāts slimnīcā, kur pavadīja divus ar pusi mēnešus. Tika veikti izmeklējumi, kas parādīja – meitenītei nav attīstījušies žultsvadi, tāpēc viņas aknu veselības stāvoklis kļūst aizvien kritiskāks un analīzes sliktākas, aknas nespēj pildīt savu funkciju. Vienīgais, kas bērnu varēja glābt, bija dzīvais aknu donors. “Ir diagnozes, kad var izmantot mirušu donoru aknas, bet ne šajā gadījumā. Arī medikamenti nelīdzēja, un viņas analīzes bija kritiskas... To stāstot, meitenītes mamma sāka raudāt, jo situācija šķita bezcerīga. Laika nebija daudz, lai gaidītu. Teicu, ja vien es derēšu kā donors, noteikti palīdzēšu. Vecāki bija gājuši uz pārbaudēm, bet nederēja kā donori.” Vispirms esot jāsakrīt asinsgrupai, pēc tam seko sīkākas pārbaudes šūnu līmenī, tiek vētīti orgāna parametri, arī asinsvadu stāvoklis un atrašanās pozīcijas orgānā, jo “viņi modelē, vai donora aknas daļa derēs bērnam – labi ieguls un sakritīs asinsvadu atrašanās vieta un daudz ko citu”. Meitenītes tētim sakrita tikai asinsgrupa, citi parametri ne. Būdams liela auguma, viņa aknas daļa būtu par masīvu, arī holesterīna līmenis neesot atbildis vajadzīgajai normai – tai jābūt zem noteiktās augšējās robežas. Savukārt nevienam no citiem radiem nav bijusi vajadzīgā – AB pozitīvā – asinsgrupa. Laila iestarpina, ka patiesībā izglābta ne tikai meitenīte, bet arī kāds viņas radinieks. Vēloties palīdzēt, viņam veiktas padziļinātas pārbaudes, kuru laikā atklāja veidojumu aknās. “Viņam nebija nekādu sūdzību, diskomforta, tāpēc nevar zināt, kad to vispār pamanītu un vai nebūtu par vēlu,” saka Laila, vēlreiz uzsverot, ka dzīvē nejaušību nav. Toties viņai gan veiktās analīzes bija labas, sakrita arī visi citi vajadzīgie parametri.
“Augustā sākās mūsu ceļš uz Hamburgu, kas bija ilgs un brīžiem neskaidrs.” Vienā brīdī bijusi vēl kāda potenciālā aknu donore, desmit gadus jaunāka meitene. “Mēs vienlaikus bijām uz pārbaudēm te, Latvijā. Kā donores derējām abas, tāpēc izvēlējās otru meiteni – jo jaunāks orgāns, jo labāk. Pieņēmu situāciju ar domu, ka izdarīju visu, ko varēju, tālāk lai viss rit savu ceļu. Tā bija ceturtdiena, kad man paziņoja šo lēmumu, bet pirmdien meitenītes vecāki man zvanīja un raudot teica, ka donore atteikusies. Kad savs lēmums bija jāapliecina ar parakstu, viņa saprata, ar ko patiešām jārēķinās. Vecāki jautāja, vai es neesmu pārdomājusi, teicu, ka nevienu brīdi man nav bijušas citas domas. Arī tad ne, kad man pateica par otru meiteni. Es to uztvēru kā vēl vienu apliecinājumu, ka tālākais ceļš mums jāiet kopā.”
Visu sarunu ar Lailu Zālīti, lasi žurnāla Patiesā Dzīve jaunajā numurā, kas no 10. aprīļa nopērkams labākajās preses tirdzniecības vietās un Zurnali.lv.
