Ko runā tīmeklī: "Bērnam vēderā spīdēja sarkana gaismiņa" un citi stāsti, kādēļ mazuļu vecāki meklējuši ārstu palīdzību

Austra: “Es aizvedu meitu ar ātrajiem uz BKUS tad, kad viņa pirmoreiz iesmējās.”

Ilze: “Vasarā meitai izsaucu ātros, jo locījās uz grīdas un kliedz, ka mirst, jo sāp vēders. Aizbraucām uz BKUS. Tur viņa priecīgi izleca no ātrajiem ar jautājumu – kur te var pazīmēt?”  

Ance: “Kaimiņi savu pusotrgadnieci aizveda pie ārsta, jo domāja, ka viņa norija bezvadu austiņu. Klausījās, ka skan vēderā, pamperī neatrada, tātad viss slikti. Ārsts pavēra krociņas pie dupša un atrada austiņu.”

Didi: “Kad sensenos laikos studiju laikā braucu uz NMP brigades, viena vecmāmiņa izsauca ātros, jo bērnam “kaut kas ar acīm, neredz vairs”. Atbraucām, tur divgadnieks kašķīgs un rīvē actiņas, jo miegs nāk. Tā nu iemidzinājām bērnu un aizbraucām.”

Lauma: “Gribēju zvanīt ātrajiem, jo bērns apēda kaut kādu mazu lampiņu – sarkana gaisma spīdēja cauri vēderam. Pēc pāris panikas pilnām minūtēm sapratu, ka bērns sēž tieši pretī datora procesoram, un sarkanā gaismiņa tomēr nenāk no vēdera iekšas, bet atspīd no datora.”  

Linda: “Mēs aizspērāmies uz BKUS, jo puikam bija ērce, kas īstenībā bija krevele.”

Aija: “No bērnudārza zvans: sāp puncis, guļ, bāls... Skrienu! Toč: izskatās slikti, aši uz NMP! Ieliek palātā... Atnāk dakterīte: čamda vēderu un tur... “gāzes kamera”! Biju gatava zemē ielīst!”

Ilze: “Uzskatu, ka nav tādu stulbu iemeslu, lai ierastos BKUS! Neesam mēs mediķi, uztraukums dara savu. Ja ārsts atļaujas nokomentēt – ko te atnācāt?! Tad tādiem tur nav vietas. Visu jāizskaidro, vecāki nav mediķi, nav jāpāzina visas nianses.”

Karīna: “Neviens neko nekomentēja. BKUS uzņemšanā sagaidīja lieliski darbinieki!”

Žanete: “Kad sīkais bija jau kuro reizi pārsitis pieri, un vedām viņu uz BKUS, ārsts ierēca, ka citi taisa fotoalbumus, bet mēs – rentgenu kolekciju. Neatceros, kurš bija ieteicis, ka “better safe than sorry”, un galva pie ārsta jānočeko ik reizi.”

Maija: “Mēs reiz nonācām slimnīcā ar nogulētu kāju. Sīcim viena bija palikusi nejūtīga, kā lika pie zemes, tā gāzās garšlāfen. Pirmais ārsts, kas atnāca uzņemšanā (jauns čalis, kas, likās, ka bērnu redz pirmo reizi), kustīgam četrgadniekam pasludināja kaut kādu tur gūžu artrītu. Bija brīvdienas. Vakarā atnāca fizioterapeite, kas teica, ka artrīts jau nu nebūs. Lēnām tā kāja atgāja, un, kad juniors sāka skraidīt un ļoti demolēt slimnīcu, fiksi devāmies prom, pirms mums piešķir vēl kādu neticamu triperīti.”

Kristīne: “Nebraucām uz BKUS, bet uz sava reģiona ātrākiem. Jo... Dodot sīkajam D vitamīna tabletīti, tā vispār nesaprotamā veidā izkrita man no pirkstiem un iekrita puikam degunā. Jo bija tā kā nedaudz atliecis galvu, gaidot to garšīgo vitamīnu. Un, protams, automātiski ierāva nāsīs gaisu, un tā tablete tur iesprūda. Ātri mašīnā, braucām uz uzņemšanu, lai izņem. Pa ceļam puse izkusa, un pati izkrita ārā.” 

Līva: “Bērni spēlējās ar elektrisko masāžas birsti, kaut kā izdevās birstes uzgali dabūt nost un tā iegriezt matos, ka izskatījās ka metāla malas pagājušas zem ādas. Atbrauca ātrie, arī tā nolēma. Slimnīcā rentgens – neko saprast nevar, izskatās tomēr, ka kaut kas zem ādas. Sagatavoja bērnu operācijai, pēc 5 minūtēm iznāk ārsts un saka, ka operēt nevajadzēja, ka tikai mati bija saķērušies.”

Aija: “Ģimenes ārstu konsultatīvais tālrunis 66016001. Ir ļoti labi palīdzējis gadījumos, ja nezini kā tālāk rīkoties un palīdzēt saprast, vajag neatliekamo palīdzību vai nē.”

Dace: “Man vīrs aizskrēja uz slimnīcu ar sīkskolnieku. Jo tas stulbenis bija iebāzis zīmuli degunā, stundu laikā. Degunu apskatīja pēc 2 h rindas (kad, protams, deguns sen neasiņoja), pateica ka stulbenis (cenzēti, bet nu domu uztvert varēja), pasmējās un iztrieca ārā. Vienkārši skolā prasīja obligāti vest un bez zīmes atpakaļ tādu neņemšot. Džekam laikam negribējās Covid starplaikā iet uz skolu klātienē.”  

Ieva: “Mana gandrīz četrgadniece – mammīt man riekstiņš (pistācijas) ielīda degunā. Lieki teikt, ka īsi pirms tas notika, ar vīru spriedām, kur varētu aizbraukt, par cik bija brīvdiena. Tā nu mūsu ceļi veda uz vietējo slimnīcu, pēc tam uz BKUS.”

Ieva: “Bērns pīkst, ka zobs sāp, skatos – tas jau lielais. Apzvanos – visur kvotas beigušās, būs jāiet pa maksu un tā kā kaula zobs, būs jāmaksā kā pieaugušajam. Ehh, pievelku jostu, aizvedu, vēl stresi, ka paralēli jāpaspēj vēl citu bērnu teleportēt, kā ārsts paziņo, ka tas milzenis taču piena zobs un sāp, jo jau šūpojas, un lielais apakšā spiež. Kur pierakstās gada mātes titula pretendentos?”

Līva: “Man arī ir bijis, kad parastas saslimšanas dēļ aiztraucamies, jo internetā salasījos par difteriju. Lieki piebilst, ka uz mani BKUS skatījās, it kā būtu traka, pirmoreiz tā arī jutos. Teicu vīram, lai nākamreiz viņš uzņemas atbildību par meitas veselību.”

Dita: “Kad meita krita, paķēru aiz rokas, un locītava izgāja no vietas. Tas bija tik tizli, labāk būtu nokritusi, un nekas nebūtu bijis. Aizbraucām uz BKUS, nepārspīlējot, 30 sekunžu laikā roka bija kā vajag un no uzņemšanas izskrēja ar prieku.” 

Estere: “Kā saka, nav jākaunas par uzmanīšanu/satraukumu, ir jākaunas, ja ir vienalga.”

Jānis: “Mans pusotrgadnieks kā parasti ložņāja pa IKEA bērnu virtuvītes “darba virsmu” un tad vienā brīdī gāzās atmuguriski zemē, bet tur, protams, izbērti koka klucīši. Rezultātā pārsists pakausis, asinis, brēciens, zvans ātrajiem, brauciens uz BKUS. Pēc tam ar vecāko bērnu braucām pakaļ mammai un mazajam brālim vēlā pirmdienas vakarā...”  

Ilona: “Man nav kauns. Reiz aizvedu bērnu, kuram nevarēju dabūt nost temperatūru, jo iedevu pārāk mazu devu paraceptamola, bet man tak uz tādu pašu svaru ar divreiz mazāku devu pietiek. Medmāsa iedeva ibuprofēnu pareizā deva, un pēc pusstundas varējām braukt mājās.” 

Saldus sapņus: “Aizvedu bērnu uz slimnīcu pusdesmitos vakarā. Uz acs plakstiņa pumpa. Es jau, protams, sadomājusies nezin ko, info internetā salasījusies. Miežagrauds? Nezinu, kā izskatās, kas tas ir utt. Daktere apskatās – maza pūtīte.”

Inguna: “Es reiz vēlā vakara stundā ierados uz BKUS, jo domāju, ka zīdainim masaliņas. Tur secināja, ka nedaudz sakairināta āda no drēbēm.” 

Anete: “Kam negadās. Tagad varbūt ir kauns, bet pēc kāda laika būs par ko iesmiet.”

Un labāk uztraukties un noskaidrot, nevis palaist garām reālu problēmu.