Zinātnieki atklāj satraucošus un līdz šim nezināmus faktus par sieru un pienu

Jaunā pētījumā, kas publicēts žurnālā "npj Science of Food", analizēts mikroplastmasas piesārņojums pienā, svaigā un nogatavinātā sierā, kas iegādāts Itālijas lielveikalos.

Pētījuma fons

Lai gan cilvēki ik gadu nejauši patērē desmitiem tūkstošu mikroplastmasas daļiņu, piena produkti – neskatoties uz to plašo patēriņu – līdz šim pētīti maz. Plastmasa ir visur pārtikas ķēdē: no lopbarības maisiem un slaukšanas caurulēm līdz siera formām un iepakojumiem. Šie ir potenciālie avoti, kā plastmasas daļiņas nonāk mūsu pārtikā.

Plašāka izpratne par to, kur un kā plastmasa uzkrājas, varētu palīdzēt izstrādāt drošākus ražošanas procesus un veidot gudrāku iepakojuma politiku. Tomēr, lai identificētu visbīstamākos posmus un noteiktu efektīvus standartus, ir nepieciešami vēl lielāka mēroga pētījumi.

Jaunais pētījums un tā rezultāti

Pētnieki pārbaudīja 28 piena produktu paraugus, tostarp 4 UHT piena pakas, 10 svaigā siera (mazāk par 1 mēnesi nogatavināts) un 14 nogatavinātā siera (vairāk par 4 mēnešiem) vienības, kas iegādātas Ziemeļitālijas lielveikalos.

Paraugi tika analizēti Eiropas Ilgtspējīgas Nanotehnoloģijas ietekmes centrā, izmantojot fermentatīvu un ķīmisku parauga sagatavošanu un analīzi ar mikro-FTIR spektroskopiju. Visi testi notika tīrā ISO 7 klases telpā, lai novērstu ārējo piesārņojumu.

• Mikroplastmasa tika atrasta 26 no 28 produktiem. Kopumā identificētas 266 daļiņas, pārstāvot 20 dažādus plastmasas veidus.

• Visizplatītākie polimēri: polietilēntereftalāts (PET) 19 paraugos, polietilēns 15 un polipropilēns 12 paraugos.

• Daļiņu koncentrācija atkarīga no apstrādes līmeņa:

• Nogatavinātais siers: vidēji 1857 MP/kg
• Svaigais siers: vidēji 1280 MP/kg
• Piens: vidēji 350 MP/kg

Daļiņas bija ļoti mazas – dažas tikai 24 mikrometrus lielas (mazāk nekā cilvēka mata diametrs), kas nozīmē, ka tās var viegli iziet caur zarnu barjeru un nonākt organismā.

Daļiņu formas:

• Fragmenti: 77%

• Šķiedras: 22%

• Lodītes: <1%

Šie fragmenti, iespējams, radušies no berzes iekārtās vai plastmasas virsmu nodiluma. Turklāt daļiņu krāsa sniedza norādes par to izcelsmi: pelēkie fragmenti bieži bija saistīti ar blīvējumiem un lentēm, bet caurspīdīgie – ar pudeļu plastmasu. Zilās un sarkanās daļiņas varētu būt cēlušās no cimdiem vai marķējumiem ražošanas līnijā.

Pārsteidzoši, pētījums konstatēja arī retus plastmasas veidus, piemēram, polivinilidēnfluorīdu (PVDF) un polioximetilēnu – tie varētu būt radušies no specifiskiem iekārtu komponentiem.

Pētījums parāda, ka mikroplastmasa uzkrājas ar katru piena produktu pārstrādes soli. Nogatavinātais siers satur visaugstāko piesārņojuma līmeni – līdz pat piecām reizēm vairāk nekā piens, kas skaidrojams ar mitruma zudumu un kontaktu ar plastmasas formām un iepakojumiem ilgstošas uzglabāšanas laikā.

Svarīgs piesārņojuma avots varētu būt arī pašas paraugu sagatavošanas metodes – piemēram, vairākkārtēja siera griešana laboratorijā, kas, ja netiek veikta pietiekami rūpīgi, var ietekmēt rezultātus.

Atklājumi uzsver nepieciešamību:

• Pārskatīt katru ražošanas posmu piena ķēdē;

• Aizstāt nodilumizturīgas plastmasas ar drošākām alternatīvām;

• Stiprināt tīro telpu prasības;

• Izstrādāt un testēt bioloģiski noārdāmus materiālus.

Līdz brīdim, kad šie risinājumi būs ieviesti, gan patērētāji, gan ražotāji, gan uzraugošās institūcijas ir aicinātas rīkoties – lai aizsargātu gan sabiedrības veselību, gan pārtikas drošības nākotni.