“Es gribēju staigāt vasarā cimdos. Tik ļoti baidījos no saules...” Marina atklāti dalās savā stāstā par diagnozi - melanoma

Sākums: rozā veidojums uz ādas

Marina jau kopš bērnības pieradusi pie dzimumzīmēm un ādas veidojumiem. "Man vispār uz ķermeņa ir ļoti daudz dzimumzīmes," viņa stāsta. "Es jau iepriekš biju gājusi pie dermatologa, lai noņemtu dažas no tām." Tāpēc, kad 2015. gadā viņa pamanīja nelielu rozā veidojumu uz gūžas, viņa to uzskatīja par vēl vienu no ierastajiem ādas veidojumiem. "Tas bija mazāks par centimetru. Pamanīju, ka tas sāk mainīties – paliek lielāks augstumā," viņa atceras.

Veidojuma izmaiņas lika viņai apmeklēt dermatologu, lai drošības labad to pārbaudītu. "Es biju pilnīgi mierīga, jo pašsajūtas ziņā izmaiņu nebija. Arī veidojums nesāpēja, tikai vizuāli uztrauca," viņa stāsta. Dermatologs ieteica veikt papildu izmeklējumus un nosūtīja uz onkocentru.

Diagnoze: "Paziņoja, ka man ir bezpigmenta melanoma"

Izmeklējumi parādīja satraucošu rezultātu. "Pēc 2 nedēļām bija pirmā nakts, kuru negulēju. Man piezvanīja un pateica, ka jābrauc uz onkocentru un tad man pateiks rezultātus," viņa atceras. "Es nākamajā dienā aizbraucu, un tad man paziņoja, ka man ir bezpigmenta melanoma." Diagnoze bija šoks. "Tobrīd tā bija 2. b stadija. Melanomas gadījumā ļaundabīgie veidojumi iet uz milimetriem," viņa skaidro. Viņa uzsver, ka melanoma ir viens no visagresīvākajiem vēžiem, un viņa zina cilvēkus, kuri nodzīvojuši tikai dažus mēnešus pēc šādas diagnozes. "Es diemžēl arī zinu cilvēkus, kuri izdzisa dažu mēnešu laikā," viņa piebilst.

Pēc diagnozes Marina devās uz operāciju, lai izņemtu veidojumu. "Pašā operācijā to veidojumu izgrieza ārā, bet krietni lielu gabalu. Es vēl brīnījos, jo rēta man bija 10 cm liela. Nu tā kā tādu riktīgu gabalu izgrieza, tajā brīdī es tā pabrīnījos, kāpēc tik daudz! Bet tagad es zinu, ka tā ir jādara."

Bailes par nākotni un ģimeni

Marina saskārās ne tikai ar ķirurģiskām operācijām, bet arī ar milzīgām bailēm, kas saistītas ar viņas ģimenes nākotni. "Kad pirmo reizi uzzināju diagnozi, bija bailes. Bija nenormālas bailes, jo tobrīd man bija 3 bērni: vecākajai meitai bija 14 gadi, dēlam bija 8, bet jaunākajai meitai bija vien 4 gadi," viņa atzīst. Viņas vīrs, kā viņa norāda, bija bieži prom ārzemēs darba dēļ, un viņa pati tika galā ar šo smago brīdi. "Tas bija ļoti grūti, jo tas viss bija iekšā, es pati ar to sadzīvoju. Psiholoģisku palīdzību es nemeklēju, bet es tagad apzinos, ka vajadzēja," viņa piebilst.

"Visgrūtākais bija tas, ka tajā brīdī principā nebija nekādas informācijas. Latviski faktiski nekas nebija pieejams, meklēju angliski. Sapratu, ka kaut kur Amerikā varbūt tas ir ārstējams, bet Latvijā tajā brīdī nebija pat zāles. Tas viss izskatījās ne visai labi, visas tās prognozes, tā dzīvildze neizskatījās labi... Neko nekur nomierinošu es tajā brīdī nevarēju atrast. Šobrīd šī informācija ir pieejama, pa 10 gadiem daudz kas ir mainījies. Nerunājot jau par to, ka tagad ir arī zāles Latvijai."

Vēža atgriešanās: "Man apstiprinājās, ka man ir metastāzes"

Pēc vairāk nekā četriem gadiem Marina atkal saskārās ar vēl lielāku izaicinājumu. "Pagāja gandrīz 5 gadi. Precīzāk sakot, 4,5, kad es pati sataustīju cirksnī tādu veidojumu – tas bija tāds zemādas bumbulītis," viņa atceras. "Atrašanās vieta bija netālu no iepriekšējā veidojuma." Viņa uzreiz saprata, ka tas nav labi. "Tas bija tieši uz Ziemassvētkiem!" Marina nolēma, ka svētkos neko neteiks ģimenei, bet 2. janvārī viņa jau bija pierakstījusies uz izmeklējumu.

Diagnoze bija smaga – metastāzes un 4. stadija. "Aizgāju uz sonogrāfiju un pierakstījos pie onkologa. Man atkal bija operācija un apstiprinājās, ka man ir metastāzes," viņa atzīst. "Tas bija nervozs laiks, jo sākās arī kovids. Nebija zināms, vai vispār tur pieņems tos pacientus, vai taisīs kaut kādu ārstēšanu." Viņa atzīst, ka šoreiz bija daudz lielākas bailes, jo ne tikai vēzis bija atgriezies, bet arī pandēmija radīja papildu nenoteiktību. Par laimi, paveicies un ārstēšana noritējusi veiksmīgi. Viņa arī atzīst, ka paveicies ar to, ka tieši 2020. gadā ieviestas valsts apmaksātas zāles. Šobrīd jau 3 gadus viņai ir remisija. Garanta, ka vēzis neatgriezīsies, gan diemžēl nav.

"Diemžēl es skaidri apzinos, ka man var paveikties un vairs nekad dzīvē vēzis neatgriezīsies. Bet es arī apzinos, ka var nepaveikties. Melanoma ir ļoti bīstama un ļoti viltīga, tāpēc es regulāri eju pārbaudīties."

Joprojām daudzi sauļojas sarkanām mugurām!

Taujāta par sauļošanos, Marina atzīst, ka ar to nekad nav aizrāvusies, bet solāriju gan pāris reizes izmantojusi. "Kad man bija kādi 20 gadi, tad es pāris reizes apmeklēju solāriju. Jo toreiz nebija informācijas, ka tas ir kaitīgi," viņa stāsta. "Tā ļoti ar sauļošanos es nekad neesmu aizrāvusies."

Tomēr viņa norāda, ka melanoma bieži parādās vēlāk – pēc saules apdegumiem, kas piedzīvoti bērnībā. "Protams, bērnībā man tie saules apdegumi bija kā jau visiem. Manas paaudzes bērniem nelietoja nekādus aizsargkrēmus." Tagad situācija ir mainījusies, jo cilvēkiem ir pieejami dažādi aizsargkrēmi, tomēr, pēc Marinas teiktā, cilvēkiem joprojām ir grūti pieņemt, ka saule var būt kaitīga. "Tagad jā, mums ir visādi līdzekļi, bet cilvēkiem tāpat ir grūti iestāstīt, ka saule var būt kaitīga, lai arī mūsdienās par to tiešām daudz runā," viņa norāda. Viņa arī norāda, ka agrāk saule nebija tik agresīva, un šodien ozona slānis ir samazinājies, padarot sauli daudz bīstamāku, arī Latvijā. "Saule tagad arī Latvijā ir daudz agresīvāka. Cilvēki tagad ceļo arī uz siltām zemēm, apdeg tur." Vasarā Marina dzīvo Jūrmalā pie jūras un ir bieži lieciniece tam, kā cilvēki neapzināti pakļauj sevi bīstamībai. "Es vasarā dzīvoju Jūrmalā, redzu – cilvēki sauļojas sarkanām mugurām. Bērni arī apdeguši." Viņas pašas bērni jau ir lieli, taču viņiem ir iemācīts lietot aizsargkrēmus: "Tagad maniem bērniem jau ir 14, 18 un 24 gadi. Jau lieli, bet visi zina – kā sākas vasara, tā mamma sapērkas visus aizsargkrēmus, un tie ir jālieto."

Marina arī dalās ar savām bailēm pēc diagnozes, kad viņa vērsās pret sauli vēl piesardzīgāk. "Man bija arī tāds periods, kad bija ļoti lielas bailes, gribēju faktiski cimdos vasarā staigāt. Tik lielas tās bailes jau bija, bet pārgāja vēlāk," viņa piebilst. Viņa arī uzsver, ka ir dzirdējusi stereotipus par melanomas saistību ar gaišu ādu, taču tas nav absolūti precīzi. "Es esmu dzirdējusi no cilvēkiem stereotipus, ka melanoma ir tiem, kam gaiša āda. Bet, klau, nē! Piemēram, slavenais dziedātājs Bobs Mārlijs nomira no melanomas. Viņam nebūt nebija gaiša āda," viņa skaidro.

Cerība un izglītība: "Izglītoti pacienti dzīvo ilgāk"

Marina uzskata, ka svarīgākais, kas palīdz pārvarēt vēzi, ir izglītība un informācija par savu diagnozi. "Izglītoti pacienti dzīvo ilgāk, jo viņi zina savas diagnozes, viņi zina savas zāles, ar kuriem viņus ārstē, zina blaknes, zina, kā tikt ar tām galā," viņa skaidro. "Tas ir ārkārtīgi svarīgi." Viņa arī uzsver, ka pacientiem jāpaļaujas tikai uz zinātnē balstītu medicīnu, nevis apšaubāmām alternatīvām. "Ir jābūt skaidrai domāšanai un nevajag pirkt nekādas tur mušmiru tinktūras vai nezin ko tur reizēm apšaubāmu piedāvā," viņa piebilst.

"Es nenoliedzu, ka man bija arī panikas lēkmes! Naktīs negulēju, lasīju informāciju. Kas man palīdzēja? Es sevi mēģināju noskaņot tā, ka man jābūt šeit un tagad - tas var izklausīties banāli, bet, jā, šeit un tagad palīdzēja. Jo, klau, neviens nevar zināt, kas būs tālāk. Arī tiem, kas veseli! Šodien es esmu šeit un tagad, un viss ir labi. Kas būs tālāk? Nu kas būs, tas būs."

Dzīve pēc vēža: "Es tagad lieku sevi pirmajā vietā"

Marina dalās ar to, kā viņa ir mainījusi savu skatījumu uz dzīvi pēc vēža ārstēšanas. "Vēzis ir izmainījis manu dzīves skatījumu pavisam noteikti," viņa atzīst. "Es tagad lieku sevi pirmajā vietā. Nu vienmēr un visur! Un es vairs necenšos visiem izpatikt, izdabāt. Nu tas noteikti ir pamainījies, bet varbūt arī, ka tas ir atnācis vienkārši ar vecumu." Viņa arī atzīst, ka viņas skatījums uz novecošanu ir kļuvis daudz atvērtāks un pozitīvāks. "Pēc šādas saslimšanas tu sāc saprast, ka novecošana vispār ir bonuss! Ne visi līdz tai tiek!"

"Man ir 3 bērni un viņi visu laiku gribēja suni un es sapratu – es gribu būt tā mamma, kuru viņi atcerēsies, kas paņēma viņiem to suni. Jā, un es paņēmu to suni… Un noteikti dzīvi vairāk novērtēju. Vairāk sāku domāt par to, ka, ja es vairāk nebūšu, kādu mani atcerēsies," atzīst Marina.

Viņa novēl citiem, kas sastopas ar vēža diagnozi, nepadoties un meklēt atbalstu. "Nevajag turēt sevī to visu. Vajag meklēt cilvēkus, ar kuriem var parunāt. Varbūt līdzīgos, kas arī iet cauri tam pašam," viņa uzsver. "Jo es zinu, ka ne katrs cilvēks, kurš izstāsta tuviniekiem, saņem atbalstu. Ne katru saprot. Jo ādas vēzim ārēji nav pazīmes, cilvēks izskatās it kā vesels. Arī es savas slimības laikā un ārstēšanas laikā izskatījos ārēji tieši tāpat kā es tagad izskatos. Arī otrajā reizē, kad man bija 4. stadija. Cilvēkiem liekas – izgriež un dzīvo tālāk. Ko tur stresot, ko tur baidīties.

Ko vēl gribu teikt – tajā brīdī ir bailes, un tas ir tikai normāli. Esmu dzirdējusi, ka tur citiem pacientiem kāds saka: “Tev jābūt stiprai, nevajag domāt sliktas domas.” Nu nē, nu tas tajā situācijā vienkārši nav iespējams, jo tu tāpat domāsi tās sliktās domas, jo tu esi tikai cilvēks. Nedod Dievs, vēl sevi sākt vainot, ka es esmu tāds vājš cilvēks, ka es tur domāju sliktas domas, jo man vajag būt stipram, domāt tikai pozitīvi… Tas nav iespējams, bailes - tas ir normāli. Protams, nevajag krist panikā, bet pēc iespējas vairāk meklēt informāciju, jo izglītoti un zinoši pacienti dzīvo ilgāk."