Meniska plīsums ir traumatologu ikdiena: bet vai vienmēr vajag operāciju?

Menisku plīsumi ir traumatologa ortopēda ikdiena, proti, katru dienu pieņemšanā ārsts satiek vairākus cilvēkus, kuriem tas rada sāpes celī. “Katrā celī ir divi pusmēness formas meniski – viens locītavas iekšpusē, otrs ārpusē. Meniski ir viskozi skrimšļi jeb fibroskrimšļi. Tie uz apakšstilba kaula virsmas veido apmali, kas locītavu gan stabilizē, gan amortizē,” skaidro Andrejs Peredistijs. Meniskiem diendienā jāiztur milzīga slodze, jo ceļa locītavas ir ķermeņa augšdaļas atbalsta punkti, veicot vienkāršas ikdienas darbības, piemēram, pieceļoties no krēsla, pietupstoties, ejot pa kāpnēm, lecot, skrienot. Tas nozīmē, ka augšstilba un apakšstilba kaula virsmas, starp kurām atrodas meniski, ir ciešā kontaktā.

Vainīgas traumas un vecums

“Menisku bojājumus var iedalīt divās lielās grupās – traumatiskie un deģeneratīvie. Menisku plīsumus traumu rezultātā visbiežāk gūst gados jauni un fiziski aktīvi cilvēki,” stāsta Vitolds Jurkevičs. Parasti tas notiek sportojot, piemēram, cilvēks spēlē futbolu, paslīd un nokrīt, veic rotācijas kustību ar celi, vai arī pretinieks spēles karstumā uzsit pa celi. Šādos gadījumos pirmais simptoms parasti ir sāpes. “Nākamajā dienā pamostoties, celis ir pietūcis, stīvs, smags, iespējams, to nevar līdz galam saliekt. Visbiežāk sāpes ir ceļa iekšpusē, jo 90 % gadījumu plīst iekšējais menisks. Daļai pacientu ir arī mehāniska rakstura sūdzības – celis ķeras vai krakšķ, īpaši pietupstoties. Var gadīties, ka pēc pietupšanās kāju nevar pilnībā iztaisnot. Var rasties sajūta, ka celis ir nestabils,” skaidro Andrejs Peredistijs.

“Savukārt pie deģeneratīvajiem meniska bojājumiem nevar vainot vienu konkrētu notikumu – šajā gadījumā vainīga ir novecošanās, turklāt tas var notikt jau no 35 gadu vecuma, kad meniski pakāpeniski sāk zaudēt elasticitāti un nolietojas,” atklāj Vitolds Jurkevičs. Novecošanās dēļ meniski plīst pa milimetram, un kādā brīdī var parādīties sāpes, nestabilitātes sajūta, krakšķēšana un citas sūdzības. Šādu bojājumu var iegūt, dodoties savās ikdienas gaitās – ejot pa ielu, kāpjot pa kāpnēm, pieceļoties no dīvāna. Meniska plīsumu iespējamību palielina mazkustīgums un liekais svars, kas rada papildu slodzi ceļu locītavām.

Vai vienmēr jāoperē?

Menisku bojājumus var redzēt tikai magnētiskajā rezonansē, tāpēc pirms ārstēšanas sākšanas, īpaši pirms operācijas, obligāti jāveic šis izmeklējums. Visi menisku plīsumi nav jāoperē, jo gadās situācijas, kad cilvēkam sūdzību nav. Netrūkst arī tādu pacientu, kuriem palīdz ārstnieciskā vingrošana vai fizioterapija. Daļai cilvēku lieliski noder hialuronskābes, augšanas faktora jeb ar trombocītiem bagātinātas plazmas vai kortikosteroīdu injekcijas.

Bet, ja ir sāpes un kāju nevar līdz galam iztaisnot, jo menisks ķeras, tad ir jāoperē. Menisks, kas neatrodas savā vietā, rada kairinājumu un bojā locītavas virsmu un skrimsli, sākumā radot nelielu caurumiņu skrimslī, bet ar laiku arvien lielāku. “Ja plīsums ir liels, atplīsušais meniska gabals locītavu var pat nobloķēt. Tādos gadījumos jāoperē pēc iespējas ātrāk,” piebilst Andrejs Peredistijs.

Operācijas laikā ķirurgs vienmēr cenšas menisku saglabāt, to sašujot, ja tas ir iespējams, vai arī izņemot ārā nelielu gabaliņu, kas noplīsis un rada sāpes un citas sūdzības. Mūsdienās operācija ir saudzīga un maztraumatiska, meniskus operē artroskopiski, kas nozīmē, ka tiek izdarīti divi nelieli griezieni, pa kuriem celī ievada endoskopu ar videokameru galā un instrumentus, kas nepieciešami operācijas veikšanai. Tomēr jāpiebilst, ka maztraumatiska šī metode ir tikai pieredzējuša ķirurga rokās.