Trīc rokas: vai tas vienmēr norāda uz Pārkinsona slimību?

Konsultē Paula Stradiņa Universitātes slimnīcas kustību traucējumu speciāliste, neiroloģe Ramona Valante un Krista Lazdovska.

Kas ir trīce?

Trīce ir gribai nepakļauta ritmiska muskuļu iespringšana un atslābšana, kas saistītas ar vienas vai vairākām ķermeņa daļu trīcošām kustībām. To laikā pārmaiņus saraujas muskuļi antagonisti – atliecēji un saliecēji. Visbiežāk kustību traucējums var skart plaukstas un rokas, bet var trīcēt arī galva, rumpis, kājas un balss.

Lai gan trīce nav dzīvībai bīstams simptoms, lielai daļai cilvēku tās dēļ ir nopietni traucēta dzīves kvalitāte, var būt grūtības veikt ikdienišķas darbības – aizpogāt apģērbu, ēst zupu, ar karotīti ņemt kafiju vai cukuru, rakstīt, zīmēt, ēst.

Trīce novērojama apmēram 14 % iedzīvotāju, taču ne visi dodas pie ārsta.

Trīce ir tikai simptoms, ne diagnoze. Tā ir ļoti daudzveidīga un var parādīties ne tikai neiroloģisku slimību gadījumā.

Ne vienmēr slimības izpausme

Arī veselam cilvēkam var būt novērojama trīce, tad to sauc par fizioloģisko trīci. Katrs var veikt eksperimentu – izstiept sev priekšā roku un uz tās pirkstiem turēt A4 formāta lapu. Pēc kāda laiciņa varēs redzēt, kā trīc šī lapa. Trīces amplitūda būs ļoti maza, bet frekvence – ļoti ātra. Pašas rokas trīcēšana bez papīra lapas nemaz nebūtu pamanāma.

Kad mūsu apzinātais prāts, kas mīt smadzeņu lielo pusložu garozā, dod signālu ķermeņa kustībām, šo signālu smadzenēs palīdz apstrādāt, kustības padarīt plūstošas un harmoniskas vēl četros centros – lielo pusložu bazālajos kodolos, starpsmadzeņu struktūrā talāmā, smadzenītēs un smadzeņu stumbrā. Tā ir ļoti smalka kustības koriģējoša regulācija, un līdzsvara zudums tajā var izpausties kā trīce.

Pilnībā veselam cilvēkam var būt novērojama trīcēšana pie smagas fiziskas slodzes. To var redzēt sporta zālē, it sevišķi spēka treniņos. Tiklīdz slodzi samazina un cilvēks nedaudz atpūšas, trīce pāriet. Arī spēcīgās emocijās viss ķermenis var trīcēt, bet tas ir normāli un pārejoši. Trīci izraisa arī liels nervu saspringums, pārsalšana.

Arī bailes mēdz ierosināt trīci, jo baiļu laikā notiek masīva adrenalīna izsviede.

Trīce kā norāde

Organisms ar trīci var reaģēt, piemēram, uz paaugstinātu asinsspiedienu. Normalizējot spiedienu, trīce pāriet. Reizēm trīce var būt viena no norādēm uz sirds infarktu. Tāpat trīci var izraisīt vairogdziedzera problēmas – paaugstināts vairogdziedzera hormona tiroksīna daudzums asinīs jeb hipertireoze.

Trīci var ierosināt arī hipoglikēmija jeb samazināts cukura līmenis asinīs. Tā gadās diabēta slimniekam, kas ir ievadījis sev insulīnu, bet nav atbilstoši paēdis, vai cilvēkam, kas ievēro ketodiētu. Līdz ar šo trīci būs novērojami arī auksti, lipīgi sviedri. Šāda trīce ātri pāriet, kad ar kaut ko saldu atjauno glikozes līmeni asinīs.

Dažkārt trīci veicina magnija vai kalcija deficīts, dažos gadījumos B12 vitamīna anēmija. B12 vitamīns ir ļoti nepieciešams mielīna, nervu šķiedru aizsargslāņa, sintēzē.

Ja nākamajā dienā pēc krietnas alkohola lietošanas uz paģirām trīc rokas, tad tā ir tieša norāde, ka cilvēks vairs nav tikai krietns iedzērājs, bet jau sākusies slimība – alkoholisms.

Trīci var izraisīt arī saindēšanās, kofeīns un tamlīdzīgas vielas kafijā, kakao, šokolādē, tējā un enerģijas dzērienos.

Trīci var radīt infekcijas – sifiliss, tuberkuloze, HIV, encefalīti. Tāpat tā var būt simptoms nieru vai aknu mazspējai.

Zāļu blaknes

Arī medikamenti var pastiprināt vai izraisīt trīces. Tās var būt zāles epilepsijas ārstēšanai un neiroleptiķi. Par trīcēm jāsaka ārstam, kurš izrakstījis zāles, jāapsver, vai tās var nomainīt pret citām. Lielākoties iepriekš aprakstītajos gadījumos trīces ir pārejošas, taču ilgstoša neiroleptiķu lietošana provocē paliekošas sekas. Un arī šajos gadījumos iespējams izvēlēties jaunākās paaudzes neiroleptiķi, kas labi ārstē pamatslimību, bet nerada trīces.

Pirms vizītes pie neirologa jāsagatavojas

Lai ārsts varētu izslēgt visu, kas nav neiroloģiskas dabas trīce, uz vizīti pie neirologa jāņem līdzi gan savu ikdienā lietoto zāļu saraksts ar zāļu devām, gan asins analīžu rezultāti. Ieteicams noteikt klīnisko asins ainu, vairogdziedzera analīžu paneli, aknu fermentus – bilirubīnu, ALAT, ASAT, sārmaino fosfotāzi, nieru veselības novērtēšanai – kreatinīnu, glikozes vielmaiņu. Ideāli, ja ir veikta magnētiskās rezonanses tomogrāfija galvai, arī tā noderēs, lai izslēgtu slimības, kuru viens no simptomiem var būt trīces. Tie var būt kādi jaunveidojumi smadzenēs, insultu vai traumu sekas, izkaisītā skleroze un citas problēmas.

Ir gadījumi, kad cilvēks ar trīci atnāk pie neirologa, un izrādās, jāiet pie endokrinologa un jāārstē vairogdziedzeris.

Diagnozes noteikšanā svarīga ārsta pieredze

Nevienas analīze un vizuālās diagnostikas izmeklējums nepierāda neiroloģiskas dabas trīci, jo tā nerada audos strukturālas izmaiņas. Iepriekšminētie izmeklējumi nepieciešami, lai ārsts izslēgtu citus iemeslus trīcei. Pats galvenais instruments trīču diagnostikā ir neirologa pieredze, zināšanas un vērīgums. Trīces klīniskas diagnozes pamatā ir ārsta izmeklējumi. Tā tas ir visā pasaulē.

Ārsts vērtēs gan trīču amplitūdu (cik plašas ir kustības), frekvenci (cik ātras vai lēnas ir kustības), vai trīce parādās pie kustībām vai miera stāvoklī, vai trīce ir simetriska abās ķermeņa pusēs vai iesaistās tikai viena puse, vai trīce ir vairāk distāla (plaukstās, pirkstos) vai proksimāla (rumpim tuvāk) plecos. Vai trīce pāriet apguļoties vai apsēžoties, ja trīc galva, vai kustības ir “jā” vai “nē” virzienos. Ārsts arī interesēsies par iedzimtību un kādā brīdī var jautāt, kas notiek ar trīci pēc nelielas alkohola devas. Dažādas trīces uz alkoholu reaģē citādi, bet kopumā alkohols pasliktina stāvokli. Ja pie noteiktas trīces maza deva alkohola var uzlabot stāvokli, tad nākamajā dienā būs divtik slikti.

Vizītes laikā ārsts liks kaut ko uzrakstīt, jo trīce ietekmē rokrakstu. Arī nākamajos ārsta apmeklējumos var nākties rakstīt to pašu, lai varētu novērtēt slimības attīstības gaitu.

Vēl, izmeklējot pacientu, ārsts liks aizvērt acis un ar pirkstu pieskarties degunam. Ja būs grūti trāpīt vai pirksti sāks trīcēt, ārsts diagnosticēs tā saukto mērķa jeb intensijas trīci. Tā saistīta ar smadzenīšu defektiem.

Ir posturālas (ar pozas noturēšanu saistītas, piemēram, pacelt un noturēt taisnas rokas) trīces un darbības – kinētiskās, kad trīce parādās, veicot kustības. Izometriskās trīces parādās, atspiežoties no nekustīga priekšmeta, sienas. Mēdz būt vijolnieka jeb kineziospecifiskā trīce.

Katrai trīcei savs ātrums

Jau minēts, ka trīču diagnostikā ir svarīga to frekvence, ko mēra hercos (Hz). Hercs rāda, cik reizes sekundē atkārtojas kustība vai kāda cita darbība.

Pārkinsona trīce ir salīdzinoši lēnākā – vienas sekundes laikā atkārtojas 3–6 kustības. Nedaudz ātrāk – 6 līdz 9 reizes sekundē vibrē esenciālā trīce. Vēl ātrāk – 8–12 reizes sekundē vibrē fizioloģiskās trīces, bet visātrākā un ar acīm praktiski nemanāma ir ortostatiskā trīce, kura vibrē 13–18 reižu sekundē. 2–5 herci raksturīgi Holmsa trīcei, bet distoniskā trīce vibrē ar 4–10 hercu frekvenci.

Trīces ārstēt nav pašmērķis, ja tās netraucē dzīvot. Tās nevar pilnībā izārstēt, vien samazināt traucējošos simptomus. Katram jāpiemeklē individuāla ārstēšana. Tam lieto dažādas medikamentu grupas, viena shēma visiem neder.

Esenciālā trīce

Visbiežāk sastopamā ir esenciālā trīce. Tā pusē gadījumu ir iedzimta un var parādīties jaunībā. Trīce ir segmentāra – trīc simetriski abas ķermeņa puses. Parādās pie pozas noturēšanas un kustībām. Tā saistīta ar muskuļu distoniju (nejaukt ar veģetatīvo distoniju). Esenciālā trīce vibrē 6–9 reizes sekundē un ar mazu vai vidēju amplitūdu. Trīce skar galvu un rokas, reizēm lūpas un mīmikas muskulatūru. Pārmēru lietota kafija, tēja un uztraukumi trīci pastiprina.

Lai gan dažiem cilvēkiem trīce var būt viegla un neprogresējoša, citiem tā lēni progresē. Esenciālo trīci var pavadīt viegli gaitas traucējumi. Visbiežāk esenciālā trīce sākas pēc 40 gadu vecuma, lai gan simptomi var parādīties jebkurā vecumā.

Pārkinsona trīce

Ja trīce novērojama miera stāvoklī, tad, visticamāk, tā ir Pārkinsona trīce. Novērojamas tipiskas it kā naudas skaitīšanas vai tablešu virpināšanas kustības ar pirkstiem. Ir arī citi, ar trīci nesaistīti simptomi. 75 % gadījumu Pārkinsona slimība sākas ar trīci, bet ir cilvēki, kam šīs slimības gaitā trīce vispār neparādās.

Pārkinsona trīci izraisa smadzeņu struktūru bojājumi, kas kontrolē kustības. Pārkinsona trīce var ietekmēt arī rokas, zodu, lūpas, kājas un rumpi. Tā var būtiski pastiprināties stresā vai kad ir spēcīgas emocijas. Parasti sākas pēc 60 gadu vecuma. Trīce sākas vienā rokā vai vienā ķermeņa pusē un parasti progresē, trīcei pakļaujot ķermeņa otru pusi.

Trīces attīstībā nav loma iedzimtībai, bet galvas traumām, stresam, saindēšanās gadījumiem. Desmit procentos gadījumu Pārkinsona trīce saistīta ar ilgstošu noteiktu medikamentu lietošanu.

Distoniskā trīce

Tā attīstās cilvēkiem, kuriem vai kuru asinsradiniekiem ir muskuļu tonusa traucējumi – distonija. Distoniskā trīce var skart jebkuru muskuli ķermenī, un tas visbiežāk novērojams brīžos, kad cilvēks ieņem noteiktu pozu vai kustas noteiktā veidā. Distonijas trīces iezīmes var atšķirties no esenciālās trīces. Tās parādās neregulāri un bieži var tikt pārtrauktas ar pilnīgu mieru. Pieskaroties skartajai ķermeņa daļai vai muskulim, var samazināt trīces smagumu. Tāpat slimnieks var iemanīties samazināt šo trīci, mainot pozu.

Funkcionālā jeb psihogēnā trīce

Šīs trīces gadījumā labā ziņa ir tā, ka cilvēkiem nav neārstējamas saslimšanas, bet smadzenes izveido nepareizu pieņēmumu, kādai jābūt kustībai, un izveidojas kļūdains kustību paterns, kas atkārtojas. Cilvēks pats bez speciālistu palīdzības nevar iestrādāt pareizo kustību veidojošo paternu. Ir jāiesaista gan fizioterapeits, kas māk strādāt ar šo problēmu, gan kognitīvi biheiviorālās terapijas psihoterapeits. Jo ilgāk cilvēks dzīvo bez šīs speciālistu palīdzības, jo vairāk nostiprinās nepareizais paterns, un prognoze ir sliktāka. Šādiem pacientiem palīdzēt ir grūti. Cilvēkam ir jāsaprot, ka varētu kustēties labāk, un jāpievērš uzmanība brīžiem, kad kustības ir labas.

Psihogēnā trīce var rasties gan miera stāvoklī, gan kustības laikā. Šāda veida trīces pazīmes var atšķirties, bet parasti ietver pēkšņu sākšanos un remisiju, tās saistās ar palielinātu stresu.

Ortostatiskā trīce

Ortostatiskā trīce, salīdzinot ar pārējām trīcēm, vibrē visātrāk. Ritmiskas muskuļu kontrakcijas rodas kājās un rumpī uzreiz pēc piecelšanās no sēdus vai guļus stāvokļa. Kādreiz ortostatisko trīci uzskatīja par esenciālās trīces variantu. Pacients bieži vien vispār nesūdzas par trīci, bet viņam ir grūtībām staigāt.

Holmsa trīce

Šai trīcei ir zema frekvence, bet plaša amplitūda, skar proksimālās (rumpim tuvākās) ķermeņa daļas – elkoņus, plecus. Tā ir gan miera, gan kustību trīce. Novērojama kā intensijas trīce, kurai raksturīgs, ka, ar aizvērtām acīm rokai tuvojoties degungalam, trīce pastiprinās, un vērojama liela kustību amplitūda. Holmsa trīce vibrē 2–5 reizes sekundē.

Trīcei ir lielāka amplitūda, kad liek izplest rokas, tās trīces dēļ vēzējas kā putna spārni. Saistīta ar hepatocerebrālo distrofiju.

Neiropātiskā trīce

Neiropātiskā trīce var rasties cilvēkiem ar perifērām neiropātijām, kad nervi, kas apgādā ķermeņa muskuļus, ir bojāti traumu, slimību, centrālās nervu sistēmas anomāliju vai sistēmisku slimību dēļ.