Decembrī varēs nobaudīt mākslinieces Dzintras Vilks izstādi "Pat ja tumsa, pat ja sals..." galerijā "Daugava"
Izstāde "Pat ja tumsa, pat ja sals.." tiks atklāta 3. decembrī no plkst. 17:00 – 19:00 Rīgā, Ausekļa ielā 1. Dzintras Vilks vārds ir viens no pazīstamākajiem Latvijas tekstila un šķiedras mākslas pasaulē. Jau daudzu gadu garumā izstāžu apmeklētājus priecē meistares radošais rokraksts: atpazīstams un tikai viņai raksturīgs, daudzveidīgs un nemitīgi jaunus iespaidus, formas un materiālus meklējošs - šādi viņas daiļradi raksturo Latvijas Nacionālais mākslas muzejs.
Ko Tu jūti sniegotā ziemā, īsā vasaras naktī vai čaukstošā rudenī?
Kā par to pastāstīt un kā to parādīt?
Dzintras Vilks darbos tas ir izteikts – vilnā, linā, sizalā, kokvilnā un zīdā.
Gobelēnā, sumakā, persietī, vienkārtnī, trinītī un izšuvumā.
Jau kopš Dzintras Vilks pašiem daiļrades pirmsākumiem daba bijusi svarīgākā tēma viņas mākslā. Iedvesmojoties no meža, pļavas, vēja, kukaiņiem, putniem, gadalaikiem, zāles stiebriem, viņa rada gobelēnus un telpiskus darbus, par pamatu ņemot kādu motīvu vai formu un izstāstot to tekstilmākslas valodā.
Dzintra Vilks mācījusies “Lietišķajos”, pēc tam – Mākslas akadēmijā, kur viņas skolotāji bija izcili mākslinieki un personības Edīte Pauls-Vīgnere un Rūdolfs Heimrāts. Vilkas darbi kopš akadēmijas beigšanas iemīļoti visā Latvijā, izstādīti un ieņēmuši vietu privātās kolekcijās un muzejos visā pasaulē – ASV, Austrālijā, Dānijā, Itālijā, Honkongā, Kanādā, Krievijā, Meksikā, Norvēģijā, Polijā, Somijā, Vācijā. Arī viņa pati apceļojusi un ieraudzījusi dažādas kultūras un dabas daudzveidību pasaulē: deviņdesmitajos bieži braukusi uz Vāciju, lai piedalītos Baltijas mākslinieku izstādēs, 2001. gadā ilgāku laiku uzkavējusies Florencē, strādājot pie personālizstādes Gvelfu pilī, 2010. gadā Starptautiskajā tekstila un šķiedras mākslas triennālē Lodzā ieguvusi godalgu par politiski uzlādēto un mākslinieciski meistarīgo darbu “Cauro vēju samits”.
Dzintra Vilks par sevi: “Es piederu pie tekstilmāksliniekiem, kas savu izpausmi būvē uz klasiskām un senām tehnikām. Vienkārtnis, atlass, gobelēns, trinītis, ziemeļnieks, persietis – aušanā; lāpīšana, šūšana, broderī, izšuvums, adījums, tamborējums – darbojoties ar adatu un diegu, bez stellēm. Arī savas domas izklāstā es izmantoju vienu no seno audumu pamatelementiem – raksta, motīva ritmisku atkārtojumu. Gandrīz katrs mans darbs ir bez sākuma un gala. Arī tas ir no dabas noskatīts – bezgalīgs, harmonisks ritma atkārtojums, kā gadalaiku mija.”
2025. gadā Dzintra Vilks raksta eseju, reizē apkopo informāciju par to, kas notiek ar mums un ap mums: “Reiz sensenos laikos uz planētas Zeme dzīvoja daudz dažādu radību. Gudrākās no tām – cilvēks. Savā uzvaras gājienā līdz šodienai pārējām radībām esam atņēmuši ¾ planētas. Mēs, cilvēki, vēlamies dzīvot arvien labāk, ēst vairāk, garšīgāk, strādāt mazāk. (Tikai viens piemērs – lai saražotu 1 kg rīsu, jāpatērē 4 000 l ūdens, neskaitot visu pārējo ražošanai nepieciešamo.) Kuģi, braukājot pa okeāniem, katru gadu nogalina apm. 20 000 vaļu… Ātrākie zīdītāji – gepardi – palikuši apmēram 7 000, un viņu neuzmanīgos mazuļus bieži sakropļo vai nogalina tūristu džipi, dzenoties pakaļ viņu mātei, kura skrien ar 80 km stundā, devusies sagādāt dienišķo maizīti mazuļiem. Un tas viss tikai skaista foto vai video dēļ. 50 gados dzīvnieku skaits uz Zemes sarucis par 70 % (fakti no TV1 dokumentālās filmas “Zīdītāji”, 2025. janv.).”
