“Skaidrā prātā viņi nekad tā nerīkotos...” Kāpēc alkohols uz cilvēkiem iedarbojas pilnīgi pretēji?

Alkohols ir vecs kā cilvēce

Kā vēsta sensens sakāmvārds – nekas nav tikai labs vai tikai slikts. Tas attiecas arī uz alkoholu, jo visus liegumus un slikto slavu ir radījuši cilvēki, kas nav pratuši (un neprot joprojām) ar to rīkoties. Alkoholam (saprātīgās devās) ir gana daudz labo īpašību – tas atslābina prātu, aizdzen negatīvās domas, samazina uztraukumu un paškritiku, veicina socializēšanos un radošumu, taču svarīga ir robeža, pēc kuras patīkamie prāta stāvokļi var transformēties galēji nepatīkamos. Alkohols no ierūgušiem augļiem bija pirmā psihotropā viela cilvēces vēsturē, un antropologi uzskata, ka pirmatnējie ļaudis bez “brāgas”, kas viņiem izraisīja vēlmi draudzēties, nekad nebūtu apvienojušies kopienās. Vēlāk, kad sāka attīstīties zemkopība, graudaugus apzināti audzēja ne tikai maizei, bet arī alum. Pirmais stipri grādīgais alkohols tika iegūts no vīnogām 10. gadsimta sākumā Arābijas pussalā. Vēsturnieki uzskata, ka senatnē alkoholiskie dzērieni kalpoja kā virzītājspēks dažādu rituālu, kultūras formu un pat reliģiju attīstībai.

Alkohola radītajai eiforijai ir liela vara. Pirms dažiem gadiem viedo ierīču ražotājs Pebble veica pētījumu, kur cilvēkiem lika novērtēt, cik laimīgi viņi jutušies un ko darījuši beidzamās stundas laikā. Pārsteidzošākais bija tas, ka maksimālo laimes sajūtu pārstāvēja dalībnieki, kas bija malkojuši alkoholu, pārspējot tos, kas meditēja, tikās ar draugiem vai baudīja gardu ēdienu. Tad kāpēc dažiem alkohols iedarbojas pilnīgi pretēji?

Katrs apreibst individuāli

Sāksim ar to, kā veidojas reibums. Etilspirtam ir ļoti mazas molekulas, kas var viegli šķērsot šūnu membrānas, tāpēc alkohols sāk uzsūkties asinīs jau saskarē ar mutes gļotādu. Nonākot asinsritē, tas salipina sarkanās asins šūnas jeb eritrocītus mazos receklīšos, tie iekļūst smadzenēs, kur bloķē skābekļa padevi un traucē normālu smadzeņu garozas darbību. Tieši tāpēc cilvēks izjūt reibumu un sāk uzvesties mazliet neadekvāti. Apreibšana jeb intoksikācija atkarīga ne vien no izdzertā daudzuma, bet arī organisma individuālām īpatnībām, kad kāda no reibuma iezīmēm izpaužas izteiktāk. Piemēram, vieniem alkohols visvairāk “sit pa kājām” jeb vestibulāro aparātu – viņi ātri zaudē līdzsvaru. Citiem stiprāk ietekmē “morāles” centru – par šādiem cilvēkiem mēdz teikt: “Skaidrā prātā viņš nekad tā nerīkotos.” Trešajai cilvēku grupai alkohols fragmentāri dzēš atmiņu.

Pastāv viedoklis, ka liela auguma un resni cilvēki reibst mazāk. Tas ir mānīgs uzskats, jo alkoholu vislabāk uzsūc un kavē tā aizceļošanu līdz smadzenēs muskuļaudi, tāpēc vismazāk reibst masīvi vīrieši, taču ne aptaukojušies, jo taukaudi alkoholu neuzsūc. Bet arī viņi varētu reibt lēnāk, jo lielā ķermenī ir vairāk asiņu (alkohola koncentrācija sarūk) un lielākas aknas, kas ir galvenais detoksikācijas orgāns (tikai 2–5 % alkohola izdalās tīrā veidā caur nierēm, sviedru dziedzeriem un plaušām jeb izelpu). Visvairāk ātrai apreibšanai pakļautas mazas vai smalkas sievietes un vecāki cilvēki, jo ar gadiem pieaug jutība pret alkoholu – smadzenes uz to reaģē ātrāk un aktīvāk.

Lai cik neticami tas liktos, reibuma stiprumu var ietekmēt emociju sakāpinājums. Piemēram, ja cilvēks iedzer ļoti spēcīga pārdzīvojuma brīdī (stipras dusmas, šoks, arī liels prieks), alkohols iedarbojas lēnāk un vājāk nekā tam, kas izjūt mērenas skumjas vai depresiju. Tas notiek tāpēc, ka spēcīgas emocijas izraisa asinsvadu sašaurināšanos kuņģa un zarnu apvidū, un alkohola nonākšana asinīs (arī nokļūšana līdz smadzenēm) noris lēnāk.

Un, protams, apreibšanu ietekmē alkohola stiprums. Jo vājāks dzēriens, jo mazāk un lēnāk reibst, bet jāņem vērā, ka, atšķaidot stipro alkoholu ar ogļskābo gāzi jeb gāzētiem dzērieniem (piemēram, kolu, gāzētu ūdeni, arī alu), tiek kairināta kuņģa un zarnu gļotāda, tādējādi paātrinot gan asins plūsmu, gan reibumu.

Kāpēc daži kļūst agresīvi?

Tagad par iereibušajiem kaušļiem. Daļai cilvēku arī lielāka alkohola deva turpina uzturēt jautru prātu (tiesa, paškontrole pieklibo), daļa ļaujas sakāpinātām emocijām – gribas izrunāties un pat izraudāties, bet daļai, kad iedzerts vairāk, nekā vajadzētu, alkohols no antidepresanta pārtop depresantā, kas smadzenēs izkropļo realitātes uztveri. Un, ja šādam cilvēkam ir sakrājušies pārdzīvojumi vai spriedze, kas vēl vairāk sakāpina depresīvo noskaņojumu, viss, kas notiek apkārt, viņam sāk likties aizdomīgi, kaitinoši un pat bīstami. Vieglākā formā tas izpaužas kā kašķēšanās un centieni kādu aizvainot, bet smagākā gandrīz jebkura situācija var izraisīt tā saukto dzīvniecisko (neapzināto) agresiju. Ir novērots, ka uz ķildām un dūru vicināšanu visbiežāk tendēti vīrieši ar zemu pašcieņu, kā arī tādi, kas mēdz bieži konfliktēt, ir impulsīvi vai nervozi.

Ja gadās nonākt iereibuša "agresora" kompānijā, sarunājoties ar viņu, centieties neskatīties acīs – to viņš var uztvert kā izaicinājumu. Runājiet pieklusināti, nežestikulējiet un neizrādiet emocijas, jo pat smieklus viņš var uztvert kā agresiju no jūsu puses. Un nemēģiniet nevienam iereibušajam iebarot nomierinošus līdzekļus – tas var beigties ar elpošanas apstāšanos un pat komu.

Nav jādzer, lai apreibtu

Jaunzēlandē tika veikts pētījums, kurā dalībniekus sapulcināja telpā ar bāru, uz kura bija saliktas pilnīgi vienādas glāzes ar caurspīdīgu šķidrumu. Eksperimenta vadītāji paziņoja, ka daļā glāžu ir degvīns ar toniku, pārējās – tikai toniks. Kurš ko dzer, jānosaka pašiem. Patiesībā visās glāzēs bija tikai toniks. Tiesa – lai nevarētu noteikt alkohola klātbūtni pēc ožas, uz glāžu maliņām bija uzspraustas degvīnā pamērcētas laima šķēlītes. Aptuveni pēc stundas visi dalībnieki uzvedās kā iereibuši – ķiķināja, flirtēja un pat streipuļoja, un atteicās ticēt, ka sadzērušies no tīra tonika. Secinājums? Pašiedvesmai ir varens spēks!