Zobārsts Raivis Sietnieks: "Mēnesī saplombēt vienu zobu ir jāvar katram"

Viņam ir liels sekotāju skaits sociālajos tīklos, un tajos viņš dalās ne tikai ar sava darba brīžiem, bet arī brīvā laika piedzīvojumiem. Iespējams, tieši tāpēc viņš šobrīd varētu būt Latvijas slavenākais zobārsts. Dakteris, kurš pats ir slavenība.

Kā jums pašam patīk, ka jūs sauc par slavenību zobārstu?

(Smejas.) Pat nezinu, kā tas ir iegājies. Pirms pāris gadiem žurnālā “Kas Jauns” bija garš raksts, kur biju tā nodēvēts, un tas kaut kā aizgāja. Es vairāk domāju par sevi kā par zobārstu visiem, jo mums klīnikā ir ļoti demokrātiskas cenas, tās nav uzskrūvētas. Protams, priecājos, ka arī slavenības un Latvijā zināmi cilvēki novērtē mani un manu kolektīvu, bet domāju, ka vairāk esam tautai – bieži nākam pretī cilvēkiem ar mazākiem ienākumiem, kaut ko izdarām pa velti, neņemam visu tik stingri pēc cenrāža, iedodam arī atlaides uz lieliem darbiem. Slavenības ir forši, bet man arī no viņiem ir nedaudz bail, jo tie tomēr ir zināmi cilvēki. Bet par tiem, kas pie manis nāk, varu teikt, ka viņi arī ir vienkārši cilvēki. To es cilvēkos novērtēju visvairāk – labā nozīmē vienkāršību, bez augstprātības.

Pie kura zobārsta ejat jūs pats?

Ļoti sen patiesībā neesmu bijis… Regulāri eju pie mūsu higiēnistiem, trīsreiz gadā. Zobus taisu Implantoloģijas klīnikā, jo tur strādā mana studiju biedrene, mana tuva draudzene, ar kuru uzturam attiecības, katru gadu tiekamies, sazvanāmies, konsultējam viens otru par interesantiem gadījumiem. Pie viņas gāju taisīt augšējos zobus, lai būtu smuki. Jau bija smuki, bet gribēju, lai ir vēl smukāk. (Smejas). Kopš tās reizes nekur neesmu bijis. Un tas bija 2016. gads.

Uzticaties higiēnistu sacītajam, ka viss kārtībā, vai arī sev zobus meistarīgi pārbaudāt pats?

Rentgenu varu sev uztaisīt arī pats. Bet vispār problēmas ar zobiem cilvēks labi jūt pat tad, ja tās ir nelielas. Man ir viens nedaudz problemātisks zobs, kuram ir neliels caurumiņš, un es velku līdz pēdējam brīdim, tāpat kā visi to dara… Bet, protams, savedīšu to zobu kārtībā.

Kāpēc jums vajadzēja uzlabot savus zobus? Tie taču noteikti tāpat bija salaboti un veseli.

Mēs vienmēr cenšamies saglabāt zobus, nevis izraut. Ārstēt un vēlreiz ārstēt sakņu kanālus, un tieši uz tiem visu darīt. Nevis – jā, raujam ārā un liekam vietā implantus! Runājot par maniem zobiem, tie bija veseli, man pat priekšējos desmit zobos nebija plombu, bet – tos nevarēja redzēt, tie bija mazāki, tāpēc pagarinājām ar porcelāna plāksnītēm. Bet uz saviem zobiem, viss darīts uz saviem zobiem!

Varbūt ar kādu no slavenībām, kam taisāt zobus, arī draudzējaties?

Diezgan draudzīgas attiecības mums ir ar Karīnu Gleitneri, bijušo Karīnu Račko, kas pati ir zobārste. Tagad gan retāk tiekamies, jo viņa ir pārcēlusies uz Ventspili. Ar Unu Ulmi. Markusu Rivu. Tās draudzīgās attiecības ir, bet katram ir sava dzīve, darīšanas, problēmas, ikdiena… Un darbs. Bieži jau nesanāk satikties pat ar sirdsdraugiem, kas ir 20 gadus.

Cik daudz jūs strādājat? Cik dienas nedēļā un cik stundas dienā?

Man pieraksts tiešām ir diezgan liels, strādāju visas piecas dienas nedēļā, dažreiz arī sestdienas paņemu klāt kādiem lielākiem darbiem, jo visiem taču vajag ātri, tagad, vajadzēja jau vakar… Un, ja cilvēkam pateiksi, ka tuvākais pieraksts slīpēšanai ir septembris, tad viņš padomās, jo bija nolēmis to darīt tagad. Tāpēc kādu lielāku darbu ar manu asistenti izdarām arī sestdienā, strādājot piecas stundas bez pārtraukuma. Darba diena ir no 9 līdz 18.00, visai intensīvi.

Vienmēr uz darbu ejat ar prieku?

Ar prieku uz darbu eju katru dienu, jo man darbs ir viens no maniem hobijiem. Tiešām tur jūtos kā zivs ūdenī, man patīk tas, ko daru. Plombu labi ielikt ir prieks, bet ar estētisko zobārstniecību var piedzīvot arī lielu prieku. Zinu, ka pēc dažām nedēļām redzēšu gandarījumu gan savās, gan pacienta acīs. Un ir bijis tā, ka pacients stāv un raud pie spoguļa, jo mutē bijusi traģiska situācija, ko esam pārvērtuši par kaut ko skaistu. Man arī ir brīžiem asaras acīs – tieši tādēļ ir vērts sestdienā pastrādāt, lai vēlāk saņemtu to laimes hormonu.

Vai mēdzat atrunāt cilvēkus no pārāk baltiem zobiem?

Jā, tieši šodien atkal mēģināju, bet kā ir fifty shades of grey, tā ir arī piecdesmit baltā nokrāsas. Arī tiem nedabīgi baltajiem zobiem ir vairāki toņi. Bet esmu sapratis, ka nevajag nevienu pierunāt vai atrunāt, jo katrs grib iet uz to ideju, kas ir viņa galvā. Esmu dažus darbus pārtaisījis – mana kļūda bijusi tā, ka esmu mēģinājis piedāvāt siltāku vai gaišāku toni. Un mēdz būt arī otrādi – bija paciente no Dānijas, kura gribēja tādus zobus, kādi viņai jau ir – tādi pavisam viegli iedzelteni, tikai skaistāki, un es teicu: bet paņemam kādu tonīti gaišāku! Viņa atteicās, un pēc mēneša rezultāts bija ļoti skaists, bet bija arī zvans: dakter, man vajadzēja jūs paklausīt, tagad gribas, lai tie būtu gaišāki… Teicu, ka man būs nu ļoooti žēl visus tos kroņus zāģēt uz pusēm (jo tos noņem tieši tā, pārzāģējot uz pusēm un atlaužot vaļā) un es negribu to darīt ne par naudu, ne par velti. Bet sapratu arī, ka viņa ir ieņēmusi galvā šo domu, un, ja es to neizdarīšu, viņa aizies pie cita, kas to izdarīs.

Kurš darbs jums kā zobārstam ir tas pats nepatīkamākais?

Visā zobārstniecībā tā ir kanālu tīrīšana, ko es arī vairs nedaru. Jau pirms daudziem gadiem sapratu, ka kanālus tīrīt var tikai endodontists – zobārsts, kurš strādā ar mikroskopu, ar ļoti sarežģītu aparatūru, kas ir ļoti dārga. Bet “parastā” zobārsta kanālu tīrīšanai nebija nekādas jēgas, to vispār varēja nedarīt. Tas jādara speciālistam, kas to ir mācījies, gājis rezidentūrā vēl pēc zobārsta grāda iegūšanas. Katrs neiztīrītais milimetrs pūst, un tur veidojas procesi. Ar to var tikt galā cilvēks, kas to labi prot. Tāpat kā lielajā medicīnā – ja sāpēs acs, mēs taču neiesim pie kardiologa. Ārsti ir visi, bet arī zobārstniecībā ir disciplīnas. Viens nevar darīt visu.

Man arī nepatīk zobu raušana, bet es to daru. Tas parasti ir saistīts ar emocijām – cilvēks paliek bez zoba. Nedod Dievs, kāds galiņš nolūst, tas ir jādabū ārā, un kad tu jau pusotru stundu centies to vienu mazo galiņu izurķēt ārā, sajūtas tiešām nav patīkamas… Un zini, ka to nevari atstāt, jo vēlāk tas noteikti uzpeldēs visnevajadzīgākā brīdī. Agrāk zobārsti domāja – ai, nolūst, tas tur iekapsulēsies, un viss būs kārtībā! Bet nebūs kārtībā – pat ja mēs to nevaram izdarīt, mums pacients par situāciju ir jāinformē un jāsūta pie ķirurga, jo nekādi gabaliņi un šķembas tur nevar palikt.

Jums pašam kāds zobs ir izrauts?

Jā. Tur tagad ir implants iekšā.

Kā jūs to dabūjāt gatavu, ka aizlaidāt zobu līdz izraušanai?

Es arī reiz dzīvoju Padomju Savienībā, neesmu tik jauns. Man vienam no zobiem bija ārstēti kanāli Tukumā skolas laikā, līdz beigās Stomatoloģijas institūtā to izrāva. Tas bija sen, es mācījos pirmajā kursā zobārstos, bet, nu, tas viss process un tas, kā tas krēsls griezās, man ir spilgtā atmiņā…

Kam paliek vieta jūsu ikdienā ārpus darba?

Īstenībā diezgan daudz kam. Šovakar, piemēram, pēc darba un pirms mūsu sarunas spēlēju tenisu. (Intervija notiek deviņos vakarā – red.) Darbu sāku 9.00, bet 7.20 katru rītu esmu sporta zālē. Vakarā teniss divas reizes nedēļā.

Tad jau esat lieliskā formā un pie labas veselības!

Ar veselību ir tā, ka diezgan jau pa šiem 16 darba gadiem ir sabojāts mugurkauls un sprands. Varbūt nevajadzētu to intervijā stāstīt, bet tie jau ir mēneši, kad katru vakaru iedzeru pretsāpju zāles, lai varētu aiziet gulēt. Katru rītu pamostos puspiecos ar īdošām sāpēm, kas nav lielas, bet pietiekamas, lai nevarētu pagulēt. Bet tā noteikti nav norma – katru vakaru iet gulēt ar pretsāpju tableti. Esmu daudz ko darījis, katru svētdienu man ir visa ķermeņa masāža. Bet problēma ir dziļāka, jo ir taisīta magnētiskā rezonanse un ir nospiesti kakla skriemeļu nervi. Dakteris jau teica – jāsāk domāt par skriemeļu implantiem, bet tam savā vecumā neesmu gatavs. Mēģināšu to atlikt, cik iespējams, šobrīd mans mērķis ir nostiprināt muguras muskulatūru un, protams, labi izskatīties. Ja darbā runāju par estētiku, nevaru pats būt tāda maza nelaimes čupiņa. Gribētos uzsvērt, ka zobārsta darbs ir fiziski smags, un mums Latvijā pārsvarā zobārsti ir sievietes, viņām no manas puses ir milzīgs žetons par to, ka viņas spēj to izturēt. Varbūt liekas – kas tur, pasēdēt uz krēsliņa, paurbt, paslīpēt, bet visiem zobārstiem ir sabeigti sprandi, jo ir daudz sānu kustību ar piespiedu pozām, kas atstāj savas sekas. Tāpēc arī sporta zāle ir obligāta.

Kas visvairāk bojā zobus? Ēdieni, dzērieni, paradumi?

Es pats noteikti izvairos no enerģijas dzērieniem, kas man dzīvē nav vajadzīgi, savu enerģiju varu kaut kā sakoncentrēt galvā.

Ko es noteikti neiesaku? Daudzi cilvēki saka: “Manā ģimenē visiem ir slikti zobi, man arī tādi ir.” Es vairāk to redzu tā, ka mani kolēģi ir, lai cik ļoti to negribētos teikt, sabojājuši tos zobus… To pašu mazo, elementāro plombīti var ielikt ļoti dažādi – tā, ka ir ļoti labi kontakti ar blakus zobu, plomba nekur neķeras, bet var plombu ielikt ar lielām pārkarēm, kas nozīmē, ka bojāsies ne tikai saplombētais, bet arī blakus zobs. Un atkal jārunā par sakņu kanāliem, agrāk bija tāda ārstēšana – saplombēja, tad sāpēja, sāpēja, sāpēja. Tad izdarīja kaut ko ar kanāliem, kādu laiciņu bija miers, līdz sapampa. Un cilvēks teica – oi, man laikam ir kaut kas sapūsts, esmu stāvējis caurvējā! Bet īstenībā tas ir saistīts ar to, ka kanāls nebija līdz galam iztīrīts un sāka veidoties iekaisums, jo neiztīrītais nervs sāk vienkārši pūt. Kamēr tas netiek iztīrīts, netiek izvāktas visas baktērijas, tikmēr process neapstājas. Nākamais solis bija izrakstīt antibiotikas, tad atkal kādu laiciņu bija labi, jo noņēma simptomus, bet zobs joprojām nav izārstēts. Tad vēl kaut kas notika, līdz zobs tika izrauts. Tas galīgi nenozīmē, ka cilvēkam ir slikta ģenētika un pie visa vainīgi viņa vecāki. Jā, un arī cilvēki ir dažādi – daži ļoti labi rūpējas par saviem zobiem, citiem ir vienalga.

Jūs ārstējat bērnus?

Daudzi zobārsti ar bērniem negrib strādāt – būsim godīgi, šobrīd bērni atšķiras no tā, kādi bijām mēs. Mums pateica: jāiet pie zobārsta, viss ir jāizdara, lai būtu miers mājās, un mēs arī gājām. Jā, mums nepatika, bet mēs gājām. Šobrīd ir jāuzbur vesels teātris, lai tiktu pie bērna zobu apskates… Es to varu, bet negribu. Ir zobārsti, kam tam ir pacietība, viņi arī ar to nodarbojas. Ja bērnu zobārstniecība par maksu ir dārgāka nekā pieaugušo, es saprotu, kāpēc. Bet man ir daži pacienti bērni, jaunākais sāka nākt pie manis, kad viņam bija 3 gadi, tagad jau ir padsmit. Mēs visu sarunājām, es teicu – tu turēsi actiņas ciet, un mēs visu izdarīsim. Tā arī visu esam izdarījuši.

Nepalaidīšu garām iespēju pajautāt, kādu zobu birsti un pastu jūs pats izvēlaties.

Man mājās ir vairākas elektriskās, firmas ir sadāvinājušas. Vairs nespēju tīrīt zobus manuāli, jo, tiklīdz pamēģini elektrisko zobu birsti, saproti, ka tas ir daudz efektīvāk. Svarīgākais zobu birstei ir, lai tās sariņi būtu mīksti, jo lielākā kļūda ir paņemt cietu birsti, iedomājoties, ka ar to varēs vairāk notīrīt. Un vēl ar spēku berzt. To bieži novērojam pacientu mutēs – ir norīvētie zobu kakliņi. Ir vairāki varianti, kāpēc tas var notikt, bet sarunā ar pacientiem parasti izrādās, ka viņi lietojuši cietu zobu birsti – arī medium skaitās cieti sariņi.

Un zobu pasta?

Nenosaucot nekādas firmas, zobu pastai ir noteikts standarts, kam tur ir jābūt iekšā, – fluorīdiem, kas stiprinās emalju, aromatizētājiem, minerālvielām. Nosaukums nav svarīgs.

Vai zobu pastas, kas maksā 3 un 20 eiro, būs līdzīgas kvalitātes?

Neesmu pētījis, man ir sava mīļākā zobu pasta, ko pērku, tas arī nav nekāds dārgais zīmols. Man tā patīk, dienas beigās, pārbraucot pār zobiem ar mēli, jūtu, ka nav aplikuma, ko nevaru teikt par citām, arī dārgākām zobu pastām. Esmu izlasījis savai pašreizējai pastai sastāvu, tas man patīk, tajā ir viss zobiem vajadzīgais, visu dienu ir sajūta, ka man ir tīri zobi. Plus tā labi iedarbojas uz smaganu veselību. Vēl par zobu tīrīšanu – svarīgi ir to darīt pareizi, regulāri, obligātā reize ir vakars. Citi pacienti prasa – jātīra vakarā un no rīta? Es, ja godīgi, zobus tīru tikai vakarā. Pacientiem stāstu, kā es to daru. Protams, varu pacientiem teikt – jūs to varat darīt, lai no rīta atsvaidzinātu muti, bet es pats pa nakti neēdu, zobu tīrīšanu esmu izdarījis labi un kārtīgi. Tās ir 4 minūtes vakarā. Kāpēc lai es tīrītu tos vēl arī no rīta?

Teicāt, ka dodat atlaides un dažreiz pat labojat zobus bez maksas. Kādiem cilvēkiem ir izredzes tikt pie atlaidēm?

Man īstenībā ļoti daudzi raksta savus bēdu stāstus sociālajos tīklos, bet, ja es sākšu visus tā pieņemt… Neesmu arī māte Terēze, man ir jāuztur savs kolektīvs, klīnika, visi komunālie maksājumi un materiāli. Ir reizes, kad, visu nomaksājot, domāju, vai vispār varēšu darbiniekiem samaksāt algas. Bet lētāka cena ir lielajiem darbiem – lai pacients vairāk varētu uztaisīt. Ja viņš ir iedomājies taisīt kaut ko ļoti skaistu un viņam sanāk nauda tikai desmit kroņiem, bet es saku, ka katrā pusē vajag vēl pa vienam klāt, tad tur iedošu atlaidi. Nav tā, ka mēs strādājam pilnīgi par velti. Par velti ir projekti. Bija projekts, ko vēl neesam pabeiguši, – gribējām vienai sievietei un vienam vīrietim uztaisīt bez maksas pilnīgi visu. Bija liels plāns, ka piesaistīsim sporta treneri, stilistus utt.… Un tad arī uzzināju – nevar cilvēkam kaut ko dot par velti, jo viņš to nenovērtē. Es nespēju izstāstīt, kā mēs tagad ņemamies ar to čalīti… Viņš taču mēdz vienkārši vispār neatnākt sava pieraksta dienā un laikā. Un visi tie stāsti, kas nu atkal ir noticis…

Kā atlasījāt šos cilvēkus?

Uztaisījām konkursu Instagram un Facebook. Cilvēki sūtīja savus e-pastus, mēs gribējām redzēt bildes, dzirdēt dzīvesstāstu. Ja cilvēkam bildē fonā stāv tenisa rakete un dārgs velosipēds… Nu, nē, tu noteikti nebūsi mūsu bezmaksas projekta pacients, tu vari mierīgi aiziet un pats izdarīt.

Mēs meklējām cilvēkus, kas to kaut kādu apsvērumu dēļ diemžēl vismaz tuvākajā laikā izdarīt nevarēs. Bet, jā, tagad mana pārliecība ir, ka nevar un nevajag cilvēkam kaut ko dot par velti. Pacients, kurš nāk un maksā, saprot, ka iegulda savu grūti pelnīto naudu, un pret to arī atbildīgi izturas.

Kāds ir jūsu dzīvesstāsts? Kā nokļuvāt līdz medicīnai, no kādas ģimenes nākat?

Kā nokļuvu līdz medicīnai? Mamma bija un vēl joprojām ir zobu tehniķe – cilvēks, kurš strādā zobu tehniskajā laboratorijā. Es augu tikai kopā ar mammu, vēlāk uzradās patēvs un māsa. Bērnībā es ļoti daudz laika pavadīju Tukuma poliklīnikā.

Es noteikti nebiju spicākais zīmulītis kastītē, un man ļoti daudzas lietas vienkārši smuki salikās kopā. Mācīties es iemācījos tikai augstskolā. Pirmo reizi stājoties zobārstos, es ar septiņniekiem netiku. Otrreiz stājoties, es sarakstā biju pirmais. Pa vidu – privātskolotāji, kursi ķīmijā un bioloģijā. Man ļoti paveicās ar grupas biedrenēm, kuras man ļoti palīdzēja, mēs kopā mācījāmies.

Ko jūs domājat par cilvēkiem, kam nav perfekti zobi?

Iespējams, es to pamanīšu. Katram cilvēkam ir savas iespējas, bet ar zobiem var kaut ko izdarīt arī par mazām naudiņām. Mēnesī saplombēt vienu zobu – nu, tas ir jāvar katram cilvēkam. Ja nevari savus zobus estētiski uzlabot, staigā ar saviem, bet veseliem. Vispār būtu jāsaprot – uzlabot zobus nav obligāti, tas ir tāds mūsu untums, tāpat kā, piemēram, skaistuma injekcijas, ko taisa gan meitenes, gan vīrieši. Bez tā var mierīgi dzīvot, svarīgi, lai esi vesels. Svarīgākais, lai zobi ir veseli. Tie varbūt ir nedaudz dzelteni vai šķībi, tas nekas. Bet, ja jauna sieviete, apkarinājusies zelta rotām, pasmaida ar savām uzlabotajām lūpām un zobu vietā ir tukšums vai nelaboti zobi… Nu, tādā gadījumā man būs viņas žēl. Var uztaisīt arī dažu zobu izņemamo platīti, nav jātaisa implanti, to visu var izdarīt vēlāk. Bet nu nevar būt tā, ka priekšējā zoba nav!

Mazākā summa estētiskai zobu uzlabošanai?

Pieņemot, ka zobi ir veseli, var veikt zobu balināšanu. Mūsu klīnikā tas izmaksā 420 eiro. Man ir bijis gadījums, ka jaunam vīrietim ir nedaudz šķībi zobi – mēs uztaisījām balināšanu, un rezultāts viņam tā patika, ka pat vairs negribēja zobus taisnot. Cik zinu, viņš vēl joprojām staigā ar mazliet šķībiem zobiem, bet tā ir viņa rozīnīte. Ar balināšanu vien panāca sev vēlamu rezultātu, ar to arī pietika.

Šķiet, daudzi ar zobiem neko nedara tāpēc, ka domā, ka viss sākas no 10 000 eiro.

Desmit tūkstoši eiro mūsu klīnikā būtu par visiem redzamajiem zobiem, augšžokli un apakšžokli. Tā jau ir ļoti liela summa. Veselus zobus un perfektu estētiku var dabūt jau par 6000 eiro. Es gan esmu dzirdējis arī gluži kosmiskus ciparus par to pašu.

Kāds ir lielākais dzirdētais “cipars”?

Piemēram, 2000 eiro par vienu kroni – tas man liekas ļoti pārspīlēti. Un, lai būtu estētiski, vajadzēs taču 10 kroņus…

Tāpēc arī daudzi baidās vispār iet un uzzināt cenas. Bet vēlreiz atkārtošu – šie visi uzlabojumi, tie ir tāda ekstra. Tāpat kā mašīna, varam mierīgi bez tās dzīvot, it īpaši tad, ja ir laba sabiedriskā transporta kustība.

Kas ir jūsu ekstra?

Man ir mašīna. Man ir salīdzinoši skaisti zobi. Man liekas, mana ekstra ir tas, ka varu aizbraukt paceļot. Man patīk aizbraukt kaut kur skaisti atpūsties, tas vienmēr nenozīmē dārgi, bet noteikti ar lidmašīnu. Tā es taupu laiku, nevis trīs dienas braucu ar mašīnu, bet pēc iespējas ātrāk nokļūstu galapunktā un varu maksimāli izbaudīt laiku tur. Un tikpat ātri atkal būt atpakaļ darbā.

Man ļoti patīk kalnu slēpošana, tas arī velk uz ekstru, jo tas, protams, ir padārgi. Bet es ļoti pieturos pie principa, ka dzīvojam vienreiz – ja ir tāda iespēja, tā ir jāizmanto. Un vēl viens spārnots teiciens – rītdiena nevienam no mums nav apsolīta. Arī jauni cilvēki mirst… Neviens no mums nezina, vai no rīta pamodīsies. Tāpēc, ja ir iespēja, nav uz naudas jāsēž, bet tā ir jāliek lietā, jābauda, jāskatās, jāpriecājas.

Par zobārstniecības cenām turpinot. Plombām tagad atšķiras materiāli – bet cilvēks jau nezina, kādu plombu viņam ieliek.

Tā ir katras klīnikas politika, kādu materiālu viņi pērk. Mēs izmantojam diezgan dārgus materiālus, šajā ziņā diemžēl dārgi ir labi. Dārgajiem materiāliem ir iekšā nanodaļiņas, kas nozīmē, ka tajos ir mazāk tukšo vietu. Ir labāka pulējamība, mazāka barības uzsūkšana materiālā un, protams, arī visas dārgās saites (materiāli, kas veido savienojumu starp zobu un plombu) paildzina plombas mūžu, tā stingrāk turēsies pie zoba. Protams, ja viss būs pareizi izdarīts. Jā, cilvēks to nezina. Neviens jau arī īpaši nemēģina tajā iedziļināties… Bet šobrīd ir pieejami arī holistiskie zobārsti. Šai lietai gan es īpaši nesekoju, jo man nešķiet, ka mēs visi tagad no plombu materiāla indēsimies nost.

Holistiskie zobārsti maina visiem vecās sudraba plombas pret jaunām un baltām? Bet tās jau tāpat visiem ir nomainītas.

Nē, man vēl ir.

Kāpēc atstājat?

Sudrabs, ja tas ir labi ieblīvēts, manuprāt, ir ļoti labs plombējamais materiāls. Tiem pacientiem, kas sāka mainīt savas sudraba plombas to izskata dēļ, viņu baltajām plombām šobrīd tā saitēšanas sistēma jau ir pazudusi, un viss kaut kas veidojas, caurumi utt. Man to sudraba plombu ielika otrajā kursā viena studente. Kad aizeju pie higiēnista, viņš man vienmēr prasa, kā jūtas mans sudrabiņš (tas ir vienā no pēdējiem zobiem), un es atbildu – viss kārtībā. Tā mēs to arī atstājam. Arī saviem pacientiem iesaku, ja neredzu nevienu problēmu, bojājumu, kas veidojas starp zobu un plombu, to sudrabu neaiztikt. Jo bieži ir tā – ja mēs to ņemsim ārā, zaudēsim zoba audus, klāt nāks kanāla tīrīšana un beigsies viss ar kroni. Kamēr labi turas un nesprūst ēdiens, mēs nemainām sudraba plombas. Protams, ja uzstāsiet, ka tā plomba jums traucē dzīvot, mainīsim.

Holistiskie zobārsti ļoti skatās, kas ir iekšā plombējamā materiālā, kam tur nevajadzētu būt, bet manā uztverē tas viss ir diezgan izfantazēti. Plomba nevar būt dabīga, tas ir un paliek protezēts zobs. Plomba arī ir maza protēzīte, kas ievietota zobā.

Un gudrības zobi – jārauj ārā?

Ja tas netraucē mums dzīvot, nebojā citus, svarīgākus zobus, kāpēc tas būtu jārauj ārā? Bet gudrības zobs ir astotais zobs, tas var būt slīpi novietots, tur var iet garām ēdiens, ieiet ļoti dziļi un sabojāt septīto zobu… Taču, ja tas ir taisni novietots, netraucē, mēs tos ārā neņemam. Ir ortodontiskā regulēšana, tad gan tie bieži vien ir jāņem ārā pat tad, kad netraucē.

Kas notiek ar tukšumu žoklī, kas ilgstoši netiek aizstāts ar implantu?

Ne velti ir teiciens – daba nemīl tukšumu. Tā cenšas to aizpildīt – ar blakus zobiem, kas mēģina savirzīties; plus augšējam zobam, kas nav kontaktā, ir tendence vilkties ārā. Tas atkal nenotiek ātri, bet vairāku gadu garumā. Tad pacients ir izdomājis, viņam beidzot ir nauda, ka tagad vajag kaut ko darīt, bet saprotam, ka vairs tur neko nevar izdarīt. Un jau kāds zobs ir jāziedo, lai varētu iekombinēt pārējos.

Kas mums vēl par jums būtu jāzina?

Hm, varbūt tas, ka man ir kaķis Jānis.

Kāds neparasts vārds kaķim!

Tas arī ļoti interesanti radās. Nekad apzināti nebūtu ņēmis dzīvnieku, bet viņš maziņš vienkārši uzradās mūsu agrākās darba vietas sētā. Visi viņu baroja, es piedāvāju pacientiem, vai negrib mazu, foršu kaķīti, bet neviens viņu neņēma. Pienāca pēdējā vasaras nedēļa, un bija skaidrs – vai nu kāds viņu paņem, vai paši varat iedomāties, kāds liktenis gaida kaķi uz ielas. Sapratu – jāņem man tas kaķis! Atvedu viņu mājās, protams, caur vetārstu, draugiem čatā nosūtu bildi – man ir jauns ģimenes loceklis. Visi – o, baigi forši, kāda kaķim tautība? Es saku – nu, tīrs latvietis. Ja tīrs latvietis, tad kā sauks? Jānis. Tā arī viņam tas vārds radās. Viņš man ir ļoti, ļoti mīļš, nevarētu gribēt labāku kaķi. Gribu par viņu pateikt vēl vienu lietu, par ko no citiem kaķu saimniekiem neesmu dzirdējis – mans kaķis guļamistabā no rīta ienāk tikai tad, kad ir nozvanījis modinātājs. Pat tad, ja esmu bijis paballēt un no rīta neceļos, un viņu nebaroju, viņš klusi sēdēs pie manas istabas durvīm un neizdvesīs ne skaņu, varbūt tikai ienāks un paskatīsies. Tā, man liekas, ir ielas kaķu pateicība. Brīnišķīgs kaķis.

Jūs ļoti emocionāli stāstījāt par to, ka mums nevienam nav zināms, vai no rīta pamodīsimies. Pieļauju, nesenā pagātnē esat piedzīvojis kāda tuva cilvēka aiziešanu.

Gadiem ejot, man liekas, es vienkārši palieku emocionālāks. Bet man vispār visu mūžu bijis raksturīgi turēt rūpi par tiem, kas ir vājāki. Kas nokļuvuši sarežģītā situācijā, kas jāatbalsta. Tas varbūt ir saistīts ar to, ka skolā biju vājākais un mazliet arī tiku apbižots, tiesa, vēlāk jau mācēju iestāties par sevi. Tāpēc arī mūsu klīnikas atklāšanā uztaisījām bildes ar Dr. Klauna deguntiņiem. Sarunāju ar Dr. Klaunu, lai atved ziedojumu kastīti, un lūdzu viesiem to naudu, kas būtu iztērēta ziediem vai dāvanām, mest tajā kastītē. Savācām diezgan lielu summu, ap 1800 eiro. Šonedēļ biju aizbraucis uz Bērnu slimnīcu to atdot. Mani ieģērba Dr. Klauna halātiņā, un es pieredzēju, cik šie klauni Bērnu slimnīcā ir svarīgi, jo pilnīgi visi bija priecīgi – gan reģistratūras darbinieki, gan dakteri, gan bērni, gan vecāki. Dr. Klauni eksistē tikai no ziedojumiem, jo valsts viņus nesponsorē un slimnīcā štata vietas viņiem nav. Mēs savā klīnikā esam nolēmuši turpināt vākt ziedojumus Dr. Klauna kustībai. Esam uztaisījuši no dabīgiem materiāliem lūpu balzamu, ražots Anglijā, ar mūsu klīnikas nosaukumu. Simboliska summa, 10 eiro, bet kaut ko tomēr savāksim.

Starp citu, kā jums Instagramā radās tik daudz sekotāju?

Tas bija posms, kad bija viens TV šovs, tad otrs, pacienti bija slavenības, influenceri, visi kaut ko par manu darbu lika savos soctīklos. Tā arī man radās tie sekotāju tūkstoši. Es savā privātajā kontā mēģinu cilvēkus nedaudz izklaidēt, parādot to, kas pašam ļoti patīk vai kas liekas interesanti. Vienu brīdi cepu kūkas, neesmu nekāds pavārs, bet man uzdāvināja grāmatu “100 kūkas un 1 svecīte”, un es vienkārši sāku cept kūkas un to filmēju. Cilvēkiem patika, man pat konditori sāka sekot.

Nezinu citus ārstus, kas ir Instagramā.

Noteikti ir, bet es arī nezinu… Instagrams īstenībā tagad veiksmīgi strādā arī profesionālā ziņā – ieliec savus darbus, un cilvēki atzinīgi novērtē. Man ļoti bieži nāk pacienti un saka – es gribu kā šajā bildē! Un rāda bildi no mana Instagrama.