Noklusētā un baisā pagātne: pirms 40 gadiem pie zobārsta
No kā padomju bērni baidījās visvairāk? No raganām, varbūt no melnās mašīnas, kas savāc nepaklausīgus bērneļus, vai kāda cita pasaku vai pilsētas leģendu tēla? Nē, lielākais bubulis bija pavisam reāla persona – zobārsts ar urbi!
Jauns.lv sadarbībā ar žurnālu “Latvijas Noklusētā Pagātne” publicē rakstu sēriju par Latvijai nozīmīgu pagātnes notikumu aizkulisēm.
Mūsdienu bērniem grūti pat paskaidrot, kādu psiholoģisku traumu savulaik bērnībā guvuši viņu vecāki un vecvecāki. Kas gan nekait tagad aiziet pie zobārsta, protams, ja vien pietiek naudas stomatologa pakalpojumu apmaksai, – lokālā anestēzija noņem jebkādu sāpju sajūtu, un vienīgā neērtība ir mutes vaļā turēšana pusstundas garumā. Taču vēl pirms 40 gadiem zobārsta kabinets neko daudz neatšķīrās no viduslaiku moku kambara. Vismaz tā likās to laiku bērniem…
Kad dūmi no mutes gāžas…
Padomju sistēma no kapitālistiskās pasaules atpalika daudzās nozarēs. Stomatoloģija bija viena no tām. Ar atsevišķiem izņēmumiem padomju zobārstniecība bija aizķērusies trīsdesmitajos gados, tādēļ nav brīnums, ka tiem nedaudzajiem laimīgajiem, kuriem astoņdesmito gadu otrajā pusē izdevās saņemt atļauju ārzemēs dzīvojošo radinieku apmeklēšanai un ar to gādību tikt tur pie zobārsta, nācās uzklausīt neizpratnes pilnu jautājumu: “Jūs pats sev zobus labojāt?” Jo tehnoloģijas, ko izmantoja padomju zobārsti, no rietumnieku viedokļa bija arhaiskas.
Kā tad izskatījās vidusmēra zobārsta kabinets? Neērts krēsls ar tikpat neērtu pagalvi (dzirdēts, ka tos ražoja tā pati rūpnīca, kas frizieru krēslus), blakus tam spļaujamtrauks, kurā dažreiz pēc iepriekšējā pacienta vēl palikuši asiņaini marles tamponi, kas nākamā apmeklētāja jau tā nospiesto noskaņojumu iedzina pilnīgā pagrabā. Otrā pusē zobārsta sēdeklim – paliktnis darbarīkiem, kā arī pati briesmīgākā uzparikte – urbis. To zobārsts darbināja, ar kāju nospiežot pogu, kas iekustināja urbjmašīnas mehānismu. Apgriezienu skaits tā laika urbjiem bija ievērojami mazāks nekā tagadējiem, turklāt nebija nekādas dzesēšanas sistēmas, kas spricētu uz urbjamā zoba ūdeni, tādēļ mēdza gadīties, ka urbšanas procesā no pacienta mutes nāca dūmi. Pilnai laimei nabaga pacientam acīs spilgtu gaismu spīdināja lampa, kā runāja, šim nolūkam izmantoja automobiļu lukturus.
Nekāda rentgena aparāta padomju zobārsta kabinetā nebija, tas bija atsevišķs pakalpojums, uz ko nosūtīja tikai īpašos gadījumos. Tādēļ problēmas diagnosticēšana lielākoties notika pēc sāpju sajūtām, zobārsts bakstīja slimo zobu un prasīja: “Sāp? Un tagad – arī sāp?” Nebija arī tādas ekstras kā vienreiz lietojamā šļirce – tās dezinficēja un izmantoja atkārtoti, tāpat kā šļirces adatas. Attālākos padomju valsts nostūros adatas laiku pa laikam kļuva par deficītu preci, tādēļ dakteriem nācās asināt vecās, bet tam piemērotākas bija resnākas adatas, ar kādām nesāpīgu dūrienu smaganā izdarīt bija neiespējami. Latvijā gan, par laimi, šī problēma nebija izteikta.
Pat tad, kad astoņdesmitajos gados parādījās importa zobārstniecības tehnika, padomju realitāte ik pa brīdim lika sevi manīt. Tā Saldus poliklīnikā gan uzstādīja jaunu iekārtu, taču ātri vien kļuva skaidrs, ka tā nesadzīvo ar ūdeni no pilsētas ūdensvada, – tas bija tik netīrs, ka bojāja smalko uzparikti.
Sāpju ceļi
Sāpes – tas bija galvenais vārds, kas raksturoja padomju stomatoloģiju. Iemesls tam bija vienkāršs – anestēziju zobārstniecībā praktiski neizmantoja. Teju vai vienīgais gadījums, kad to pielietoja, bija zoba raušana. Urbšanā to neizmantoja gandrīz nekad, liekot pacientam asaru pilnām acīm žēli īdēt, kamēr mocītājs centās viņu uzmundrināt ar vārdiem: “Nu, nu, nemaz jau tik dikti nesāp!” Kā tu zini, ka nesāp? Sāp gan, un kā vēl! Tikai nelaimīgais pacients ar atvāzto muti, kas pilna ar marles tamponiem, to nespēja pateikt…
Arī tajos retajos gadījumos, kad anestēziju tomēr izmantoja, liela labuma no tās nebija.
Galvenais padomju ārstu rīcībā esošais anestēzijas līdzeklis bija novokaīns, kas iedarbojās diezgan ilgi. Tad nu varianti bija divi: vai nu iešļircināt anestēziju un izlikt pacientu gaitenī, lai pagaida, kamēr novokaīns iedarbojas, bet tikmēr apkalpot nākamo cilvēku; vai arī skata pēc pagaidīt piecas minūtes un raut to zobu tāpat ārā, vienalga, ir vai nav anestēzija sākusi darboties. Piedevām arī pats novokaīns, anestēzijas efektam beidzoties, radīja diezgan nepatīkamas sajūtas, turklāt daudziem šis preparāts izraisīja alerģisku reakciju.
Viena no nepatīkamākajām zobārstniecības manipulācijām ir zoba nerva nomērdēšana. Mūsdienās ar anestēzijas palīdzību šo procesu var padarīt daudzmaz ciešamu, bet bez anestēzijas tā bija elle. Lai pacients no sāpēm nesajuktu prātā, nervu mērdēja ar arsēnu. Izklausās pabriesmīgi, ja ņemam vērā, ka arsēna savienojumi ir indīgi. Protams, tik mazā koncentrācijā, kā to izmantoja padomju stomatoloģijā, tie lielu kaitējumu cilvēkam nodarīt nevar, taču arī par ļoti veselīgu visu šo pasākumu diez vai varēja saukt.
Zelta smaids
Ko dara mūsdienu zobārsts, ja zobā ir caurums? Pareizi! Iztīra un dezinficē bojājumu, bet pēc tam caurumu aizpilda ar glītu kompozītmateriālu plombi, kuras krāsa saplūst ar zobu, un tā praktiski nav redzama. Bet ko darīja padomju zobārsts? Apmēram to pašu, tikai urbis un materiāli viņam bija draņķīgāki, tādēļ zobā nācās izurbt palielu caurumu, ko aizlāpīja ar cementa maisījuma vai amalgamas plombi. Pēdējā bija izturīgāka, lai arī izskatījās pabriesmīgi, – būtībā zobā iebāzts metāla klucis. Vēl sliktāk bija tas, ka amalgamas sastāvā ir dzīvsudrabs, ko par cilvēka organismam nekaitīgu vielu nekādi nevar nosaukt. Cementa plombes bija nekaitīgākas, toties ātrāk izkrita. Starp citu, ideāls veids, kā tikt vaļā no plombes, bija padomju laikos populārās īrisa konfektes, kuras zobā ieķērās tik pamatīgi, ka laukā iznāca ar visu plombi.
Ja plombe bija izkritusi, vietā nācās likt jaunu, tikai nu jau caurumu vajadzēja urbt vēl lielāku.
Trešajā reizē no zoba parasti pāri bija palikušas sieniņas, uz kurām varbūt varēja mēģināt uzstutēt kronīti vai arī zoba atlikumu nācās izraut. Raušanu vispār praktizēja ievērojami biežāk nekā tagad, pat necenšoties saglābt tādus zobus, ko tagad dakteri itin viegli salabotu.
Un ko iesākt, ja mutē zobu vietā parādījušies neglīti tumšumi? Skaidra lieta, jāliek vietā mākslīgie zobi! Mūsdienās, ja vien maciņš ļauj, ir visplašākās iespējas salikt kaut pilnu muti ar mākslīgajiem zobiem, ko pēc skata neatšķirsi no dabīgajiem. Taču padomju zobārstniecība keramikas zobus izgatavot neprata (šādas iemaņas parādījās tikai astoņdesmito gadu beigās stomatoloģijas institūtos), tādēļ izmantoja citus materiālus. Vienkāršākais variants bija pēc skata pabriesmīgie metāla zobu kronīši; ja tādu mutē bija vairāk par vienu, tad smaids iznāca visai baiss. Turīgākie lika zelta vai apzeltītus zobu kronīšus, kas skaitījās augstas pārticības simbols. Ne velti īpaši tas bija modē dienvidu republikās, kur zelta zobu īpašnieks varēja visus burtiski apžilbināt ar savu smaidu.
Vēl viens risinājums bija ieliekamas un izņemamas zobu protēzes. Lai tās izgatavotu, vispirms vajadzēja noņemt mutes nospiedumu, bet šim nolūkam izmantoja ģipsi. Taču tas parasti sakalta tik pamatīgi, ka atlējumu vajadzēja ar laušanu izraut no mutes, kas nebija sevišķi patīkams process, turklāt pastāvēja risks salauzt lējumu. Ja viss izdevās, kā pieklājas, tad pacients tika pie plastmasas zobu protēzes, ko pa nakti vajadzēja turēt glāzē ar ūdeni, bet nekvalitatīvā izpildījuma dēļ tā mutē kustējās un runājot varēja izkrist. Taču, ja negribēji atlikušo mūžu pārtikt no putras, tad nācās ar šīm neērtībām samierināties.
Zobārsts skolā, zobārsts ciemā
Kvalitāti padomju medicīna centās kompensēt ar kvantitāti. Proti, cilvēkiem regulāri nācās iziet medicīnisko apskati, ko sauca gudrā vārdā par dispanserizāciju. Tas attiecās arī uz zobu veselību, kurai īpašu vērību pievērsa, kamēr padomju pilsonis vēl nebija sasniedzis pilngadību un vīriešu kārtas pārstāvji vienlaikus arī armijā iesaukšanas vecumu. Kara komisariāta rīkotā jauniesaucamo veselības pārbaude bija obligāta un skāra arī zobus. Tiesa, uz īpašu kvalitāti te varēja necerēt: ja jauniesauktajam bija bojāti pieci zobi, tad tos arī vienā piegājienā ātri saremontēja. Tas nekas, ka plombes varbūt izbira jau pēc pāris nedēļām, galvenais, ka papīri bija kārtībā. Un, ja jaunajam karavīram vēlāk sāpēs zobi, ar to tad lai tiek galā kara hospitālis.
Krietni rūpīgāk zobu veselību centās pieskatīt skolās. Lielajās pilsētu skolās gandrīz katrā bija savs zobārstniecības kabinets – liela greznība, ja ņemam vērā, ka pastāvīga zobārsta skolā nebija, vienkārši laiku pa laikam tajā skolēnus pieņemt ieradās vietējās poliklīnikas zobārsts. Kādēļ bērni nevarēja paši iet uz poliklīniku, bet tā vietā valsts tērēja milzu līdzekļus skolu zobārstniecības kabinetu iekārtošanai? Vienīgais loģiskais izskaidrojums varētu būt vēlme nogriezt nabaga bērniem atkāpšanās ceļus. Jo, izdzirdot medmāsas vai klases audzinātājas paziņojumu: “Krūmiņš un Bērziņa – pie zobārsta!”, ikviena ar kaut minimālu pašsaglabāšanās instinktu apveltīta cilvēkbērna vienīgā vēlēšanās bija mukt projām un pēc iespējas tālāk. Nelielās lauku skolās (šo rindu autors pirmos astoņus gadus mācījās tieši tādā), kur sava zobārstniecības kabineta nebija, bērnus sūtīja uz ciema ambulanci, kur kabinets bija. Jāiet bija apmēram kilometrs, taču līdz galam tika ne visi, daži pamuka kaut kur sānis un pie daktera tā arī neizgāja. Protams, drīz vien nāca gaismā, ka Krūmiņš pie zobārsta nemaz nav bijis, un par to dabūja brāzienu, taču bailes un izmisums bija tik lieli, ka piezīme dienasgrāmatā likās mazāk briesmīga par zobārsta urbi. Gadījumā, ja zobārsta kabinets atradās turpat skolas ēkā, bēgšanas iespēja mazinājās – varēja gan mēģināt noslēpties garderobē, taču agri vai vēlu bēgļus tāpat nogādāja galapunktā, tikai nu jau skolotāja vai medmāsas konvoja pavadībā.
No veselā saprāta viedokļa no ciema ambulances vai skolas zobārsta kabineta liela labuma nebija – it kā jau pakalpojums, no vienas puses, bija vietējiem iedzīvotājiem pieejamāks un nekur nevajadzēja braukt, taču, no otras puses, jo tālāk no Rīgas atradās apdzīvotā vieta, jo vājāk un ar vecāku inventāru bija aprīkoti mazie zobārstu kabineti, kas pacientu simpātijas pret stomatoloģiju nevairoja. Sešdesmito gadu beigās Latvijā kādu laiku darbojās arī pārvietojamais zobārstniecības kabinets, kas bija iekārtots autobusā Ikarus, taču par masveida parādību tādi izbraukumi pie tautas tomēr nekļuva.
