Kā palīdzēt vecvecākiem novecot bez sāpēm un slimībām? Profesors Jānis Zaļkalns dalās vērtīgos padomos

Kas ir geriatrija, kā var kļūt par speciālistu šajā jomā un kur tādus speciālistus var sastapt?

Geriatrija ir klīniskās medicīnas nozare, kas nodarbojas ar vecāka gadagājuma, respektīvi senioru, personu pēc 65 gadu vecuma, slimību profilaksi, ārstēšanu, rehabilitāciju. Geriatrs arī Latvijā ir ārsta pamatspecialitāte. Pēc rezidentūras piecu gadu apmācības tiek saņemts sertifikāts un līdz ar to speciālista status un tiesības strādāt geriatrijas jomā. Parasti tie pēc diploma saņemšanas ir 1-2 jaunie ārsti, kuri šo jomu izvēlas. Darba tirgū mūsu sertificētie geriatri ir novērtēti un pieprasīti. 

Ar ko atšķiras geriatra darbs no parasta mediķa darba? Ar ko šādi pacienti ir citādāki? 

Vispirms ārstam ir jābūt ļoti orientētam klīniskajā medicīnā. Tas attiecas uz jebkura ārsta specialitāti, arī uz interno medicīnu, arī uz ģimenes medicīnu, bet geriatrs vēl īpaši ir fokusēts uz tām lietām, kas raksturo personu novecošanas gaitā. 

Es gribētu pateikt interesantu lietu. Es mazliet tā kā konfrontēšu divus cilvēka mūža posmus — bērnību un cienījamus seniora gadus. Redziet to mēs visi zinām, ka jau no bērnu kājas mēs visi esam atšķirīgi, mēs esam individuāli un tomēr pediatrijā, ko mēs pazīstam gadu desmitiem ilgi, ir medicīnas nozare, kura nodarbojas ar bērniņiem, vairāk ir kopīgā un mazāk atšķirīgā. Novecojot mēs kļūstam vēl īpašāki, vēl personalizētāki, un mums paliek arvien mazāk vienojoša, bet vairāk kļūstam individuālāki un atšķirīgāki— tā ir tāda būtiska atšķirība starp pediatriju un geriatriju.

Tad parādās tas, ka cilvēkam šajā dzīves skrējienā nekas jau neiet secen. Arī tad, kad cilvēkam ir bijuši smagi, nopietni psiho emocionāli vai fiziski bojājumi, un viņš to cilvēka cienīgi ir pārdzīvojis, un pēc tam varbūt pats pat brīnās, kā viņam tas ir izdevies, kāds izrādās, viņam ir slēpts un līdz tam nezināms resurss. Bet nekas jau neaiziet secen, viss ierakstās atmiņā un vecums ir summa summarum visam tam, kas cilvēka dzīvē ir bijis. Līdz ar to arī šī atšķirība un atšķirīgās izpausmes daudzās jomās, ieskaitot veselību, ir tik ļoti raksturīgas tieši šim trešajam dzīves etapam, ko mēs saucam par novecošanu.

Kas tad ir šis pakalpojumu kopums, ar ko var palīdzēt ārsts-geriatrs? Un kad ir vērts pie šāda speciālista vērsties?

Manuprāt, labi funkcionējoša ģimenes ārsta institūtam mēs nekādā ziņā nevaram būt konkurenti, jo tā ir primārā aprūpe un ģimenes ārsts ir tas, kas pamatu pamatos nodarbojas un tālāk gadu gaitā monitorē, bet ik pa brīdim var būt nepieciešamība apmeklēt geriatru. It īpaši personām pēc 65 gadiem, kā arī 80 un 90 gadiem. Apmeklējuma būtība var būt ļoti dažāda rakstura – gan medicīnisks, gan psiholoģisks. Atcerēsimies vecumu definīciju, kas skan šādi — vecums ir stāvoklis, kad personai zūd interesi par jaunām lietām un parādās grūtības orientēties tagadnē. Tātad mentālā pilnvērtība, tas, cik cilvēks saglabājis savu kognitīvo funkciju, kritisko domāšanu, šajos gadījumos geriatra palīdzība var izrādīties būtiska. Katrā ziņā konsultēties pie geriatra ir katra cilvēka vai viņa ģimenes izvēle.

Kādēļ mūslaikos geriatrijas jautājumi ir īpaši aktuāli?

Mēs visi zinām, ka civilizēto pasauli skars tā saucamā globālā novecošana, vai ir tāds termins nāciju nosirmošana, kas nozīmē, ka nekad civilizētā pasaule nebūs tik jauna, kā šodien, civilizētā pasaule būs tikai vecāka. Līdz ar to arī šāds demogrāfiskās situācijas pagrieziens novecošanas kontekstā aktualizē absolūti visu, kas attiecas uz vecāka gadagājuma ļaudīm, tostarp arī medicīnisko aprūpi, jo mēs zinām, ka cilvēks var novecot veselības versijā un var novecot neveselības versijā. Diemžēl neveselības versijā novecošana ir daudz reižu biežāk sastopama kā novecošana veselības versijā. Līdz ar to tas patiešām ir izaicinājums gan sabiedrībai, gan ģimenei galu galā arī valstij, jo tie ir ne tikai veselības aprūpes pakalpojumi, tās ir arī finanses un tā ir arī nodarbinātība, un tā ir pensiju sistēma. Tas ir jautājumu loks, kas attiecas uz jebkuru attīstītu sabiedrību.

Kādas ir pamata atšķirības starp novecošanu veselības un neveselības versijā?

Kā piemēru minēšu, ko nozīmē novecot veselības versijā. Piemēram, pie ģimenes ārsta atnāk astoņdesmit divgadīgā kundze un ģimenes ārsts jautā: “Cienītā kundze, kāda jums ir bijusi veselība gadu gaitā?” Kundze atbild: “Jūs ziniet dakter, jā, laikam kādreiz kaut kur jaunībā es pie ārsta esmu bijusi, bet vispār es visu mūžu esmu nodzīvojusi un man ar ārstiem nav bijis nekāds sakars.” Tad arī bez visiem veselības skrīningiem mums rodas pirmais, pietiekami pamatots iespaids, ka kundze ir nodzīvojusi un dzīvo veselības versijā, slimība nav ietekmējusi ne viņas dzīves ildzi, ne dzīves kvalitāti. Un pretējā spārnā, lūk, ir šie pacienti, kas noveco neveselības versijā, un, kas ir raksturīgs, atšķirībā no jaunības spēka gadu cilvēkiem, novecošanas posmā nekad mēs nesastapsimies ar vienu vai divām slimībām. Mēs redzēsim slimību kopumu, slimību buķeti, un tas absolūti nevienu nevarētu izbrīnēt, kad, teiksim, saņemot izrakstu no slimnīcas, vai arī slēdzienu par veselību no ģimenes ārsta prakses, diagnožu uzskaitījums aizņems pat pusi vai dažkārt vairāk no A4 formāta lapas. 

Slimību buķeti mēs savā mediķu valodā saucam par multimorbiditāti — vienlaicīga daudzu slimību eksistēšanu. No tā izriet otrs atslēgas vārds, kas raksturo novecošanu neveselības versijā – polifarmācija. Tas nozīmē, ka vienlaicīga nepieciešamība lietot diezgan daudz zāļu, jo universālu zāļu pret daudzām vai vairākām slimībām nav. Katra ir jāārstē tā kā mēs šīs dienas zinātnes sasniegumu izpratnē to pieņemam. Tā tad diemžēl svaru kausos arī pie mums novecošana veselības versijā ir ļoti, ļoti dominējoša.

Kas ir Latvijā ir galvenie veselības un dzīves kvalitātes riski senioriem?

Protams, ka tā ir veselība. Kā es jau minēju, diemžēl tie veselības rādītāji senioru grupā diez kā izcili nav. Te ir daudz apstākļu, ne tikai tas, kā mēs vispār dzīvojam, un novecojam, pirmkārt, atbilstoši savam ģenētiskajam kodam, respektīvi, tam, ko mūsos ir ierakstījuši mūsu senči, pirmās pakāpes radinieki, tālāk dzīves stilam, dažādiem paradumiem ēšanā, gan kustībā, gan domāšanā. 

Pat darbaholiķiem ne vienmēr gribas ar sevi strādāt. Tas ir ļoti cilvēcīgi. Tas nav pārmetums nevienam, jo mēs visi esam stipri līdzīgi, visu esam ar mieru darīt, bet ar sevi strādāt negribas. Tad ir jautājums kādā kondīcijā, kādā kvalitātē mēs sagaidām šos senioru gadus – no veselības viedokļa, no varēšanas viedokļa. Arī ļoti svarīgi ir no prāta viedokļa, lai novecojot, mēs varētu novērtēt kritiski sevi, notikumus, sevi notikumos, lai mums būtu skaidrs priekšstats par to, kas ar mums notiek. Diemžēl novecošanas gaitā, kā es jau minēju pašu novecošanas vecuma definīciju, ir tā, ka ne vienmēr mēs saprotam vidi, sevi un notikumus, kas ar mums notiek, un tad, protams, parādās dažāda veida problēmas un arī negribās lietot vārdu, konflikti, bet kuri ik pa brīdim ir neizbēgami. Es gribētu cilvēkus aicināt pie tā, ka, mēs paši esam atkarīgi no sevis, no vēlmes sev palīdzēt, no vēlmes ar sevi strādāt. 

Cik daudz cilvēku Latvijā izmanto geriatra pakalpojumus? 

Šādas statistikas nav, jo mums jārēķinās, ka geriatrs strādā ļoti daudzās sfērās, ne tikai ambulatorā medicīnā, bet arī klīniskajā medicīnā. Kā es teicu, mūsu absolventi ir ļoti novērtēti, un ja viņš strādā hospitālā medicīnā kā geriatrs, teiksim, iekšķīgo slimību profilā, tad tur ir sava pacientu plūsma. Tāpat arī strādā ilgstošas aprūpes, sociālās aprūpes institūcijās, pansionātā, piemēram, “Dzintara melodija”, kura algo geriatru, lai turētu pastāvīgo rūpi par senioriem. Tā kā tā darbības zona, tas spektrs ir visai plašs, un tāda vienojoša statistika nemaz nav līdz šim veikta. 

Cik pieejami šie pakalpojumi Latvijā vientuļiem pensionāriem?

Ar vientuļiem pensionāriem ir tā, ka ir ārkārtīgi svarīgi, lai ir kāda persona, kas tur par viņiem rūpi. Un, protams, ka ļoti atbildīgi ir tie seniori, kuri vēl šobrīd spēdami veikt pašaprūpi un kārtot savas tādas elementāras ikdienas lietas, jau domā par to, bet kā būs nākotnē. 

Ja ir tā, ka cilvēks ir gluži vientuļš un viņam tuvākajā radu lokā neviena cilvēka nav, tad ir sociālie dienesti. Es vispār vēlos uzteikt sociālo dienestu tīkla attīstību un funkcionēšanu Latvijā, jo es mēdzu teikt, kā tad ir, kad pēkšņi viens vecs cilvēks ir bezpalīdzīgs, kas ar viņu notiks. Atnāk sociālais darbinieks, izpēta viņa vajadzības, kopā vienojās par atbalsta pasākumiem un sociālais aprūpētājs to īsteno. Gribu teikt, ka par vientuļiem veciem cilvēkiem, pateicoties sociālā dienesta attīstībai Latvijā, tiek turēta rūpe. Jāsaka tā, ka dažkārt cilvēki no pirmās pakāpes asinsradinieka, būdami veci un nevarīgi, nesaņem tik daudz atbalsta, kā saņem vientuļais seniors no sociālā dienesta.

Kā senioriem rūpēties par savu veselību tagad aukstajos gada mēnešos un kā uzturēt formā prātu un ķermeni?

Senioram vajag adekvāti uztvert gadalaiku maiņu. Es gribētu cerēt, ka tie seniori, kas dzīvo daudzdzīvokļu namos un kur ir apkure, ka māja ir silta. Tāpat es zinu, ka Latvijā no Ludzas līdz Liepājai sociālie dienesti rūpējas par to, lai seniors, kuram ir grūtības iekurināt krāsni vai atnest malku no šķūnīša, tas tiek izdarīts.

Šis ir pateicīgs laiks, kad mēs varam izmantot dabas veltes un domāt par ēšanas paradumiem. Senioriem vajadzētu ēst vairāk dārzeņu, saknes, augļus, ogas un rupjā maluma graudu izstrādājumus. 

Tagad ir jāuzmanās no kritušām lapām, ja tās nav novāktas. Līdz ar to jāizvēlas apavi, kuri neslīd un vienmēr jāskatās zem kājām, jo lūzuma riski šajā vecumā ir tomēr daudz biežāk izplatīti. Nāk ziema, tātad būs sals, kaut kas piesals, būs ledutiņš, kaut kur kopts, kaut kur ne tik ļoti. Ir atbildīgi jāpieiet tam, kā mēs ejam, kādā gaitā ejam, kādu ceļu izvēlāmies. Pastaigām rudenī un ziemā ir jābūt. Ziemā jāpadomā vai nevajadzētu spieķi, pat ja līdz šim tas nebija vajadzīgs. Galvenais, lai cilvēks vienmēr justos stabili. 

Cik rekomendējams senioriem ir kustīgais, aktīvais dzīvesveids? 

Novecošanu gaitā cilvēkam var pazust griba. Un nedod Dievs, ka sāksi domāt, ko varētu nedarīt. Tas ir viens – darīt, piespiest sevi darīt. Otrs, un cik interesanti, ka šis teikums absolūti personalizēti var attiekties uz katru cilvēku. Jautājums skanētu tā: “ Dakter, kādu fizisku slodzi es varu atļauties?” Un ārsts saka: “Vai jums ir pazīstama patīkama noguruma sajūta slodzes beigās? Jūs varat atļauties tādu fizisko slodzi tā, lai jums būs patīkama noguruma sajūta beigās.” Un katram šī slodze jau šobrīd ir atšķirīga. Un, ja mēs turpinām kustēties, tad mūsu spējas laika gaitā augs. Pēc mēneša jau rezultāts būs labāks. Tātad redziet interesanti it kā viens sīkums, bet katram cilvēkam tā ir personalizēta atbilde.